CILVĒKSTĀSTS. Apkārtējie neredzīgajai Alisei stāstot, ka saule ir dzeltena, bet viņa nav par to pārliecināta, jo varbūt tā patiesībā ir zila vai zaļa
15
Līdzautore: Ieva Kampāne
Alise Mālere ir 22 gadus jauna, taču no viņas izstaro viedums, kas rada sajūtu, ka runājam ar krietni vecāku cilvēku. Viņa neredz kopš dzimšanas un nemaz arī nezina, vai gribētu redzēt. Viņa ir vairākkārt iemīlējusies, tāpēc zina, ka šajā procesā ar cilvēka izskatu nav vispār nekāda sakara. Uzdevām Alisei vairākus, iespējams, pat dīvainus jautājumus, bet tādus, ko redzīgajiem allaž gribas pavaicāt neredzīgajiem…
Vai ikdienā izjūti redzes trūkumu kā nastu?
Nē, es nejūtos zaudētāja, jo nekad neesmu redzējusi. Ja cilvēks zaudē redzi dzīves laikā, tad noteikti ir citādi, bet man tā nav. Ja man tagad pēkšņi būtu redze, es noteikti būtu apjukusi. Atceros filmu par kādu nedzirdīgu meiteni, kurai pēkšņi ar tehnoloģiju palīdzību tika dota iespēja dzirdēt. Viņai tajā brīdī sākās panika, jo viņa nespēja izturēt to troksni. Domāju, ar redzi notiktu līdzīgi.
Runā, ka cilvēkiem, kuriem atņemta viena maņa, citas ir spēcīgākas. Tā ir?
Viss atkarīgs no tā, kā paši savas maņas attīstām. 80% informācijas cilvēki pasaulē uztverot ar redzi, mums tas ir jākompensē ar citām maņām, bet zinu, ka arī redzīgie var attīstīt lielisku dzirdi vai tausti, ja vien to grib darīt un uz to koncentrējas.
Ar ko tu ikdienā nodarbojies?
Es mācos, strādāju un muzicēju. Mācos Ekonomikas un kultūras augstskolā kultūras vadības programmā, kur apgūstu pasākumu producēšanu. Strādāju Neredzamajā pasaulē – esmu gide muzejā tumsā, kur vadu ekskursijas cilvēkiem bez redzes traucējumiem, ļaujot viņiem iejusties, kā ir kādu laiku būt tumsā.
Muzicēju Strazdumuižas ansamblī, kur spēlēju bungas un citus sitamos instrumentus. Spēlēju arī šoudanu – galda tenisu neredzīgajiem, kas no parastā atšķiras ar to, ka bumbiņa ir kā grabulis ar skaņu, man tā ir jāsadzird, trenējot ne tikai dzirdi, bet arī reakciju un veiklību.
Līdz šim esmu strādājusi divos darbos, tie kaut kā pie manis ir atnākuši paši. Tiesa gan, tie ir bijuši manā burbulī, strādāt “ārpusē” noteikti būtu pavisam kas cits. Problēmas ir abās pusēs. Darba devējiem ir bailes no citādiem cilvēkiem, viņi nesaprot, ko mēs spējam vai nespējam. Savukārt cilvēkiem ar kādām problēmām arī pašiem kā darbiniekiem reizēm ir pārāk liela nevēļēšanās būt atvērtākiem un aktīvākiem.
Kas ir tava ģimene?
Es dzīvoju pie vecākiem, man ir divas māsas, vienai no viņām jau pašai ir meitiņa, pie mums dzīvo arī vecmāmiņa. Ģimene ir liels savstarpējais atbalsts. Pusaudžu gados mums gāja grūtāk, bet šobrīd jau visi ļoti labi saprotamies.
Vai, esot uz ielas, sagaidi, lai cilvēki tev palīdzētu?
Cilvēki kļūst arvien izpalīdzīgāki un atsaucīgāki. Uz ielām ir daudz, kā es viņus saucu, “10 sekunžu cilvēku”, kuri ir gatavi palīdzēt pāri ielai vai citās ikdienišķās situācijās. Ātri palīdz un aizmirst. Grūtāk ir atrast cilvēkus ilgākam laikam, piemēram, tādus, kas grib pieņemt darbā.
Palīdzēšana reizēm ir noderīga, bet bieži vien tā traucē. Pārvietojoties pa pilsētu, man prātā ir maršruts, es vados pēc zāles, pēc apmalītēm, ja kaut kas mani izsit no maršruta, reizēm ir grūti tajā atgriezties. Bet cilvēcīgi jau ir saprotams, ka kāds vienkārši grib palīdzēt.
Vai invalīdi paši reizēm nav pārāk, ja tā drīkst teikt, cimperlīgi?
