CILVĒKSTĀSTS. Līga Rīdere: “Man dzīvē ir bijis tāds periods, ka nevarēju pat no mājas iziet…” 0
Līga Rīdere – pirmā muzikālā TV šova “X Faktors” fināliste, četru bērnu mamma, influencere, lai arī pati smejas, ka šis vārds viņai nešķiet gluži piemērots, jo tas, ko viņa dara savā “Instagram” kontā – tikai dalās savā pieredzē par to, kā rūpēties par sevi, kā būt sievietei arī tad, kad mājās ir mazi bērni un laika sev ir ļoti, ļoti maz….
Līgai ir ļoti skaista balss, viņa laidusi klajā arī vairākas dziesmas, taču viņa nekautrējas – šobrīd viņas prioritāte ir ģimene, un tā tas bijis vienmēr. Nesen savu dzīvi bija spiesta mainīt pilnībā – neatjaunojot savu veterinārārsta licenci, jo emocionāli šis darbs šķitis par smagu, viņa apguvusi fitnesa treneres un masieres profesiju, un no laukiem Cēsu pusē, kopā ar četriem maziem bērniem pārcēlusies uz dzīvi Pierīgā. Viņa drosmīgi runā par lietām, ko daudzas no mums grib noklusēt – kāpēc izjuka laulība ar mīļoto vīrieti un bērnu tēti? Kāpēc sievietes pārstāj rūpēties par sevi un kļūst nelaimīgas? Kāpēc daudzi neredz, ka māmiņas ar maziem bērniem ātri “izdeg”? Līga ir iedvesmojoša, stipra un skaista sieviete – savā vienkāršībā un sirsnībā viņu nav iespējams aizmirst pat vēl ilgi pēc mūsu sarunas.
Kas notika tālāk, tavā dzīvē, pēc dalības TV šovā “X Faktors”? Zinu, ka tu turpināji dziedāt un laidi klajā pat vairākas savas dziesmas, būdama mazu bērnu mamma. Tās tomēr izklausās diezgan sarežģīti apvienojamas lietas.
Pēc “X Faktora”, cilvēkiem liekas, ka tu būsi “visur”, ka viņi tevi dzirdēs radio, skatīsies televīzijā, dažādos pasākumos, koncertos… Bet es nebiju tas ērtākais variants mūzikas industrijā. Daudzi jau saprot, ka tas ir bizness. Tā nav nekāda “draugu būšana” ar katru dziedāt gribētāju. Ja tu esi tāds iesācējs no malas, tad ir grūti tur ielauzties, jo katrs dala savu kumosu. Ja tu tiec draudzēties ar tiem, kas atrodas augšgalā, tad tu daudz kur tiec, bet tā citādi – nē. Un piedaloties “X Faktorā”, es to ļoti sajutu. Tas nav par to, ka tu labi dziedi vai esi jauks cilvēks, tas darbojas citādāk – cik daudz naudas tu man varēsi ienest ar to, ka tu dziedi brīvdienās un vakaros? Bet es, kā jau tolaik precēta sieva un vēl ar diviem maziem bērniem, nevarēju tā pa vakariem braukāt un dziedāt – man tomēr ģimene bija svarīgāka. Es nevaru tagad kaut kur vakarā braukt dziedāt, man ir divi mazi bērni mājās. Es varu pa dienu nodziedāt koncertu, super, bet tajā biznesā nav tāds par to, ka tev “prieks”, viņiem interesē tas, vai tu ienes naudu. Es, protams, arī gribēju nopelnīt darot to, kas man patīk, bet es sapratu, ka es nevaru to apvienot ar ģimenes interesēm.
Varbūt tāpēc mūzikas biznesā ir tik maz cilvēku, kam ir tāda stipra ģimene… Priecājos ļoti par Māru (Māra Upmane-Holšteine – red.), viņai ir liela ģimene un viņa ir ļoti veiksmīga mūzikā. Manuprāt, viņu veiksmes atslēga ir tā, ka viņi abi ir mūziķi. Es ļoti priecājos par viņu variantu, bet man bija citādāk. Un tāpēc arī uz mūzikas lauciņu es neaizgāju. Bet es turpināju izprast sevi caur mūziku, tas man bija tāds kā terapijas veids.
