Jānis Jarāns: “Tagad ar mani vismaz sveicinās. Agrāk mani uzskatīja tikai par komiķi…” 18
Atļaušos teikt, ka Jānis Jarāns ir viens no talantīgākajiem mūsdienu aktieriem – savulaik leģendārais Miedziņš, vēlāk – viens no slavenākajiem komiķiem, kas šo žanru Latvijā padarīja neaizmirstamu, tagad – nospēlējis lomu latviešu filmā “Pastkartes no Romas”, kas saņēmusi kino balvu “Lielais Kristaps” kā gada labākā filma.
Jānis ārpus ekrāniem un skatuves – vienmēr sirsnīgs un smaidīgs, arī tad, kad pašam nemaz nav klājies viegli. Visa viņa dzīve aizritējusi sieviešu “ielenkumā” – ar mīļoto sievu Dagniju kopā pavadīti teju 50 gadu, viņš ir arī trīs meitu tēvs. Tomēr tagad atzīst – savām meitām nav bijis “kārtīgs” tētis. Nedaudz sāpīga, bet sirsnīga un patiesa saruna ar Jāni kādā vēlā pievakarē aktiera un viņa kundzes Dagnijas Andrejostas dzīvoklī, kad gaisā jaušamas pirmās pavasara smaržas…
Šobrīd kinoteātros un Go3 kanālā iespējams noskatīties režisores Elzas Gaujas filmu “Pastkartes no Romas”. Filma šogad saņēma arī kino balvu “Lielais Kristaps” kā gada labākā filma. Balvai nominācijā “Labākais aktieris” biji nominēts arī tu un “Labākā aktrise” – tava filmas partnere Indra Burkovska. Pastāsti, lūdzu, kā tu nokļuvi šajā filmā un kā tiki pie tik nopietnas lomas, ņemot vērā, ka līdz šim skatītājiem tu esi vairāk bijis pazīstams kā komiķis?
Režisore Elza Gauja paaicināja mani uz kastingu parunāties un es domāju, kā vienmēr – maza lomiņa un arī maza naudiņa. Es aizeju, tur pretī – Indra Burkovska. Izstāstīja man filmas sižetu, saturu, un es tā arī sapratu, ka tas ir citādāk – nopietna loma. Es jau esmu komiķis, es izklaidēju cilvēkus! Es ar Indru nekad nebiju spēlējis kopā, es viņu pazinu, protams. Bet nekad nebiju kopā strādājis. Bet Elza teica – tu pamēģini, pamēģini!
Un operators Aleksandrs Grebņevs – tas tāds “svojaks”: “Janka, nu, davai, pamēģini!” Bet es nekad neko tādu nebiju darījis… Izrādījās, ka Elza bija izprovējusi daudzus aktierus. Bet viņas vīrs, producents Andris Gauja bija redzējis mani izrādē “Indrāns”, pēc kuras es biju nominēts kā gada labākais aktieris. Viņš esot teicis: “Tu zini – es apraudājos, skatoties uz viņu. Lai viņš atnāk un parādās.”
Tā viņi abi mani uzaicināja – ir kā tikai, un tā ķīmija notika! Vēlāk, kad mūs nominēja, es domāju – kā tad tā? Ja es saņemtu to balvu kā “labākais aktieris”? Un kā tad Indra? Un, ja viņa saņemtu balvu “labākā aktrise” – kā tad es? Jo man šķiet, ka mēs tur bijām visi vienoti – operators, Elza, mēs ar Indru – pie tam tā pilnīga mazbudžeta filma. Bet tas neko nenozīmē – man jau patīk viss tas process! Piemēram, mēs ar tevi – sen neesam tikušies! Un ir tik forši satikties un vienkārši papļāpāt. Un arī tā filma tā dabiski ritēja. Man dažreiz cilvēki jautā: “Kā jūs, Jāni, tā varējāt nospēlēt?” Es nespēlēju! Es izdzīvoju! Kāds es būtu konkrētajos apstākļos. Bet… tiesa, ka to filmu ar diviem kabatas lakatiņiem skatīties ir par maz… It kā viegla tāda – “penžas” divi tādi, bet īstenībā tas ir… tāds dūriens sirdī. Ar šo filmu esmu pārkāpis robežu – beidzot tieku uzskatīts arī par nopietnu aktieri. Jo līdz tam bija Mildiņas, Nabiņas, Miedziņi….
