CILVĒKSTĀSTS. “Dziesmu svētkos skaļi ar visiem kopā dziedāju “Saule, Pērkons, Daugava”” – iespaidos par Latviju dalās turks, kurš pārcēlies uz dzīvi šeit
23
Kāds Rīgas Juglas vidusskolas 5. klases skolnieks man nesen pastāstīja, ka viņam skolā angļu valodu mācot Onurs Obekdžans, kurš ir no Turcijas, taču latviski runājot pavisam bez akcenta. Esot interesanti mācīties pie tāda skolotāja. Tāpēc jutos ieintriģēta – arī man varētu būt interesanti parunāt ar šo skolotāju. Kā viņš redz Latviju, un kā te nonācis?
Vai mēs varam sarunāties latviešu valodā?
Jā, protams!
Kā jūs nonācāt Latvijā?
Pirmo reizi uz šejieni atbraucu 2019. gadā jauniešu apmaiņas programmas ietvaros, lai veiktu brīvprātīgo darbu. Man bija iespēja te nodzīvot gadu. Tobrīd es latviešu valodā nezināju nevienu vārdu, gandrīz neko nezināju par šo valsti. Gads nebija vienkāršs, jo sākās Covid-19, daudz ko nācās darīt no mājām.
Tātad šī gada laikā jums te iepatikās?
Jā! Man te ļoti iepatikās, sadraudzējos gan ar vietējiem, gan ar starptautiskajiem draugiem, kuri arī programmas ietvaros bija Latvijā. Starp Latviju un Turciju ir ļoti lielas sociālas, kultūras un citādas atšķirības. Pēc šeit nodzīvota gada devos atpakaļ uz Turciju, kur nodzīvoju 9 mēnešus, taču radās iespēja pieteikties darbā Latvijā, jauniešu organizācijā kā projektu vadītājam.
Rakstīju dažādus projektus jauniešiem, īstenoju tos. Tas ir labs darbs, taču nav stabils – ja nav projekta, nav arī algas. Man bija nepieciešami stabili ienākumi, tāpēc pieteicos darbā par skolotāju. Man ir bakalaura grāds angļu valodas mācīšanā, tāpēc pieteicos tieši uz šo mācību priekšmetu.
Vai bija viegli dabūt darbu?
Protams, jo es tad jau labi runāju latviešu valodā. Latvijā trūkst skolotāju, droši vien tāpēc man grūtību nebija.
Kādi bērni ir Latvijā?
Viss ir ļoti atkarīgs no vecuma posma. Ar 5.klasi man iet nedaudz mierīgāk, bet ar 6.ir grūtāk, jo tā ir pusaudžu vecuma kulminācija, viņiem patīk dažādi nedarbi, stundās negrib klausīties. Kopumā gan es neteiktu, ka bērni Latvijā un Turcijā kaut kā atšķirtos. Varbūt gan tomēr Turcijā ir nedaudz paklausīgāki.
Jūs noteikti esat viņiem interesants – pirmkārt, mūsu skolās nemaz nav daudz skolotāju vīriešu, otrkārt, esat skolotājs no Turcijas. Tas taču ir tik interesanti!
Neesmu drošs, ka man būtu kādas priekšrocības, atzīšos, pirms sāku strādāt skolā, gan arī cerēju, ka tādas būs. Droši vien tas, ka es runāju latviešu valodā, skolēniem ļauj mani uztvert kā savējo, tāpēc stundās nejūtu priekšrocības vai kādu īpašāku attieksmi no jauniešiem.
Kā jums izdevās tik labi iemācīties latviešu valodu?
Man joprojām ir grūtības ar dažiem vārdiem un locījumiem.
Nē, jūs runājat tiešām ļoti labi!
Prieks dzirdēt! Daži saka, ka man ir akcents, citi apgalvo, ka neesot. Es cenšos runāt pēc iespējas skaidrāk un gramatiski pareizi. Latviešu valodu man bija iespēja apgūt bez maksas – kursus varēju apmeklēt gan par valsts, gan Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, pašam nekas nebija jāmaksā. Mācījos no nulles, šobrīd esmu vidējā līmenī – B2. To gan es ieguvu pirms gada, domāju, ka tagad varētu būt arī labāk, jo katru dienu runāju latviešu valodā. Man vispār patīk valodas – iepriekš mācījos arī franču valodu, turku ir mana dzimtā, latviešu un angļu valodas protu aptuveni vienādā līmenī. Ar latviešu valodu man ir dažādas dienas – reizēm šķiet, ka es protu un saprotu pilnīgi visu, bet gadās arī dienas, kad dzirdu vairākus jaunus vārdus, kurus nesaprotu.
Kuri ir grūtākie vārdi latviešu valodā?