Patiesībā pirmā lielā krīze manās un vīra attiecībās bija tieši tad, kad bija “X Faktors”. Pēc tam, kad mums piedzima trešais bērniņš, es sapratu, ka man ikdienā tomēr ir ļoti nepieciešams komunicēt ar citiem cilvēkiem. Bet esot mājās ar maziem bērniem, ko es varēju izdarīt? Es varēju tikai kaut ko ielikt telefonā, sarakstīties, parunāties viena ar telefonu un skatīties, cik sirsniņas ieliktas… Bet lielos vilcienos, es visus šos gadus dzīvoju savā “migā”, kopā ar bērniem, es pat nezinu, kā tas ir – būt bez bērniem, brīvi kaut kur doties, kaut ko darīt. Es visu plānoju. Tad, kad es varu kaut kur doties, tie ir mani īpašie brīži. Bet principā es esmu mājsaimniece, mamma, bērnu kopēja un menedžere. “Instagram” es mēģinu dalīties ar savu pieredzi, domām, ar to kas man patīk, ar to kā mamma mājās ar bērniem arī var atrast laiku sev un vēl ar to nopelnīt iztiku.
Man vienmēr ir licies, ka tu esi ļoti ģimeniska…. Bet tagad, kad es tevī klausos, es saprotu, ka būt mājās, ilgu laiku ar maziem bērniem – tas ir liels pārbaudījums ikvienai sievietei. Kas ir tās lietas, kas tev palīdz krīzes brīžos “savākties”?
Mājsaimnieces, mammas – viņas patiešām izdeg. Jo cilvēkiem liekas, ka dzemdēt bērnus, audzināt viņus – tas ir tā dabiski, tā vienkārši notiek, un neprasa jau tas nekādas pūles. Bet tā tas īstenībā nav. Mēs visas mācamies būt par mammu. Gan ar pirmo, gan otro, gan trešo, gan ceturto bērnu – tā ir pilnīgi jauna pieredze, un tas viss tiešām paņem resursus. Jo katra bērna ienākšana maina dzīves ritmu un tev atkal tam ir jāpielāgojas. Ir jābūt ļoti elastīgai savā domāšanā, jābūt vienmēr gatavai pārorientēties. Ja, piemēram, bērns saslimst, visi tavi plāni mainās, tev jāspēj visu atcelt, atstāt to vilšanās sajūtu, ka tu gribēji, bet tev nesanāca. Vienkārši jābūt šajā brīdī. Un jāiemācās priecāties par to, kas tev ir. Un bērni ir tie, kas tev ir. Bērni ir tie, kas tev šobrīd ir iedoti. Un, ja tu ar viņiem nebūsi tagad, iespējams, ka tev vēlāk būs ar viņiem tas kontakts, bet varbūt arī nebūs… Tu nekad to nevari zināt.
Par to, ka šķietu ģimeniska – man milzīgs prieks, ka es tāda kādam liekos, jo es jau tajā ikdienas skrējienā sevi tādu neredzu… es redzu sevī arī to nogurušo un dusmīgo…. Ne tikai to, kas smaida un priecājas. Bet ģimene – tā man vienmēr ir bijusi vērtība, cik sevi atceros. Tad, kad es augu, man ļoti pietrūka manu vecāku uzmanības un klāt būšanas, jo arī viņi daudz strādāja. Man bija pašai sevi jāpieskata un vēl brāli. Un, ja kaut kas notika ne tā, vēl dabūju brāzienu. Es augu un jo vecāka kļuvu, jo vairāk man gribējās savu ģimeni. Es zināju, ko es darīšu citādāk, un diezgan mērķtiecīgi virzījos uz to.
Bet runājot par izdegšanu – sievietes tiešām izdeg. Arī es biju izdegusi. “X Faktors” mani ļoti izdedzināja, jo tā bija nenormāla slodze. Tas visu sašķobīja manā dzīvē. Ja pirms tam bija kaut kādā ritmiņā tas viss, tad pēc tam…. Bija milzīgs nogurums, sākās problēmas attiecībās, bet, kā jau mēs visi – mācāmies tikai procesā. Bet tā bija tāda tiešām pamatīga pārslodze, kas manā dzīvē visu iedragāja. Un, lai to sakārtotu, bija vajadzīga komunikācija, kuras mums nebija. Arī dēļ tās trūkuma, es sāku izdegt. Tad, kad tu neizrunā lietas, tad rodas dažādi pārpratumi. Es arī kā sieviete esmu ļoti emocionāla, daudz domāju un daudz ko varbūt izdomāju, kas nemaz nebija… Un sāku domāt negatīvo, sliktāko scenāriju, tad jau vēlāk vairs nespēju saskatīt to pozitīvo. Es sāku būt viegli aizkaitināma, nervoza, īgna, negatīva un mazie bērni to ļoti viegli pastiprināja.
