CILVĒKSTĀSTS. Andris Bulis: “Mūza ir gražīga būtne – atnāk neklauvējot un aiziet neatvadoties” 35
Mūsu vidū ir personības, par kurām bieži tiek rakstīts. Dažreiz liekas, ka par viņiem neko būtiski jaunu vairs nevar uzzināt, taču īstenībā katra intervija atklāj jaunas nianses un citas agrāk nezināmas lietas. Tādēļ, ieraugot kādu nebijušu rakstu ar iecienīto aktieri vai citu mākslinieku galvenajā lomā, tūlīt gribas to izlasīt līdz pašām beigām. It sevišķi, ja šīs personības pastāvīgi redzam uz teātra skatuves, seriālos un vadot televīzijas raidījumus, nereti šķiet, ka mēs savā veidā saaugam kopā. Tādēļ bieži rodas vēlme tāpat kā tuvam draugam vienkārši apvaicāties – kā tev iet?
Šoreiz nedaudz pavērsim dzīves priekškaru un pajautāsim, kā tad klājas Dailes teātra un kino aktierim, dzejniekam, televīzijas raidījumu un pasākumu vadītājam Andrim Bulim.
Ekspresis starp teātri un televīziju
Andrim Bulim ikdienas dzīve ir ļoti piesātināta, viņš skrien mūžīgā kustībā kā vāvere ritenī, bet paspēj atrasties visur, kur konkrētajā dienā nepieciešams, un padarīt savus darbus. Atliek tikai apbrīnot, cik daudz viens cilvēks var paveikt 24 stundu laikā. Taču Andris tikai atsmej, sakot, ka tiek ar visu galā labi: „Kā saka – jo vairāk dod, jo vairāk, izrādās, var. Jo mazāk dod, jo mazāk tev ir iespēju sevi pārbaudīt. Tāpēc es labprāt darbojos dažādās jomās. Runājot par teātri, pavisam nesen, 15. septembrī, bija Toma Stoparda „Leopoldštates” pirmizrāde Džona Malkoviča režijā. Šajā uzvedumā atveidoju Pērsiju. Pēc tam gaidāma maza pauzīte, līdz novembrī būs darbiņš jaunā iestudējumā „Pīters Pens, kurš saiet grīstē”. Tā arī ir komēdija, līdzīgi kā „Izrāde, kas saiet sviestā”. Varētu teikt, tāda vairāk izklaidējoša, bet tehniski sarežģīta, tāpēc tuvākajā laikā mēs to sāksim mēģināt. Kopumā nesūdzos, oktobrī man paredzētas 16 izrādes Dailes teātrī. Tā ka zināms darbiņš jau paveikts, tagad tik jāspēlē.”
Vairākas sezonas TV kanālā „STV Pirmā!” skatāms raidījums „Iečeko slavenības”, kurā Andris Bulis viesojas pie sabiedrībā zināmām un mīlētām personībām – influenceriem, aktieriem, mūziķiem un uzņēmējiem. Jaunajā sezonā šajā pašā kanālā raidījumā „Kad viņas satiekas” redzamajā rubrikā „Kad viņi satiekas” Andris uz sarunu aicina tikai vīriešus, lai vairāk izprastu viņu uzskatus par sievietēm, dzīves pārdomas utt. Uz jautājumu, kā izdodas visu savienot, viņš atteic: „Labā ziņa ir tā, ka „Iečeko slavenības” nofilmēts jau vasarā, un tagad ir tikai ētera laiks. Kas attiecas uz „Kad viņi satiekas”, tad mēs strādājam vienu vai divas dienas mēnesī, kad cenšamies uzreiz safilmēt visu mēneša repertuāru. Tā ir patiešām smaga darba diena. Septembra beigās Tet+ sāks rādīt arī seriālu „No naida līdz mīlestībai”, ko mēs filmējām visu vasaru. Tā ka arī tas darbiņš jau padarīts iepriekš. Tagad aktīvie filmēšanas procesi ir piebremzēti, pašlaik ir tikai teātris, un jāgaida kaut kas jauns.”
Sarunās atklājas vērtīgas lietas
Andris Bulis nenoliedz, ka bijusi interese no citu raidījumu vadītājiem par viņa ikdienas dzīvi, taču viņš lielākoties atsaka: „Teikšu atklāti, esmu atteicis visiem pavāru šoviem un kulinārijas raidījumiem, jo es pats principā ēst netaisu. Man tam neatliek laika. Ja man jāsāk kaut ko gatavot, es stresoju. Grūti uzreiz atcerēties, kurš bija pēdējais raidījums, kas pie manis ciemojās. Tas nav tāpēc, ka es baidītos kļūt pārāk „dzeltens” vai uztrauktos par ielaušanos manā privātajā dzīvē, jo tad es jau arī intervijām nepiekristu. Es tiešām negatavoju. Vasarā, kad biju ar ģimeni laukos, dēls teica, ka ledusskapī nav nekā, ja neskaita tunča konservus un šprotes. Es atbildēju – jā, jo tie var ilgi stāvēt. Ar to daudz kas ir izteikts par maniem ēšanas paradumiem.”
