CILVĒKSTĀSTS. Barikāžu laika “karognesējs” Romualds Ražuks: “Mēs tajā sarežģītajā situācijā spējām izvēlēties pareizo rīcības taktiku” 138
Romualda Ražuka vārds daudziem saistās ar barikāžu laiku. Nav brīnums, jo no 1990. līdz 1992. gadam viņš bija Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētājs. Romualda Ražuka ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā nevar nenovērtēt, jo viņš kopā ar citiem LTF valdes dalībniekiem plānoja un vadīja frontes nodaļu darbību visā Latvijā, gatavojoties iespējamajai cīņai par Latvijas neatkarības aizstāvēšanu. Izstrādātā stratēģija nesa augļus arī 1991. gada janvāra barikāžu laikā, veiksmīgi ļaujot pārvarēt šo krīzes brīdi.
Pašlaik Romualds Ražuks aizņemts ar akadēmisko darbu, taču atrod laiku, lai sekotu līdzi pasaulē notiekošajam. Atmiņas par notikumiem, kas risinājās pirms 33 gadiem, ļoti noder arī šībrīža pasaules situācijas vērtēšanā un iespējamās nākotnes notikumu modelēšanā. Skaidrs, ka neviens nespēj precīzi paredzēt, kas tieši, kur un kad notiks, bet Romualds Ražuks cer, ka pēc kāda laika lielā pasaules viļņošanās norimsies, un lielas cerības liek uz mūsu jauno paaudzi.
Jauniešiem jāstāsta par svarīgiem vēstures brīžiem
Vēl mūsdienās ir paaudzes, kurām barikāžu laiks ir ļoti labi atmiņā saglabājies. Taču ar to vien nepietiek, jo par šiem vēstures notikumiem jāatgādina arī jaunajai paaudzei, un mums visiem kopā jāapzinās šo izšķirošo mirkļu nozīmīgums. Romualds Ražuks par barikāžu laiku ir sarakstījis grāmatu „Latvijas Tautas fronte barikādēs”, kurā uzskatāmi un vienkārši atspoguļo 1991. gada janvāra notikumus Latvijā, iedziļinoties arī to cēloņos un norisē. 20. janvārī tiks atzīmēta kārtējā 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena.
Romualds Ražuks uzskata, ka šo tradīciju kopj ne tik daudz valsts, cik pati sabiedrība: „1995. gadā tika nodibināta barikāžu dalībnieku biedrība, kas pastāv jau gandrīz 30 gadus. Ņemot vērā, cik lielā mērā šīs divas barikāžu nedēļas ir iegājušas tautas vēsturiskajā un teju jau ģenētiskajā atmiņā, biedrības iedibinātā un cītīgi koptā tradīcija gūst atbalstu tautā. Būtībā tā nav viena atceres diena, kad mēs atzīmējam barikādes, mūsu rīkotie pasākumi turpinās veselu nedēļu – no 13. līdz 20. janvārim. Joprojām nerodas nekādas problēmas sasaukt visu iesaistīto ministriju, Rīgas pašvaldības, Valsts policijas, NBS pārstāvjus uz darba grupām, lai tiktu sagatavoti barikāžu piemiņas pasākumi.
Šī tradīcija gadu gaitā ir iesakņojusies, un ir ļoti liels gandarījums, ka to izdevās iemiesot. Protams, jāpiemin arī 1991. gada barikāžu muzeja nodibināšana 1996. gadā, kurš mājo Vecrīgā, Krāmu ielā 3. Pirms barikādēm tur bija Lauksaimniecības neklātienes tehnikums, bet tagad šī ēka ir būtiski mainījusies. Līdz ar muzeja izveidošanu atjaunojām XVIII gadsimta griestu un sienu gleznojumu. Tas ir Vācbaltiešu nams, un mums tiešām ir ļoti liels gandarījums, ka šo ēku joprojām uzturam vēsturiskajā, oriģinālajā izskatā.”
Romualds Ražuks uzskata, ka arī jaunās paaudzes skatījums uz valsts atjaunošanas laiku ir mainījies uz labo pusi: „Es atzīšos, pirms pāris gadiem domas un atsauksmes par barikāžu laiku no jaunās paaudzes, vairāk varbūt no tā dēvēto progresīvo nometnes, man šķita diezgan nelāgas. Parādījās tādas atskaņas – nu, kas tad ir tās barikādes, salīdzinot ar globālajiem notikumiem. Grūti man iedomāties, kas ar to bija domāts – visdrīzāk nepārspīlēt, neglorificēt to laiku. Taču notikumi Ukrainā visas šādas noskaņas nocirta kā ar cirvi, neviens ko tādu runāt vairs neuzdrošinās, jo, protams, situācija ir mainījusies.
