CILVĒKSTĀSTS. “Es strādāju pēc sajūtām, pēc savas iekšējās izpratnes – kā man būt” – liepājniece rada fantastiskas dizaina kūkas
5
Kristīne Zīle cep kūkas, cepumiņus, keksus un visu ko ļoti garšīgu, pie tam tas notiek fantastiskā izpildījumā – katrs gardums ir kā meistardarbs, kurā ielikta daļa sirds. Par katru kūku tiek radīts savs stāsts. Viņas hobijs pirms nepilna gada ir pārtapis biznesā. Bet kas slēpjas aiz dizainiski perfektajiem gardumiem?
Šis ir stāsts par mīlestību uz savu darbu. Par “Zīles konditoreju”, kurai līdzīgas pasaulē nav, un par pašu Kristīni – rudmati ar apbrīnojamu pacietību un neskaitāmiem ideju kalniem.
Sākums bija citur
Kristīne Zīle ir liepājniece un īstena šīs pilsētas patriote. Pēc izglītības viņa ir diplomēta pirmsskolas un sākumskolas skolotāja, taču salīdzinoši neilgi strādājusi šajā jomā. Skolotāja profesijai piesaistīja iespēja radoši izpausties, mirdzums bērnu acīs, kad kopā izdevās ļauties aizraujošiem piedzīvojumiem.
Lai gan absolūti sevi neuzskata par “papīru cilvēku”, tomēr tieši šādi strādājusi ļoti ilgu laiku – kā biroja darbiniece dažādos uzņēmumos un iestādēs. Aptuveni 20 gadi šādi pavadīti, allaž visu cenšoties izdarīt iespējami labāk, līdz ar to iegūta tik vērtīgā pieredze, kas noder arī šobrīd, darbojoties privātajā biznesā.
Bērniem kūkas svētkos
Kristīne ir divu dēlu mamma: “Savas pirmās kūkas es sāku cept tad, kad saviem bērniem sāku rīkot dzimšanas dienu tematiskās ballītes. Ja pieaugušie našķus atradīs vienmēr, tad bērniem svētkos man gribējās dot ko īpašu, ko tādu, par ko pašai ir prieks. Mana pirmā kūka bija vecākā dēla dzimšanas dienai, tā bija kuģa formā. Vēlāk tādu centos atkārtot arī jaunākajam dēlam. Nu jau mani dēli ir paaugušies, taču tradīcija svētkos pārsteigt ar kūku ir saglabājusies, vienmēr cenšos to darīt radoši un īpaši.”
Dzīve sagriežas
Tā kūkas tapušas dažādiem svētkiem, to radīšanas process ievilcis sevī un radījis prieku. Doma, ka tas varētu kļūt par kaut ko vairāk, sirdī malusies, prātā arī. Kādā brīdī arī draugi, radi un paziņas, kam bijusi iespēja gardumus nodegustēt, mudinājuši to pārvērst par biznesu.
“Man bija svarīga stabilitātes sajūta, bet arī kūkas radīt gribēju. Tā nu ik pa laikam tas uzvirmoja sajūtās. Kādā brīdī piezagās arī lielais jautājums: ko es vispār gribu turpmāk dzīvē darīt? Un tad pienāk reize, kad dzīve sagriežas un pasteidzina lēmumu pieņemšanu…”
Kristīne palikusi bez darba, iestājusies bezdarbniekos un ar milzu aizrautību metusies apmācībās, ko piedāvā valsts. Apgūts mazā biznesa kurss, arī digitālā mārketinga pamatprasmes. Tas viss devis izpratni, no kura gala sākt kaut ko darīt pašai.
“Brīžiem bija sajūta, ka es nogrimšu informācijas gūzmā, jo paralēli mācībām daudz informācijas meklēju pati, lasīju likumus, skatījos video, pētīju prasības, meklēju receptes utt. – tas bija posms, kad uzsūcu informāciju par visu, kas varētu skart manu biznesu.”
“Zīles konditorejas” piedzimšana un izaicinājumi
Un tā, soli pa solim dodoties uz priekšu, reizēm darot daudzas lietas paralēli, pamazām piedzimusi “Zīles konditoreja”. Izveidots izsapņotais logo, sociālo tīklu konti un pirmie gardumi piedāvāti savējiem.
Joprojām viens no lielākajiem izaicinājumiem Kristīnei šķiet finanses. Ir nepieciešams tik daudz kam – gribas kārtīgi maksāt nodokļus, pirkt labus produktus, ir jāveic neskaitāmi maksājumu un galu galā gribas arī pašai nopelnīt. Esot gadā periodi, kad šķiet, ka cilvēki neko nesvin, bet tie mijas ar posmiem, kuros pasūtījumu ir tik daudz, ka grūti tik galā. Tiesa gan, pagaidām Kristīne vēl sevi uzskata par iesācēju, tāpēc viņa cer, ka pamazām šis viss iestrādāsies un kļūs prognozējamāk.
Satraukums sākotnēji bijis arī par reklāmu. Kā sevi pārdot? Bet pagaidām visveiksmīgāk strādā reklāma no mutes mutē. Kāds priecīgs klients iesaka nākamajam, un tā tas viss pa ķēdīti attīstās.
