CILVĒKSTĀSTS. Līga Siliņa: Dakteri Klauni pasauli redz citādāk 0
Bērni ir mūsu nākotne, par viņiem mēs ceļamies un krītam. Tādēļ viens no smagākajiem pārdzīvojumiem ir redzēt, kā bērns slimo, īpaši gadījumos, kad slimība ir gana nopietna. Toties kāda pacilātība iemājo vecāku sejās, tādā grūtā brīdī ieraugot savu bērnu smaidām! Kaut arī šis brīdis var būt neilgs, tas tomēr ir patiess prieks viņa acīs. Kas šādu sajūsmu var radīt? Protams, ka Dakteris Klauns! Šoreiz būs stāsts par vienu no viņiem – vispusīgu un radošu personību Līgu Siliņu.
Iepazīšanās ar Dakteri Klaunu
Līga Siliņa ir trīs dēlu mamma. Viņa atceras, ka pirmā tikšanās ar Dakteriem Klauniem notika satrauktā laikā, kad vidējam dēlam tika atklāts audzējs. „Man savā ziņā bija priekšrocība, ka es ar Dakteriem Klauniem iepazinos galvenokārt kā mamma,” Līga teic. „Tikai pēc dažiem gadiem, kad jau sāku mācīties Daktera Klauna programmā, beidzot atcerējos, ka pirmo klaunu ieraudzīju Valmieras slimnīcā. Acīmredzot uz toreizējā ļoti lielā pārdzīvojuma fona tas mirklis jau bija pilnīgi aizmirsies. Visvairāk atmiņas par Dakteriem Klauniem man bija saglabājušās no Rīgas, kad mēs ar dēlu gandrīz gadu ar lielākiem un mazākiem pārtraukumiem uzturējāmies bērnu slimnīcā. Klauni tolaik jau bija kā ikdienas sastāvdaļa, jo neatceros, ka viņu nākšana būtu kas neparasts. Tomēr katru reizi tas bija pārsteigums, es to varētu salīdzināt ar tādu kā sāli pie ēdiena. Viņš mazināja saspīlējumu brīdī, kad bērns jutās sliktāk vai bija saguris. Patiesībā arī mēs, vecāki, kas bijām Onkoloģijas nodaļā, izjutām ļoti lielu spriedzi, un klauns deva iespēju to noņemt, atšķaidīt, lai arī pieaugušajiem visas sajūtas nav tik koncentrētas. Reāli Dakteris Klauns darbojas gan bērna, gan vecāku, gan personāla labā, jo palīdz uzlabot emocionālo gaisotni. No Daktera Klauna ieguvēji ir visi, jo īpaši bērns.”
Neliela atkāpe. Dakteri Klauni Latvijā darbojas 2012. gadā dibinātās sabiedriskās labdarības organizācijas – biedrības „Dr. Klauns” – paspārnē. Tās pārstāvji – profesionāli medicīnas klauni – katru dienu dodas uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu un citām ārstniecības iestādēm Latvijā, lai psiholoģiski palīdzētu mazajiem pacientiem un atvieglotu viņu ikdienu slimnīcā. Dakteru Klaunu misija ir veidot bērniem draudzīgu vidi veselības aprūpes iestādēs. Tas reizē ir arī kulturāls rehabilitācijas veids mazajiem, kas spiesti iziet ilgstošu un nereti sāpīgu ārstēšanās procesu. Dakteru Klaunu uzdevums ir arī bērnu fiziskā un emocionālā stāvokļa uzlabošana un palīdzība stresa pārvarēšanā sāpīgo medicīnisko procedūru laikā. Sadarbojoties ar medicīnas personālu, Dakteru Klaunu galvenais mērķis ir palīdzēt mazajiem pacientiem un viņu vecākiem pārvarēt psiholoģiskās un sociālās grūtības, mazināt stresu un paātrināt izveseļošanos.