Dzīvojot tādā negatīvā enerģijā, tas ļoti, ļoti izdedzina. Un patiesībā tas izdedzina krietni vairāk, nekā tikai slodze ar bērniem. Ja mēs ieguldām resursus arī rūpēs par sevi, gūstot pozitīvo enerģiju, tad tā slodze ir daudz vieglāk izturama. Bet, ja mēs jau savās domās dzīvojam negatīvajās sajūtās, ja mums nav iespēja paust sevi, tikt pieņemtam, tikt sadzirdētam, tad notiek tas, kas notika ar mani – pilnīga izdegšana. “X Faktora” laiks mūsu ģimenē radīja daudz pārpratumu, kas netika izrunāti un tā enerģija mājās bija ļoti, ļoti saspīlēta. Es nesapratu, kas notiek, viņš nesaprata, kas notiek un bija baigi drūmi. Bija arī tāds posms, kad man likās, ka es vairs negribu dzīvot… briesmīga bezpalīdzības sajūta. Un vienīgais, kas mani atturēja no šāda neprātīga soļa, bija doma – kas notiks ar maniem bērniem, ja manis nebūs? Kopumā tā sajūta ir tāda, ka tu it kā gribi kaut ko darīt, bet nevari neko izmainīt, neredzi izeju – kā netiek no tās bedres ārā, tā netiek. Un pretī stāv otrs arī tāds pats, kurš darbā izdedzis, atnāk mājās un negrib ne par ko runāt. Kaut arī ļoti to vajadzētu. Tas bija tiešām grūti.
Un tomēr, galu galā, jūs izšķīrāties… Daudziem tas bija liels pārsteigums, jo tomēr – jums bija bērni un jaunākā pavisam maziņa….
Mēs izšķīrāmies ar tādu domu, ka bērniem ir vajadzīga laimīga mamma. Tajā brīdī es vairs neredzēju – kā es tur, tajā vietā, tajā laikā varu būt laimīga. Es centos runāt, es prasīju otram, vai tu gribi to pašu, ko es, vai mēs varam sadarboties? Bet viņš arī bija izdedzis. Un izdegušam cilvēkam kaut ko jautāt par sevis papildus investēšanu attiecībās, kuras šķiet izsmeltas – tas ir nereāli. Mēs padevāmies, pieņemot savus pieņēmumus kā vienīgo patiesību. Es savu vīru mīlēju un mīlu joprojām, nu jau bijušo vīru… Bet dzīvē tā notiek. Nav sliktu cilvēku, ir slikti lēmumi. Tagad esmu ar citu redzējumu, savā dzīves ceļā esmu satikusi Dievu, un tas man ir vēl vairāk atvēris acis – analizēt situāciju, apzināties savu un otra vērtību, saprast to, kas notika, un spēt mācīties no pieredzētā uzņemties atbildību par savām izvēlēm.
Vai šobrīd, raugoties atpakaļ uz notikušo, tu vari citām sievietēm palīdzēt ar padomu, ko šādā situācijā darīt?
Tā gudrība, kas man tagad ir – es būtu bijusi ļoti priecīga, ja kāda sieviete man ar tādu būtu padalījusies, nomierinājusi mani, es ticu, ka mēs nebūtu izšķīrusies. Bet, noteikti, pirmais, ko es varu uzsvērt – sākt rūpēties pašai par sevi! Es tajā laikā centos, sāku to darīt pēc trešā bērniņa, meitiņas piedzimšanas. Man pirms tam bija divi puikas. Ar meitu man atnāca tāda sievišķīgā sajūta – domāju, kādu tad īsti piemēru es rādu savai meitai? Kaut kā ar puišiem es to tā neizjutu, jo ar puišiem tā mīlestība ir citādāka. Bet ar meitu es sāku domāt par tām lietām… Viņa taču būs tāda, kāda būšu es. Vai es gribu, lai viņa mani redz tādu bēdu sagrauztu, kas nespēj sevi kontrolēt, vienmēr noēdusies un dusmīga? Un to arī nogurušo vīrieti visu laiku “kapā” ar prasībām un neapmierinātību? Es jau to vīrieti mīlēju, bet es viņam neapzināti darīju pāri. Jo es pati slikti jutos. Un tas, kādu enerģiju tu pati nes, tā tu liec justies arī otram. Un es noteikti negribēju viņam tā likt justies un es ticu, ka arī viņš negribēja, lai es tā jūtos. Bet tajā brīdī es tā neredzēju un nedomāju. Tajā brīdī man bija sāpe – kāpēc tu man tā dari?
