CILVĒKSTĀSTS. “Es strādāju par apkopēju viesnīcā un biju lepna, ka to spēju” – Daces spēka stāsts par nozīmīgām dzīves pārmaiņām
0
Ar Daci es kādu laiku pastrādāju kopā – tas bija diezgan sen, bet joprojām atceros to sajūtu, ko viņa radīja, ar kādu apbrīnu skatījos uz viņas kuplajiem matiem un žilbinošo smaidu. Man likās, ka viņa ir skaista kā supermodele. Skaista un veiksmīga.
Vēlāk dzirdēju, ka viņa kļuvusi par “Laimas” Šokolādes muzeja vadītāju.
Bet šovasar es par Daci iedomājos atkal. Plānojot ģimenes ceļojumu uz Tenerifi, bija sajūta, ka jāpajautā Dacei, ko tad šajā salā apskatīt, jo sociālajos tīklos biju pamanījusi, ka viņa šobrīd dzīvo tur. Es tobrīd pat nenojautu, ka atkalsatikšanās mani aizvedīs pie tik ļoti interesanta dzīvesstāsta. Nespēju pretoties, man tas ir jāizstāsta arī jums.
Aruna Dace Reisone – latviete, lai gan jau ilgu laiku ir no šejienes prom.
Viss sākās ar šķiršanos no vīra
“Mans jaunais ceļš aizsākās, kad bērni bija jau pieauguši un aizbraukuši studēt un strādāt uz ārzemēm. Tobrīd arī izšķīros no sava vīra un pirmo reizi dzīvē ceļoju viena pati. Aizceļoju uz Indiju, kur nodzīvoju divus gadus, bet Covid-19 laikā atgriezos Latvijā. Dzīvot te vairs nebija kur, īrēju dzīvokli laukos, līdz vienā brīdī šķita, ka te man ir par aukstu, man gribas saulīti,” atminas Dace.
Tā pieņemts lēmums uz 1-2 mēnešiem kur aizbraukt. Šķitis, ka gribas doties uz Āfriku, atrasts pat bērnu nams, kurā varētu kā brīvprātīgā strādāt, taču kaut kas sajūtās no tā atturējis. Domas arvien vairāk virzījušās uz Tenerifi, kur iepriekš vairākkārt gadījies pabūt.
“Braucienu uz šejieni uzdāvināju sev Valentīna dienā – tas bija skaists brauciens vienā virzienā, necenšoties domāt, kas būs tālāk. Negrasījos uz šejieni pārcelties, izīrēju dzīvokli. Atpūtos te pie okeāna, neko nedarīju, bet tad sākās karš Ukrainā…”
Vieta, kur justies drošai
Kara sākums visu mainījis, domas raisījušās par to, kur šādā brīdī justies droši. Vai gribas atgriezties Latvijā? Vai tur var justies droši? Un kur vispār var justies droši?
Arī Tenerifē tobrīd “iesprūda” daudzi cilvēki, kas netika atpakaļ uz Ukrainu, uz savu zemi. Dace dzirdējusi, kā Latvijā tiek organizētas dažādas atbalsta akcijas un aizdomājusies, kā viņa varētu palīdzēt. Naudas tobrīd neesot bijis, tāpēc meklēti citi varianti.
“Indijā biju apguvusi reiki terapiju, arī ajūrvēdas un citas masāžas. Ieliku reklāmu, ka bez maksas sievietēm varu palīdzēt. Man nebija svarīgi, kādi cilvēki nāks pie manis, es biju gatava palīdzēt ikvienam, kam tobrīd varu ļaut justies kaut nedaudz labāk. Rezultātā saņēmu arī vairākus piedāvājumus, kad sievietes izteica vēlmi manus pakalpojumus izmantot par maksu. Bet man taču nebija pat masāžas galda!”
Ja 2 nedēļu laikā dabūšu galdu…
Tā nu Dace noformulējusi sev mērķi: ja 2 nedēļu laikā izdosies atrast masāžas galdu, ja kāds to varēs arī piegādāt, tad te ir jāpaliek.
