CILVĒKSTĀSTS. Dziedātāja Liene Šomase par Raimonda Paula vārdiem: “Es tiešām biju ļoti jauna un “pastulba”, nesapratu to vārdu nozīmi” 0
Dziedātāja Liene Šomase nekad nav kautrējusies būt viņa pati – ne tajās reizēs, kad sasāpējusi dvēsele, ne tajās reizēs, kad darījusi tieši to, ko uzskatījusi par pareizu. Taču Liene dara nozīmīgus darbus – viņa iegulda savu talantu, prasmes un ticību bērnos – mācot viņiem ne tikai ticēt pašiem sev, bet arī savam talantam. Pavisam drīz nāks klajā Lienes jaunais albums, bet īsi pirms tam, mēs ar viņu tiekamies viņas bērnu un jauniešu radošajā studijā Pārdaugavā, lai parunātu par dzīvi un lietām, kuras, iespējams, kādreiz vajadzēja darīt citādi.
Tu drīz laidīsi klajā savu jauno albumu, un ceļš līdz tam nav bijis viegls, ko ir ietekmējuši daudzi un dažādi notikumi, kurus, iespējams, tu gribētu tagad mainīt…
Jā, patiešām, nākošā gada sākumā klajā nāks mans jaunais albums, un es esmu ārkārtīgi lepna par to. Ceļš līdz tam ir bijis krāsains. Patiesībā ir tik fantastiski, ka tā Daugavpils situācija vispār toreiz notika tieši tā kā notika. Kā Dagmāra Legante raidījumā “Kad viņas satiekas” intervējot mani, teic – ja tas būtu bijis vīrietis, kas to visu pateica, tas vispār nebūtu bijis nekas… Jā, bet es biju un esmu sieviete. Un no tā tika uztaisīta milzīga ažiotāža.
Tu toreiz, stāvot uz skatuves, pateici, lai sanākušie pieceļas no tiem “job****” krēsliem, ja pareizi atceros. Pēc tam tas video tika “izšērots” sociālajos tīklos…. Kas notika tālāk?
Patiesībā es esmu pateicīga visām tām situācijām, visiem tiem cilvēkiem, arī negatīvajiem. Tā, bez visa tā, no manis nekas nebūtu sanācis. Arī mans jaunais albums, kas nāks klajā, kā jau tu minēji, pavisam drīz… nebūtu. Es arī diez vai būtu pievērusies elpošanas tehnikai. Viss sākās tieši tad, tad, kad kāds un kādi gribēja man “nodarīt pāri”.
Bet pirms tam arī tu biji domājusi tam visam pievērsties vai tas bija tāds “lūzuma punkts”?
Man jau kādu laiku bija tā, ka es it kā darīju lietas, bet iekšā bija tāds “sabiezējums”, ko sauc par negatīvo enerģiju. Es iestājos Sociālās uzņēmējdarbības asociācijā, gāju uz tiem semināriem, apmeklēju konferences. Un es sapratu, ka it kā daru to, kas ir vajadzīgs – gribēju cīnīties par jauniešiem. Galu galā, es sevi sadedzināju tā, ka tas bija kā punkts uz “i”. Tam, kam es gāju cauri, ar to visu, ko saskāros pēc Daugavpils…. (Lienes acīs sariešas asaras – red.).
Bet kā tu beigu beigās tiki tam visam pāri?
Visvairāk man palīdzēja mana bērnu studija – bija tāds brīdis pēc tā visa, ka man gribējās visam mest mieru, slēgt visu cietu. Bet bērni un vecāki man teica – nē, nekādā gadījumā tu nedrīksti to darīt! Un tas man savā ziņā lika sasparoties un iet uz priekšu. Zini, patiesībā ir tā, ka tad, kad tu vairs nebaidies un pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir, tu esi patiesi laimīgs cilvēks. Tik daudz lekciju, tik daudz tikšanos, tik daudz pilnveidošanās, cik esmu pa šiem gadiem darījusi – tas viss ir radījis mani tādu, kāda es esmu šobrīd. Pēdējos divpadsmit gadus es pasniedzu tehnisko mīlestības elpošanu – praktizēju pie Skolotāja Wim Hof. Ir tā – tad, kad tu ieej tajā apziņā, ka tu vēlies sevi piepildīt ne tikai mūzikā, bet arī kā personību un sievieti, tad viss kļūst citādi.
Tev ir brīnišķīga meita Gabriela, kura šogad vasarā svinēs savu 14.dzimšanas dienu. Taču ar viņas tēti Mārtiņu Samuli tu izšķīries vien gadu pēc meitas dzimšanas. Vai atceries kā un kāpēc tas notika?