Un šī filma jau nav vienīgā, kur tu šogad esi redzams ekrānos!
Pagājušais gads man bija kā tāda sniega bumba…. Nofilmējām šo “Pastkartes no Romas”, izbraukājām visu Romu, tur filmējām, atbraucu mājās. Un pēkšņi mani uzaicina filmēties režisors Staņislavs Tokalovs, filmā “Padomju džinsi”. Tur sižets tāds, ka es guļu trakās mājas palātā kopā ar savu kursabiedru Gundaru Āboliņu, un šujam džinsas. Bet tomēr kopumā tā arī tāda nopietna filma. Nofilmējos tajās “Padomju džinsās” un kā tās beidzās, tā pēc mēneša mani uzaicināja uz “Pansija pilī”. Ja vien tu zinātu, kā es priecājos, kad filmējām “Pansiju pilī” – satiekot visus savus kolēģus! Vasaras vidū filmējām, pamestā pilī…. Atkal visi kopā! Un tas viss tā, tik dabiski aizritēja!
Un esmu pārkāpis pāri tai robežai – mani beidzot sāk uzskatīt par īstu aktieri… Jo līdz šim mani uzskatīja tikai par komiķi. Mēs savulaik ar Aināru Ančevski kopā dublējāmies pasaules slavenajā “stendapā” “Alu cilvēks” – katrs no mums nospēlēja pa 520 izrādes – gan viņš, gan es – pa visu Latviju, bija pilnas zāles. Ko teica kritiķi? “Pilnas zāles? Cilvēki smejas? Nē, nē tā nav nekāda māksla! Māksla, tas ir, kad zālē ir daži desmiti cilvēku, un visi gaida, kad tas murgs beigsies….” (smejas). Nu, tagad es esmu ticis “iekšā” – ar mani vismaz sveicinās. Agrāk mani uzskatīja tikai par “komiķi”…
Savulaik tu aizgāji prom no teātra štata vietas, tas bija jau pirms daudziem gadiem. Bet, vai tu kādreiz esi šo lēmumu nožēlojis?
Nē, es esmu ļoti priecīgs, ka to pietika drosmes izdarīt. Daudziem aktieriem ir grūti aiziet. Bet, ja tu esi štatā – ir jādara tas, ko režisors izdomā! Tev ir jāsajūk prātā, jāstaigā pa skatuvi ar pliku dibenu. Tev jābūt tādam vai tādam! Bet kam man tas ir vajadzīgs? Redzi, es esmu “slims” ar ceļošanu – es baudu pasauli! Baudi dzīvi, baudi pasauli! Dieviņš ir sataisījis tādas skaistas vietas pasaulē…. Iedomājies, Sarkanā jūra – pilna ar skaistām zivīm! Tāpēc es braucu turp, lai nirstot varu noglāstīt to krāsaino zivtiņu! Nu, kas var būt skaistāks?
Tu esi siltā klimata fans?
Protams, ka siltumā ir foršāk! Bet es arī rudeņos staigāju, lasu sēnes! Es lasu gailenes Ziemassvētku rītā, protams, ja vien nav sniega (smejas).
Es zinu, ka tu esi “traks” sēņotājs! Tu ar tām baravikām un gailenēm sociālajos tīklos esi slavenība!
