CILVĒKSTĀSTS. Anatolijs Danilāns: “Es ticu, ka uz šīs zemītes tik tiešām ir tikai viena dzīve. Otras iespējas mums nebūs” 97
Gastroenterologs, profesors Anatolijs Danilāns ir zināms visā Latvijā. Viņš izceļas ne tikai ar padomiem, kā parūpēties par labāku mūsu gremošanas sistēmas darbību, bet arī ar savu pozitīvismu un dzīvesziņu. Viņš uzsver, ka viens no labas veselības stūrakmeņiem ir fiziskā aktivitāte, un arī pats, neraugoties uz cienījamo vecumu, joprojām daudz kustas, tajā skaitā no mājām uz darbu un atpakaļ kā parasti iet kājām.
Anatolijs Danilāns arī allaž izcēlies ar savu brīvo, pozitīvo un nereti humora pilno izteiksmes veidu, kas pievelk cilvēkus kā magnēts un palīdz it kā paskatīties uz problēmām no malas.
Svarīgi darboties un uzturēt pozitīvu omu
Uzsākot sarunu ar Anatoliju Danilānu, var just, ka viņš kā vienmēr ir labā garastāvoklī. Arī profesors pats atzīst, ka viņam klājas labi: „Kādam jau esmu to teicis, bet atkārtošu vēlreiz. Kad biju mazs, man ļoti gribējās pēc iespējas ātrāk kļūt pieaugušam. Tagad man rit astoņdesmit pirmais gads un redzu, ka mans bērnības sapnis sāk piepildīties. Man ir labs noskaņojums, jo es kļūstu pieaudzis cilvēks.”
Pašlaik dabā valda rudens, un drīz sāksies pati tumšākā gada daļa, kurā daudzi nereti saskaras ar dažāda rakstura veselības problēmām, tostarp depresiju. Profesors Danilāns atzīst, ka šāda kaite tik tiešām pastāv, bet viņu personīgi šis laiks negatīvi neietekmējot: „Pat mediķiem reizēm īsti nav saprotams, kāpēc cilvēkiem tieši rudeņos un pavasaros mēdz būt garastāvokļa pasliktinājumi, tāpat biežāk parādās arī dažas funkcionālās slimības. Iespējams, pie vainas ir saules gaismas trūkums, zems UV starojuma indekss vai kas cits. Zinātne to nav izskaidrojusi, bet tāds fakts eksistē.
Pirmais, ko es gribētu pateikt visiem šī raksta lasītājiem, – ja kādam ir funkcionāla rakstura slimības vai arī nervu sistēma nav tik stabila, nevajag celt paniku, bet jāapzinās, ka rudeņos un pavasaros tā tiešām mēdz būt. Kāds, protams, var man oponēt un teikt, ka nav tik viegli neņemt galvā, ja viņš tiešām slikti jūtas. Bet vismaz jāpamēģina un jādara tik ilgi, cik vien var. Pilnīgi tas tiešām var neizdoties, bet, ja pie tā piestrādā, parasti vismaz kaut cik sanāk.
Protams, stipras depresijas gadījumā būs jākonsultējas ar psihiatru, bet lielākajai daļai Latvijā dzīvojošo ļautiņu, arī man tādu pacientu ir daudz, depresīvās izpausmes nav tik izteiktas un ar tām katrs var tikt galā pats. Lai to izdarītu, viens solis ir sevis noskaņošana, par ko es jau teicu. Proti, lieki nedomāt par to, neņemt galvā, jo tur neko nevar iesākt, un nav ko tādēļ uztraukties. Ja tā rīkojas, uzreiz kļūst daudz vieglāk, tas palīdz esošo situāciju uztvert ar smaidu. Es tā daru, un ar mani tieši tā tas arī ir.”
Lūdzot profesoram paskaidrot, ko viņš domā ar vārdiem „neņemt galvā”, Anatolijs Danilāns saka: „Cilvēkam pašam sevi neuzvilkt ar to, ka viņam kārtējo reizi ir depresija. Neskumdināt, nemocīt sevi, nepārdzīvot par to, cik vien var.”