Neviena šķiršanās nav viegla. Arī man tas nebija viegli, un es īsti negribu to atcerēties. Bet, neskatoties uz to visu, es noturēju cieņu pret sevi kā sievieti. Zini, ko esmu sapratusi – ka sievietei ir ļoti svarīgi šo spēt noturēt – vienalga, vai to sauc par ego, vai kā, bet noturēties pašai sev. Un vēl – neskatoties uz visu, kas bijis – paldies, paldies, paldies. Mārtiņš vienmēr ir bijis klāt visos tajos mirkļos, kad tas ir bijis vajadzīgs. Viņš nekad nav atteicis man palīdzību ar meitas pieskatīšanu, arī tad, kad viņa bija pavisam maza, un es devos koncertēt. Viņš vienmēr ir bijis klātesošs. Viņš ir brīnišķīgs tētis.
Izklausās, ka viņš ir brīnišķīgs vīrietis, tad tomēr kāpēc jūsu ceļi šķīrās?
Zini, es no bērnības esmu bijusi tāda kā sieviete – ceļotāja. Man patika un patīk sevi attīstīt un pilnveidot. Es nekad nebūšu tā sieviete, kas sēž virtuvē un cep kotletes.
Bet raidījumā “Kad viņas satiekas” tu stāstīji, ka tava sirds šobrīd ir aizņemta, un minēji, ka šis vīrietis ir “no citas planētas”….
Tā, ir, manā dzīvē ir kāds īpašs vīrietis. Taču tu jau zini, ka es intervijās tomēr nevēlos runāt par savu privāto dzīvi…
Pastāsti par savu meitu Gabrielu. Vai viņa arī redz savu nākotni saistītu ar mūziku?
Es nebaidīšos viņu raksturot ar vārdiem – vieda, inteliģenta, čakla, pusaudze šobrīd. Bet es ikdienā esmu ļoti daudz šeit (bērnu radošajā studijā – red.), tāpēc viņai savā ziņā ir izvēles brīvība, ko savā dzīvē izvēlēties darīt. Taču pavisam nesen – decembrī, viņa man pateica, ka tomēr ļoti vēlas dziedāt (smaida).
Ja var tevi tā raksturot, bet tu esi lauku meitene, nāc no mazpilsētas. Tev ir arī māsas, kas arī it talantīgas. Kādas ir tavas attiecības ar savu mammu?
Zini, mana mamma īsti nekad nav sapratusi visas manas aizraušanās un dzīves pārliecības. Viņa, piemēram, nesaprot visu to, ko es daru – elpošanas tehnika un citas lietas. Viņa nav tāds cilvēks. Pie tam, es atceros, ka savulaik viņai teicu, ka man mazpilsētā ir “par maz vietas”, ka man ir jādodas kaut kur tālāk, plašumos. Tad es atnācu uz Rīgu. Nepagāja ilgs laiks, kad teicu, ka man arī te ir par šauru, un vispār – Latvijā. Un mana mamma man teica, lai norimstos taču reiz! (smejas). Ar gadiem esmu sapratusi vienu lietu – ja tu esi laimīgs cilvēks pats sevī, tad tu esi laimīgs visur. Es varu būt jebkur un justies laimīga. Kad es biju jaunāka, man visu laiku gribējās kaut kur doties, kaut kur ceļot… Bet, ja godīgi, tad visa Latvijas teritorija ir kā tāds viens liels lauku ciemats – tā es to izjūtu.
Tu arī stāstīji, ka tad, kad sākās “kovids”, tu paņēmi mantas, sakravāji visu mašīnā un devies prom, viena pati. Kāpēc tā?
Jā, tā patiešām bija. Es vienā brīdī sapratu, ka, ja mani te ieslodzīs, tajā “šaurībā” un ar visiem tiem noteikumiem, es sajukšu prātā. Tāpēc es saliku visas mantas mašīnā, piezvanīju draugiem, kas dzīvo Austrijā un teicu, ka dodos ceļā. Viņi, protams, sākumā bija par to izbrīnīti (smejas). Bet, beigu beigās, es tādā “ceļa režīmā” nodzīvoju vairākus mēnešus. Jo tur viss šis laiks bija citāds – tur varēja “elpot”!
Bet tu esi atpakaļ un turpini darboties savā bērnu un jauniešu radošajā studijā, ko tu bērniem īsti māci?