Jā, man ir savas vietiņas. Bet, kad tu ieej mežā, ir jāpasaka Meža mātei: “Iedod man savas sēnītes!”. Un ejot projām – jāatceras pateikt viņai arī paldies! Bet arī Dieviņam ir jāpateicas par katru dienu, ko viņš ir devis, un tāpat jāpasaka paldies vakaros, kad tu ej gulēt. Cilvēki vispār neprot pateikt paldies…. Nevajag jau lūgties, vajag vienkārši pateikt “paldies”. Bet sēņojot – jā, man patīk ieiet mežā sešos no rīta, kad ir zirnekļutīkli un tajos saķērusies rasa… Es izeju savas takas – zinu, kur kas būs… Un tad, kad deviņos no rīta es ar pilniem groziem izeju no meža, garām brauc mašīnas, un meklē, kur stāties… es tik pamāju viņiem ar pilniem groziem (smejas).
Tu vienmēr esi bijis tāds “traks” sēņotājs?
Tas ir laikam iedzimts, no vecākiem… Man abi vecāki nāk no laukiem. Tētis bija mednieks, medīja pīles. Mamma plucināja tos putnus, pildīja spilvenos tās spalviņas… Mamma dzīvoja mājās – gatavoja ēdienu…. Tādi praktisko darbiņu darītāji. Kaut kas man šajā visā liekas tāds pasakains, vēl aizvien…
Tev svarīga ir klātbūtnes sajūta ar dabu, vai ne?
Dabu vajag mācēt izbaudīt! Tāpēc es braucu uz tiem kalniem, man patīk staigāt! Man dažreiz ir pārsteidzoši vērot, kā tos tūristus ar tiem autobusiem atved – izlaiž ārā, kā aitu baru, uztaisa dažus selfijus un kāpj visi atpakaļ. Ne viņš jūt to kalnu smaržu, ne to puķīti redz, neko neizbauda…. Es šo nesaprotu.
Pēdējos gados mēs ar sieviņu ceļojam pa Andalūziju, tur pa visām tām pilsētiņām… Satieku tur cilvēkus. Pirms tam, pāris gadus atpakaļ, braucu uz Izraēlu – tur ir tāds trijstūris – Izraēla, Jordānija, Ēģipte. Tur vispār – eju pāri robežai, domāju – prasīs pasi, neprasīs? Tik parādu robežsargam, ka aiziešu paēst – neviens tur neko neprasa! Ej, kur gribi! Tu izbaudi piedzīvojumu! Tur ir pavisam cits ēdiens, cita saule….
Cik bieži tu dodies ceļojumos?
Trīs reizes gadā apmēram. Mēs ar sieviņu meklējam tās lētās biļetes, laicīgi tās iegādājamies. Sieviņa “izčeko” vēlāk atsauksmes par viesnīcām… Tā arī šogad esam “noķēruši” rudenī noķēruši lētās aviobiļetes uz Andalūziju. Bet šoreiz aiziesim līdz Gibraltāram. Mēs esam seniori, varam to atļauties (smejas).
Vai tu, ceļojot pa pasauli, “uzlādē” savas baterijas?
Man pat citreiz ir bijis tā, ka es kaut kur aizbraucu un kādā viesnīcā vai kāpjot kalnos, vai staigājot gar jūru, kāds man skaidrā latviešu valodā saka: “Hei! Miedziņš!”. Nu, forši! Atkal ar brīnumu pilnām acīm varētu doties tālāk….
Vai neesi kādreiz domājis, ka tu varētu pārcelties uz dzīvi kaut kur citur?
Esmu, jā. Un tā noteikti būtu Taizeme. Es pēc horoskopa esmu Vēzis, un tur ir tik izcila jūras produktu virtuve – aiii! Visi tie krabīši! Starp citu, tur daudzi no Latvijas dzīvo – cepuri kuldami! Izīrē, šeit, Latvijā, tādu sērijveida dzīvokli kā man, un tur – visu var atļauties! Tur tomēr viss ir krietni lētāk.
Un tomēr, tu esi palicis šeit, Latvijā. Kāpēc?
