CILVĒKSTĀSTS. Jānis Slaidiņš: “Es jau esmu pieradis pie savas jaunās realitātes. Galvenais, ka sieva mani atbalsta” 77
Zemessardzes štāba virsnieks majors Jānis Slaidiņš ir viens no zinošākajiem speciālistiem par Krievijas agresijas izraisīto karu Ukrainā. Viņš vienmēr gatavs atbildēt uz visdažādākajiem ar šo tēmu saistītajiem jautājumiem. Jānis Slaidiņš teju katru darba dienu redzams kanāla TV24 veidotajā raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā”, kurā viņš informē skatītājus par esošo situāciju dažādos frontes sektoros, krievu kārtējām neģēlībām, tajā skaitā apdzīvoto vietu raķešu apšaudēm, un citiem jaunumiem. Majors Slaidiņš ir arī grāmatas “No Krimas līdz Marinkai” autors. Jau ilgāku laiku viņš kopā ar TV24 rīko akciju – apmaiņā pret ziedojumu Ukrainas atbalstam var saņemt majora sarakstīto grāmatu.
Jāņa Slaidiņa darbaspējas ir vienkārši apbrīnojamas, jo ne mazums bijis tādu dienu, kad viņš redzams gan Anša Īvāna vadītajā Delfi TV raidījumā “Komandcentrs”, gan diskusijās “Spried ar Delfi” studijā, tāpat arī stundu garajā TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā”, bet vēl pēc neilga laika uzrunā skatītājus LTV1 ēterā “Panorāmā” vai “Šodienas jautājumā”.
Dzīves ceļu noteica interese par vēsturi un kara mākslu
Majors Jānis Slaidiņš ir “tīrs” rīdzinieks. Savulaik mācījies Kurta Bartela Rīgas 39. vidusskolā, kas atradās Juglā. Pabeidzis 8. klasi 1989. gadā, kam sekoja tālākās mācības, bet jau 1992. gadā sācis „apgrozīties” Zemessardzē. Nākamajā gadā devis arī zvērestu un oficiāli kļuvis par zemessargu. Jānis Slaidiņš teic, ka jau apmēram 16 gadu vecumā zinājis, ka saistīs savu dzīvi ar militārām lietām: “Mani interesē Latvijas pagātne un militārā vēsture sākot vismaz ar 13. gadsimtu. Vecaimātei mājās bija kārtīga Latvijas laika grāmatu bibliotēka ar dažādām vēsturiskām grāmatām. Tādā veidā radās sākotnējā izziņas vēlme, kas pamazām pieņēmās spēkā, un tā tas arī aizgāja.”
Jānis Slaidiņš uzskata, ka nekad nav īpaši tiecies kāpt pa karjeras kāpnēm. “Man jau nekāda diža karjera nav izvērtusies, turklāt es neesmu licis uzsvaru uz to,” viņš saka. “Desmit gadus – līdz 2002. gadam – es dienēju Zemessardzē. Biju gan nodaļas, gan vada komandieris, gan rotas komandieris. 2003. gadā uzsāku dienestu Militārajā policijā, kur pavadīju vēl desmit gadus. Pēc tam sekoja četru gadu dienests NBS Apvienotajā štābā, bet 2018. gadā atkal atgriezos Zemessardzes štāba dienestā, kur dienu līdz pat šim brīdim.”
Saistība ar Ukrainu kopš kara reālā sākuma
Sākotnēji majoram Jānim Slaidiņam saskarsme ar Ukrainu bija vien dienesta pienākumu ietvaros. Taču 2014. gadā, kad notika pirmais Krievijas uzbrukums – Krimas okupācija un sākās karadarbība Donbasā – , Jānis Slaidiņš jau pildīja dienesta pienākumus Apvienotajā štābā. Tā kā viens no viņa uzdevumiem bija sekot līdzi notikumu attīstībai Ukrainā, majoram jau kopš 2014. gada ir izveidojusies pastāvīga saikne ar šo valsti. Laika gaitā tā tikai nostiprinājusies.
Jānis Slaidiņš atzīst, ka no Ukrainas pienākošās informācijas apjoms ir milzīgs, taču pie tā pieradis: “Visa informācija nāk no atklātiem avotiem. Bez šaubām, tās apmērs ir ekstremāls, un to visu nepieciešams saprast un pārbaudīt, atsijāt graudus no pelavām, faktus no izdomājumiem. Tas ir diezgan apjomīgs darbs un aizņem pilnu dienu, bet dienestā pie dažādām grūtībām pierasts.
No sākuma varbūt bija sarežģītāk, bet tagad, kopš es jau vairāk nekā gadu sniedzu jaunāko informāciju skatītājiem TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā”, tas viss ir iegājies un kļuvis par sava veida rutīnu. Tu jau zini, ko darīt, jo ir izveidota sistēma, kā iegūt un apstrādāt šo informāciju, un tad kļūst vieglāk.”