Esmu sapratusi vienu lietu – mana enerģija ir mana, un man nevajag to tērēt uz “kaut ko”. Esi patiess pret sevi, cieni savu talantu un tevi cienīs visi pārējie. Es bērniem studijā pasniedzu tehnisko mīlestības elpošanu – tā uzlabo ķermeņa balansu, smadzeņu darbību, runu, “mindset” domāšanu un, protams, arī vokālo tehniku. Tāpat es arī atbalstu jauniešus un palīdzu viņiem meklēt darbu. Mācu viņiem – elpojiet, kad jūs dziediet! Un nedomājiet par to, kā jūs izskatāties uz skatuves, kā jūs skanat – elpojiet, kaifojiet no tā, ko darāt, tā, lai acis mirdz! Un, ja acis mirdzēs, arī dziedājums būs absolūti citāds.
Zinu, ka viens no taviem elkiem ir Maestro Raimonds Pauls un šogad, rakstot viņam 88.dzimšanas dienas apsveikumu, tu minēji arī kādus vārdus, ko viņš tev bija pateicis ļoti sen. Kādi bija tie vārdi?
Es tiešām biju ļoti jauna un “pastulba”, nesapratu to vārdu nozīmi. Maestro toreiz man teica: “Nāks gadi, nāks pieredze, un pati tu visu sapratīsi. Esi uzmanīga un piesardzīga no cilvēkiem, jo viņi noteikti gribēs izmantot tavu gaišo sirdi un tavu vārdu arī ne šajā gaišajā pieredzē.” Zini, toreiz, Paulu apsveicot, visi lika, postoja bildes, bet man likās, ka man šis ir jāpasaka. Viņš ir apbrīnojams – ar to, kā viņš uztver dzīvi. Un, ja tu šādos cilvēkos ieklausies, tu jebkurā gadījumā sāc dzīvi uztvert citādāk – šeit un tagad.
Esmu pamanījusi, ka uz negatīviem komentāriem internetā un komentāros pie rakstiem tu reaģē vienmēr ar pozitīviem vēlējumiem! Kā tu to spēj?
Es kā Skorpions un pēc gada Tīģeris – latviski to laikam sauc par “trigerošanu” – tā ir tāda kā apgrieztā secība. Es nezinu, kas notiek Latvijas portālos, komentāru sadaļās, bet es ik pa laikam kādos soctīklos vai kur citur redzu – ā, šitā dzērāja?! Nu, nespēj tas mani aizvainot! Es šiem cilvēkiem novēlu visu to labāko – vai viņi to pieņem vai ne, tā jau ir viņu darīšana. Es ļāvos transformēties, citādi tu visu dzīvi cīnies, cīnies un cīnies, bet dzīve ir skaista! Cieņa un cilvēcība – tās ir divas galvenās lietas, kurām vienmēr būtu jāpaliek kā galvenajām.
Runājot par soctīkliem, man nesen kāds vaicāja – kāpēc es neprasot naudu par saviem postiem? “Tu taču vari ar to pelnīt naudu!” – man teica. Bet es to negribu! Tas nav un nekad nav bijis mans pašmērķis. Prasīt naudu par kaut kādu “postu”? Tas nav mans!
Liene, tu esi ļoti sievišķīga sieviete un kā jau raidījumā “Kad viņas satiekas” atklājās – esi bijusi minēta Latvijas skaistāko sieviešu topā. Ko tu domā par mākslīgo skaistumu?
Latvijas sievietēm ir jāiemācās viena lieta – būt iekšēji skaistām. Bagātīgai dvēselei un tad tu būsi skaista! Es nekādā gadījumā negribu nevienu nosodīt. Bet man ir cita dzīves filozofija. Es domāju, ka svarīgāk būtu, lai sievietēs pamana to, cik viņas ir iekšēji skaistas – intelektuālas, ka ar viņām ir vērts uzsākt sarunu… Bet mākslīgais skaistums ir tās ārišķīgās lietas, ko gan es nevienai nepārmetu. Bet tas nav mans. Lienē Šomasē jūs nekad neredzēsiet nekādus “botoksus” un citu mākslīgo skaistumu. Un es pat domāju, ka es savā vecumā izskatos daudz labāk par dažu labu to, kas tos botoksus dara. Es domāju, ka tā ir tāda mākslīgi izveidota “sistēma”. Tāpat kā Iphone kults – ja tu vēlies būt kā visi, ja tu vēlies būt trendā, tad tev ir jāizskatās tieši tā. Matus, krūtis, skropstas un visu pārējo un tu būsi “top”… Bet dzīve mums visiem ir viena, un tiem cilvēkiem, kam tā iekšēji nav
skaista – tas ir bēdīgi….