Vizīte pie psihiatra nav jāuztver kā apkaunojums
Ne vienmēr cilvēkam pašam izdodas savas iekšējās problēmas atrisināt, un dažreiz var būt nepieciešama arī psihiatra palīdzība. Šādos gadījumos Anatolijs Danilāns iesaka nešaubīties un doties pie speciālista: „Psihiatrs ir labs un gudrs dakteris, un dažiem varbūt noder pie viņa aiziet, lai tiktu skaidrībā ar sevi. Turklāt ne vienmēr ir nepieciešamas zāles, dažreiz jau pati saruna palīdz atrisināt problēmu. Pats pie psihiatra gan neeju, man nav tādas vajadzības. Bet, ja šāda nepieciešamība rastos, es aizietu aprunāties ar šo savu kolēģi, lai viņš sniedz kādu padomu, ko man tagad iesākt, ja, teiksim, uznākusi depresija.
Galvenais, ikvienam jāapzinās, ka neviens ar varu turp nesūtīs, ja cilvēks neārdās, netrako un nelauž mēbeles. Tāpat visiem Latvijā beidzot ir jāsaprot, ka vizīte pie psihiatra nav nekāds apkaunojums. Psihiatrs ir tikai ārsts – tāpat kā Danilāns ir gastroenterologs, un ir jāaprunājas ar jebkuru dakteri, lai viņš varētu palīdzēt.”
Lieti noder arī aktīvs dzīvesveids un spēcīga aizraušanās
Profesors Anatolijs Danilāns uzskata, ka cīņā ar depresiju, negatīvām domām un citām līdzīgām izpausmēm labi der arī dažādas fiziskās aktivitātes. „Vai dieviņ, ej kaut vai kauties, boksēties vai ko citu darīt, ja tikai tas patīk,” profesors teic. „Ja dari to ar prieku, tad depresija paliek otrā plānā. Varu galvot – ja būs kārtīgas emocijas, sliktās domas atkāpsies.
Vēl viens paņēmiens, kas palīdz cīņā ar rudens depresiju, slēpjas nepieciešamībā atrast kādu hobiju. Tā var būt kaut vai marku krāšana, un tad rudeņos, kad piezogas tas drūmais noskaņojums, sākt, piemēram, intensīvi interesēties par jaunām markām. Vārdu sakot, sameklēt tādu nodarbošanos, kas varbūt nav ļoti noderīga un vajadzīga, bet kas pašam patīk. Pastāstīšu, ko es esmu atradis. Pašlaik man patīk spēlēt bumbiņas (profesors gan tās dēvē par pumpiņām – I. N.) datorā, sarindot līnijā pa piecām vienas krāsas bumbiņām. Tiklīdz man drusku garastāvoklis vairs nav tik labs, es apsēžos, lieku šīs krāsainās līnijas, lai gan saprotu, ka īstenībā tas ir naivi. Man depresija mazāka tāpēc, ka krāsainajās līnijās esmu Latvijas un Baltijas rekordists, priekšā visiem igauņiem un lietuviešiem, turklāt pat ieņemu apmēram 45. vietu pasaulē. Tagad centīšos sasniegt vēl labāku rezultātu. Nevajag domāt, ka es ar to plātos, bet esmu apmierināts.”
Uz jautājumu, cik daudz laika šai spēlei viņš dienā var atvēlēt, profesors Danilāns saka: „Ziniet, te nedrīkst kļūdīties, tas jādara bez steigas. Nav nekur jāskrien, varu tā pasēdēt kādu stundiņu, otru, saglabāt konkrēto spēles stāvokli datorā un atkal turpināt nākamajā dienā. Parasti vienā reizē savācu līdz kādiem pieciem tūkstošiem punktu, un tā pamazām man šī lieta iet uz priekšu. Mans rekords ir 167 tūkstoši punktu. Man šo bumbiņu likšana ļoti palīdz, nav nekādas vajadzības sēdēt un pārdzīvot – vai, atkal rudens, depresija uznāca, ko tagad iesākt!”
