CILVĒKSTĀSTS. “Cilvēki spriež: kādēļ pasaulē laist tik daudz bērnu, ja to nevar finansiāli pavilkt. Aborti? Kategoriski nē!” Daudzbērnu mammas stāsts 151
Daudzbērnu ģimene ir tas, uz ko cenšas virzīties mūsu valsts, lai tādējādi veicinātu Latvijas tā dēvēto ataudzi. Tiesa, atbalsts bērniem un ģimenēm neatkarīgi no viņu skaita arvien krietni atpaliek no tā, kāds tas ir pat mūsu kaimiņvalstīs. Lai arī katrs bērniņš ģimenē ir Dieva dots, mūsdienās nereti tas rada smagas grūtības – ģimenes šķiras, kam iemesls mēdz būt vardarbība un atkarības, rūpes par bērniem parasti atstājot uz mātes pleciem.
Māra Kalniņa (pēc sievietes lūguma vārds un uzvārds mainīti) ir četru bērnu māte, kura lielākoties savas atvasītes audzinājusi viena pati. Viņa ir izgājusi cauri smagām grūtībām un pat mokām, ciešot no vardarbīga vīra, no nosodījuma sabiedrībā un vīra vecākiem. Taču ar nerimstošu ticību Dievam, centieniem allaž rast spēku un iedvesmu smeļoties pašos bērnos, Māra ar milzīgu gribasspēku ir spējusi tās pārvarēt un nostāties uz savām kājām.
Dieva dotā laime – bērni
Daudzbērnu ģimenes mūsdienās ir liels retums, bet savulaik tikpat salīdzinoši liels retums bija bezbērnu ģimenes vai tādas, kurās auga vien tikai viens vai divi mazuļi. Kuplas saimes raksturīgas bija tieši lauku ļaudīm. Māra pasaulē laidusi četrus bērnus. Vienam tā šķistu pilnīga idille, taču īsti ne viņas dzīvē. Jā, četri bērni ir liela Dieva dāvana, atzīst māmiņa. Par spīti vīra un viņa vecāku, kā arī sabiedrības un pat baznīcas draudzes nosodījumam, Māra ir lepna par to, ka ir tik bagāta mamma.
Taču dzīve nebūt neizvērtās idilliska, tā negaidīti sagriezās kājām gaisā lielā mērā tieši nopēlumu un norobežošanās no viņas dēļ. Mārai lielākoties nācās cīnīties vienai pašai, audzinot bērnus un kuļoties cauri dažādām lielām grūtībām un pārbaudījumiem. Turklāt trīs reizes arī pārdzīvojusi ļoti gaidīto bērniņu zaudēšanu spontānajos abortos. Vīrs neizturēja lielo spriedzi, pienākumus un atbildību. Ģimenē ienāca vardarbība… Tas noveda pie šķiršanās un dzīves ilgākā periodā vienai pašai ar visiem bērniem.
Vai četri bērni ir daudz vai maz? Māra neatbild tieši, taču smejoties piebilst, ka viņas draugu ģimenēs aug arī septiņi, astoņi un pat desmit bērni. Pašai jau mazotnē nostiprinājies skaidrs mērķis – viņai ģimenē būs septiņi bērni! Māra ir uzaugusi ģimenē, kurā viņai ir vēl tikai brālis. Arī Māras mamma un tētis nākuši no divu bērnu ģimenes, bet abas vecmāmiņas gan no kuplām saimēm. „Laikam ģenētiski tā vajadzība pēc daudziem bērniem kaut kur iekšā sēž,” saka Māra.
Trīs spontānie aborti un publiski pazemojoši nosodījumi
Māra ar vīru bijuši vienaudži – iepazinušies skolā, ātri iemīlējušies un uzreiz pēc vidusskolas beigām nodibinājuši ģimeni. Vīrs sāka strādāt, bet Māra kļuva par pilnas slodzes māmiņu. Tomēr viss gludi negāja. Kaut vai tas, ka viņai nācās piedzīvot vairākus spontānos abortus.
Līdz ar ceturtā bērniņa ienākšanu pasaulē attiecības ģimenē kļuva arvien saspringtākas, jo sevišķi no vīra vecāku puses, kuri ar saviem uzskatiem maisīja gaisotni jaunā pāra dzīvē. „Es vīra vecākiem nekad neesmu patikusi, bet jo īpaši nepatika tas, ka mums ir tik daudz bērnu. Vīramāte pat pirmā bērna gaidībās katru dienu zvanījās un centās uzspiest prasību, lai es taisu abortu… Izteikts spiediens bijis vienmēr. Lai vīra vecāki tik ļoti nejauktos mūsu dzīvē, pat bijām spiesti nomainīt dzīvesvietu.”