Es biju upura lomā un skatijos tikai uz to ko man darīja. Neuzņēmos atbildību par savām izvēlēm – būt par upuri ir mokoši, bet viegli, jo pašai nekas nav jāmaina. Tāpēc vienīgais, kā var tikt ārā no bezpalīdzības bezdibeņa, ir uzņemties atbildību sākot rūpēties pašai par sevi, par SAVĀM vajadzībām, sajūtām. Un tieši tagad es sievietēm to mācu savā plānotājā – dienasgrāmatā un 15 min treniņu programmās. Grāmatiņā esmu ielikusi visu, kas sievietēm ir jāzina par sevis izvēlēšanos ikdienā – ar ko sākt, kā rūpēties par sevi un kā atjaunot saikni ar patieso sevi. Tas, kas vienmēr ir jāatceras ikvienai no mums – ja es pati būšu izdegusi, tad es nespēšu nevienam neko iedot. Un tieši tas arī notika manā dzīvē – savam vīram neko iedot vairs nevarēju, jo nespēju viņu ne uzklausīt, ne sadzirdēt. Tādā brīdī es nevarēju būt otram partneris, ja man nav nekā, ko dot. Nevar otram bezgalīgi kaut ko prasīt, bet pretī neko nedot. Tāpēc, mīļās sievietes, ja jūs esat šajā bedrē – pirmais, kas jums ir jādara – jāatrod laiks sev. Kaut vai 15 minūtes dienā, kas ir tikai un vienīgi man – tas, ko man vajag.
Nevajag sākt ar lielām lietām, ko reāli nevar izdarīt, jo citādi atkal būs vilšanās sajūta, ka tev neizdodas un tu nogalināsi savu motivāciju. Stop! Sāc ar vienkāršām lietām, ko tu, tieši šodien, tagad 15 minūtēs vari izdarīt! Lielās “klasiskās” lietas – nopērk sporta zāles abonementu, bet, ja tev ir mazs bērniņš mājās, tev būs grūti to apvienot! Vai arī – varbūt tev ir intensīvs darba grafiks – tāpat izdegsi. Solim, kuru apņemies papildus darīt, jābūt gana vieglam un ērtam, jo pati darbība jau paņems resursus, kuru tā jau šajā mirklī nav. Tāpēc sāc ar mazumiņu – tikai 15 minūtes dienā, bet obligāti, katru dienu! Uz palikšanu ir tikai tas, ko daram ikdienā.
Kaut vai pāris reižu dienā nepētīt soctīklus mobilajā telefonā, bet šo laiku veltīt sev, vingrojot…
Tieši tā! Es šo “pazudušo” laiku vienmēr salīdzinu ar mobilo telefonu. Tu atver sociālos tīklus un pusstunda, stunda pazūd kā nebijušas! Bet, ko tu šajā laikā darīji? Tu skatījies, kā dzīvo citi! Ko tu izdarīji savā labā? Pilnīgi neko! Un atkal, kārtējo reizi iemesls vilties, ka nekas tev šodien nav izdevies… Es vēlos sievietēm iemācīt – izvēlies 15 minūšu treniņu dienā un laiku savai dzīvei, nevis sēdi telefonā. Un tev pašai par sevi būs lepnums – es to izdarīju! Drīz arī tavs ķermenis sāks teikt tev paldies – pieaugs tava izturība, būs labs noskaņojums, ķermenis sāks mainīties, pazudīs liekie kilogrami. Tieši tad, kad tu sāksi justies labāk, tev nāks gaidītā motivācija, bet līdz tam, tā ir tava ikdienas izvēle un atbildība pret sevi un savu ģimeni.
Ko es agrāk darīju, kad slikti jutos? Es visu laiku ēdu! Jo tas bija vienīgais, kas man lika justies kaut cik labi – ēdu saldējumus, kūciņas, bulciņas, cepumiņus – es pat nepamanīju, ka to visu ēdu. Ēdot ķermenī rodas īstermiņa labsajūta un apmierinājums. Šīs mierinājuma sajūtas dēļ mēs izvēlamies “apēst” savu ikdienas spriedzi, neapmierinātību, stresu… Bet, diemžēl, tie liekie kilogrami drīz liek sevi manīt caur neapmierinātību un pastāvīgu nogurumu.
Vai šis periods, par ko tu šobrīd stāsti, sakrita ar tavu zemāko punktu dzīvē?
Jā, es jutos ļoti nogurusi, nevajadzīga, nederīga. Nevarēju saprast, kāpēc es vispār esmu? Toreiz man pat likās, ka es pat par saviem bērniem, kurus es ļoti mīlu, nespēju vairs pilnvērtīgi rūpēties. Taču savu pieredzi es nenožēloju, patiesībā nevienam to nevajadzētu darīt. Jo, ja es saku, ka nožēloju to, kas ir noticis manā dzīvē – es to negribu pieņemt, negribu to analizēt, negribu par to domāt. Un šādā pozīcijā nav iespēja gūt mācību no pieredzētā. Tāpēc es to pieņemu – jā, tā notika, jā nesanāca tā, kā es gribēju, jā, bija nepareizi lēmumi, bet ko es varu darīt nākotnē, lai tas vairs neatkārtotos?