Agrāk barikāžu nedēļa katru janvāri tika pavadīta tādā cieņpilnā noskaņojumā, bet bez plašas tautas iesaistīšanās un apmeklētības – galvenokārt pašvaldībās, dažās biedrībās, organizācijās. Mēs kopīgi rīkojām šos pasākumus Rīgas mērogā, bet tie aizritēja diezgan klusi. Taču jau pāris gadus, strādājot darba grupā pie janvāra pasākumu rīkošanas, cilvēku aktivitāte un vēlme piedalīties, atzīmēt šos notikumus ir vismaz divkāršojusies. Mainījusies arī izpratne par to, kam pretī mēs gājām toreiz un kam ukraiņi iet tagad, jo spilgti izgaismojas šīs paralēles.
Traģiskais, šausmīgais Ukrainas liktenis un piemērs ir radījis jaunās paaudzes cilvēku apziņā atskārsmi par to, ko toreiz mēs panācām un no kā izvairījāmies.”
Barikāžu laikā tika izvēlēta pareiza stratēģija
Palūkojoties pagātnē uz kritiskajos brīžos veiktajiem pasākumiem, Romualds Ražuks ir gandarīts, ka toreizējā LTF vadība nepieļāva nekādas būtiskas kļūdas: „Galvenais bija noturēt sabiedrības vienotību, neradīt sašķelšanos. Ja tā notiktu, to gadu desmitiem atcerētos. Piemēri nav tālu jāmeklē – kaut vai paskatoties uz Gruziju, kur kādi trīs pilsoņu kari bijuši. Ne visos gadījumos, nelaimēs un kļūdās var vainot Maskavu. Arī viņiem bija ļoti grūti vienoties savā starpā augstāko neatkarības mērķu vārdā. Mēs no šādiem misēkļiem izvairījāmies. Jā, dažādi notikumi ir bijuši, bet piekritīsiet, ka patiešām nelabojamas kļūdas, kas, piemēram, sašķeltu sabiedrību vai radītu mūsu izraisītu asinsizliešanu, mēs nepieļāvām. Domāju, tas varbūt man ir lielākais gandarījums, ka mēs tajā sarežģītajā situācijā spējām izvēlēties pareizo rīcības taktiku.
Otrkārt, barikādes netapa, tā sakot, uz sitiena. Ne Dziesmu svētkus, ne kādu citu masveida pasākumu nevar pēkšņi sarīkot, iedomājoties, ka cilvēki vienkārši sanāks un visi kopā dziedās vai ko citu saskanīgi darīs. Barikādes tika gatavotas plānveidīgi, to es savā grāmatā sīki, pa dienām, visu aprakstu. Teiksim, zīmīga diena bija 1990. gada 15. maijā, kad izgaisa mūsu saulainie 4. maija neatkarības atjaunošanas deklarācijas radītie noskaņojumi. Tobrīd mūsu ienaidnieki – Interfronte, Alkšņa kara skolas kursanti un virsnieki un vēl visādi kompartijas biedri „šturmēja” Augstāko Padomi ar mērķi tur ielauzties un gāzt mūsu parlamentu. Tajā vakarā LTF valdes sēdē mēs pirmo reizi pieņēmām draudīgu paziņojumu – ja tiks uzbrukts mūsu Augstākajai Padomei, LTF patur sev tiesības aicināt simtiem tūkstošu mūsu piekritēju no visiem Latvijas nostūriem, lai aizsargātu Augstāko Padomi. Jo mūsu armijas un Zemessardzes vēl nebija, Rīgas milicija bija labi ja neitrāla, valsts robežas mēs neaizsargājām. Nepastāvēja ne muita, ne diplomātisko dienestu tīkls, ne slepenie dienesti, tolaik nekā cita mums vēl nebija.
Lūk, un jau kopš tā 15. maija faktiski mēs gatavojāmies un janvāri sagaidījām ar izstrādātu plānu X stundai. Tajā bija paredzēts viss – kādus objektus mēs aizstāvēsim, kādus soļus spersim, lai nepieļautu apvērsumu, bet otrajā dokumenta daļā bija aprakstīts arī tas, kā mēs rīkosimies, ja tāds apvērsums tomēr pēkšņi notiktu. Desmit gadus pēc barikādēm, 2001. gadā, mēs rīkojām lielu konferenci, uz kuru no ASV bija atbraucis profesors Džīns Šārps, vispazīstamākais nevardarbīgās pretošanās vēsturiski izmantoto metožu pētnieks.