Mīlestībā dzimuši un audzināti bērni
Pēc Māras domām, acīmredzami sabiedrībā nostiprinājušies mīti, ka ir labi, ja ģimenē aug viens vai varbūt divi bērni. Iespējams vēl labāk, ja nav bērnu vispār. Bet daudzbērnu ģimenes ir kaut kāda smaga nasta, kuru nevar atļauties. Tas arī neesot moderni… Par prioritāti kļūst nauda, nevis bērni. „Cilvēki vienkārši nesaprot, cik liela dāvana ir bērni, jo sevišķi, ja dota tāda Dieva dāvana – laist pasaulē četrus! Cilvēki spriež: kādēļ pasaulē laist tik daudz bērnu, ja to nevar finansiāli pavilkt. Aborti? Kategoriski nē! Esmu vienmēr izvēlējusies dzīvību, nevis nāvi. Jo arī šis mazulītis, kas vēl tikai sāk veidoties, jau ir dzīvība. Ir Bībelē teikts: tev nebūs nokaut. Ja bērniņš ir pieteicies, tad viņam arī ir jānāk pasaulē.”
Māmiņa Māra pārliecinoši un lepni uzsver, ka pilnīgi visi bērniņi ir dzimuši dziļā mīlestībā. „Mums abiem ar vīru bija tā doma, ka tā ir Dieva dāvana.”
Kā saka Māra, visi četri viņas bērni pasaulē laisti „viens aiz otra”. Visi jau gandrīz jaunieši, bet jau tagad strikti teic, ka diezin vai kādreiz vispār gribēšot savus bērnus. Viņasprāt, pamatā ir pašu smagā pieredze augot, kad nācies saskarties ar tik smagām grūtībām, bieži vien nabadzību un apstākļiem. Kad tik ļoti gribas skolā to garšīgo bulciņu, bet nevar atļauties… Nemaz nerunājot par pulciņiem, kuri ir ļoti labi, bet prasa no mammas pārāk lielas izmaksas. Caur asarām jāatsakās no saviem sapņiem. Tas smeldz, un tāpēc arī bērni baidās to nodarīt savām atvasēm.
Pacelta roka un šķiršanās, lai atkal būtu zem viena jumta
Māras un vīra kopdzīvei cauri vijušies dažādi smagi pārbaudījumi, kurus pirmais vairs nespēja izturēt viņas dzīvesbiedrs. Kad pasaulē jau bija nācis ceturtais mazulis, iekšējā spriedze samilza. Vīram bija par smagu vienam pašam uzturēt kuplo ģimeni, kā arī papildus tam pieskatīt bērnus, kamēr Māra mācījās kursos, lai viņai būtu vismaz kāds arods. Šis arī bija lūzuma punkts, jo vīrs kļuva arvien agresīvāks un parādījās arī vardarbība. Rokas pacelšana pret sievu un bērniem rezultējās ziņojumā policijai un laulības šķiršanās procesā.
Pēc šķiršanās sākušās īpaši smagas grūtības. Nebijis ne naudas, ne pašiem īsti savas dzīvesvietas, jo vienkārši nevarēja atļauties. Vienubrīd Māra ar visiem bērniem riskēja un aizbrauca uz Dāniju, lai mēģinātu sākt dzīvot pati. „Liku cerību uz to, ka esmu tikusi prom no vardarbīgā vīra un beidzot iestāsies miers,” viņa saka. „Jā, teikšu atklāti – es bēgu no viņa. Es sapratu, ka tas ir labs veids, kā aizmukt no šīs vardarbības un nomācošā stāvokļa.”
Taču sekoja vilšanās: arī Dānijā viņi nepatika cilvēkiem, pie kuriem dzīvoja. „Es nelietoju alkoholu vispār, kas viņiem likās dīvaini. Un es nepārdodos vīriešiem, kas tur tika uzskatīts par normu. Turklāt viņi bieži vien naktīs rīkoja skaļus tusiņus un iedzeršanas, neļāva bērniem un man gulēt. Viņiem nepatikām tiktāl, ka pat rakstīja iesniegumus policijai par mani un bērniem. Beigās mani apmeloja par to, ka es esot situsi bērnus, viņu raudāšana pat nofilmēta. Negribējās pāri visam vēl ķēpāties ar draudošo apsūdzību atspēkošanu, tādēļ zvanīju bijušajam vīram, lai brauc mums pakaļ…”
Nu jau labu laiciņu abi atkal dzīvo zem viena jumta, taču arvien kā juridiski šķirti ļaudis. Jautāta, kā tas iznāk – šķirta no vīrieša, kuram faktiski ir jāturas pa gabalu saistībā ar savu vardarbīgumu, Māra uzsver pašas atbildību šajā situācijā: „Policijā man tā arī teica – viss ir uz jūsu pašas atbildību. Un viņš zina, ka policijā ir iesniegums un vēl viens gadījums nozīmēs cietumsodu.”
