CILVĒKSTĀSTS. Andris Baltacis no “Baltajiem lāčiem”: Iekšējais spīts vienmēr bijis mans dzinulis 10
Tie, kas vēl pavisam nesen kanālā 360TV skatījās muzikālo lielšovu „Paaudžu duelis”, Olgas Rajeckas vadītajā Zelta komandā nevarēja nepamanīt gana vīrišķīgo, stalto, harismātisko un ar fantastisko balsi apveltīto Andri Baltaci. Jā, jā, to pašu no grupas „Baltie lāči”.
Andris Baltacis jau agri, skolas gados, atklāja sev mūzikas pasauli un tās burvību. Vēl mācoties Aglonas vidusskolā, viņš iesaistījās vietējā ansamblī, apguva ģitārspēli un ir bijis arī bundzinieks. Vokālās prasmes Andris ir mācījies Daugavpils Mūzikas vidusskolā, gadu studējis Latvijas Valsts konservatorijā (tagadējā Latvijas Mūzikas akadēmijā), bet pēc tam turpināja toreizējā Daugavpils Pedagoģiskā institūta Mūzikas pedagoģijas fakultātē. Mūziķa karjeras laikā Andris Baltacis darbojies folkloras kapelā „Dunduri” un Daugavpils grupā „Stikls”, bet lielāko atpazīstamību iemantoja, muzicējot grupā „Baltie lāči”, kuru dibināja kopā ar Ati Auzānu 2006. gadā.
Laika gaitā mūziķa dzīvē bijuši dažādi pagriezieni, un viens no tiem notika pirms pāris gadiem, kad Andris Baltacis atteicās no alkohola lietošanas. Kādā brīdī viņš pavisam skaidri apjēdza, ka ir ļoti tuvu tai sarkanajai robežai, aiz kuras atpakaļceļa var arī nebūt, un tagad jau otro gadu viņš nelieto ne piles.
Andris vienmēr uzsver savu saistību ar Latgali un uzskata, ka Latvijā ir pārāk izteikta centralizācija, jo daudz cilvēku dodas uz Rīgu labākas dzīves meklējumos. Tā vietā būtu vairāk jādomā par visu novadu saskanīgu attīstību.
Dzīvā mūzika palēnām sāk izmirt
Andris Baltacis atzīst, ka pēdējā laikā ne pārāk bieži piedalās „Sirdsdziesmas” aptaujā, kaut pavisam nesen startēja tajā ar dziesmu “Latgale”, dziedot kopā ar Daini Skuteli. Viņš teic: „Lai vairāk spēlē jaunākās paaudzes muzikanti un rada kaut ko jaunu, bet par savu uzdevumu uzskatu būt manā dzimtajā Latgalē un spēlēt dzīvu mūziku tautai.”
Mūsdienās jau kādi 80 procenti mūziķu šādā vai citādā veidā spēlē elektronisku mūziku, saka Andris un paskaidro: „Ja mēs runājam par grupām, kurās tiek spēlēti sitamie instrumenti, akustiskā ģitāra, basģitāras vietā tuba un taustiņi aizstāti ar akordeonu, tādu kļūst arvien mazāk. Tāpēc var teikt, ka dzīva mūzika pamazām izzūd no plašākas aprites.
Mēs „Baltajos lāčos” skanējumu papildinām ar taurēm vai vijoli, bet tādu spēcīgu sastāvu, kas var brīvi iziet dzīvajā un uzstāties, tikpat kā vairs nav. Savā ziņā nožēlojami, ka bieži vien pazīstamas brigādes vienkārši tiek dēvētas par grupām, lai gan faktiski tur spēlē tikai divi cilvēciņi – viens patiešām ir muzikants, bet otrs vien fonogrammu palaidējs. Nedrīkst tā braukāt pa Latviju turnejās un teikt, ka esi taustiņinstrumentālists.