Uz mūsu aicinājumu paskaidrot, kā šāda spēlēšana pie datora sader kopā ar paša profesora uzsvērto fizisko aktivitāšu nozīmi, Anatolijs Danilāns atbild: „Vai, cik gudri jūs runājat, tā man daudzi saka. Es esmu progresīvs cilvēks un uzskatu, ka pat tādas spēlītes vai strādāšana ar datoru kopumā ir liels zinātnes sasniegums. Par to ir jāpriecājas, un tas jādara.
Patiešām, sēžot pie datora, nevar reizē skraidīt apkārt. Bet, mīļie, jāsaprot – tas, ko es daru un aicinu darīt visiem, ir – ja patīk darboties ar datoru, tad atrodi kaut ko tādu, kas tev patiešām iet pie sirds.
Ziniet, kas man kā latgalietim vēl palīdz? Dzīvot ar apziņu, ka citiem nav vieglāk, daudziem ir vēl grūtāk, un tādēļ man paliek labāk. Tā varbūt nav laba rakstura īpašība, bet, ja kādam šāda apziņa der, var mēģināt domāt līdzīgi.
Bet kustēties, protams, vajag. Ja kāds teic, ka viņam nav laika fiziski nodarboties, mani pārņem smaids. Es tikko esmu atnācis no treniņa, uz kurieni biju aizgājis kopā ar meitu. Viņa ir 30 gadus jaunāka par mani, bet mēs trenējamies kopā, turklāt to, ko dara meita, to pašu veicu arī es. Pēc tādiem treniņiem ir ļoti labs garīgais un no depresijas ne smakas. Kādus vingrojumus veicu? Zinātnieki rekomendē tādus, kas vislabāk patīk. Agrāk mani saistīja volejbols, peldēšana, bet tagad tas mainījies. Es eju uz sporta zāli cilāt svarus un hanteles, kā arī izpildu vingrojumus pie zviedru sienas.”
Rudeņos mēdz saasināties arī citas slimības
Profesors Danilāns atzīst, ka rudeņos pieaug arī gastroenteroloģijas pacientu skaits: „Visbiežāk pastiprinās tā dēvētās funkcionālās slimības. Man šādu pacientu ir daudz, arī šodien runāju ar cilvēkiem, kuriem faktiski nekādas smagas gremošanas sistēmas slimības nav. Tur nav čūlas, nav novērojama asiņošana, kuņģa–zarnu traktā asinsvadi nav pārplīsuši, bet viņi jūt, ka sistēmā kaut kas nestrādā, kā vajag. Zinātnieki nesen atklājuši, ka pacienti, kam ir šādi traucējumi, nereti raizējas – vai dieviņ, mani izmeklēja un nekā neatrada. Taču ir ļoti labi, ka nekā neatrada! Gribējāt, lai vēzi atrod vai kādu plīsušu zarnu? Nu tak nē, par to jāpriecājas! Turklāt zinātnieki konstatējuši, ka cilvēki, kam ir funkcionāli kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumi, vidēji dzīvo ilgāk nekā veseli. Man gremošanas problēmu nav, tādēļ man pat mazliet žēl, jo es dzīvošu ne tik ilgi kā citi, kam tie ir.”
Vajag piespiest sevi kustēties
Uz jautājumu, ko mēs Latvijā darām nepareizi, ja iedzīvojamies šādās gremošanas problēmās, profesors Danilāns atteic: „Te drīzāk ir runa par to, ka cilvēkiem mūsu valstī ir ļoti maza fiziskā slodze. Protams, liela daļa latviešu kustas pietiekami daudz, mums ir labi sportisti, un šajā ziņā mēs esam talantīga tauta. Ar fiziskajām aktivitātēm vajadzētu nodarboties ikvienam, bet realitāte rāda, ka pārāk daudzi sēž mājās, skatās televizoru. Es nesaku, ka to nemaz nedrīkst darīt, jāzina, kas pasaulē notiek. Piekrītu, kādam varbūt ir grūtāk, negribas nekur iet un tā tālāk, bet vajag sevi saņemt aiz apkakles un piespiest.