Majors Slaidiņš atzīst, ka brīvā laika varbūt nesanāk tik daudz, cik gribētos, bet pieņem to kā esošu faktu un nesūdzas. “Ja man ir dots tāds uzdevums, tad es to pildu un cenšos paveikt pēc iespējas labāk. Gan jau būs arī brīvais laiks, bet par to vismaz pašlaik es nedomāju.”
Grāmata un atbalsta pasākumi dronu iegādei
Jānis Slaidiņš turpina vākt Latvijas iedzīvotāju ziedojumus, lai varētu iegādāties dronus Ukrainas aizstāvjiem. Tie daudzkārt demonstrējuši savu noderīgumu. Kā mazu atlīdzību ziedotājiem viņš piedāvā savu sarakstīto grāmatu “No Krimas līdz Marinkai”.
Mums, protams, gribas, lai nežēlīgais karš beidzas pēc iespējas ātrāk un Ukrainā atgriežas normāla dzīve, taču majors uzskata, ka tas tik drīz nebūs iespējams. Viņaprāt, šogad noteikti tas vēl nenotiks, un reāli kara beigas prognozēt vismaz pašlaik nemaz nav iespējams. Tādēļ mums visiem jāturpina savu iespēju robežās sniegt atbalstu Ukrainas aizstāvjiem.
Lai vāktu šos ziedojumus, majors regulāri ceļo pa visu Latviju. Nereti viņam nākas sastapties ar dažādi noskaņotu tautu, jo, lai gan absolūtais vairums iedzīvotāju atbalsta Ukrainu, gadās satikt arī atsevišķus agresīvi tipāži, bet ar to visu viņš lieliski tiek galā. Par saziedoto naudu tiek nopirkti Ukrainas karaspēkam ļoti vajadzīgie droni, turklāt viņš pats tos nogādā pie aizstāvjiem.
“Ideja par naudas vākšanu droniem radās tad, kad uzzinājām, cik efektīvi tie var tikt izmantoti kara laukā,” teic majors. “Kaut arī daudzi no tiem ir civilie droni, taču tie pagriezuši kara gaitu savādāk. Sākotnējā doma slēpās tajā, ka cilvēki bija gatavi nosponsorēt manas grāmatas otro izdevumu. Un tad es sapratu, ka tā, iesaistot Latvijas sabiedrību, mēs spējam arī atbalstīt Ukrainu. Lai ikkatrs no mums varētu iesaistīties un dot kādu mazu daļiņu. Protams, uzsvars tiek likts tieši uz droniem.”
Majors Jānis Slaidiņš atzīst, ka pašas grāmatas “No Krimas līdz Marinkai” tapšanas process bija diezgan laikietilpīgs: “Es sāku to rakstīt 2018. gadā, kad uzturējos Ukrainā ilgākā komandējumā. Vienkārši kādu dienu, sēžot viesnīcā, man ienāca prātā, ka mums Latvijā trūkst objektīvas informācijas par reālo situāciju Ukrainā. Mums bija diezgan labas zināšanas par politiskajiem procesiem, ieskaitot notikumus Maidanā, bet nebija nekā par militārajām darbībām. Tostarp par visām nepieredzētajām grūtībām, ar ko ukraiņiem nācās saskarties. Proti, gan par krievu īstenoto hibrīdkaru, gan par visiem nelikumīgajiem bruņotajiem grupējumiem, kuri tika uzturēti ar Krievijas atbalstu. Mans galvenais mērķis bija pasniegt šo informāciju no militārā skata punkta. Grāmatas tapšanai bija vajadzīgi teju divi gadi, jo esošās informācijas apjoms bija milzīgs, un, balstoties uz to, varētu daudz vairāk sarakstīt. Mans uzdevums bija izstāstīt visu īsi, konkrēti un kodolīgi.”
Majors uzskata, ka atbalsts Ukrainai ir vitāli svarīgs. Tāpat viņš uzsver, ka gadījumā, ja Krievijas sākotnējais plāns būtu izdevies, drošības situācija pie mums būtu daudz savādāka, nestabilāka nekā tagad: “Jāsaprot, ka ukraiņi šobrīd maksā ar asinīm, mēs tikai ar savām finansēm. Tas ir mūsu atbalsta veids, kā mēs patlaban viņiem varam palīdzēt. Un cilvēki ir patiešām atsaucīgi. Dažkārt viņu rīcība pat aizkustina – piemēram, kad arnāk veci ļaudis, kuriem varbūt ikdienā naudiņas trūkst, un ziedo savus 50 vai 100 eiro, lai varētu sniegt artavu kopējā atbalstā Ukrainai. Tādēļ arī es turpināšu uzsākto ziedojumu vākšanas kampaņu un tādā veidā palīdzēt ukraiņiem. Kamēr ir tādas iespējas un būs tāda vajadzība.”