Sevi par tādu uzskatīt var tikai tas, kurš ir mācījies spēlēt klavieres, akordeonu. Varbūt savos uzskatos esmu iesūnojis, iespējams, domāju nepareizi, bet, man šķiet, ka dzīvā skaņa izdzīvo pēdējās desmitgades, jo arī mūzikas skolās vairs nav muzikantu. Manā laikā, kad gāju vidusskolā, katrai klasei bija savs ansamblis. Šodien pajautā skolās – jā, tur ir pultis, instrumenti, bet nevienu tas neinteresē. Dominē „beatbox”, ātrie ritmi, ko var telefonā salikt, un dziedātāji viendienīši. Visi tagad mīt citā pasaulē.”
Spītība ļāva apgūt mūzikas pamatus
Dotības dziedāšanā Andrim Baltacim bija jau kopš bērnības. Viņš nenoliedz, ka labprāt dziedājis, turklāt varēja ātri iemācīties vārdus un arī noķert melodiju. „Mamma centās, veda mani pie mūzikas skolotājiem, kaut ko pamācījos,” par pirmsākumiem mūzikas pasaulē stāsta Andris.
„Mācījos pūst tauri, kaut kas man arī sanāca, bet līdz galam tā lieta neaizgāja. Vienkārši – iekšēji es biju protestētājs. Man patika, ka viss norit savādāk nekā ierasts. Es centos izcelties. Kad man bija jāiet 11. klasē, izdomāju – nē, es to nedarīšu. Tā vietā aizbraucu uz Daugavpili, lai iestātos mūzikas vidusskolā. Tur mani uzklausīja un teica – labi, ja vari nesmēķēt, nelietot alkoholu un neēst saldējumu, brauc, pamācīsimies, varbūt iestāsies. To arī izdarīju. Protams, bija sarežģīti, jo vajadzēja drausmīgi daudz atļauju, bet man kaut kā viss izdevās. Tajā laikā izglītības pārvaldes vadītājs bija Jānis Lazda, viņš mani palaida, un es sāku mācīties vidusskolā no jauna. Es pat notis nezināju.
Mani kursa biedri bija divus gadus jaunāki, jo nāca pēc astotās klases, bet es – pēc desmitās. Viņi, to padzirdējuši, sacīja – tu ilgi neizturēsi. Jā, patiešām, mūzikas vidusskola nav kā divi reiz divi. Tev ar ausīm jādzird, ar acīm jāredz un ar rokām jāspēlē un atbalsi jāizdzied. Bet tā spītība, kas manī visu laiku ir pastāvējusi, lika iet uz priekšu un palīdzēja. Varbūt man tā izpaudās mazliet savādāk, tādā absolūtā cinismā un slinkumā, jo man viss padevās no rokas. Kad biju apguvis kaut kādus mūzikas pamatus, sapratu – jāiet tālāk. Paveroties pagātnē, jāatzīst, ka daudz kas traucēja, varbūt vajadzēja kādu mentoru, kurš man pievilktu grožus.”
Laime nav jāmeklē svešumā
Andris Baltacis atzīst, ka šī iekšējā spītība viņā mīt visu mūžu un ir viena no galvenajām viņa personības šķautnēm. „Ja nebūtu manas spītības, nebūtu „Balto lāču” un nekādu koncertu,” saka Andris. „Es varētu vienkārši spēlēt kaut kādos „puskrūmu baļļukos” vai kaut kur kāzās. Tiklīdz sāc darboties profesionāli, uzreiz nāk nodokļi, kas jāmaksā, lai valsts priekšā viss būtu godīgi. Viens otrs „krūmu spēlētājs” varbūt saņem vairāk nekā es, melnu muti godprātīgi strādājot. Taču pats trakākais mūsu darbā ir tas, ka nepārtraukti esam ceļā. Mašīnā pavadām trīs četras reizes vairāk laika nekā uz skatuves. Tas ir smagākais. Ja nebūtu šīs spītības, nebūtu nekā.”
Andris Baltacis piekrīt, ka šī rakstura iezīme un viņa mentalitāte neļauj pamest savu novadu un pārcelties uz dzīvi kaut kur citur. „Esmu kādreiz jau sacījis un atkārtošos vēlreiz – Rīgā var izveidot kaut 20 tādu grupu kā „Baltie lāči”, taču ir jābūt Latgales cilvēkam, viņa mentalitātei un domāšanai,” teic Andris. „Mums ir jābūt par piemēru skolniekiem. Arī tad, kad esam uz skatuves. Tas ir ļoti svarīgi. Grupā muzicē divi skolotāji. Tie ir Aldis Kise, viņš spēlē akordeonu un māca bērnus Kārsavā, un Deniss Smirnovs, sitamo instrumentu pedagogs un muzikants. Bērni, ieraugot savu skolotāju televizora ekrānā, grib viņam līdzināties, un ne tikai vizuāli, bet arī darbos. Sasniegt kaut ko vairāk, dzīvojot tepat uz vietas.