Daudziem cilvēkiem fiziskā slodze rada negatīvas sajūtas, locītavas un muskuļi sāp. Tas notiek tāpēc, ka viņi nav pietiekami daudz kustējušies. Ja sāk trenēties apdomīgi, neforsējot slodzi, tad nav tik traki, šīs nepatīkamās sajūtas pāriet. Jā, sākumā ir novērojama nevēlēšanās, psiholoģiski negribas iet uz treniņiem, taču pamazām šī pretestība pāriet, un drīz iestājas otrā fāze, kad cilvēks jau labprāt iesaistās treniņprocesā. Viņš pārvarējis sākotnējo negribēšanu un regulāri nodarbojas ar savu atrasto fizisko aktivitāšu veidu. Un nav svarīgi, ko tu dari, kaut vai ej kauties vai skriet pa apli. Trešajā fāzē šim cilvēkam jau gribas sportot, kustēties, to es gaidu no saviem pacientiem, un arī pats esmu to panācis. Tas jau ir pavisam cits līmenis, un es personīgi esmu ļoti priecīgs, ka dabūju pastaigāt, kaut vai aiziet uz darbu astoņus kilometrus. Tas taču ir burvīgi! Nav nekādas vainas, bet ir pareizs noskaņojums.”
Bariatriskā operācija nav panaceja
Nav noslēpums, ka cilvēki nereti dod priekšroku sēdošam dzīvesveidam un atrod simts un vienu iemeslu, lai lieki nekustētos. Daudziem sarežģījumus sagādā liekais svars, kas ir liela un nopietna problēma, kurai ir dažādi cēloņi – gan pārmērīga ēšana un dirnēšana pie televizora, gan veselības traucējumi. Fakts tāds, ka cilvēki ar šo lieko svaru netiek galā, tādēļ mūsdienās arvien plašāku popularitāti iemanto bariatriskās operācijas. Arī Anatolijs Danilāns atzīst, ka šāds risinājums pašlaik ir izplatīts: „Neteikšu, ka bariatrija nav laba metode, taču šādas operācijas vajadzētu veikt tikai tādiem pacientiem, kam liekā svara dēļ jau ir radusies kaut kāda slimība. Visbiežāk tas ir cukura diabēts, sirds bojājumi. Lūk, ja apaļīguma rezultātā radušās šādas slimības, tad ir vērts veikt bariatrisko operāciju. Bet nevis tādēļ, ka pacients nesmuki izskatās, piemēram, grib būt slaidāks, lai gan citādi jūtas lieliski un nekādas vainas viņam/viņai nav. Ja ir vēlme iegūt skaistu, slaidu ķermeni, katram(-ai) vajag trenēties.
Eksistē viena kļūda, ko cilvēki nereti pieļauj, proti, bieži kāpj uz svariem. Ir situācijas, kad nevajag svērties. Pastāstīšu kādu piemēru. Man nesen bija viena slimniecīte, kura atnāca pie manis pusgadu pēc pirmās vizītes un saka – profesor, jūs man pastāstiet, ko darīt. Man bija 75 kilogrami, es nodarbojos ar fiziskajām aktivitātēm, kārtīgi apmeklēju treniņus. Gāju peldēt, saldumus neēdu, bet man šķiet, ka nav nekāda efekta, jo svars nemainās – kā bija 75 kilogrami, tā arī palika. Es tad nu viņai saku – noģērbieties, es jūs izmeklēšu, paskatīšos, varbūt ir kādas vainas. Dāma noģērbjas, un manā priekšā, salīdzinot ar to, ko es redzēju pirms sešiem mēnešiem, tagad ir skaistule. Iepriekš viņa bija ar taukainu, nokārušos vēderiņu, kura tagad praktiski nav, tā vietā stalti muskuļi. Viņa vērtē sevi pēc svara, taču muskuļi ir smagi. Tu paskaties labāk spogulī, es saku. Ja tu redzi, ka tava ķermeņa forma sāk pārveidoties, kā vajag, tas ir ļoti labi.”