Sākumā man bija ļoti grūti izrunāt vārdu “apģērbs”, tāpat “šķīvis”, “šķēres”, “Ikšķile”. Tagad jau man iet labāk. [Red. – visus minētos vārdus viņš izrunā ļoti pareizi].
Kā ar “dzelzceļš”?
Jā! To man ir grūti izrunāt. Dzelzceļš. Tas varētu būt pirmajā vietā kā visgrūtākais vārds latviešu valodā.
Kādi ir jūsu turpmākie plāni – vai paliksiet Latvijā uz visiem laikiem?
Tuvākajā laikā braukt prom neplānoju, man šeit ir stabils darbs, dzīve. Domāju te palikt, turpināt strādāt un mācīt skolēniem angļu valodu. Kas notiks tālāk, es pagaidām nezinu. Iespējams, nodzīvošu te 10 gadus un saņemšu Latvijas pilsonību, bet pagaidām tik tālu nedomāju, vienkārši dzīvoju te un baudu Latviju.
Ko te izbaudāt visvairāk?
Dabu. Turcijā, protams, ir ļoti skaista daba, kalni, ainavas, taču Latvijā daba ir tuvāk. Es izeju no mājām un jau pēc 15-20 minūtēm var būt mežā. Latvija ir mazāka nekā Turcija, bet te ir daudz vairāk dabas, kas man liek justies labāk. Gaisa kvalitāte ir labāka. Pirms pārcelšanās es studēju un strādāju Stambulā, kur dzīvo gandrīz 18 miljoni cilvēku. Jā, tur bija parki, taču tos nebija viegli izbaudīt. Te daba ir tuvāk, tas man palīdz fiziski un mentāli. Šeit cilvēku ir mazāk, ikdiena – mierīgāka, cilvēki – mazāk temperamentīgi.
Vai latvieši ir draudzīgi?
Man kaut kā sanāk sadraudzēties, to var izdarīt, taču, lai iegūtu te draugus, ar viņiem ir jāpavada kopā daudz vairāk laika. Latviešiem patīk ieturēt fizisku un emocionālu distanci, turki iedraudzējas daudz ātrāk. Bet man kaut kā izdodas arī ar latviešiem nojaukt robežas.
Kuri ir garšīgākie ēdieni Latvijā?
Ķiploku grauzdiņi, kvass, maizes zupa. Arī biezpiena plācenīši un kartupeļu pankūkas ar skābo krējumu. Bet negaršo man karbonāde, tā man ir par smagu. Es to varu apēst, tomēr tā nebūs mana pirmā izvēle.
Vai klausāties arī latviešu mūziku?
Jā, klausos grupas “Astro’n’out”, “Carnival Youth”, “Citi zēni”, man patīk arī tautasdziesmas. Īpaši man patīk dziesma “Saule, Pērkons, Daugava”. Dziesmu svētkos to skaļi dziedāju ar visiem kopā, jo kā skatītājs apmeklēju koncertus.
Mēdz teikt, ka Latvijā ir īpaši skaistas meitenes. Tā ir?
Jā, tā ir, tikai viņas ir ļoti garas. Turcijā sievietes ir līdz 160 cm garas, bet, šķiet, Latvijā no 170 cm tikai sākas. Arī vīrieši te ir gari.
Kas Latvijā pietrūkst no Turcijas?
Ēdiens. Es cenšos gatavot kā Turcijā, reizēm arī ņemu līdzi uz darbu vai cienāju draugus, bet, jā, ēdiena man pietrūkst. Un vēl es gribētu, lai te ir nedaudz siltāka ziema. Gandrīz visu mūžu dzīvoju Turcijas rietumos, tuvāk Grieķijai, kur ziemā reti bija -2 grādi, maksimums -5. Sniegs uz zemes nepalika, ja reizēm sniga, uzreiz nokusa. Tur it kā ir ziema, bet nav tik auksti kā Latvijā.
Te ceļi ziemā slīd! Bet es pamazām jau pierodu un ar katru gadu varu labāk izturēt, jo esmu sapircis siltas drēbes. Pagājušā gadā dažas dienas bija -16 grādi, tad man bija grūti. Ja man nebūtu darbs, es vispār neietu ārā no mājām. Lai gan rokās velku siltus cimdus, roku āda ātri paliek sausa, neesmu pieradis pie tāda aukstuma.
Turpinot par ēdieniem – Latvijā arī pārdod turku kebabus. Vai tie garšo kā Turcijā?
Kebabi ar salātiem un ķiploku mērci? Turcijā tādus netaisa, tādus tur neatradīsiet. Tā ir eiropiešu izpratne par kebabiem. Garšīgi jau ir, bet… Un vēl Latvijā ir veģetārie un vegānie kebabi ar falafeliem. Kas tas ir? Kebabs bez gaļas Turcijā neeksistē.