Tas ir mans darbs…. Kaut vai kādas mazas lomiņas vai kādas izrādītes. Pelnu šeit naudiņu un jūtos svarīgs saviem skatītājiem. Priecājos, ka mani šeit kāds gaida un novērtē.
Tātad sanāk, ka tu visu savu sapelnīto naudiņu iztērē ceļojumos?
Jā, tā sanāk. Nepērku es ne gleznas, neko tādu… Man meita zīmē gleznas…. Paskaties, cik skaistas un pati savam priekam to dara. Nepērku es ne mašīnas, neko citu dārgu. To visu tu līdzi “tur” nepaņemsi…. Kad pienāks tā diena, tad ko? Teiksi Dieviņa, ka man tur, pie manas milzu mājas, stāv trīs dārgas mašīnas? Un tad? Saullēkti, saulrieti, kā meitenēm acis spīd, kad tu viņām ielej to vīnu un pasaki komplimentu! Nu, prīmā! Skaisti! Šis ir tas, kas ir dzīvē jākrāj!
Tu ar savu sievu Dagniju esi precējies teju vai 50 gadus… Vai tagad, ar šādu attiecību pieredzi, vari man atklāt – kāds ir galvenais noslēpums tik ilgai kopdzīvei? Kas ir tas, kas attiecībās ar mīļoto sievieti ir jāprot un jāsargā?
Būt par sievu aktierim, tā ir diezgan liela nelaime…. Man – ir ļoti laimējies, ka mēs satikāmies. Mēs sākām uzreiz kopā ceļot. Pārbaudīt viens otru. Sākām ceļot ar stopiem, ar smagajām mašīnām, līdz Odesai lejā, līdz Dagestānai. Gulējām siena kaudzēs vai kur pagadās – studenti, jaunība! Un tad kāda man būtu teikusi: “Tu man paņem kādu normālu viesnīcu, es esmu dāma!” Bet mana kundze neko – tik saķērāmies mīļi kopā un gulējām. Bet būt aktiera sievai… Visas tās bohēmas, tevi tas viss paķer… Tu aizskrien līdz ballītei, un tā ballīte ievelkas uz divām dienām… Bet ir divas lietas, kas ir jāprot.
Sievietei ir jāprot piedot, bet tieši sievietei tas ārprātīgi grūti. Tas tiešām ir vājprāts… Es nezinu, kā man Dagnija ir varējusi piedot dažas lietas… Jā, es toreiz domāju – esmu tomēr vīrietis, esmu aktieris! Bet viņa, mana sieva, viņa kaut kā spēja… nezinu, kā. Bet man, no vīrieša puses – ir jāmāk piekāpties. Reizēm to ir ļoti, ļoti grūti to izdarīt…. Bet ir jāprot. Mēs visu mūžu tā esam dzīvojuši. Viņa man ir piedevusi, bet es esmu piekāpies. Nedrīkst tā – te ir tikai mana taisnība! Bet tā piedošana… tas ir apbrīnojami, ko viņa ir spējusi. Piedod, reizēm ir bijis tā, ka esmu atvilcies mājās, tādā pipel**** – bet tevi esi samīļo, savāc, sakopj…
Redzi, man jau likās, ka ir jāiet, jādara, visur jāpiedalās, ģimenei vajag naudu… Bet, kad mums piedzima trešā meitiņa, tad es teicu sievai: “Viss, tagad atpūties, dzīvo mājās, pietiek tev strādāt.”
Tu esi trīs meitu tēvs, vai ne?
Jā, man ir trīs princeses. Bet… man ar viņām ir ļoti vēsas attiecības.
Kāpēc tā?
Jo es visu laiku esmu bijis projām…. Viņām tēvs nav bijis. Es vienmēr esmu bijis starp ballītēm, starp izrādēm, starp koncertiem – pa starpu mājās… pavadījis te mazāko laiku…. Viņas mani tā īsti nekad neredzēja.