“Nemitīgi sekoju līdzi arī jomas aktuālajām tendencēm, jaunumiem. Bet gribētos teikt, ka tas jādara gudri, neskrienot pakaļ katram jauninājumam, lai tikai būtu. Jo šādi, dzenoties pēc kārtējā “trenda”, var kaut kur pazaudēt sevi pašu. Es paņemu sev to, kas man vajadzīgs, kas iedvesmo un palīdz sasniegt to, ko gribu īstenot. Piemēram, kāds dekora risinājums, tehnika.”
“WOW!” efekts motivē
Vienlaikus kūku meistare īpaši izbauda gandarījuma mirkļus: “Klients sākotnēji izstāsta savas vēlmes, bet skaidrs, ka ir grūti tās 100% tā radīt, kā viņš ir iedomājies. Brīži, kad man tas izdodas, kad man reizēm izdodas paveikt vēl labāk un vairāk nekā klients ir iedomājies, ir mans gandarījums. Arī katra atgriezeniskā saite iedvesmo. Ja saņemu pēc kūkas baudīšanas atsauksmes, ja redzu, ka cilvēku acis dzirksteļo, kad viņi paņem no manis kūku, es jūtos priecīga un spārnota jauniem darbiem. Ja klients saka “WOW!”, kad ierauga kūku, tad es esmu patiesi gandarīta.”
Reģioni kā iespēja un kā problēma vienlaikus
Kristīne strādā Liepājā. Cik vienkārši vai sarežģīti tas ir, izveidot uzņēmumu reģionos?
“Domāju, ka nav tik svarīgi, kur atrodies, svarīgāk ir, ko ražo. Mana joma – kūku radīšana – nav pielāgojama transportēšanai pa pasauli. Es nevaru saražot masveida produktus un salikt tos veikala plauktos. Mans ir produkts ar īsu uzglabāšanas termiņu, līdz ar to ir skaidrs, ka mana darbošanās ir samērā lokāla. Tas, ka nedzīvoju galvaspilsētā, nereti ir ieguvums, jo informācijas aprite notiek ātrāk, cilvēki viens otram pastāsta, un tā ir mana labākā reklāma. No otras puses – kad man zvana potenciālie klienti no Rīgas, man reizēm ir žēl, ka nevaru nodrošināt piegādi, jo tad kūkas cena sanāks nesamērīgi dārga. Taču es cepu arī cepumus, riekstiņus un keksus – tos gan ar pakomāta starpniecību sūtu pa visu Latviju un ar pasta starpniecību – arī pa Eiropu ir sūtīts.”
Viņu mazliet satrauc brīdis, kad vietējā tirgus izaugsme un jaunu klientu piesaistīšana varētu mazināties, taču šobrīd viņa vēl atrodas pašā ceļa sākumā, līdz ar to par piesātinājumu ir vēl pāragri domāt.
Viss vienā
Kristīne “Zīles konditorejā” ir vienīgā. Viņa ir grāmatvedis, sagādnieks, dizaineris, kūku meistare, pārdošanas vadītāja, sociālo tīklu menedžere utt. Tas reizēm satrauc, jo negribas zaudēt savu galveno sirdslietu – pašai radīt dizainus un tos realizēt, tāpēc pagaidām viņa nesaskata iespēju pieņemt papildu darbiniekus. Pārāk ļoti šis darbs ir viņas pašas.
Pēc ilgstoša darba kāda cita pakļautībā, šobrīd kūku meistare patiesi izbauda, ka viņas vienīgie “rāmji” ir klientu noteiktie termiņi. Visādi citādi – dienas un nedēļas var brīvi plānot pati, reizēm atvēlot sev arī kādu brīvu dienu līdzsvaram.
Pašai zināt, just un izsapņot
Tā pamazām liepājniecei ir izdevies savu hobiju pārvērst uzņēmējdarbībā. Saprotams, ka priekšā vēl tāls ceļš ejams, taču par savu pašreizējo virsuzdevumu viņa uzskata kvalitāti. Neesot tik svarīgi kāpināt tempu un apjomus, būtiskāk šķiet turpināt sniegt klientiem iespējami labāko.
Noslēgumam piestāv Kristīnes kā uzņēmējas principi. Jā, viņa ir mācījusies dažādos kursos un skolās, zina daudzas lietas teorētiski, taču tas šad un tad netraucē darīt pavisam citādi.
“Es strādāju pēc sajūtām, pēc savas iekšējās izpratnes – kā man būt, kā vadīt savu uzņēmumu, kā padarīt to klientam redzamu, dzirdamu, tīkamu, nezaudējot savu individualitāti. Varbūt kāds teiks, ka vadu uzņēmumu ne pēc biznesa stratēģijām, metodikām utml., bet “Zīles konditoreja” ir kas vairāk nekā tikai uzņēmums. Ar smaidu to dēvēju par savas dvēseles paplašinājumu, ko ielikt noteiktos rāmjos bieži ir visai pagrūti.”
Piemēram, man ne vienmēr Instagram ir viena stila fotogrāfijas un ieraksti. Es vienkārši ļaujos tām sajūtām, ko rada katra kūka, tās tapšanas process un izbaudu to. Mani saista iespēja būt nemitīgā kustībā, būt radošai, būt neierobežotai savā iztēlē un spējā idejas pārvērst reālos darbos.”
Pievienotajā galerijā aplūkojami Kristīnes darbi. Divu vienādu produktu te nav, katrā ielikts kaut kas no liepājnieces radošuma, katra ir kā glezna, ko baudīt ne tiki ar acīm, bet arī garšas kārpiņām.