“Tici vai nē, bet drīz vien pēc sludinājuma ielikšanas galds “pats atbrauca” pie manis, man tas nebija pat jāienes istabā. Uztvēru to kā milzīgu zīmi, ka man te ir jāpaliek. Sāku piedāvāt savus pakalpojumus, palēnām darbojos. Man negāja viegli, jo īsti pat nebija vietas, kur pieņemt klientus, nebija naudas, lai īrētu salonu, pietrūka arī uzdrīkstēšanās, bet kaut ko mēģināju izdomāt, kā izdzīvot.”
Turpinājums ir kā stāstā – no ērkšķiem uz zvaigznēm: “Parādījās dažādi sīki darbiņi. Bija kāds cilvēks, kuram es piestrādāju kā šoferis. Dažām ģimenēm uzkopu mājas, pieskatīju bērnus. Sapratu, ka man nepieciešams konts Spānijas bankā un sociālais numurs, lai maksātu nodokļus. Iestājos darbā, tas viss bija milzīgs pārbaudījums.
Es strādāju par apkopēju viesnīcā. Tas man bija ļoti milzīgs emocionālais trieciens, bet es to darīju un pēc tam biju lepna, ka to spēju. Sapratu, ka varu izdzīvot jebkādos apstākļos, varu darīt jebkādu darbu, nekad nebūšu lepna pateikt, ka kaut kas nav priekš manis.”
Lai gan fiziski bijis tiešām smagi, emocionāli sajūtas bijušas lieliskas, jo iepazīti fantastiski cilvēki un arī Tenerife spējusi iedvesmot katru dienu.
“Darbā izpumpējos pilnībā, bet, kad izgāju pēc tā vakarā ārā, ieraudzīju sauli un okeānu, to visu varēju izbaudīt, darbs vairs nelikās tik smags. Katra diena man te šķita kā svētdiena, lai cik smagi arī nebūtu jāstrādā. Katru dienu es pamodos priecīga un pateicīga par saviem lēmumiem un cilvēkiem apkārt. Es nezināju, kur es būšu vēlāk, bet biju un esmu laimīga būt te.”
Finansiālie izaicinājumi
Minimālā alga uz salas esot 1200 eiro mēnesī. Latviešiem tas neizklausās slikti, taču arī dzīvošana Tenerifē ir dārga – jārēķinās, ka par īri vien būs jāmaksā tuvu 1000 eiro mēnesī. Ziemeļu daļā gan varot atrast arī ko lētāku.
Tieši tāpēc lielākā daļa salas iemītnieku strādā 2-3 darbos, to darot līdz pat 14 stundām diennaktī. Ilūziju, ka kāds te gaida iebraucējus ar atplestām rokām vairs neesot. Dace lielākoties izvēlas dzīvot kopā ar vēl kādu sievieti, lai vieglāk nosegtu īres izmaksas. Sadzīvot neesot nekādu problēmu.
“Pagājušā gada vasarā biju Latvijā. Kad pēc tam atkal atgriezos Tenerifē, kaut kas manī bija mainījies. Es sapratu, ka Latvija man atkal iedeva spēku un pārliecību, ka es varu. Un parādījās iespēja sākt strādāt kādā masāžas studijā kā pašnodarbinātajai. Salons atradās pašā tūrisma centrā, piedāvāju tur visu, ko es pratu. Mani klienti lielākoties ir vietējie cilvēki, reizēm arī tūristi. Bieži mani atrod latvieši, kas dzīvo vai viesojas Tenerifē.”
Dace saka, ka bieži masāžas te veic arī apmaiņā – kāda meistare viņai uztaisa manikīru, viņa pretī masāžu, tā esot fantastiska iespēja!
“Kādu laiku biju “Laimas” Šokolādes muzeja direktore, līdz ar to man labi padodas vadīt ekskursijas, man tas patīk. Esmu izbraukājusi visu Tenerifi, katrā brīvajā brīdī eju pārgājienos, sportoju, esmu no Latvijas pat atvedusi savu mīļo riteni.”