Rubrikā „Kad viņi satiekas” Andris Bulis ar sarunbiedriem atklāj daudzas interesantas lietas: „Man labāk patīk intervēt citus, nevis pašam būt tincināmā lomā. Runājot godīgi, man prieks par šādu iespēju runāt ar džekiem. Protams, es vēlos, lai televīzijas skatītāji, kuri vēro šīs intervijas, noskatās sarunas pilnā garumā. Dažkārt atsevišķi izrāvumi, kas pavīd soctīklos, ne vienmēr atbilst virsrakstiem, jo vienkārši kāds grib, lai vairāk noklikšķina. Tās sarunas man šķiet ļoti jēgpilnas un, nebaidīšos teikt, arī citiem iedvesmojošas. Daudziem sabiedrībā labi zināmiem vīriešiem ir dažāda dzīves pieredze, tāpēc tie, kuri atklāj kādu savu noslēpumu un izstāsta par saviem dzīves līkločiem, varbūt var kādu uzrunāt un ar atklātu sava viedokļa paušanu citiem palīdzēt.
Manā dzīvē, šķiet, jau nekā interesenta nav – tikai darbs, darbs, darbs. Es priecājos, ka tagad mums ar Gintu Grāveli atkal parādījušās iespējas aizbraukt, nodziedāt mūsu koncertu ar nosaukumu „Grabulis”. Tas arī tāds patīkams pasākums, ko mēs ārpus Rīgas varam sarīkot. Starp citu, man būs arī dzejas lasījumi – 26. septembrī Rīgā, 27. septembrī Lapmežciemā un 28. septembrī Saldū.”
Darba mīlestība ļauj paveikt daudz
Par spēka un jaudas trūkumu Andris Bulis nesūdzas. Viņš uzsver, ka ir jāstrādā, ja vēlies dzīvot šajā valstī: „Es laikam vai diemžēl pēc savas dabas esmu darbaholiķis, jo man patīk strādāt. Mīlu savu darbu un profesiju. Citiem, kuri spiesti strādāt tādu darbu, kas nepatīk, gan nav paveicies. Man turpretī šajā ziņā viss ir kārtībā, un varu uzskatīt sevi par zināmā mērā laimīgu cilvēku. Lai gan darbs nav viegls, bieži pat grūts un ilgst garas stundas. Nepieciešams strādāt ar sevi, jārēķinās ar kritiku, un pāri visam vēl jāizcīna uzvara kaujā ar savu egoismu. Bet līdz šim esmu sapratis, ka man patīk tas, ko es daru.
Tajā pašā laikā jāatzīst, ka vajadzētu pastrādāt vēl vairāk, jo ir lietas, ko es arī neiespēju. Taču manā profesijā ir tā – ja kaut ko neizdarīsi, tavā vietā to paveiks kāds cits. Un tad rodas sāpīgs jautājums – vai tu esi gatavs, lai cits darītu darbu, ko pats vari paveikt? Kaut diennaktī būtu vairāk stundu!”
Andris Bulis teic, ka enerģiju un darba sparu smeļas miega laikā: „Manā vecumā – pašlaik man 41 gads – ļoti svarīgs ir labs miegs. Tas ir zelta vērtē, jo izgulējies cilvēks var paveikt daudz vairāk. Šajā skrējienā, kādā patlaban esmu trāpījies, izmantoju un izbaudu katru mīļu stundu, ko varu nogulēt,” atzīst Andris.