Zāles pret lieko svaru
Dzirdēti stāsti par cilvēkiem, kuri veikuši bariatrisko operāciju laicīgi, lai atbrīvotos no liekā svara un iespējamu veselības problēmu parādīšanos nākotnē. Profesors Anatolijs Danilāns gan neiesaka operēties profilaktiski: „Tas nav labākais risinājums. Es nupat pabeidzu vienu rakstu, kas drīzumā tiks publicēts. Tajā teikts, ka tagad parādās jauni, burvīgi medikamenti. Mēs tos „nozagsim” no endokrinologiem, kuri tos nozīmē pacientiem cukura diabēta ārstēšanai, taču reizē tie arī lieliski mazina svaru. Domāju, ka zinātne attīstīsies un šajā jomā būs daudz panākumu. Bariatriskās operācijas atsevišķos gadījumos tiks veiktas, bet to skaits ievērojami saruks.
Tiesa, medikamenti, kurus es pieminēju, vēl nav masveidā pārbaudīti. Katrām zālēm ir blaknes, un īsti vēl nav skaidrs, kā ir šajā gadījumā. Mēs jau lielu troksni taisījām par Covid-19 potēm, bet jārēķinās, ka ikviens ārstniecības līdzeklis zināmā mērā ietekmē organismu arī negatīvi. Redziet, lai varētu saprast, cik būtiskas blaknes ir kādam medikamentam un kādu iespaidu tās atstāj, tad šīs zāles ir jālieto. Tikai tā var noteikt, cik lielu ieguvumu medikamenta lietošana dod – arī salīdzinājumā ar negatīvo efektu. Nepietiek ar to, ka mans kaimiņš dzēra šo medikamentu un tagad staigā kā jauns briedis, ļoti smuks un stiprs. Lai visu noskaidrotu, masveidā jāveic ļoti dārgi, lieli, plaši pētījumi, kuri arī patlaban notiek, bet vēl nav pabeigti.”
Popularitāte liek sevi disciplinēt
Tā kā Anatolijs Danilāns ir ļoti atpazīstams, daudziem, kuriem rūp sava veselība, rodas vēlēšanās pārmīt ar viņu pāris vārdu un uzdot sev interesējošus jautājumus. Profesors Danilāns nenoliedz, ka uz ielām cilvēki viņu pazīst un dažreiz arī nāk aprunāties, lūgt kādu padomu. „Varbūt gluži katrs otrais ne, bet tomēr daudzi mani zina, tādēļ man uz ielas jāuzvedas pieklājīgi, es nevaru visapkārt rādīt mēli,” profesors Danilāns savā stilā atbild.
„Mīļie ļautiņi, varat droši nākt klāt un parunāties ar mani. Citi līdzīgos brīžos var padomāt – ai, atkal man te kāds piesējās. Taču es priecājos, mēs jauki parunājam, viņam kļūst labāk, man tāpat, un abi divi laimīgi šķiramies, vienalga, vai runājos ar meiteni vai puisi. Atrašanās sabiedrībā ir ļoti vērtīga lieta, arī tas ieliek pamatu depresijas mazināšanai. Sēžot mājās tikai pie datora, arī tad nereti var uznākt depresija. Taču nepārprotiet – dators ir laba lieta, nesakiet, ka Danilāns to kritizē. Tieši otrādi, es to slavēju. Bet sēdēšana pie datora jāapvieno ar fiziskām aktivitātēm, smaidu, labu garastāvokli, kontaktu ar citiem cilvēkiem. Tad arī būs vēlamais rezultāts.”