Viņš pateica: latvieši, jums bija plāns, katrs cilvēks zināja, ko viņam darīt, jūs izvēlējāties pareizo taktiku – nevardarbīgo pretošanos, un tāpēc jums izdevās.”
Šobrīd trūkst rīcības plāna krīzes gadījumā
Romualds Ražuks akcentē arī šībrīža nenoteiktību Krievijas agresīvo un neparedzamo darbību dēļ un norāda uz trūkumiem civilajā aizsardzībā: „Ja mēs vilktu paralēles ar pašreizējo situāciju, protams, mani uztrauc cita lieta – nekur nav teikts, ka mums neuzbruks tiešā vai netiešā hibrīdkara veidā. Vai mums eksistē konkrēts plāns, un vai mūsu cilvēkiem ir skaidrība par to, kas un kuram ir jādara. Tas nav pārmetums kādai konkrētai amatpersonai vai dienestam, bet visai sabiedrībai, valdībai, dažādām grupām būtu jābūt gatavām šādai iespējamībai. Ja mēs visi būsim gatavi – gan Nacionālie bruņotie spēki, gan sabiedrība zinās, ko viņiem darīt krīzes gadījumā, tad arī būs daudz mazāka varbūtība, ka Krievija mēģinās šeit iebrukt.
Runājot par to, vai mums ir šāds rīcības plāns vai nav, es neņemos spriest par armijas lietām, jo tā tomēr ir specifiska joma, kur daudzas lietas saprotamu iemeslu dēļ netiek publiskotas. Taču sabiedrībai būtu jāzina, kas ir paredzēts civilās aizsardzības ietvaros, tostarp par to, kādi ir evakuācijas ceļi, kur vajadzības gadījumā pulcēties, kādas mums ir patvertnes, kādā veidā tiks nodrošināta apziņošana, kādas sistēmas visā procesā ir iesaistītas. Tas viss būtu nepieciešams, taču man šķiet, ka mums šādas sistēmas diemžēl nav. Tā varbūt ir dažās pašvaldībās, kur regulāri mēdz būt plūdi, tur cilvēki varbūt ir labāk sagatavoti, jo viņi zina – ja ne šogad, tad varbūt pēc trim gadiem plūdi nāks. Bet citur, man liekas, šajā jomā ir lieli trūkumi.
Es uzskatu, ka mums ir daudz kas jāuzlabo, jo īsti gatavi mēs neesam.”
Vai NATO 5. pants dod simtprocentīgu drošību?
Plašsaziņas līdzekļos visi politiķi un amatpersonas, gan pašmāju, gan NATO bloka valstu pārstāvji daudzkārt minējuši, ka savstarpējās aizsardzības līguma piektā panta koncepcija garantē visu dalībvalstu drošību, jo Krievija vai kāds cits ienaidnieks neuzdrošināsies uzbrukt NATO. Taču sabiedrībā simtprocentīgas pārliecības par to joprojām nav. Aicināts izteikt savas domas par šo jautājumu, Romualds Ražuks saka: „Redziet, tagad tiek runāts, ka NATO plāni ir mainījušies. Bet pavisam nesen Igaunijas premjere gandrīz kliedza, norādot uz to, ka NATO plāni ir tādi – pieņemsim, ja šeit Krievija ielaužas, ieņem kādu teritoriju, tad tikai pēc dažām dienām NATO viņus patriec ārā. Arī es tagad lasu, ka Somijā tiek izvietotas amerikāņu kara bāzes.