Bet šobrīd, kad meitas jau ir pieaugušas – kādas ir jūsu attiecības?
Tagad man ir sakārtojies tā, ka es jau piecus gadus vispār nelietoju alkoholu. Vienu brīdi bija aizgājis tā…. par traku… Bija mazāks darba, bija kāds koncertiņš reizi nedēļā. Oho! Visa nedēļā brīva!
Pastāsti, lūdzu, par savām meitām…
Vecākā meita ir Anna – viņai šobrīd 45 gadi, viņa visa ir manī! Viņa pabeidza filozofus, tad sāka strādāt bankā, uzkāpa līdz augstiem amatiem. Tad pēkšņi viņa izdomāja visu mainīt – kaut kādā žurnālā izlasīja, ka Francijā, Sentropēzā esot kāds jūrnieks, kuram jādodas ekspedīcijā. Bet viņam neesot, kur atstāt suni. Viņš piedāvājot kādam, kurš parūpēsies par viņa suni uz trim mēnešiem, dzīvot šajā dzīvokli. Un Anna saka: “Viņš mani pieņēma darbā!” Viņa tur nodzīvoja tos trīs mēnešus, iepazinās ar citām latvietēm, iemācījās franču valodu un tagad strādā tur, Francijas kalnos strādā viesnīcās, kur atpūšas miljonāri. Un viņai ir iespaidi par Francijas kalniem, jūru un francūžiem. Un to nevar nekas aizstāt!
Vidējā meita Zane – viņai ļoti ir palaimējies ar vīru. Viņai vīrs ir kalējs, viņš kaļ ļoti skaistas lietas. Tāds riktīgs vecis! Viņa pati ir projektu vadītāja aptieku līnijā. Bet jaunākā, Elziņa, viņa mums ir māksliniece – nodarbojas ar karikatūru zīmējumiem.
Cik tev ir mazbērnu?
Vecākās meitas Annas meita Emīlija – viņa ir laba friziere, viņa strādā friziersaloniņā Miera ielā. Vidējai meitai Zanei divi bērni – meita un puika. Tā meita Dārta, viņa visus tik smieklīgi izrīko! Tagad viņa ar brāli, abi dejo tautu dejās. Kā man sieva smejas – savulaik pašu Zani uz tautas dejām nevarēja dabūt, negāja! Tagad viņa pati, redz, abus bērnus dabūjusi (smejas).
Cik saprotu, tev ļoti īpaša vieta ir Engure?
Jā, es esmu tur “ieprecējies”. Tur sievas vecāki savulaik uzbūvēja māju. Tur ir kārtīga lauku māja, kurā var dzīvot arī ziemā. Tur tagad ir pārvākusies sieva, viņa tur dzīvo pavisam, Rīgā vairs nemaz. Bet ne jau tāpēc, ka mēs slikti dzīvojam! (smejas). Es te atbraucu uz Rīgas dzīvokli, izdaru savus darbiņus pa dažām dienām un tad braucu uz Enguri.
Tu pats, cik atceros, esi nācis no trīs bērnu ģimenes?
Jā, man bija brālis un ir māsa. Es biju vecākais. Mani senči, kā tādi ziloņi, ik pēc 9,5 gadiem “uztaisīja” mūs (smejas). Es esmu vecākais, tad pagāja 9,5 gadi – piedzima māsa, tad vēl pagāja 9,5 gadu – piedzima jaunākais brālis. Man jau ar brāli bija 18 gadu starpība! Es viņu savulaik biju iekārtojis Jaunajā Rīgas teātrī par skaņu operatoru. Nu tad kaut kā…. viņš aizgāja.
Tas bija saistīts ar alkoholu?
Jā, tā visa bohēma… Bija viņš visu mūžu skaņu operators. Visi viņu cienīja, viss teātris, bet nu tomēr….