Mums Latvijā ir vēl viena problēma – jau no laika gala visi skrien uz centru, cerot laimi atrast. Nevajag tur meklēt, tā ir mājās. Padari savu māju laimīgu, lai citi brauc pie tevis ciemos. Visiem tā būtu jādomā. Tas ir liels darbs. Saprotu, ka ir grūti, jo Rēzeknē maksā mazāk nekā Rīgā. Bet dari tā, lai visi gribētu braukt uz Rēzekni, tad būs gan naudiņa, gan arī skaista un sakopta tava zemīte. Es patiesi brīnos par tiem zemniekiem, kas raujas melnu muti šeit, mālainās, kaulainās zemēs. Braucot pa Latviju un salīdzinot Latgali ar citiem novadiem, es redzu, ka pie mums vietumis ir daudz labāk sakopti lauki. Zemnieki atzīst – jā, ir grūti, bet vienalga ņemas cauru dienu un nakti un arī nopelna. Pašam un arī pārējiem jāstrādā, lai nav kauns par Latgali.”
Kardināls pagrieziens dzīvē
Andris Baltacis atzīst, ka pēdējos gados cenšas daudz strādāt. Sevis pierādīšanas periods viņam ir beidzies, un tagad ir daudz nākotnes ieceru. „Ja Augstākais man ļaus, tad pateicībā Viņam es to arī turpināšu,” saka Andris.
„Ja ne labāk būs, tad citādāk. Tas, ko šobrīd daru, ir viens posms, bet nākamie soļi ir sagatavoti iepriekš. Tas sasaucas arī ar manu dzīves vērtību maiņu, jo es jau otro gadu nelietoju alkoholu. Ziniet, es godīgi varu pateikt, ka, pirmkārt, tik un tā palikšu alkoholiķis, jo tādu bijušo alkoholiķu nav. Otrkārt, es piekrītu tam, ko reiz daktere teica – tā lieta ir jāmet pie malas, jo švaki var beigties. Man jau bija viens zvaniņš, tad otrais, trešais, bet tas bija tik skaļš, ka dikti nobijos. Domāju, Svētais Pēteris jau klāt ar visām savām atslēgām. Tad arī sapratu, ka jāpieliek tai lietai punkts. Lai ārstētos, pie dakteriem negāju, bet to, kas bija mājās, salēju izlietnē. Tas arī bija viss. Atmetu pilnīgi un galīgi. Arī grupā mums ir alkohola tolerance – darba laikā nekādu grādīgo. Man ir patīkami, ka „Baltajos lāčos” ir savākušies ģimenes cilvēki, ka viņi ir tēvi saviem bērniem. Mēs varam iztikt bez alkohola. Taču agrāk gan visādi gājis. Pirms trim četriem gadiem pat visai nopietni. Citreiz pat sanāca uz skatuves kāpt iereibušiem. Par to šobrīd man ir liels kauns, bet toreiz likās, ka tas ir normāli. Bija pat tādi klubi, kur teju vai obligāti bija jādzer, teica, ka skaidrā es neesot pietiekami jautrs cilvēks. Patlaban es domāju tieši pretēji, jautrāks es palieku tad, kad esmu skaidrā prātā.”