Izstrādātas savas rīcības metodes
Aicināta pavēstīt, kā darbojas Dakteri Klauni un kā viņiem izdodas atvieglot bērnu ikdienu slimnīcās, Līga Siliņa saka: „Es nesen biju Alojas skolā stāstīt par to septītās klases skolēniem. Es viņiem teicu – Dakteris Klauns atnāk un iepūš telpā „smaržu”. Ja kāds no jums klasē ienestu sev tīkamu aromātu, tas nebūt nenozīmē, ka šī smarža patiks arī visiem pārējiem. Savukārt Dakteris Klauns gaisā ievirmo kaut ko tādu, kas ir noderīgs visiem. Es gribētu uzsvērt, ka tieši noderīgs, jo ne vienmēr tas rada patīkamas sajūtas. Gadās situācijas, kad bērns ir dusmīgs, taču māsiņai viņš nevar pikti sacīt – ej projām! Slimnīcā esot, Dakteris Klauns ir vienīgais, uz ko drīkst dusmoties, turklāt tik daudz, cik gribas.
Iztēlojoties Daktera Klauna kontaktu ar bērnu, tieši mazais pacients „diriģē izrādi”, pats sev nemanot, dažkārt nosaka, kas īsti notiks tālāk. Savukārt klauns nekad nezina, ko darīs, viņš reaģē uz esošo situāciju. Klauns apkārtējo atmosfēru padara tādu, kāda tobrīd katram konkrētajam bērnam ir vajadzīga.
Tiem, kas vēlas zināt, ar ko nodarbojas Dakteris Klauns, parasti arī paskaidroju. Piemēram, situācijā, kad ir sastapies ar bērnu, kuram ir bailes no procedūras, viņš mēģina ierosināt mazajam pacientam pilnīgi citas darbības. Teiksim, pirms procedūras ir sagatavots sistēmu statīvs, kurā ievietota pudele ar zālēm, kas tiks laistas vēnā. Taču vispirms ir jāievada katetrs, kas ne tik daudz sāp, cik vairāk sagādā bailes. Tad, piemēram, Dakteris Klauns vaicā – ko zīmēsim uz tās pudeles, kādā krāsā? Viņš uzdod visādus it kā pilnīgi bezjēdzīgus jautājumus, kuru dēļ bērnam ir jāsāk domāt.
Mūsu mākslinieciskais vadītājs, treneris, mentors Igors Narovskis reiz stāstīja, ka viņš kā Dakteris Klauns savulaik neatliekamajā palīdzībā procedūras laikā virpinājis salvešu bumbiņas un metis ar tām bērnam. Šāda vai līdzīga darbība palīdz novērst cietušā mazuļa uzmanību no tobrīd veicamās medicīniskās procedūras. Tādos brīžos tieši tas ir galvenais uzdevums. Pēc tam seko nākamā daļa, kad veidojas Daktera Klauna mijiedarbība ar mazo pacientu, kas paralēli atvieglo medicīnas darbinieku darbu. Ja mazulis ir aizņemts citās darbībās, ko veic kopā ar Dakteri Klaunu, tad ārstam vai māsiņai pildīt savus pienākumus ir daudz vienkāršāk, un tā arī ir galvenā palīdzība, ko mēs sniedzam medicīnas personālam.”
Izmēģinātas dažādas nodarbošanās
Līga Siliņa labprāt sauc sevi par radošu personību. Lai gan pēc pamata izglītības viņa ir mūzikas skolotāja, Līgai allaž paticis apgūt jaunas lietas. Viens no šādiem dvēselei tuviem aicinājumiem ir šūšana, un pirms kāda laika Līga nolēma pārbaudīt savus spēkus arī šīs nozares biznesā. Taču mūzika viņas dzīvi caurvij joprojām: „Lai gan esmu daudz ko uzsākusi un manu interešu loks ir diezgan plašs, mūzika nekur nav pazudusi. Šobrīd esmu gan mūzikas skolotāja bērnudārzā, gan darbojos vokālajā ansamblī Staicelē, bet svētdienās spēlēju dievkalpojumos.
Jāatzīst, vienubrīd gan biju dikti sagurusi no visām daudzajām skolu un bērnudārzu darīšanām un izlēmu izmēģināt savus spēkus jaunā ampluā. Vietējā pašvaldība rīkoja konkursu, kurā varēja saņemt atbalsta līdzekļus uzņēmējdarbībai. Es gan tos nedabūju, tomēr tāpat izveidoju savu šūšanas uzņēmumu, jo arī tā lieta man ir ļoti tuva. Divus gadus ar to cītīgi nodarbojos – tolaik šūšana man bija kā pamatdarbs.”
