Anatolijs Livča: “Mūzikai jāuzšķiļ uguns cilvēku sirdīs!” 6
Anatolijs Livča ir ievērojams latviešu pianists, kas lielākoties pazīstams ar savu darbību estrādes mūzikas jomā. Tāpat arī koncertmeistars un vokālais pedagogs. Viņš ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvents un guvis atzinību kā izcilu melodiju autors. Anatolija Livčas veikums mūzikas jomā tiek augstu vērtēts gan izpildītāju, gan klausītāju, gan arī kritiķu vidū. Anatolijs sadarbojas ar daudziem izciliem māksliniekiem, piemēram, ar Žoržu Siksnu.
Mūziķu vidē Anatolijs jau sen ir zināms, bet plašāka sabiedrība viņu ievēroja tieši pēdējo gadu laikā. Vispirms jau kā grupas „ArMaestro” vadītāju. Arī kā „Latvijas sirdsdziesmas” dalībnieku, kur tandēmā ar sievu uzstājas duetā „Loreta un Lūsis”. Tāpat pavisam nesen Livču ģimene bija redzama piedalāmies realitātes šovā „Ģimene burkā” kanālā 360TV – tajā Anatoliju bija iespēja iepazīt ne tikai kā mūziķi, bet arī kā vīru un trīs dēlu tēvu.
Kur pazudusi Livču ģimene?
Šāds jautājums noteikti būs aktuāls „Ģimene burkā” skatītājiem. Ne viens vien Livču ģimeni bija ļoti iemīļojis un priecājās par teju vai ideālajām attiecībām, kas tajā valda. Pēc vairāku mēnešu ilgas dalības realitātes šovā negaidīti Livču ģimene no tā aizgāja. Tomēr tam ir vienkāršs izskaidrojums – Anatolijs apliecina, ka par iemeslu kalpojusi viņa milzīgā slodze un aizņemtība. Vasara mūziķiem ir ļoti aizpildīts laiks. Bet viņš sadarbojas ar 20 solistiem – vienam ir pianists, otram – mākslinieciskais vadītājs, trešajam – projekta iniciators… Visas šīs programmas, koncerti, balles, jubilejas un priekšnesumi ir milzīgs darba apjoms, kas pieprasa disciplīnu.
Tomēr aizņemtības dēļ viņš nevēlas atteikties no laika, ko pavadīt kopā ar ģimeni – sieva un dēli viņam ir ļoti svarīgi. Tāpat izbrīvēt laiku, lai ģimene varētu pārcelties no Āgenskalna uz jauno dzīvesvietu – māju „Spices” rajonā. Visi, kuriem ir pārvākšanās pieredze, piekritīs, ka tas ir krietni darbietilpīgāks process nekā nezinātājiem var likties.
Lai gan kādā intervijā Anatolija dzīvesbiedre Loreta teikusi, ka viņa ir tikai otrā sieva, jo pirmā ir klavieres, tomēr tas jau ir tikai tāds draudzīgs saržs. Ģimene Anatolijam ir ļoti svarīga. 25. maijā nosvinēta deviņu gadu kāzu jubileja, un lielākā dāvana esot savstarpējā cieņa. „Tas “Labrīt!”, ko saki otram, ir vislielākais patiesums,” saka Anatolijs un piebilst: „Un ir liela laime to tā just.” Tāpēc, izvērtējot prioritātes, mūziķis šobrīd vairāk laika velta savai profesionālai darbībai un ģimenei. Savukārt būšana realitātes seriālā prasījusi regulāru atrašanos kameru priekšā, pildot noteiktos uzdevumus. Aiziešanas iemesls pavisam vienkāršs – šovam nepietika laika.
Sapnis par darbistabu piepildīts
Anatolija diena sākas jau ap puspieciem no rīta. Līdz astoņiem esot vienīgais laiks, kad viņš tiešām var piesēsties pie klavierēm un darboties ar savu mūziku, jaunradi. Pēc pārcelšanās uz jauno māju beidzot viņam ir savs darba kabinets. Te, nevienu netraucējot, viņš var ieslēgt datoru un strādāt. Šajā laikā, pirms pārējā ģimene vēl nav pamodusies, Anatolijs atbild uz e-pastiem un darbojas ar mūziku. Jaunajā kabinetā ir viss, par ko viņš sapņojis – arī no Vācijas speciāli pasūtītais galds ar izbīdāmu plauktu. Uz tā var novietot klavieres. Te ir arī plašu atskaņotājs. Viss sagatavots tīras mūzikas radīšanai. Tā top klusumā, ģimeni netraucējot. Anatolijs pievieno austiņas, spēlē, klausās, noslīpē, ieraksta.