Zviedrija vēl pat nav iestājusies NATO, bet arī šādas kara bāzes taisās izvietot. Pie mums tādu amerikāņu kara bāzu nav. Ir ap tūkstoš vīru liels starptautiskais NATO kontingents, ko vada kanādieši. Lietuvieši pie sevis plāno izvietot Vācijas brigādi, bet arī tā tur vēl nav ieradusies. Līdz ar to esmu diezgan bažīgs par to, vai tie bruņotie spēki, kas šobrīd šeit atrodas, ir pietiekami. Tāpēc mūsu iedzīvotāji būtu jāgatavo, jāmobilizē visas mūsu sabiedrības spējas, un tam nepieciešama gan aizsardzības mācība skolās, gan obligātais dienests, gan Zemessardze. Viss būtu jānostiprina tiktāl, lai vismaz divas dienas paši spētu pretoties. Ja mēs to nedarīsim un ļausim agresoriem šeit ielauzties, kā to viņi izdarīja Ukrainā, pat ne uz ilgu laiku, mēs ļoti labi zinām, cik nelabojamas būs sekas. Tie spēki, kas Baltijai ir, jāizmanto ļoti lietderīgi un pārdomāti, lai visiem kopā Baltijas mērogā šī aizsardzība, pretošanās, vienalga, kā mēs to sauksim, būtu izplānota un labi organizēta. Tad mēs vismaz varēsim kādu brīdi pretoties un noturēties, kamēr NATO savāks spēkus un, neapšaubāmi, to Krieviju samals miltos. Bet jāsaprot arī tas, kā jau Igaunijas premjere toreiz teica – iedomājieties, kas notiks, ja viņi šeit būs bijuši kaut vai nedēļu.”
Jābūt gataviem jebkādam notikumu pavērsienam
Ļoti daudzi cilvēki gan Latvijā, gan citur Eiropā un pat pašā Ukrainā līdz reālā kara sākumam neticēja, ka 21. gadsimtā Eiropā iespējama tāda plaša mēroga karadarbība un sekojošā nežēlība. Krievijas iebrukums daudziem atvēra acis. Romualds Ražuks uzskata, ka šī neticība ļāva Krievijai nodarīt lielu postu jau pašā kara sākumā: „Jā, pirms notikumiem Ukrainā grūti bija kaut ko tādu iedomāties. Arī ukraiņi līdz pēdējam brīdim neticēja un pretojās amerikāņu izlūkdienestu teiktajam, lai gan šie izlūki atmeta visu savu kārtību, tradīcijas un atklātā tekstā teica, ka tūlīt būs iebrukums. Ukraiņi atbildēja, ka tas nav loģiski, būs taču sankcijas, vai Krievijai tas ir vajadzīgs, viņiem būs milzīgi zaudējumi.
Taču mēs redzam, ka Krievijā darbojas pavisam cita loģika. Tā nav adekvāta normālu cilvēku loģika, tādēļ tur var notikt jebkas pretēji tam, kā mēs to saprotam savas pasaules kārtības izpratnes ietvaros.
Pat neņemot vērā kaut kādu elementārāko ekonomisko un politisko izdevīgumu, tur vienkārši valda kaut kāda maniakāla apsēstības ideja, kas mums absolūti nav saprotama un nav attaisnojama, un tāpēc arī mēs varam nopietni ciest. Tādēļ līdzās visām prioritātēm, ko valdība jau ir izsludinājusi, būtu jāaktualizē vēl viens ne mazāk svarīgs mērķis, proti, sabiedrības un visu spēku gatavošana šādam potenciālam iebrukumam. Nav jāgaida, vai tas būs pēc gada vai pēc deviņiem gadiem. Tam ir jāsāk gatavoties tūlīt pat, jo pagaidām, manuprāt, šajā jautājumā vēl valda liela neskaidrība.”
Nav korekti noniecināt ukraiņu panākumus
Romualds Ražuks nenoliedz, ka ukraiņi kara gaitā ir saskārušies ar daudzām problēmām un vismaz daļēji arī paši kaut kur ir vainojami, taču viņš apbrīno ukraiņu spēju saliedēties tik kritiskā brīdī un atsviest pretiniekus no iekarotajām teritorijām: „Grūtības tur viņiem ir, protams. Prezidenta spēks ir tajā, ka viņš nenobijās un neevakuējās, kad amerikāņi viņam to piedāvāja, bet palika savā vietā. Bez šaubām, Ukrainā ir milzum daudz problēmu, tādas bija tur ik uz soļa jau pirms šī iebrukuma, lai gan nesalīdzināmas ar kara radītajām.
Šajā sakarā atkal mēs varam atcerēties mūsu atmodu, barikādes un mūsu toreiz pieņemtos lēmumus un īstenotās reformas. Ukrainā šis pārmaiņu process tika vilkts pārāk ilgi, līdz pat nesenam brīdim, kad beidzot tika nojaukti pēdējie Ļeņina pieminekļi – kā simbols tam visam, kas tur trīsdesmit neatkarības gados notika vai nenotika. Tagad ukraiņi savā ziņā daļēji arī paši maksā bargu naudu, ka reiz neizdarīja to, ko Baltijas valstis savā laikā paveica. Tas ir acīmredzami. Taču vienlaicīgi pastāv šī ukraiņu spēja saņemties, mobilizēties un pretoties agresoram. Es absolūti nepiekrītu tam, ka ukraiņi tagad zaudē vai viņiem uzbrukums galīgi nav izdevies. Salīdzinot situāciju karā 2022. un 2023. gadā, ir redzami fantastiski ukraiņu panākumi. Tāpēc visi tagad dzirdamie stāsti par neveiksmēm, graujošām pretrunām ir Kremļa propagandas radīti. Ukraiņi ir guvuši milzu panākumus, nekas no Kremļa deklarētajiem kara mērķiem nav sasniegts. Ar to viņi ir pasargājuši arī mūs.”