Šobrīd jau es tiešām varu teikt – esmu priecīga, ka man ir tāda pieredze, jo tagad es esmu gudrāka. Ir jāprot piedot sev un otram tās kļūdas, jāpieņem, un jāatzīst, ka otrs ir tāds pats cilvēks, kā tu un arī viņam ir tiesības kļūdīties. Jūs abi drīkstat kļūdīties. Ko darīt tālāk? Pieņemt šo pieredzi un turpināt iet uz priekšu. Startēt tur, kur tu apstājies. Tāda bija pieredze, mēs to tur atstāsim – pagātnē, mēs gūsim no tā mācību, bet mēs izvēlamies iet uz priekšu. Un to tu varēsi izdarīt tikai tad, kad tu būsi kļuvis gudrāks. Kāpēc bieži vien šķiras cilvēki un ģimenes izjūk? Jo neprot piedot. Nespēj atlaist to, kas ir jāatlaiž, paņemt no notikušā mācību un būt gudrākiem nākotnē. Tas, manuprāt, ir biežākais šķiršanās iemesls – nespēt piedot ne sev, ne otram. Ir vienkārši jāatlaiž. Pretējā gadījumā tu iznīcini visu – gan to, kas bija, gan to, kas būs.
Kādas tev šobrīd ir attiecības ar bijušo vīru un bērnu tēti? Cik saprotu, tu ar bērniem ikdienā esi šeit, Pierīgā, kur vecākais dēls apmeklē skolu un vidējie bērni – dārziņu, bet bijušais vīrs dzīvo pie Cēsīm?
Man bija viņam jāiemācās piedot, un to man, tiešām, iemācīja izdarīt tikai Dievs. Jo pirms tam, tiklīdz mēs sākām par kaut ko runāt, diskutēt, es vienmēr atcerējos kaut kādus sāpīgos momentus, un “iekarsu”. Tavas smadzenes, tavs ķermenis atceras un tevi uzreiz aizved atpakaļ pagātnē, kur dzīvo neatrisinātā sāpe, tu pat vispār vari nesaprast, par ko patiesībā tā uzvelcies. Šis trigeris bija par to, kā es jutos kaut kad agrāk – es jutos nesadzirdēta, nesvarīga un nevajadzīga. Sāku saprast, ka eju “uzbrukumā” par tām emocijām, kas sāpēja. Nepiedošana, aizvainojums un upura pozīcija lēnām un mokoši nogalina. Plānotājā – dienasgrāmatā “Izvēlos sevi” es mācu analizē sevi katru dienu – ko tu šobrīd jūti? Vai tas, ko tu dari, tev palīdz vai gluži pretēji – tevi gremdē? Ir jāanalizē sevi – jālaiž vaļā tas, kas gremdē, un jāfokusējas uz lietām, kas tev palīdz. Priecājos, ka ar bijušo vīru šobrīd mācāmies sarunāties, bet tā piedošanas sajūta man tiešām bija ļoti vajadzīga, jo tikai tā var justies tāds patiesi brīvs, lai spētu iet uz priekšu.
Ikdienā esmu kopā ar bērniem viena pati, man ir auklīte, kura nāk dažas reizes nedēļā un man palīdz. Bērni pie sava tēta tiek brīvdienās, un tad tās ir manas brīvās dienas no bērniem un laiks, kad netraucēti pastrādāt.
Atceros, ka tu kādā senākā intervijā stāstīji, ka esi tāda kārtīga lauku meitene. Un viss tas, kas ir laukos, tev ir nepieciešams, jo tur tu jūties vislabāk. Bet tagad esi prom no savām lauku mājām, prom no Cēsīm, esi tagad šeit – pavisam tuvu Rīgai. Kā tu šobrīd šeit jūties?
Jā, es šeit esmu salīdzinoši nesen, un jūtos te tiešām labi. Esmu tuvu pilsētai, bet gandrīz kā laukos. Jo dotajā brīdī esmu viena pati un menedžēt ikdienā tās visas komunikācijas ar mācībām, skolām, dzīvojot tuvāk pilsētai, ir vieglāk. Te es varu visu to izdarīt. Bet, protams, man patīk arī tas dabas tuvums – putni, svaigais gaiss, miers – ka es te varu iziet ārā un man nav tādas sajūta, ka atrodos pūļa vidū.
Tu esi veterinārārste, un kādu brīdi tu pasniedzi veterinārmedicīnas lekcijas studentiem Smiltenes tehnikumā. Kā ir šobrīd?
Tur man karjera ātri beidzās, jo es sapratu, ka tas nav mans. Mācīt bērnus pēc pamatskolas ir izaicinoši, jo viņi nezina, ko grib, nav motivēti, bieži nenovērtē pasniedzēju ieguldīto darbu. Es gribu rezultātus, gribu redzēt virzību, man nederēja atsēdēšanas attieksme. Tomēr ļoti lepojos par manu praktikanti, kura teicami absolvēja tehnikumu un smēlās drosmi studēt par veterinārārsti. Šis ir mans gandarījums par šo darba posmu, ka spēju otrā atraisīt ticību saviem spēkiem un vēlmi sekot saviem sapņiem.