Māmiņa gan akcentē, ka pēc dabas vīrs ir pilnīgs pretstats vardarbībai – īsts mieramika, ļoti pacietīgs un iecietīgs. Taču tad, kad sakrājies pārāk daudz, viņš nezina, kur likties. Īstenu draugu arī nav daudz. „Viņam pēdējais pacietības mērs bija pilns, kad man bija jāmācās, bet viņam jātiek galā ar visiem bērniem. Neizturēja. Vardarbība bija. Es viņu neattaisnoju, bet tajā pašā laikā saprotu viņa lielo spriedzi, kas bija mājās visa dēļ.”
Kļuvis labāks tētis, arī pati kļuvusi neatkarīgāka
Kā atzīst mamma, cilvēks savā ziņā nemainās un nemainīsies, bet vienlaikus bijušais vīrs to ir uztvēris kā pašsaprotamu – viņa ar bērniem ir turpat blakus. Taču viņš ir kļuvis labāks tētis un arī vīrs. „Jā, dara, palīdz, maksā par dzīvokli un degvielu. Ja runājam par mentālo veselību un psiholoģisko līmeni attiecībās ar mani un bērniem, viņam ir ļoti grūti. Piekrītu pilnībā, ka slodze ir liela – izaudzināt četrus bērnus rada ļoti lielu spriedzi, ir arī finansiālais spiediens.”
Atceroties laiku, kad audzināja bērnus viena pati un bija jādomā arī par iztiku, Māra stāsta, ka bērni ir savā veidā laimīgi, bet daļēji arī nelaimīgi. „Es esmu bijusi pārgurusi un izdegusi, esam bijuši bez naudas un iztikas, taču nekad neesmu padevusies. Skrēju ar viņiem pa pulciņiem, mēģinājām iztikt, jo ir bijis arī naudas trūkums. Ja runājam par vecākiem, kas palīdzēja, tad tā ir vienīgi mana mamma. Viņa ir bijusi lielākais mūsu atbalsts. Primāri un pāri visam – tā ir mīlestība uz bērniem. Esmu vienmēr bijusi ļoti enerģiska, jaunākā vecumā biju arī, kā pati smejos, traka. Vienlaikus arī sportoju – nodarbojos ar skriešanu. Skrēju vienmēr vienatnē, cēlos četros no rīta, lai paspētu aizvadīt treniņu. Tas bija vienīgais veids, kā es atguvos, atkopos, atguvu spēku un enerģiju.”
Šobrīd Māra soli pa solim kļūst neatkarīgāka no vīra. Jā, vīrs arvien pamatā velk visu ģimenes finansiālo vezumu – ir iegādāts trīsistabu dzīvoklis kredītā, kuru apmaksā viens pats, tāpat arī citus svarīgākos izdevumus. Māra strādā divos darbos. Arvien sešas dienas nedēļā pamatā, taču reizēm sanāk brīvas nedēļas nogalē abas dienas. Taču bērni ir jau lieli un ģimenē valda citāda kārtība. „Tajā pašā laikā man vēl ir jāturpina aprast ar to, ka es vairs neesmu viņiem tik ļoti vajadzīga. Man vairs nav visur jāskrien un jādara. Jāapzinās un jāiemācās tas, ka man tagad ir brīvais laiks, un jāmēģina saprast, kā to pavadīt.”
Lai kā arī dzīvē gājis, tomēr pāri visam allaž jābūt cilvēcībai un nerimstošai apņēmībai spēt uzņemt un pārdzīvot izaicinājumus, lai arī tie prasa pārcilvēcisku spēku. Māru dzīve ir norūdījusi. Gandarījums par to, ka izturējusi. Viņas skaudrais dzīvesstāsts tikai apliecina, ka bērni ir patiesi katra cilvēka laime, kurā jāsaredz šī Dieva dāvana un kura jānovērtē, jo tikai tā ļauj izturēt pat vissmagākos pārdzīvojumus.
Taču ar to viss vēl nav galā. Pēc Māras vārdiem, jāsagaida, kad bērni izaugs lieli un kļūs patstāvīgi. „Tad mēģināt ar viņu runāt, kā tālāk rīkoties mūsu nākotnē, kas būtu labāk vienam pret otru. Pašlaik prioritāte ir bērni – viņiem vajag normālas mājas, kur dzīvot un paēst, lai ir vismaz visas pamatvajadzības apmierinātas.”