Tad ap astoņiem pamodina ģimeni, aizved bērnus uz dārziņu un tālāk dodas savās ikdienas gaitās.
Caur ērkšķiem uz estrādi
Anatolija mūziķa fundaments tika veidots jau bērnībā, jo viņš ir dzimis mūziķa ģimenē. Viņa tēvs savulaik mācījies ar Aiju Kukuli vienā kursā Rēzeknē, bijis Krāslavas mūzikas skolas akordeona spēles pasniedzējs. Viņš arī 20 gadus vadījis vietējo kultūras centru. Jau mazs būdams, Anatolijs sūtīts apgūt klavierspēli, taču tā nebūt nav patikusi. Puika tika audzināts arī pie darba. Vecvecāki iemācījuši gan sienu pļaut, gan darboties ar dzīvniekiem. Klavierspēle bijusi tikai viena no darbībām, kas vienkārši „bija jāizdara”. Tā katru dienu pa četrām stundām pie klavierēm, un pēc tam varējis būt brīvs.
Anatolijs atceras, ka viņa reālā mūziķa karjera sākās jau tad, kad zēnam bijis tikai desmit gadu. Tēvs viņu ņēmis līdzi uzspēlēt kāzās, un tur viņš, esot starp lielajiem onkuļiem, spēlēja klavieres. Tā iepazinies ar estrādes mūziku.
Taču stāties mūzikas vidusskolā Anatolijam nav gribējies. Pusaudzis spirinājies pretī, bet vecāki bijuši stingri un aizsūtījuši viņu apgūt klavierspēli uz Daugavpils mūzikas vidusskolu. Mācījies pie Aivara Broka, latviešu diriģentu Terēzijas un Staņislava Broku dēla. Viņš bijis labs pedagogs. No sava skolotāja Anatolijs daudz iedvesmojies un daudz ko iemācījies.
Tālāk jau ceļš veda uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Tur ieguvis pianista diplomu.
Lai gan jaunietis pēc mūzikas akadēmijas beigšanas domājis turpināt izglītību akadēmiskajā virzienā, viņš ir pateicīgs liktenim, kurš ierāva viņu vieglās mūzikas žanrā. Tā sajūta, ka esi savā vietā, ļauj justies kā zivij ūdenī un viņu sajūsmina.
Anatolijs ir gatavs atsaukties solistiem, iesaistīties atkal un atkal jaunos projektos, jo tas viņam sagādā milzīgu gandarījumu, prieku un interesi. Viņš atzinīgi vērtē kopējo mūzikas vidi Latvijā. Uzskata, ka gan akadēmiskajā, gan džeza, gan estrādes mūzikā, pie kuras viņš pieskaita sevi, ir daudz lielisku mūziķu.
Raimonds Pauls nav dusmīgs
Anatolija meistarīgie darbi tiek augstu vērtēti mūzikas pazinēju vidū. Viņa repertuārā ir klasiskā mūzika un vieglās mūzikas skaņdarbi. Anatolijs Livča ir strādājis ar tādiem māksliniekiem kā Kaspars Antess, Dzintars Čīča, veidojis projektus ar dziedošajiem aktieriem. Viņa kontā ir arī 15 gadu sadarbība ar Robertu Meloni un citiem. Iepazinies ar Žoržu Siksnu un kļuvis par dziedātāja koncertmeistaru. Tieši Siksna uz skatuves mēdz Anatoliju dēvēt par Maestro. Savukārt pašam Anatolijam pieder ģimenes uzņēmums „ArMaestro”, kurš piedāvā pasākumu apskaņošanu, gaismošanu, visu no tehniskajiem risinājumiem līdz pat skatuves konstrukcijām. Jautāts par nosaukuma izvēli, Anatolijs saka, šis „AR” tapis neapzināti. Šajā nosaukumā ir viņa vecāko puiku Adriana un Redžinalda iniciāļi. Uzņēmums tapis laikā, kad viņam bijuši vēl tikai divi puikas. Pats teic, ka sevi par maestro saukt nevēlētos, jo uzskata, ka šo titulu var sniegt tikai tauta un ka latviešiem jau ir savs Maestro – Raimonds Pauls, kurš noteikti ir arī Anatolija iedvesmas avots. Kā strādā lielais Maestro – tas esot etalons. Gan klavierspēles maniere, gan improvizācija, gan pieskāriens klaviatūrai un skaņas pieeja.