Zinot apjomīgo lietoto apģērbu veikalu tirdzniecību, rodas jautājums, vai šūšanas uzņēmums mūsdienās Latvijā var reāli konkurēt ar „second-hand” preču tirgotājiem. Līga Siliņa nenoliedz, ka šajā jomā piedāvājums patiešām ir liels, taču uzsver vienu citu aspektu: „Domāju, ka tagad lietoto apģērbu ir mazāk, nekā tas bija pirms kāda laika. Taču šobrīd Latvijas tirgū ir ienākuši vairāki zīmoli, kuri tirgo lētu apģērbu. Turklāt es dzīvoju Alojā, mazā pilsētā, kur cilvēku pirktspēja ir visai ierobežota. Tuvākās lielākās pilsētas man ir Limbaži, kas atrodas 32 kilometru attālumā, un Valmiera, līdz kurai jābrauc jau 55 kilometri. Tā kā ienākumi no šūšanas bija neregulāri un nevienmērīgi un es nespēju ar tiem izdzīvot, man nācās atgriezties bērnudārzā un atkal strādāt algotu darbu – tādu, kurš katru mēnesi garantēti ienes zināmu līdzekļu apjomu.
Varbūt man pietrūka uzņēmējspējas, ar kuru šūšanas nozarē darboties, jo iespējas patiesībā ir neizmērojamas, atliek tikai uzņemties, riskēt un izdomāt, kā to paveikt. Es apzinos, ka īstenībā man nav jāšuj tikai pasūtījumi vai jāņemas ar apģērbu labošanu. Varu arī izdomāt apģērbu līniju, ieguldīt tajā līdzekļus, rīkot veselas reklāmas kampaņas un ar to visu darboties, taču jūtu, ka man kaut kādas prasmes šajā jomā pietrūkst. Līdz ar to es sapratu, ka tas nebūs mans īstais ceļš. Tiesa, šūšanu es neesmu metusi pie malas, vienkārši vairs nepavadu konkrētu laiku savā darbnīcā. Ja man kāds cilvēks piezvana, tad es parasti arī paņemu pasūtījumu, vienojoties par laikiem atsevišķi. Bet es vairs speciāli nemeklēju jaunus klientus, šobrīd man ir citas prioritātes.”
Dakteris Klauns veido savā ziņā paralēlu personību
Pēc Līgas Siliņas stāstītā var noprast, ka veikt Daktera Klauna pienākumus noteikti nav viegli, taču ir liels gandarījums par to, kas un kā izdarīts. Līga mūsu nojautu apstiprina: „Manu pamatu veido ticība, caur kuru es smeļos spēku to visu veikt. Dažreiz ļoti vajag izgulēties, jo gadās situācijas, kad pēc maiņas ir sakrājies liels nogurums. Brīžos, kad darbojos kā Dakteris Klauns, es nekad neesmu Līga. Aiz tās mazās, sarkanās maskas slēpjas klauns, kurš domā un uzvedas citādāk. Ja es skatīšos uz notiekošo kā Līga, tad ikdienā slimnīcā redzamās lietas mani ļoti emocionāli skars. Šī mazā, sarkanā maska ļoti aizsargā jebkuru Dakteri Klaunu. Tiklīdz mēs esam bez sarkanā deguna, kļūstam tikpat ievainojami kā jebkurš cits cilvēks.
Protams, kad darba diena beigusies un es atkal pilnā mērā kļūstu Līga, ļoti svarīga lieta mums ir tā dēvētā klaunu higiēna, kad pēc maiņas ar savu partneri (komandā vienlaikus darbojas divi Dakteri Klauni) pārspriežam dienā piedzīvoto. Tiek izdiskutētas visas situācijas, kas tobrīd liekas būtiskas – gan tas, kas labi izdevies, gan tas, ko varbūt varēja izdarīt citādi. Ir svarīgi, lai klaunu pāra starpā šīs lietas vienmēr tiktu izrunātas. Dakteri Klauni nestrādā vienatnē, jo divatā darboties ir daudz vieglāk, tas atgādina šūpošanos ar viena dēļa šūpolēm, kad katrs savā galā sēž. Viens otru visu laiku atbalsta, papildina, tādēļ šāda tandēmā veidota sadarbība starp Dakteriem Klauniem ir ļoti svarīga.