Atmodas laikā panāktais ir unikāls visas pasaules mērogā
Ieminoties, ka nupat kopš barikādēm būs apritējuši veseli 33 gadi, ko mēdz dēvēt par Kristus vecumu, Romualds Ražuks atceras: „Atmodas laikā es pats biju Kristus vecumā. Mēs nācām kā jauna paaudze, kas jau bija ieguvusi izglītību, bijām pabeiguši augstskolas un jau ieguvuši kaut kādu pieredzi un izpratni par padomisko dzīves kārtību. Ziniet, katrā no mums iekšā bija tāda kā saspiesta atspere, kad mājās runājām vienu, darbā otru, skolā bija vieni svētki, mājās – citi, tāda sava veida šizofrēnija. Tad nāca Atmoda, šī atspere ar milzu sparu un enerģiju atbrīvojās, un mums – tiem trīsdesmitgadniekiem, kas toreiz bija LTF vadībā, – tā daudz ko ļāva izdarīt. Šī atbrīvošanās deva milzīgu darbspēju, un mēs vienkārši paspējām izdarīt fantastiski daudz.
Man 1991. gada 23. janvārī, pašā barikāžu laikā, piedzima meita. Tagad es skatos uz meitu – viņa ir ārste, endoskopiste, gastroenteroloģe, jau aizstāvējusi doktora disertāciju. Faktiski, ja mēs par atskaiti ņemam tos 33 gadus, vien skatoties uz savu meitu, es jau varu pateikt, ka tagad ir cita, pieaugusi, nobriedusi paaudze, kas jau lemj citu cilvēku likteni. Šī sabiedrība ir tapusi, pārmantojot valstisko un patriotisko. Cik daudz viņi to izpauž vai neizpauž, tā ir cita lieta.
Redziet, ir ārkārtīgi muļķīgi, ka tagad daži mani vienaudži uzdod pilnīgi nepieņemamus jautājumus, piemēram – vai mūsu jaunā paaudze tagad ietu barikādēs? Kā var uzdot tādu tiešām muļķīgu jautājumu, kad visapkārt valda brīvība? Viņi elpo šo brīvību kā gaisu, šiem jaunajiem cilvēkiem nav pieredzes, ko nozīmē dzīvot padomju laikos. Es domāju, ja būtu briesmas un kāds mums brīvību gribētu atņemt, viņi visi saceltos, jo kļūtu acīmredzams, ko mēs riskējam zaudēt. Mēs, protams, varam daudz ko stāstīt, bet tie, kuri nav pārdzīvojuši barikāžu laiku, vienalga tos uztver tikai kā stāstus, kā dokumentālā kino hronikā redzētas lietas. Viņiem nav šī pārdzīvojuma, tāpēc arī šāda tipa jautājumus nav jēgas uzdot.
Es domāju, ka drīzāk mūsu barikāžu pieredzes vērtība slēpjas tajā, kā mēs spējām gūt šo vēsturisko uzvaru. Cik daudz latviešiem 20. gadsimtā tādas ir bijušas? Būsim godīgi, uzvaru ir bijis pavisam maz. Fakts, ka mēs to paveicām ar nevardarbīgās pretošanās palīdzību, ir daudz vērts, un to ikviens no mūsu jauniešiem jebkurā valstī var pastāstīt un lepoties ar to. Cik vēl valstis atjaunoja savu neatkarību vai izcīnīja to ar nevardarbīgo pretošanos? Es nezinu. Džīns Šārps teica, ka vēsturē ir atrodami kādi trīs šādi piemēri. Bijis kaut kas līdzīgs ap 1949. gadu, nevardarbīgā pretošanās kolonizatoriem Indijā un arī vēlāk Filipīnās. Vairāk viņš neko pasaules vēsturē nebija atradis. Tas ir kaut kas dižens, ko mūsu tauta spēja paveikt, un jauniešiem drīzāk būtu jāpastāsta par šo pašu faktu, par organizētas tautas spēku, bet ne tikai par to, ka tas bija varoņdarbs, pašuzupurēšanās, jo neviens nezināja, ar ko tas beigsies. Es redzu šīs divas puses stāstam par barikādēm. Galvenais uzdevums ir radīt pārliecību jaunajā paaudzē – ja izdevās mums, tad arī viņi to spēs izdarīt. Saprotiet, savādāk šī saruna nav konstruktīva.”