Ar viņiem reizēm ir līdzīgi kā ar bērniem, kuriem ir tiesības, bet nav pienākumu. Tā reizēm no nekurienes sākas nevajadzīgi konflikti pilnīgu sīkumu dēļ. Ir divi varianti, kāpēc cilvēki mēdz dzīvē kļūt agresīvi pret citiem – vai nu viņiem ir pārāk laba dzīve, vai arī tieši pretēji. Man vienmēr visvieglāk saprasties un patīkamākie šķiet tie cilvēki, kuri paši kaut reizi dzīvē ir saskārušies ar kādām grūtībām. Ja pašam viss nav bijis perfekti, ir vieglāk saprast citus. Tiem, kuriem dzīvē ir dots viss, sākot no naudas, tie citus nesaprot.
Vai esi bijusi iemīlējusies?
Protams!
Redzīgi cilvēki pretējo dzimumu sākotnēji novērtē vizuāli. Pēc kā vērtē tu?
Liela nozīme ir balsij. Iepazīstoties internetā, lūdzu atsūtīt balss ziņu. Balss ir pirmais, ko novērtēju. Protams, gadās, ka arī cilvēki ar skaistām balsīm ir riebīgi pēc dabas un otrādi. Bet citādi.. Ir jau forši, ja puisis ir augumā garāks par mani, bet tas nav noteicošais. Es cilvēkus aptaustu – sajūtu, cik viņi ir gari, kāda ir miesasbūve… Bet tam visam jau nav noteicošas nozīmes. Nezinu, kā tas ir, ka redzīgie nolemj, ka mīļoto vēlas ne īsāku par, piemēram, 1.80 metriem, ar blondiem matiem, bārdu vai tml. Kāda tam visam ir nozīme?
Es iemīlos raksturā. Ja cilvēks pasaka vai izdara ko tādu, kas sirdij liek ietrīcēties un just mīlestību. Tā sajūta ir no nezin kurienes.
Vai tev ir svarīgi, lai kāds, kurā iemīlies, ir redzīgs vai varbūt tieši neredzīgs?
Tam nav nozīmes. Vieglāk ir un plašākas iespējas pavaras, ja blakus ir redzīgs cilvēks, bet tas nav tik svarīgi, visu var iemācīties.
Kā tu zini, kā izskatās lietas un parādības ap tevi?
Visvienkāršāk ir ar lietām. Soma, sols puķes, koki – to visu es aptaustu. Man ir taustes atmiņa. To, ko nevaru aptaustīt, to ir grūti iztēloties. Piemēram, saule. Bērnībā skolotāja stāstīja, ka tas ir dzeltens aplītis ar stariņiem. Kaut ko tādu iztēlojos. Cilvēki saka, ka saule ir dzeltena, bet kāda man tur nozīme? Var būt, ka viņi mani māna un patiesībā tā ir zila vai zaļa. Man vispār, ja kādreiz kaut kur jāizvēlas kāda krāsa, patīk izvēlēties melno, jo saka, ka neredzīgie visu apkārt redz melnu.
Kas tevi dara laimīgu?
Mūzika – jebkāda. Un draugi mani dara laimīgu, ģimene. Varbūt arī šoudans… Nē, tas laikam vairāk palīdz izlādēt dusmas.
Tu dziedi un spēlē mūzikas instrumentus. Kā to visu esi apguvusi?
Nezinu. Daži jau lasa braila notis, es ne. Es spēlēju lielākoties sitamos instrumentus. Es nezinu taktsmērus utt. Es izjūtu dziesmu, sajūtu ritmu. Noklausos un jūtu. Tad atliek vien kopā ar orķestra vadītāju piemeklēt atbilstošākos instrumentus.
Ikdienišķs jautājums – kur tu visvairāk tērē naudu?
Visvairāk sanāk Erasmus+ projektos, kad braucam ceļojumos. Tie tiek apmaksāti, bet vienmēr jau gribas kaut ko atvest no ārzemēm. Ja redzīgie no ceļojumiem pārved fotogrāfijas un video, tad mēs pārvedam sajūtas, ko rada labu ēdienu un mūzikas baudīšana, interesantu cilvēku satikšana.
Kā tu izvēlies apģērbu veikalā?
Te es paļaujos uz redzīgajiem, bet visvairāk jau savu mammu, kura jau no bērnības ir man pirkusi drēbes. Mamma atrod to, kas man piestāv, tad es aptaustu un pielaikoju, lai teiktu, vai man to vajag. Uz draugiem veikalos nevar paļauties, jo reiz jau viņi man uzdāvināja kreklu ar uzrakstu “50 tomātu nokrāsas”. Man ir draugi ar labu humora izjūtu.
Ja tu mazgā traukus, kā tu zini, ka tie ir tīri?
To var sataustīt. Daudz grūtāk ir ar apģērbu, jo uz tā traipi nav sataustāmi.
Ko tu gribētu pajautāt tiem, kas redz?
Vai pieņemsiet mani darbā?