Tiek veidots muzejs Lestenē
Brīvajā laikā majors Jānis Slaidiņš daudz darba velta Lestenē pēc viņa iniciatīvas ierīkotās izstādes labiekārtošanai un paplašināšanai. Par to Jānis Slaidiņš stāsta: “Uzsvars izstādē tiek likts tieši uz latviešu leģionāriem, Kurzemes kaujām Lestenes apkārtnē. Mēs pamazām attīstāmies un domāju, ka nākamajā gadā būs pieejamas telpas ar jau daudz plašāku ekspozīciju. Nākotnē ir plāni izveidot muzeju. Tas būs veltīts gan Kurzemes kaujām, gan Lestenes baznīcai un pašiem šīs apdzīvotās vietas īedzīvotājiem. Sākām mēs ar mazumiņu – nelielu ekspozīciju atjaunotā bunkurā. Pamazām iecere guva atsaucību un plāni uzņēma apgriezienus. Pateicoties ārzemēs mītošo Daugavas vanagu saziedotajiem līdzekļiem, no privātīpašniekiem tika atpirkta ēka, kur tagad viss pamazām top. Šis projekts tiek attīstīts sadarbībā ar Tukuma novadu. Topošais muzejs atradīsies Lestenē, tieši pretī baznīcai.”
Jānis Slaidiņš piebilst, ka viens pats viņš visu paveikt nevarētu, tādēļ izveidota latviešu karavīru piemiņas biedrība “Lestene”, kas arī nodarbojas ar visu veicamo darbu organizēšanu. Majors atzīst, ka pēdējā laikā lielās noslogotības dēļ uz turieni sanāk aizbraukt retāk, tāpēc viņš ekskursijas tur vada daudz mazāk nekā iepriekš. Galvenie pasākumi notiekot 16. martā, 8. maijā un 23. decembrī – vismaz šajos datumos viņš cenšas pieslēgties vienmēr, kad rodas tāda vajadzība.
Atpazīstamība nerada grūtības sadzīvē
Majors Jānis Slaidiņš nenoliedz, ka darbs televīzijā gada garumā padarījis viņu plaši pazīstamu:
“Es jau esmu pieradis pie savas jaunās realitātes – katru dienu uz ielas kāds sveicina vai pat grib parunāties. Man nekas nav pretim, varu pārmīt vārdus ar jebkuru cilvēku. Taču pats tagad vairs nepievēršu lielu uzmanību tam, vai kāds mani pazīst, jo ne jau tas ir svarīgākais. Ja kāds ierauga uz ielas, pasmaida un pasveicina, protams, ir patīkami.
Agrākie paziņas vairāk bija saistīti ar vēsturi, jo tas tomēr arī lielā mērā ir mans darba lauciņš, bet plašāka atpazīstamība sākās tikai ar darbu televīzijā.”
Uz mūsu izbrīnu par to, kā var paspēt visus darbus apvienot, turklāt atsevišķās dienās uzstāties vai diskutēt pat vairākos raidījumos, Jānis Slaidiņš mierīgi atteic: “Armijā ir jābūt gatavam negaidītiem pārsteigumiem. Protams, nevar noliegt, ka ir sarežģīti sagatavot materiālus un izskriet pa visām vietām. Taču tagad tā jau ir pierasta lieta, nav nekas ārkārtējs. Nav vienkārši, bet, kā saka, ir jādara tas, kas uzdots, un nav ko sūdzēties. Galvenais, ka arī sieva mani atbalsta, līdz ar to nav situācijas ar kaut kādiem pārmetumiem, kas radītu zināmus ierobežojumus. Jā, dažreiz varbūt brīvdienās nav tik apmierināta, bet viņa saprot.”
Majors atzīst, ka sēdošais darbs pie datora informācijas savākšanai un apstrādei viņu nebiedē, jo viņš mīl arī kārtīgi izkustēties. “Protams, daudzas stundas sanāk pavadīt pie datora, bet arī vismaz trīs reizes nedēļā cenšos apmeklēt sporta zāli. Ja visu laiku tikai sēdētu, tas noteikti neatstātu labu iespaidu uz veselību. Tādēļ ir jābūt aktīvam. Ja gadās kāds brīvāks brīdis, tad labprāt dodos arī kādā pārgājienā, tāpat mājās pietiek dažādu ikdienas darbu. Nav tik traki, ka nākas visu laiku urbties cauri interneta dzīlēm, dzīve rit normāli.”
Mēs arī Latvijā ceram, ka karš iespējami drīz beigsies. Tomēr par Ukrainu vēl ilgi tiks runāts un arī Jānim Slaidiņam būs daudz ko stāstīt par to, kas tur notiek. Varbūt nākotnē, kad kara murgs būs izgaisis pagātnē, viņš varēs uzrakstīt vēl kādu grāmatu par to, kā varonīgie Ukrainas aizstāvji cīnījās par savu uzvaru.