Apziņa, ka alkohols rada zināmas problēmas, Andrim Baltacim parādījusies jau senāk, īpaši, kad pirms sešiem gadiem grupas akordeonists Aldis pirmais pateica alkoholam nē. „Aldis arī negāja ne pie dakteriem, tikai vienā brīdī paziņoja – jūs varat lietot, ja gribat, bet es to vairs nedarīšu,” atceras Andris. „Jau tobrīd padomāju, ka arī man vajadzētu rīkoties līdzīgi, mēģināju izmantot kodēšanas metodi, taču no tās nebija nekādas jēgas, nekas neizdevās. Bet pēc lēkmes, teikšu godīgi, nobijos – sapratu, ka tas ir brīdinājums. Tagad regulāri eju pārbaudīties, rādītāji uzlabojas, un organisms kļūst labāks, veselīgāks, fiziskā forma ir normāla. Man nav problēmu, ja kompānijā citi iedzer, es pat varu ieteikt, kāds kokteilītis garšīgāks un kā tas jātaisa, bet pašam to baudīt vairs nevelk. Agrāk stresa situācijas es vienmēr rāvu vaļā bāriņu un dzēru lieliem malkiem.
Tāpat darīju pēc ballītēm un koncertiem – kad esi visu sevi izlicis, iestājas izsīkums un depresija. Tad bieži bija vēlme „uzliet uz oglēm”, kas radīja mānīgu iespaidu, ka paliek vieglāk. Taču īstenībā tā nebija vis, tu tikai ieej vēl dziļākā depresijā, sāc gausties, ka pasaule tevi nesaprot ne iekšēji, ne ārēji. Tagad esmu tam pāri, un nu jau ir viegli par to runāt. Jāpateicas sievai, ka viņa mani pacieta. Vispār jau muzikantu laulātajām draudzenēm ir tāda dzīve, viņas mūs ir redzējušas ne tajā labākajā paskatā. Sieva zināja, ka labāk mani neaiztikt, neuzkurināt, ļaut, lai es kaut kur maliņā savā nodabā izbubinos. Šodien visi priecīgi, arī meita un mazmeita. Jā, es gan vēl uzvelku dūmu, bet domāju, ka varu iztikt arī bez cigaretēm un tikšu pāri arī šim netikumam.
Man ir piedāvāts padalīties pieredzē, ko darīt, lai savāktos un atmestu dzeršanu. Taču es to neprotu izdarīt, jo, pirmkārt, esmu ļoti slikts skolotājs un nemāku citiem paskaidrot, un, otrkārt, to nevar iemācīt. Katram pašam ir jāatnāk tai sajūtai – nu ir gana. Es nekautrējos pateikt – kad jūti, ka tas gals tiešām var atnākt, tad vai kā gribas dzīvot un strādāt.”
Sen lolotas un jaunas ieceres
Viena no idejām, ko Andrim Baltacim izdevies iemiesot dzīvē, ir monoizrāde „Muzikants ir cilvēks”. Andris atzīst, ka to vēl rāda, taču šobrīd vairāk ir koncentrējies darbam „Baltajos lāčos”. „Man vajag ar „lāčiem” strādāt, tie ir mani cilvēki, par kuriem esmu atbildīgs,” atklāj Andris Baltacis.
„Vienubrīd daudzi runāja, ka „lāči” laikam pajukuši, ja reiz es viens pats skraidot. Tā nav, lai gan teātris man dikti patīk. Tā ir neatkārtojama gaisotne, kad tu vienatnē uzturi simtiem cilvēku skatienus. Tas ir kā būt kailam pirtī, kad tikko esi saziepējies un pēkšņi ienāk ekskursija. Tādā brīdī tev ir jārod izeja no šīs situācijas, un tam vajag lielu psiholoģisku spēku. Tev īpaši jāsagatavojas šim brīdim un vajadzīgajā mirklī jābūt perfektam. Vēl būs citi stāsti, jo visu neesmu pateicis – šajā izrādē viss it kā beidzas kāzu rītā, bet ir vēl citi muzikantu stāsti par to, kā gājis ballītēs, orķestros, koncertos. Tur arī ir daudz joku, un gribas, lai valda jautrība.”
Atskatoties uz „Balto lāču” tapšanas pirmsākumiem, Andris Baltacis teic, ka viss nav gludi gājis: „Pēc vairāku gadu pārtraukuma satikāmies ar Ati Auzānu un sapratām, ka vajag veidot grupu. Tas bija gandrīz pirms 20 gadiem. Atis uzņēmās salasīt sastāvu, bet es meklēju un taisīju dziesmas. Tā arī viss iesākās. Vēlāk pašķīrāmies, lai gan ar šodienas prātu to nebūtu darījuši. Bijām kā divas princeses vienā karietē, nesadalījām vietas, pieļāvām kļūdas, un tad radās iekšējās problēmas. Tagad viss ir citādi, es varu strādāt ar Daini Skuteli, ar Olgu Rajecku, un viens otram netraucēt.”