„No rīta ceļos jau septiņos, jo meita jāved uz bērnudārzu. Savukārt vakarā pēc izrādes pārrodos mājās tikai ap vienpadsmitiem. Ieteicamās astoņas stundas gulēšanai man nekādi nesanāk, es būtu ļoti laimīgs, ja vidēji kaut vai septiņas izdotos savākt. Bet parasti gadās krietni mazāk. Kad man bija tālāki ceļa gabali jābrauc, jutu, ka pie stūres paliek grūti. Tagad vakaros, kad nav vēlās izrādes, es paņemu grāmatu. Varbūt izlasu tikai pusotru lappusi un aizmiegu. Sāku atzīt sev – ja tu neesi izgulējies vai vismaz atpūties krietni vairāk nekā tikai četras stundas, tad zūd darba kvalitāte un varbūt pat rodas kaitējums veselībai un visiem ikdienas dzīves labumiem. Tādēļ es noteikti cenšos atvēlēt miegam vairāk laika.” Uz mūsu ierosinājumu paņemt kādu brīvdienu tikai atpūtai un kārtīgi izgulēties Andris dziļdomīgi atteic: „Es jau labprāt…”
Dvēselē aizvien mīt sauciens no laukiem
Andris Bulis ir dzimis un audzis Salacgrīvā, kur viņam ir arī lauku māja. Viņam tā joprojām ir mīļa: „Tā ir vieta, kur man vienmēr patīk aizbraukt, apsēsties, nopļaut zāli vai sagrābt lapas. Vai savākt vasaras mantas, salikt šķūnītī, saprotot, ka atkal ziema nāk. Laikam patiesība ir tiem, kas saka – tevi var izdzīt no laukiem, bet laukus no tevis nevar. Turklāt šī māja jāpieskata – arvien mazāk tās iedzīvotāju paliek, līdz ar to man lielāka atbildība jāuzņemas.”
Andris atzīst, ka aizvadīto vasaru kārtīgi izbaudīt nav sanācis: „Šovasar diemžēl ļoti daudz strādāju, visās piektdienās un sestdienās notika filmēšanas. Mazliet jau izdevās uz laukiem aizbraukt, bet paņemt tādu kārtīgu atvaļinājumu un atpūsties vai pasportot diemžēl man nesanāca. Bet es nesūdzos. Pandēmijas laiks parādīja, ka var pienākt viena diena, kad mana profesija nekam nav vajadzīga. Tāpēc arī pēc tolaik piedzīvotās pusbada sajūtas es strādāju no rīta līdz vakaram.”
Uz jautājumu, vai vasaras aiziešana neskumdina, Andris Bulis atbild: „Vismaz līdz oktobra vidum es būšu priecīgs, jo tāds rudens, kāds pie mums valda šajā laikā, man patīk. Taču, kad kokiem nokrīt lapas un mēs vēl pagriežam pulksteni par stundu atpakaļ, viss strauji paliek tumšs, tāds laiks gan ne. Pēdējos gados tumšākie mēneši – novembris, decembris – man patiesībā ļoti nepatīk. Tajā laikā es priecājos, ka teātrī notiek mēģinājumi, jo tad šīs krēslainās dienas, liekas, arī pati dzīve paiet ātrāk. Es esmu vasaras gaismas cilvēks. Man patīk, ka rudenī ilgāk ir silts un gaišs, bet pēc ziemas lai ātrāk plaukst pavasaris.”
Dod priekšroku aktīvai atpūtai
Lai gan Andris Bulis visu mūžu dzīvojis Salacgrīvā, kur apkārt daudz dažādu ūdeņu – Salaca, jūra, ezers –, viņš nav kļuvis par makšķernieku: „Es domāju, tas ir slinkākais hobijs. Man patīk uzspēlēt basketbolu, aiziet kādu sporta spēli paskatīties. Dažreiz gribas vienkārši pasēdēt, aizbraukt pastaigāties gar jūru. Tādas ļoti elementāras, cilvēciskas īpašības. Šādas aktivitātes patiesībā dod enerģiju.
Sekoju līdzi arī mūsu basketbolistu panākumiem, jo kaut kādas pozitīvas emocijas taču jāsaņem. Man patiešām ir liels prieks par puišiem un viņu veikumu. Principā mēs teātrī ļoti jutām līdzi. Mums paralēli notika mēģinājumi, grimētavā kolēģim bija planšete, un tad mēs tur kādi seši vienlaikus skatījāmies. Atceros, ka arī pauzēs trāpījās spēles, un skatuves meistari tad savā ģērbtuvē uz lielā ekrāna skatījās, bet mēs te sabļāvāmies par gūtajiem punktiem. Viss Dailes teātris ļoti cītīgi fanoja par mūsējiem. Bija arī televizors, pareizāk sakot, ekrāns, kurā pirms iziešanas uz skatuves varēja vērot spēles gaitu. Šobrīd mēģinājumu process ir tāds lēnāks, daudzi piebremzē, kaut ko apstādina. Jā, varu noteikti apgalvot, ka Dailes teātris ar sportu ir uz tu.”
Dzejas dienas un vēlme lasīt grāmatas
Septembris ir ne tikai Raiņa dzimšanas, bet arī Dzejas dienu mēnesis. Šogad Latvijā Dzejas dienas tika svinētas ar saukli „Dzeja elpo”. Arī Andris Bulis ir cieši saistīts ar poēzijas pasauli, taču viņš atzīst, ka šogad nesanāks apmeklēt tik daudz pasākumu, kā pašam gribētos: „Mazliet žēl, bet šobrīd tāds ir darba grafiks. Dzejas dienas – tas ir, teikšu, septembrim atbilstošs pasākums. Man prieks, ka šogad septembris mūs ir lutinājis. Varbūt dzejniekiem tas rada papildu iedvesmu. Jāatzīst – biju cerējis, ka varēšu uz kādām skolām aizbraukt, parunāt par dzeju ar jauniešiem. Bet mēģinājumu grafika dēļ es nekur īsti nevarēju tikt. Bet gan jau aizbraukšu oktobrī, jo, kā mēdz teikt, dzejai noilguma nav.”