Bet tu taču biji arī praktizējošs veterinārārsts!
Jā, es patiešām biju, bet šis periods manā dzīvē ir beidzies. Es pat neatjaunoju savu veterinārārsta sertifikātu. Man ļoti patika šis darbs, tikai tā procesā es sapratu, ka man ģimene ir svarīgāka. Jo darbs veterinārijā – tā ir neatliekamā palīdzība, jo dzīvniekam jebkurā diennakts laikā var palikt slikti, un, ja tu esi labs dakteris, tev zvanīs un lūgs palīdzību. Tad, kad man cilvēks izmisīgi lūdz, jo viņa dzīvniekam ir slikti un viņš tajā brīdī var nomirt, man ir grūti atteikt. Man nakts vidū varbūt kaut kur ir jābrauc, jāatstāj bērni un tas ir ļoti grūti. Arī veikt eitanāzijas bija emocionāli izsmeļoši, jo ne vienmēr tas ir kā zāles dzīvnieka ciešanām, es beigās to atteicos darīt. Tāpat psiholoģiski tā komunikācija ar cilvēkiem visu laiku ir par to, ka ir kaut kāda problēma, kas man ir jārisina. Sanāk, ka es visu dienu risinu kāda cita problēmas, un atnākot mājās, man ir jārisina vēl savas. Tā visa man bija krietni par daudz.
Un šobrīd, tātad, tava ikdienas nodarbošanās bez bērnu audzināšanas ir tavi projekti “Instagram”, kur tu sievietēm palīdzi atgūt fizisko formu un labsajūtu?
Patiesībā jau nomainījās tikai virziens, es tagad palīdzu sievietēm nevis dzīvniekiem. Bet! Es nevis risinu viņu problēmas viņu vietā, kā tas ir, kad atnāk pie daktera, bet stāstu sievietei – jā, es šo pazīstu, es par šo zinu, es varu tevi izglītot, iedvesmot un atbalstīt, bet jāstrādā būs tev pašai! Sanāk, ka es nomainīju profesiju, bet turpinu palīdzēt. Tikai mazliet citādāk. Es izmācījos par fitnesa treneri, man ir arī nepabeigta fizioterapeita izglītība, bet arī tam es kaut kad pieķeršos. Ir arī masieres sertifikāts un sākšu praktizēt. Tas viss tikai ved mani atpakaļ pie manas misijas – palīdzēt. Man vienmēr ir gribējies palīdzēt. Arī tad, kad es biju veterinārārsts, arī tagad, kad palīdzu sievietēm atgūt sevi gan fiziski, gan emocionāli.
Pastāsti, lūdzu, par saviem bērniem – kādi viņi ir raksturā, cik viņiem ir gadu?
Katrs bērns ir individuāls. Ar citādāku pieeju dzīvei. Uz bērniem es skatos kā uz meistardarbu – tā ir Dieva dāvana, ko sieviete un vīrietis var radīt. Patiesībā tas ir apbrīnojami. Vecākajam dēlam Regnāram ir 8 gadi, dēlam Einaram – 6 gadi, meitiņai Martai tūlīt būs 4 gadi, bet mazākā Meja ir pusotru gadu veca.
Meitenes ir daudz emocionālākas, tas temperaments, kas nāk ārā – gatavie uguņi! Nevar jau dusmoties, pati tāda esmu! Bet tad saprotu, ka tas vienkārši ir tā sievišķīgā emocionalitāte. Ir sajūta, ka ar puikām ir vieglāk, vienkārši jāpieņem to, ka viņi visu laiku konkurē un “cīnās” savā starpā. Tas laikam tas vīrišķais, kas viņiem ir tā dabiski. Puiši emocionāli ir daudz līdzsvarotāki, mierīgāki. Savukārt uz to fizisko, jā, tur viņi visu laiku grib konkurēt, sacensties. Meitenēm tā sacensība ir mazāka, bet emocionāli ir trakāk. Es mācos pieņemt un vadīt. Bet tā jau Dievs ir radījis – ir vīrietis un ir sieviete, kuri kopā veido to vislabāko savienību. Vīrišķais to sievišķo papildina, savienojas kopā, un patiesībā tas ir tik ļoti svarīgi. Jo vīrietis ir racionālāks un mazāk emocionāls, bet sieviete ir mazāk racionāla, bet vairāk emocionāla. Un tad, kad viņi ir kopā, vīrietis iegūst emocijas, bet sieviete – racionālo. Tāpēc kopā tas ir labs mehānisms, kā kopā veiksmīgāk dzīvē virzīties uz priekšu.