Darbs ar studentiem rada prieku par jauno paaudzi
Patlaban Romualds Ražuks ikdienā koncentrējas uz akadēmisko darbu. „Esmu Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes docents, pasniedzu veselības aprūpes organizēšanu un pārvaldīšanu,” stāsta Romualds Ražuks. „Tāpat esmu pensionēts neiroķirurgs, šajā lauciņā vairs nepraktizēju. Man ir veselības vadības ārsta sertifikāts, un es šīs zinības pasniedzu universitātē. Tāpat pēc fakultātes vadības lūguma sāku pasniegt civilo aizsardzību angļu valodā, jo trūka šāda pasniedzēja. Saskaņā ar likumu visiem augstskolu beidzējiem šis kurss ir jāapgūst. Tāpēc visiem, kas mācās universitātē angļu valodā, un viņu ir daudz, es pasniedzu civilo aizsardzību. Izplatoties pozitīvām atsauksmēm, tagad to pašu civilo aizsardzību pasniedzu arī Stokholmas Ekonomikas augstskolā, Rīgas Ekonomikas augstskolā un Lutera Akadēmijā mācītājiem. Tāds ir mans pašreizējais akadēmiskais darbs. Bet paralēli kopā ar domubiedriem esmu nodibinājis Sirds veselības veicināšanas aliansi, lai mobilizētu sabiedrību mērķim mazināt no infarkta vai insulta piedzīvoto priekšlaicīgo nāvju daudzumu un palielināt veselīgi nodzīvoto gadu skaitu.”
Komentējot sen gaidīto notikumu – vilcienu satiksmes atjaunošanu starp Rīgu un Viļņu, Romualds Ražuks pasmaida un saka: „Es aizgāju uz pirmo Viļņas vilcienu, jo tajā bija mani kolēģi, Lietuvas Seima deputāti, ar kuriem savulaik kopā strādāts Lietuvas un Latvijas deputātu sadarbības grupā. Protams, visu projektu īstenoja profesionāli tehnokrāti, bet Lietuvas Seima deputāti ļoti aktīvi veicināja tā realizēšanu. Es devos uz vilcienu, lai pateiktos viņiem un tiešām papriecātos par šādu notikumu. Jo daudzus gadus tiešās vilcienu satiksmes nebija. Kas tikai netika runāts, tapa minēti visvisādi šķēršļi, bet beidzot viņi tos pārvarēja, un vilciens brauc. Tas tiešām ir ārkārtīgi svarīgs simbolisks solis, stiprinot Baltijas valstu savstarpējo vienotību.”
Lūgts nosaukt, kas vēl viņam rada prieku ikdienas dzīvē, Romualds Ražuks nekavējoties atbild: „Mani gandarī jaunā paaudze. Viens no iemesliem, kāpēc es turpinu strādāt par pasniedzēju, ir iespējas tikties ar jauniem cilvēkiem. Es skatos un ieklausos, ko viņi dara, ko runā, kā vērtē to, kas notiek. Esošo problēmu sakarā daudz ko var pārmest mūsu vidējās izglītības sistēmai un veselības mācības skolā nebūšanai, kā arī citām lietām. Bet kopumā tie jaunieši, ar kuriem es sastopos, ir motivēti, viņi plāno savu dzīvi, zina, ko vēlas – ja neskaita nelielu daļu, kuriem tur nevajadzētu būt, jo šie cilvēki drīzāk varētu būt labi strādnieki, sava amata profesionāļi. Taču mani patiešām priecē apziņa, kad es redzu, ka jaunās paaudzes intelektuālās bāzes dēļ progress tomēr iet uz priekšu. Dažreiz varbūt gribētos vēl ātrāk, labāk, bet, manuprāt, viss top un notiek. Es arī varu salīdzināt mūsējos ar ārvalstniekiem, jo manos studiju kursos mācās daudz studentu no ārzemēm. Un kopumā mūsējie tiešām neatpaliek un daudzos gadījumos ir stipri pārāki.”