Par vārdu „ArMaestro” lietošanu savā uzņēmumā no Raimonda Paula nekādas pretenzijas saņēmis neesot. 2019. gadā Elizabetes Trumpes (viņa bija idejas, libreta un tekstu autore) muzikālajā vīzijā par Raimonda Paula jaunību un daiļradi „Leģendas dzimšana” Anatolijs pats iejuties Maestro jaunības dienu lomā, sēžot pie klavierēm. Tas bijis interesants piedzīvojums, jo neviens no četrpadsmit jauniestudējuma dalībniekiem, kuri bija uz skatuves, vēsturiskajā laikā, par ko bija šī muzikālā vīzija, paši nebija vēl dzimuši.
Šīs vasaras dziesmusvētki
Kā Anatolijs saka, Raimonda Paula izskolotie bērni vienmēr ir lieliski. Šo izpildītāju kontā ir liela skatuves pieredze, un Anatolijam ir prieks, ka tieši viņu tie meklē, viņam zvana un aicina. Jaunākā sadarbība izveidojusies ar Jāni Moiseju un Ievu Sutugovu – kopā tapusi dzīvās mūzikas koncertu tūre, kura aizsākās 15. jūnijā Ikšķilē. Tāpat plānojas mūzikas svētki „Lielā aktieru vasaras balle” 5. jūlijā Madonas pilsētas estrādē, bet 6. jūlijā Ikšķiles estrādē. Tā būs kārtīga ballēšanās un sadziedāšanās īsti latviskā stilā kopā ar lieliskiem Latvijas teātru dziedošiem aktieriem Jāni Paukštello, Juri Hiršu, Kristianu Kareļinu, Mārci Maņjakovu, Gundaru Silakaktiņu.
Būs arī Lauris Dzelzītis, kurš iejutīsies vakara vadītāja lomā un vadīs mākslinieku sadziedāšanos ar publiku. Grupa „ArMaestro” Anatolija Livčas vadībā kopā ar saksofonistu Raivo Stašanu abos krāšņajos koncertos rūpēsies par muzikālo noformējumu, savukārt kamerkoris „Vidus” aicinās skatītājus sadziedāties un palīdzēs atcerēties dziesmu vārdus. Anatolijam liekas, ka tieši koris uz jebkuras estrādes rada tādus kā mazos dziesmusvētkus. Viņš atzinīgi izsakās arī par dziedošajiem aktieriem – tas, kā viņi izpilda dziesmas, parādīs aktieru īsto seju, jo viņi būs tādi, kādi tie ir dzīvē. „Tas patiesums, ko skatītāji varēs nolasīt, ir skaists,” saka Anatolijs.
Mūsdienu leģendas – jauki cilvēki
Ģimenes muzikālais projektiņš „Loreta un Lūsis” šogad nebija ticis līdz „Latvijas sirdsdziesmas” finālam, pat neizdevās iekļūt ceturtdaļfinālā, toties konkrētajā mēnesī esot bijuši vieni no labākajiem, vien mazlietiņ pietrūka. Tomēr mūziķis sola, ka topot jauni muzikāli skaņdarbi un jau pavisam drīz atkal abi būs dzirdami šajā skaistajā projektā. Anatolijs ir optimisma pilns, tomēr atzīmē, ka viņš par maz laika spēj atlicināt šim projektam, īpaši šovasar.
Šī gada kalendārs ir sarakstīts līdz gada beigām, un tiekot aizpildīts jau nākamais. Turpināsies Ārijai Elksnei veltītā muzikālā izrāde. Tajā piedalīsies arī Uldis Marhilēvičs, te varēs dzirdēt kori ar Airu Birziņu priekšgalā. Savukārt augusta pirmajās dienās Rēzeknē notiks koncerti ar viņa iemīļoto kolēģi Žoržu Siksnu. Tajos piedalīsies arī Viktors Lapčenoks, Zigurds Neimanis, Andris Daņiļenko, Veronika Plotņikova un citi. Anatolijs ar nepacietību gaida brīdi, kad būs ar viņiem uz vienas skatuves. Anatolijs atzīst, ka ar šīm lielajām mūzikas leģendām ir viegli strādāt. Mūziķis, vērtējot savus kolēģus, ir pārliecināts, ka tikai ar cilvēcību, ar labu iekšējo pasauli var sasniegt šos augstumus. No šiem mūziķiem plūst īpaša enerģija, un, kad viņi sāk dziedāt, telpa ar to tiek pārņemta.
