CILVĒKSTĀSTS. Kā neredzīgs cilvēks “redz” debesis un savu mammu? Māra pieredzes stāsts
10
Līdzautore: Ieva Kampāne
Turpinot cilvēkstāstu rakstu sēriju par neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem, kuriem ir interesanti dzīvesstāsti un izdevies paveikt varenas lietas, šoreiz piedāvājam virtuāli iepazīties ar Māri Orbitānu, kuram ir 36 gadi, ass prāts, taču viņš neredz jau kopš dzimšanas.
Pasaules izzināšana
“Aiz ziņkārības es piedzimu 2 mēnešus ātrāk – septītajā mēnesī. Plaušas vēl nebija pietiekami attīstījušās, tiku barots ar skābekli, dažādu manipulāciju rezultātā arī redze pazuda. Tā precīzi medicīniski nemaz šo stāstu nezinu,” savu sakāmo sāk Māris.
Viņam allaž bijušas aizraušanās, sapņi un plāni, tāpēc, kā pats saka, par redzes trūkumu īsti pat nav sanācis bēdāties. Bija kā bija. Vecāki jau bērnībā visu izskaidrojuši, tāpēc atlicis vien dzīvot un priecāties par visām pieejamajām iespējām.
“80.-90. gados dzimušajiem vide bija saprotamāka nekā tā ir šobrīd. Nebija lielveikalu, kuros neredzīgs cilvēks nespēj orientēties, vecāki ar mani ļoti daudz runāja, man viss tika izstāstīts paskaidrots. Gan ģimenē, gan skolā iemācījos orientēties telpā un sadzīvot ar apkārtējo vidi,” pieredzē dalās Māris.
Prieks mūzikā
Kas Mārim sagādā prieku ikdienā? “Viena no lietām ir mūzika. Bet vispār man patīk kustība, man patīk, ka jauni cilvēki nesēž telefonos, ka viņi kustas, sarunājas – man patīk just kustību. Pārmērīga digitalizēšanās ir lieta, kas man nepatīk, tā rada vēsumu attiecībās, tā pamazām liek izzust sarunām. Tehnoloģijas tiek uzspiestas vairāk un vairāk. Katram cilvēkam telefonā ir neskaitāmas aplikācijas, daudzas no kurām pat netiek izmantotas.
Piemēram, “McDonalds” restorānos tagad ir kaut kādas statujas, pie kurām cilvēki nostājas un kaut ko saspiež, lai dabūtu ēdienu. Tas ir pavisam citādi nekā pieiet pie kases un parunāt ar īstu cilvēku,” mūsdienu realitāti iezīmē mūsu sarunbiedrs.
Ikdienā Māris, kā pats saka, veido mūziku, lasa grāmatas, staigā, kustas, dodas uz dažādiem pasākumiem, piemēram, galda spēļu vakariem. Viņam patīk, ja pie viņa ierodas ciemiņi. Laiku pa laikam viņš dodas iepirkties, bet speciālu dienu plānu neesot – darot to, ko konkrētajā laikā gribas.
Mūzikai ir liela nozīme Māra dzīvē – tā dod emocijas, rada prieku. “Mūzika ir mana dzīve, tā ir manos asinsvados jau kopš bērnības.”
Ikdiena un sadzīve
Vaicāts par darba iespējām neredzīgiem cilvēkiem, Māris saka: “Es ir jāsaka lakoniski: ir drūmi. Neviens darbu par labu naudu nedos. Esmu mūziķis, radošs cilvēks, taču nevaru darīt birokrātiskas lietas. Ar mūziku nopelnīt nevaru, neviens man šādas iespējas nepiedāvā, bet var jau būt, ka viss labais nāk ar gaidīšanu. Manā dzīvē tam jau ir bijuši pierādījumi – arī braila rindās es gaidīju 10 gadus.”
Ikvienā Māris dzīvo kopā ar mammu, viņa tēvs ir miris: “Mēs dzīvojam kopā, mums ir arī kaķītis. Man ir arī lieliska māsa, kurai ir sava ģimene, taču vienalga esam harmoniski un vienoti, labi saprotamies, viens otram palīdzam. Ikdienā visu saimniecisko uzņemas mamma – viņa gatavo ēst, mazgā veļu, bet arī man nav problēmu nomazgāt traukus vai reizēm uztaisīt brokastis.”
Ir jārunā!
Māris uzsver, ka neredzīgam cilvēkam ir īpaši svarīgi nebūt “uz mutes kritušam”. Ja vajag palīdzību, ja tuvumā ir kāds cilvēks, ir jājautā, jālūdz palīdzība, piemēram, lai uzzinātu, kāds autobuss tuvojas. Ja stāvēsi klusu, nekas pats no sevis nenotiks.
Cilvēki arī labprāt palīdzot un atbildot šādos brīžos. Māris zina, ka darīt labu citiem ir lieliska iespēja. Un pastāsta piemēru no dzīves, kā nesen kādai sievietei palīdzējis nokļūt līdz veikalam, pavadījis viņu, palīdzot aiznest iepirkumu maisiņus. Sieviete pēc tam piedāvājusies samaksāt, Māris aizbēdzis, jo ne jau naudas dēļ viņš to darījis, bet sajūta kādam palīdzēt bijusi patiesi silta.
Aizdomājoties par vides pieejamību, arī Mārim ir ko teikt: “Nekas nemainās. Bļaustās par vides pieejamību, bet vienlaikus visur atstāj skrejriteņus. Skaņas luksofori ir palikuši teju nedzirdami, jo apkārt dzīvojošajiem cilvēkiem to pīkstēšana traucējot, bet mums ir grūti krustojumos saprast, kurā virzienā doties. Nekādas vides pieejamības nav – ielas ir bedrainas, pa tādām ir grūti pārvietoties.”
Aptaustīt pasauli
Cilvēkiem, kuri redz, reizēm rodas jautājums, kā pasauli “redz” cilvēki, kuriem šāda iespēja nav dota. Kā viņi iztēlojas apkārt esošo…
“Pateicoties minimālajam redzes atlikumam, man ir telpiskā uztvere. Bez tam es visu varu aptaustīt. Es pieeju pie koka, pieskaros tam un šī sajūta manās atmiņās saglabājas. Vēlāk, kad es dzirdu vārdu “koks”, es jau atceros šo sajūtu un projicēju iztēlē. Man ir svarīgi, lai cilvēki man pastāsta, kādā krāsā katra lieta ir.”
Bet, Māri, kā izskatās debesis? Tās nevar aptaustīt…. “Par tām man ir stāstīts, smadzenēs ir izveidojušās asociācijas un bildes, es gan nezinu, cik reālistiskas tās ir. Kad man ko stāsta, es savā iekšienē to zīmēju, veidoju priekšstatus. Manā iztēlē, piemēram, ir uzzīmēts ceļš no Malienas ielas līdz lielveikalam “Alfa”.”
Vai Māris aptausta arī cilvēkus? “Ja esam tuvā situācijā, es aptaustu, manā prātā veidojas portrets. Es ainas uzburu no nulles un dzīvoju tajās. Es zinu, ka manai mammai ir labs augums, viņai ir labas rokas – daudz ko var pateikt pēc roku pieskāriena.”