Diskusija savā starpā pēc darba maiņas palīdz arī atbrīvoties no emocijām, kad to daudzums kļūst pārlieku liels. Kamēr tu esi tēlā, tikmēr tevi tās netraucē, tomēr, kad atgriežamies savā īstenajā esībā, ļoti bieži gadās emociju uzplūdi, un tad ir svarīgi to visu izrunāt. Tas ir līdzīgi tam, kad tu ar kādu sastrīdies vai tev kaut kas sāp, ir kāds zaudējums vai vēl kas, ko tu kādam izstāsti. Svarīgi, ka tu to pasaki, tā kā izliec apskatei ārā un redzi, kas sakrājies.”
Uz mūsu piebildi, ka droši vien nav iespējams viegli aizmigt, ja iepriekš redzētas šīs sāpes, ko pārcieš bērni, Līga Siliņa atbild: „Nē, tā nav. Saprotiet, ir milzīga atšķirība – viena un tā pati bilde klauna un manās kā Līgas acīs izskatās pilnīgi dažādi. Ir atsevišķas situācijas, kas palikušas atmiņā, bet tās obligāti jāizrunā. Otrkārt, mums visa gada laikā no septembra līdz maija beigām reizi mēnesī ir supervīzijas, kuras vada psihoterapeits. Tādā veidā tiek kontrolēta un atbalstīta mūsu psiholoģiskā un emocionālā veselība.”
Dažreiz arī vecākiem noder ieraudzīt pasauli no bērna skatu punkta
Līga Siliņa lepojas, ka kļuvusi par Dakteri Klaunu. Viņa teic: „Ja Latvijā medicīniskās klaunādes organizācijas darbotos līdzīgi kā lielajās valstīs, es labprāt veiktu tikai šo pienākumu un nestrādātu nekādu citu algotu darbu. Kā Dakteri Klauni mēs saņemam zināmu materiālu atbalstu autoratlīdzību veidā, tāpēc biedrībai „Dr. Klauns” ir vajadzīgi ziedojumi. Principā, mums katram tas savā ziņā ir kā brīvprātīgais vaļasprieks, sociālais darbs.”
Līgas Siliņas dēlam tagad ar veselību viss ir kārtībā. Viņa atzīst arī Daktera Klauna ieguldījumu bērna atveseļošanās procesā, sakot, ka tas līdzinās garšvielai, lai esošo situāciju padarītu iespējami labāku. Līga uzskata, ka nekas nenotiek tāpat vien: „Runājot par savu dēlu, mums jau pagājuši astoņi gadi kopš slimošanas laika, bet reizēm es vēl pārvaicāju, vai viss ir labi, vai viņš tā kā neļaunojas uz mani par to, ko savulaik biju spiesta darīt, lai viņu ārstētu. Bet dēls atbild, ka tas bija jādara.
Mans personīgais viedoklis ir balstīts ticībā, ka viss, kas ar mums notiek, kaut ko mums māca, kaut kāda iemesla pēc tā tam ir jābūt. Ko šādā situācijā var darīt Dakteris Klauns, kā vecāki var sev palīdzēt? Paskatīties uz pasauli bērna acīm, jo tādā veidā dzīvē visu ir vieglāk uztvert. Bērni arī smagas slimības panes, pārdzīvo daudz vieglāk. Tāda ir viņu tā brīža norma dzīvē, neskatoties uz to, ka viņiem arī ir grūti un sāpīgi. Jo klauns nāk spēlēties, viņš to dara arī tad, ja ir slikti. Viņš ir skumīgs kopā ar tevi sākumā, bet palīdz tev iziet ārā no šī bēdīgā stāvokļa. Tāpēc arī pieaugušajiem, vecākiem varu ieteikt ieklausīties savā iekšējā bērnā. Tāds mīt ikvienā no mums, un šādos brīžos ļaujiet viņam dzīvot, izpausties.”