“Esmu te satikusi īsto”
Daces stāstā ir arī mīlestība. Ne tikai uz salu vien.
“Pirms dažiem mēnešiem esmu te satikusi savu otru pusīti. Mums tik ļoti saskan! Mēs dzīvojam katrs citā salas pusē, vienam pie otra ir jābrauc teju 2 stundas, taču mums katru dienu ir sajūta, ka dzīvojam ļoti interesantu dzīvi. Viņš ir tieši tāds pats kā es. Arī pametis savu valsti – Vāciju, pārcēlies uz Tenerifi pirms 2 gadiem.”
Abu iepazīšanās stāsts ir interesants – vīrietis viņai uzrakstījis “Facebook” iepazīšanās sadaļā un abi sākuši sarakstīties. Tad gan viņš paziņoja, ka uz laiku jādodas atpakaļ uz Vāciju, tāpēc komunikācija bijusi nedaudz retāka.
“Pēc atgriešanās no Vācijas viņš atbrauca pie manis ar savu kemperi, un mēs abi uzreiz sapratām, ka esam radīti viens otram. Mums abiem jau ir virs 50 gadiem, mums nav laika, latviski sakot, brūtēties un ilgi prātot. Man pirmo reizi dzīvē bija šādi – es ieraudzīju cilvēku un momentā sapratu, ka es spēju viņu pieņem it visā, ka viņš ir mans cilvēks.”
Tomēr abi arī vienojušies, ka attiecības ir jāpārbauda.
“Nolēmām doties 3 nedēļu garā ceļojumā ar viņa auto. Nepalikt kempingos, bet baudīt īsto dzīvi, lai būtu vairāk izaicinājumu. Mums bija vienam otru īsā laikā jāiepazīst tuvāk. Un kā gan to varētu izdarīt vēl labāk? Mēs nepalikām nevienā viesnīcā, nevienā kempingā, vien neapdzīvotās vietās. Mums līdzi bija 2 viņa suņi, mēs gatavojām ēst ārā, duša un tualete bija turpat. Tas bija mežonīgs piedzīvojums.
Jā, mēs arī strīdējāmies un paši beigās nesapratām, kāpēc to darām. Kad jaunībā esi ar rozā brillēm, meklē īslaicīga aizraušanās, bet pēc 50 jau visu iespējams izrunāt un būvēt citādi. Ceļojuma laikā bija jāizlemj, vai esam gatavi būt kopā. Tas nebija viegli pēc tam, kad biju tik labi izbaudījusi savu vientuļnieces dzīvi, kas bija tik vienkārša. Bet es nemaz nevēlos, lai ir vienkārši!”
Abiem šobrīd ir daudz kopīga: “Esmu laimīga un pateicīga, ka abi ar Rodžeru vēlamies būt apzinātās attiecībās. Abi dzīvē esam pieļāvuši daudz kļūdu, bet no kļūdām jau sastāv katra cilvēka dzīve. Šobrīd mēs varam veidot kaut ko apzināti un labi. Mēs dzīvojam šodienai, baudām to.”
Kas tālāk?
Ir mazliet mulsinoši jautāt Dacei, kas notiks tālāk, jo viņa tik ļoti labi iederas šodienā.
Daces bērni ir pieauguši, viņa jau ir vecmāmiņa, bērni ir prom, ar viņiem sanāk tikties reti, taču ik pa laikam viens otru apciemojot.
Nākotnes plāni? Nekad nedrīkstot teikt “nekad”.
“Kad biju jauna, teicu, ka strādāšu jebkur, tikai ne bankā. Rezultātā banku sistēmā nostrādāju teju 10 gadus. Toreiz sapratu, ka nedrīkst lietot vārdu “nekad”. Vai es atgriezīšos Latvijā? Es nezinu. Šobrīd joprojām neesmu pat līdz galam iekārtojusies te. Laiks rādīs. Esmu neesmu apkrāvusies ar mantām un lietām, es ļaujos tam, kur dzīve mani ved.”