Olga un Lāči vienojas par nebijušu projektu
Par sadarbību ar Olgu Rajecku Andrim Baltacim ir īpašs stāsts. „Es Olgu atceros kopš bērnu dienām, viņa jau tolaik bija superzvaigzne, kas iemantojusi lielu cieņu un respektu,” mūziķis teic. „Dažreiz ballītēs saskrējāmies, sasveicinājāmies. Bet kādā brīdī pirms gadiem divdesmit („lāči” jau tolaik bija radušies) nāca piedāvājums kopā uzdziedāt. Man bija izvēle, ar kuru dāmu uzstāties duetā. Protams, tā bija Olga, un tad mēs pirmo reizi kārtīgi sadziedājāmies. Olga atbrauca uz manu dzimto pusi, un es viņai parādīju īsto Latgali. Arī pie podniekiem bijām, un Olgai laika gaitā sakrājās liela podu kolekcija. Mēs veidojām kopīgus projektus, un viens no tiem bija muzikālā dziesmu spēle „Lubāns un Rāzna”, kurā Olga bija Rāzna, bet Dainis Skutelis – Lubāns. Tas bija mans eksperimentālais projekts, es sapratu, kā to veidot, scenārijus un dziesmas taisījām. Braucām koncerttūrēs, vispār tam visam bijām diezgan jaudīgi pieķērušies klāt, vienmēr cilvēcīgi un draudzīgi sazinājāmies un ieteicām viens otru.
Ja vēlies gūt panākumus mūzikā, ir jābūt prasīgam. Darbs ir darbs, mūzika ir mūzika, lustēšanās ir lustēšanās. Es tagad to saprotu, ka agrāk nebiju īpaši prasīgs pret sevi. Šodien man šīs prasības ir lielākas, līdz ar to arī no pārējiem gribu vairāk. Nav tā, ka man būtu sakāpis galvā. Piemēram, nu nevar stāvēt uz skatuves ar nošķiebtām kurpēm. Ir jāpanāk, lai tu izskaties maksimāli labi.
Projekts „Olga un Lāči” būtībā jau ir diezgan vecs, tā teikt, ar bārdu. Jau pirms četriem gadiem gribējām ar to startēt, bet toreiz visu izjauca kovida pandēmija. Pēc tam nāca Olgas jubilejas koncerti. Mēs „Gorā” kopā spēlējām viņas koncerta otro daļu. Tas, protams, bija fantastiski, jo skanējums Olgas dziesmām ir savādāks. It kā pazīstamas dziesmas, bet liekas citādas, jo ir akustiskie instrumenti. Iedomājieties, ka tā ir lauku ballīte pagājušā gadsimta 30.–40. gados, skan orķestris un akordeons. Protams, šodien mēs spēlējam manierīgāk, bet skanējums nāk no turienes.
Februārī klausītājiem tiks nodota jauna muzikālā izrāde – pasaka izaugušiem „Olga un Lāči”. Šajā izrādē būs daudz skaistu un interesantu eksperimentu. Skanēs gan vecas, gan jaunas dziesmas. Pasakas kā žanrs man ļoti patīk jau kopš bērna kājas, jo tajās, lai cik daudz problēmu arī nebūtu, visas nebūšanas vienmēr tiek atrisinātas un labais uzvar ļauno. Pasakām allaž ir laimīgs nobeigums, un mani tas piesaista. Tas ir fenomenāls stāstījuma žanrs, kur viss vienmēr būs labi. Jo tu zini – lai cik slikti kurā brīdī viss notiek, beigas būs labas.
Es visiem dzīvē vispirms gribu novēlēt stipru veselību un ticību pašam sev. Nekad dzīvē nevajag padoties. Tu pats sev esi gan labākais dakteris un skolotājs, gan darba darītājs. To var paveikt ikviens no mums. Vienkārši vajag ļoti gribēt.”