Andris Bulis ir četru dzejoļu grāmatu – „Mans ego”, „Pieturas”, „Etīdes otrai pusei” un „Erotērika”– autors. Pēdējā no tām iznāca 2020. gadā. Andris atzīst, ka par nākamo grāmatu domāt vēl pāragri: „Tagad ar to dzejas mūzu ir čābīgi, teikšu, kā ir. Vienkārši nav,” viņš iesmejas. „Acīmredzot, lai mūza pie tevis atnāktu, tev ir jābūt mājās. Tā kā es visu laiku skrienu, tad mūza droši vien ierodas, bet es esmu projām. Dzejoļi ir spītīgi – te viņi nāk, te aiziet, citreiz nerādās, slēpjas. Es mazliet šo to esmu pierakstījis, bet tādas konceptuālas skaidrības man nav, tādēļ neko iepriecinošu attiecībā uz dzeju pateikt nevaru, diemžēl. Vēl jo vairāk, ja runājam par grāmatu. Varētu teikt, ka es joprojām gaidu mūzu,” Andris vēlreiz iesmejas.
„Bet viņa ir gražīga būtne – atnāk neklauvējot un aiziet neatvadoties. Līdz ar to pateikt, kurā brīdī viņa nāks ciemos, šobrīd man nav pa spēkam. Varbūt dažreiz domās ielavās kāda ideja, par ko es gribētu kaut ko uzrakstīt. Bet tā neizaicina tik ļoti, lai tūlīt sēstos un to darītu. Rudens man vienmēr paticis, tas ir tāds melanholisks laiks. Iespējams, ka tagad, pēc pirmizrādes, būs mazliet brīvāks laiks, aizbraukšu uz laukiem, un varbūt tā mūza vai mūzis beidzot nāks ciemos.”
Savulaik TV raidījumā „Dzīvīte” Andris Bulis vadīja rubriku, kurā stāstīja par jaunākajām grāmatām. Viņš teic, ka mājās to sakrājies jau gana daudz un diezgan regulāri savus grāmatu krājumus papildina, taču laika neatrodas tik daudz, lai izlasītu visu, ko gribētos: „Man ik pa brīdim kāds iesaka vienu vai otru grāmatu. Arī teātrī kolēģi kaut ko lasa, var redzēt, ko viņi tur uz galda. Pēc tam es to atlieku īpašā plauktiņā, kur saliktas tās, kuru saturu es vēlos iepazīt. Palaikam iemaldos arī grāmatu veikalā, paskatos, kas jauns. Kad eju garām skatlogiem, aplūkoju, kuras ir visiecienītākās vai vispārdotākās. Mani tas viss interesē. Tad es ar mainīgām sekmēm kaut ko mēģinu paburtot. Kā jau minēju, dažreiz pusotra lapa jau ir daudz, jo es aizmiegu. Vispār, man gribētos, ja varētu pusi dienas šūpuļkrēslā sēdēt un lasīt grāmatu. Tā būtu mana šī brīža mazā vēlēšanās. Bet vispār es pērku diezgan daudz grāmatu. Grāmatas man aizvien ir tāds hobijs, kam vajadzētu atvēlēt vairāk laika.”
Tvert esošo mirkli
Andris Bulis necenšas nospraust tālejošus mērķus, bet dzīvo un strādā šeit un tagad. Viņš īsti neatceras, vai un kādus uzdevumus bija vispār uzņēmies veikt šajā gadā, kas pamazām tuvojas nogalei. Andris teic: „Ja nospraudīsi mērķus, Dievs par to pasmiesies. Esmu sapratis, ka ir jāstrādā solīti pa solītim. Varbūt beidzot vairāk brīvo brīžu jāatvēl arī sev. Ja jūtos apmierināts, atpūties un laimīgs, tad arī citiem varu dot prieku, laimi un kvalitatīvu darbu. Es mēģinu maksimāli bieži teikt sev, ka visu pasaules naudu nenopelnīsi un visus pasākumus nenovadīsi, un cenšos pēc tāda principa dzīvot, bet tas nav viegli.” Uz mūsu novēlējumu – lai netrūkst spēka un visam pietiek laika – Andris atsaucas: „Drusciņ vairāk stundu diennaktī, un man būs okey!”