Kā tajā teicienā – ka sieviete vīrieti var celt spārnos vai… iznīcināt? Vai tu šim piekrīti?
Jā, jā, jā un vēlreiz jā! Kad sieviete jūtas slikti, tad tas vīrietis no viņas vairs neko nesaņem – viņš nesaņem vajadzīgās emocijas. Un viņš varbūt sāk domāt, ka viņš to sievieti vairs nemīl, jo viņam ar viņu kopā vairs nav labi. Bet arī sievietei pašai nav labi, tāpēc viņa vīrietim neko nevar iedot. Tomēr neviens nav vainīgs pie tā, kā viens vai otrs jūtās, vienkārši mēs viens otru tā ietekmējam un tad attiecību mehānisms vairs nedarbojas. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi attiecībās iemācīties otram dot un arī mācīties no otra saņemt. Vīrietim ir jāiemācās sadzirdēt – ja sieviete saka, ka viņai kaut ko vajag, lai viņa justos labi, esi tik mīļš – ieklausies tajā, ko viņa tev saka! Ja viņai palīdzēsi, ieguvēji būsiet jūs abi!
Kāda šobrīd ir tava ikdiena?
Vecākais dēls iet skolā, vidējais dēls un meita – bērnudārzā, bet ar mazo vēl esmu pa mājām. Un tad tie paši video, ko es lieku “Instagram” – patiesībā prasa daudz vairāk laika, nekā no malas varētu likties. Saturs ir jāapstrādā, jāveido un tas paņem ļoti daudz laika. Tās “Instagram” influenceru lietas tiešām ir kā ikdienas darbs. Man būtu vajadzīgs kāds asistents, kurš man palīdz tos safilmētos video sagatavot un publicēt, jo sekotājs redz un zina tikai tik, cik es parādu – es jau mājās esmu katru dienu, tāpat vingroju un kaut ko uzfilmēju. Šobrīd esmu vēl procesā, gribu šo darbu kaut kā optimizēt, lai es arī varētu atļauties par palīdzību samaksāt.
Kad tu pēc trešā bērniņa nākšanas pasaulē sāki mājās vingrot, likt savas atsauksmes “Instagram”, rakstīt par savām sajūtām – vai tev bija kāda iecere vai ideja, ka tu nonāksi tik tālu un sāksi veidot vēlāk pati savus projektus?
Nē, man vispār nebija tādas domas. Sākumā es to darīju vienkārši sev. Tad, kad man bija tas lūzuma punkts un man likās, ka es neesmu nevienam vairs vajadzīga, kad zināju, ka veterinārijā neatgriezīšos, bet es nezināju ko darīšu tālāk, biju noresnējusi un pati sev vairs nepatiku, nevarēju uzkāpt pa kāpnēm bez aizelšanās. Zināju, kamēr esmu kopā ar mazuli, man ir laiks izdomāt ko darīšu vēlāk. Toreiz domājot par sevi iestājās tas “stop” – bet es vēl esmu jauna sieviete, kā es varu justies tā kā jūtos? Un tā sajūta bija šausmīga. Tad es izlēmu – viss, es darīšu! Es neticēju, ka kādreiz izskatīšos tik labi, kā šobrīd izskatos. Sāku darīt pa mazumiņam, bet katru dienu. Ja kādu reizi atkritu, atsākt bija grūtāk, tāpēc vairs neatkritu. Virzījos uz priekšu.
Atceries tās pirmās sajūtas, kad saprati, ka tavs ķermenis sāk mainīties un tu sāc izskatīties labāk?
O, jā! Tās emocijas es nekad neaizmirsīšu. Tas bija jau pēc kādām divām nedēļām! Es tās atšķirības sajutu ķermenī un pamanīju arī bildēs. Es uzņēmu foto ik pēc 2 nedēļām. Es pētīju tās bildes kārtīgi un redzēju, ka tur jau viena krociņa mazāk, un tur – un tas bija tāds gandarījums! Tas iedeva tāaadu zvērīgo motivāciju! Un es turpināju. Atceros, cik ļoti gaidīju to bildēšanos nākošās 2 nedēļas.
Tagad, kad tu jau kādu laiku veido šos te projektus, kādi ir tie lielākie klupšanas akmeņi sievietēm, kad viņas uzsāk savu ceļu uz pārvērtībām?