Atgādinot profesoram, ka savulaik viņš iemantoja slavu arī ar to, ka no mājām uz darbu un atpakaļ gāja kājām, viņš strikti pasaka: „Nerunājiet pagātnē, es joprojām to daru, un man tas patīk. Tagad es vairs nedzīvoju Rīgas centrā, bet Pārdaugavā. Vēl šodien aizgāju uz Stradiņiem, turklāt ar kājām mēroju ceļu arī uz darbu Lāčplēša ielā – tur atrodas poliklīnika „Pulss 5”, kurā es pieņemu slimniekus.”
Darīt un gūt gandarījumu
Profesors Anatolijs Danilāns šī gada martā nosvinēja savu 80 gadu jubileju. Viņš pateicas par mūsu izteikto apsveikumu un atgādina, ka tiem, kuri uzskata, ka tādos gados ir veci un tāpēc neko nevēlas darīt, nepieciešams visu vēlreiz rūpīgi pārdomāt: „Jā, arī Latgalē bieži mēdz sacīt – ko nu vairs, es jau vecs, neko nedarīšu. Šādiem cilvēkiem ir absolūti jāmaina savas domas. Redziet, es ticu, ka uz šīs zemītes tik tiešām ir tikai viena dzīve. Austrumniekiem ir tādas teorijas, ka pēc tam, otrajā dzīvē, mēs esam akmeņi vai koki. Es domāju, ka otras iespējas mums nebūs, tā daba un dieviņš ir lēmis. Tādēļ savu mūžu varam nodzīvot vai nu depresijā, asaras birdinādami un ar visu ko sevi mocīdami, vai tomēr samierinājušies, ka arī citiem neiet viegli utt. Apzinoties šo patiesību, tā kādreiz ļoti palīdz. Protams, dzīves apstākļi cilvēkiem ir dažādi, bet daudz kas ir atkarīgs arī no katra noskaņas. Cilvēki nereti paši sabojā savu ikdienu ar nepareizu domu – vai, man grūti, vecums nāk, es vairs neko nevaru utt. Jādzen prom šādas domas, iegalvojot sev, ka es esmu stiprs un daudz ko varu.
Izstāstīšu vienu anekdoti, kas man ļoti patīk. Sarunājas trīs vīri pēc 80 gadu vecuma, tādi kā es. Pirmais teic, ka viņš jaunībā bijis stiprs un varens, bet tagad vecums tuvojas, spēka kļūst arvien mazāk. Otrs saka – savulaik biju baigi gudrs, taču tagad ar to prātošanu arī neiet tik labi. Trešais klusē. Pirmie divi prasa – kāpēc tu neko nerunā, vai tad jaunībā nebiji stiprs un gudrs? Viņš atbild – ziniet, man pagalmā ir liels akmens. Kad biju jauns un stiprs, savos spēka gados es to akmeni nevarēju pacelt, un arī tagad nevaru to izdarīt. Man nekas nav mainījies, jo, kāds es biju, tāds esmu arī tagad.
Protams, es savulaik biju meistarkandidāts sporta vingrošanā, bet tagad zinu, ka to vairs nevaru paveikt. Bet noskaņojums vienalga ir tāds, ka es gribu, varu darīt un daudz ko arī darīšu.
Tāpat kā sev, arī citiem novēlu pēc iespējas biežāk piedzīvot labi padarīta darba sajūtu. Lai vai kas tas būtu, piemēram, esmu labi bumbiņas izsitis vai krietni nopeldējis. Kad rodas šāds noskaņojums un ir teicams garīgais, depresija un viss pārējais sliktais ir prom. Atkārtoju – labi padarīta darba sajūta. Svarīgi nevis vienkārši tupēt mājās, bet izdomāt un īstenot kādu pozitīvu lietu, kādu darbiņu, kaut vai iemācīties uz svilpes svilpot.”