Tu saki, ka tu jau vairākus gadus nelieto alkoholu, bet, ja tu aizej uz ballīti – citi tev “neuzbāžas”?
Zini, es laikam diezgan daudz esmu teicis intervijās, ka vairs alkoholu nelietoju. Un esmu arī teicis, ka daudz palīdzu citiem, kam ir problēmas ar alkoholu. Un manai māsai bija zināma Olgas kundze, kura dzīvo netālu no Tukuma. Viņa ir sertificēta zintniece…. Gluži kā filmās man bija pēc viņas! Iegāju veikalā un alkohola nodaļa kā no “failiem” izdzēsta! Atnācu tik mājās un tad sapratu, ka pat paskatīties neiegāju!
Bet kā tu viņu pats atradi? Vai meklēji?
Nē, mana māsa atrada. Viņai bija kaut kādas draudzenes vīrus pie viņas vedušas. Un tad viņa man saka: “Varbūt tu gribi pats, aizbraukt, pamēģināt, vienkārši parunāties?” Tantukam 80 gadi! Viņa raksta dzeju, dažreiz uzstājas Tukuma Kultūras namā. Saku – nu labi, aizbraucam papļāpāt. Viņa nāk man pretī, lauka vidū… dzīvo tādā mazā mājiņā, tāda sirma, forša kundzīte. Viņa man saka: “Vai, Jānīt! Es tevi skatos pa televizoru! Vai tev garšo?….” Viņa man saka: “A gribi es tev izdzēsīšu to ārā?”. Es pie sevis domāju – ko tu tur muldies? Ieejam virtuvītē, viņa priekšā uz galda nolika ūdens pudeli, stundu kādu – būrās ap to ūdeni, vārdoja, tas ūdens pat sāka iekšā griezties, pati tāda nosvīdusi… Man tas bija tāds šovs! Un tad viņa man beigās saka: “Nu, še! Aizej mājās, uz nakti izdzer to ūdeni, un tad tu redzēsi….”.
Zini, tas bija kā filmās. Es daudziem saku tagad, kopš tās reizes – gribi, es tevi aizvedīšu? Un daudzi man saka – domā, ka man vajag? Es saku – paskaties, kā tev rokas trīc! Es esmu daudzus pazīstamus sabiedrībā cilvēkus vedis. Un viņi man tagad saka: “Janka, tas ir super!”. Sievas it sevišķi pasaka “paldies”. Lai gan daudziem ir “pilnīgi garām” – protams, ja tu pats negribi no tā atteikties, nekas arī nesanāks.
Jāni, tu esi nelabojams optimists, komiķis, bet vienlaikus arī dzīvs cilvēks – ko tu dari, kad tev ir grūti?
Nodzītus zirgus nošauj! Man reiz bija tā – dzīvoju Engurē, bet nekad, nekad, šo 40 gadu laikā neesmu tur uzstājies. Bet tur tāda forša Kultūras nama vadītāja Līga. Viņa reiz man saka, ka esot sarunājusi uzstāties divas meitenes no Improvizācijas teātra, bet viņām bija vajadzīgs kāds vietējais, lai viss izdotos labāk un interesantāk. Un Līga man vaicā – vai es varētu atnākt? Lai skatītājiem būtu interesantāk? Es domāju – nu, ko gan varu zaudēt? Aiziešu. Bet es tāds “nekāds”, pēc operācijas. Un sieva vēl man saka: “Nu, Jāni, kā tu tāds iesi? Ko tu tur uz tās skatuves vispār varēsi izdarīt?” Bet uzkāpju uz tās skatuves! Un tad! Tas ir kāds tāds sacīkšu zirgs, kurš sajūt to hipodroma smaržu! Uzkāpju, savācos, smukas meitenes blakus, skatītāji zālē! Tev Un tad galvā ir tā, ka tie “šariki” skrien! Visi smejas, auro, bauro! Tas ir tas, kas jebkuram īstam aktierim tā ir – tas patiešām uzlādē!