Populārākais klupšanas akmens ir gribēt ātrus rezultātus. Tad, kad gribas ātri, tad arī gribas ātri svērties un tas atņem motivāciju, ja svari nerāda to ko gribas ieraudzīt. Vienkārši pieņem to, ka tev ir jādara tas, kas ir jādara. Tas mehānisms, kā notievēt, kā organismam likt justies labāk – tas viss jau sen ir izpētīts, tev nevajag atklāt velosipēdu no jauna. Ir skaidri zināms, ka organismam vajag dārzeņus – tu sāksi tos ēst, un sāksi justies labāk. Ir skaidri zināms, ka ir jādzer ūdens – sāc to dzert, un tu jutīsies labāk. Tev būs labāka vielmaiņa, tev labāk strādās galva, tu būsi pozitīvāka, tev nebūs nogurums. Tavs ķermenis būs atpūties un no paša rīta tu jau spēsi labāk domāt. Pamostoties nebūs noguruma sajūta! Šīs ir pamata lietas – tas viss jau ir zināms. Galvenais fokusējies uz to, ka tās vajag izdarīt. Ja zini, ka tu izdarīji – rezultāts būs! Kontrolē sevi – vai tu šodien izdarīji savu darbiņu? Un tad tev arī nebūs laika analizēt, kad un kas notiks. Jo tā galvenā kļūda ir tāda, ka visas grib fokusēties tikai uz to, vai ir izmaiņas, bet nedara disciplinēti to, kas ir jādara. Nedara to ikdienā.
Otra kļūda ir tā, ka neizbauda pašu darīšanas procesu. Fokusējas uz to, ko nedrīkst darīt. Bet, lai piedzīvotu jaunu dzīvi ir jāpamaina sava domāšana – kāpēc tu vispār to dari? Kāpēc tu nonāci te? Jo tu sev nepatiki! Tātad, tas, ko tu darīji pirms tam, noveda tevi pie tā, kas tev nepatīk. Un, ja tu sāc darīt citādi, tam ir jākļūst par tavu jauno dzīvesveidu. Nevis īstermiņa kampaņa, ka tu tagad notievēsi, sagaidīsi vasaru un atkal dzīvosi to dzīvi, kur tu biji pirms tam – tas tā nedarbojas.
Trešā kļūda ir uztraukties, baidīties par “neveiksmēm”, lēno gaitu un būt stresā. Ir pierādīts, ka tad, kad organisms ir stresā, tad ķermenis liekos kilogramus “neatdod”. Tāpēc ir jābeidz raizēties un jābauda pats pārmaiņu process!
Kādas sievietes ir tās, kas piedalās tavos projektos? Māmiņas ar maziem bērniem?
Mani izvēlas tās, kurām rezonē mana pieredze un vide, kādā es to paveicu. Ir daudz speciālistu, kuri var iedvesmot un palīdzēt – katrs no mums atrod to, kas viņam der vislabāk. Mans fokuss ir tas, ka ikdienā es esmu mamma ar maziem bērniem, un viss, ko es daru ir tas, ko es varu izdarīt, esot mājās – četrās sienās. Man dzīvē ir bijis tāds periods, ka nevarēju pat no mājas iziet. Man bija mazs zīdainis un divi bērnudārznieki – es nevarēju ar ratiem iziet, jo tur bija lauki, kārtīgi lauki, kur ar ratiem nemaz pabraukt nevarēja, tāpēc pilnīgi visu es darīju istabā.
Es savās programmās mācu, kāpēc ir svarīgi ieradumi, kādi tie ir un kāda domāšana palīdzēs justies labi un atkal sev patikt. Mērķis ir sev patikt, pazīt sevi, izvēlēties sevi ikdienā, lai būtu stipra, vesela un izturīga. Man pašai ir svarīgi tikt saviem bērniem līdzi bez aizelšanās un būt noturīgākai pret stresu. Esmu parasta sieviete, jo nevingroju ikdienā visu dienu, kā to pārsvarā dara citi fitnesa treneri – vingro līdzi saviem klientiem. Man tā nav. Es izvingroju savas 15 minūtes, iedvesmoju citas un tad es daru savu mammas dzīvi.
Es ticu, ka visiem es nederu, jo bieži uzsveru vārdus “kontrolē sevi” un patiesībā tas ir visgrūtākais. Mums visām taču patīk visu kontrolēt – vīrieti, bērnus, bet kaut kā sevi kontrolēt mēs aizmirstam. Bet tas ir tiešām visbūtiskākais – vai es izdzēru šodien ūdeni, vai es šodien pavingroju, vai es šodien apēdu dārzeņus, vai es atteicos no našķiem un cukura? Kontrolē sevi un tev viss izdosies!
Kādi ir tavi tuvākie nākotnes plāni?
Kļūt redzamākai, lai varu sasniegt tās sievietes, kurām vajadzīga palīdzība. Gribu iedvesmot sievietes, lai viņas sev notic, ka viss ir iespējams. Mainīt var visu, tikai tas ir jāgrib. Vēlos arī sakārtot attiecības ar savu bērnu tēvu, būt labāka mamma saviem bērniem, gribu izbaudīt laiku, kad viņi aug, jo bērni aug ātri. Mācos būt laimīga sieviete un mamma.
