Krievijas vēstniekam parāda durvis, traģēdijā tikai viens vainīgais, Latvijā radīts unikāls robots. Nedēļas notikumu apskats 6
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Viens par visiem
Pagājušajā nedēļā Rīgas apgabaltiesa pieņēma lēmumu, kas izaicina lielākās daļas Latvijas sabiedrības izpratni par taisnīgumu. Proti, Zolitūdes traģēdijas lietā tiesa par vienīgo vainīgo atzina būvinženieri Ivaru Sergetu (attēlā), bet pārējos apsūdzētos – arhitektu Andri Kalinku, būvuzraugu Mārtiņu Draudiņu, veikala projekta būvekspertīzes veicēju Andri Gulbi, uzņēmuma “Re&Re” būvdarbu vadītāju Staņislavu Kumpiņu, bijušo Rīgas pilsētas būvinspekcijas priekšnieka vietnieku Jāni Balodi, bijušo Rīgas pilsētas būvvaldes Projektu izvērtēšanas nodaļas vadītāju Mariku Treiju, būvinspekcijas priekšnieka vietnieci Aiju Meļņikovu un SIA “Maxima Latvija” darbinieci Innu Šuvajevu – attaisnoja.
Sergetam piespriests sešu gadu cietumsods, viņam jāizmaksā cietušajiem 5,5 miljoni eiro (kurus viņš diez vai jebkad spēs izmaksāt) un piecus gadus aizliegts strādāt profesijā.
Protams, tiesas uzdevums nav rūpēties par tik trauslas, izvairīgas un subjektīvas substances kā taisnīgums tvarstīšanu, bet gan izvērtēt apsūdzēto vainu atbilstoši traģēdijas brīdī spēkā esošajiem likumiem, proti, nodrošināt likumīgumu.
Un tomēr sabiedrības apziņā likumīgumam un taisnīgumam kaut kādā brīdī vajadzētu saskarties, bet šajā tiesas prāvā tas pagaidām nav noticis.
Un runa nav tikai par abstraktu sabiedrību – neapmierināti ar tiesas lēmumu ir gan traģēdijā cietušie, gan vienīgais vaininieks Sergets, un abas puses gatavojas spriedumu pārsūdzēt, lai gan pārsūdzības motīvi pusēm ir atšķirīgi.
Taču, kamēr pārsūdzības vēl tiek drukātas, ar atklāsmēm televīzijā nācis klajā bijušais Rīgas mērs Oļegs Burovs. “Pilsētas ielās stāsta, ka viņš [Sergets. – Red.] zem cita uzvārda šobrīd turpina strādāt. Es pats to nezināju, bet cilvēki, kas strādā nozarē, stāsta, ka viņš zem kaut kādiem uzvārdiem turpina projektēt. Es (..) gribu izmantot šo iespēju pateikt: dārgie arhitekti, dārgie konstruktori, kad jūs liekat uz cita darba zīmogu, padomājiet desmit reizes, aizbrauciet uz Zolitūdi!” izteicies Burovs.
Mācība. Projām jāiet…
Tikai pirms divām nedēļām, rakstot par Krievijas vēstniecībai Rīgā atsūtīto noslēpumaino pulverīti, “Latvijas Avīze” jau atzīmēja, ka vēstniecības ēka kļuvusi par dažādu veidu pretkara protestu epicentru, tomēr arvien biežāk izskan arī jautājums – vai mums vispār jāuztur diplomātiskas attiecības ar šādu pēc būtības teroristisku valsti?
Acīmredzot arī politiski tas apspriests jau iepriekš un ticis turēts azotē kā viens no rezerves variantiem līdz brīdim, kad to būs nepieciešams likt lietā. Bet brīdis pienāca aizvadītās nedēļas pirmdienā, kad Krievija paziņoja par Igaunijas vēstnieka izraidīšanu.
Solidarizējoties ar igauņiem, arī mūsu Ārlietu ministrija nekavējoties pieņēma lēmumu atsaukt vēstnieku Māri Riekstiņu un vienlaikus faktiski parādīja uz durvīm Krievijas sūtnim Mihailam Vaņinam, kuram Rīga jāpamet līdz 24. februārim.
Diplomātiskā valodā to sauc “pazemināt diplomātiskās pārstāvniecības līmenim”, tātad attiecības netiek pavisam sarautas, lai gan simboliski ir ļoti tuvu tam.
Jāpiebilst, ka Lietuva lēmumu par Krievijas vēstnieka izraidīšanu un sava vēstnieka atsaukšanu pieņēma jau pagājušā gada aprīlī, reaģējot uz Krievijas armijas pastrādātajām zvērībām Bučā un citās vietās, kas atklājās, kad Ukraina atbrīvoja šīs teritorijas.
Tāpat pērn oktobrī Lietuva par “rīcību un izteikumiem, kas nav savienojami ar diplomāta statusu” lēma izraidīt Krievijas pagaidu pilnvaroto lietvedi, kas tobrīd faktiski pildīja vēstnieka pienākumus. Šajā reizē gan tas nebija par Ukrainā notiekošo, bet par 1991. gada 13. janvāra notikumiem Lietuvā.
Krievijas vēstnieks Latvijā ir Mihails Vaņins, kurš te ieradās neilgi pirms kara sākuma (Putins lēmumu par viņa iecelšanu parakstīja 2021. gada 28. septembrī). Bijušais augsta ranga muitnieks diplomātiskajā darbībā agrāk bija piekopis agresīvu, izaicinošu un pretrietumniecisku stilu (piemēram, draudot Dānijai ar kodolieročiem), tomēr Latvijā viņa darbību pat īsti nevarēja pamanīt.
Arī saistībā ar karu nekādi publiski paziņojumi no viņa puses nav bijuši. Tiesa, Krievijas medijos ar atsauci uz Vaņinu bija parādījušās ziņas, ka palielinājusies Latvijā dzīvojošo krievu interese par iespējām pārcelties uz tēvzemi.
Prieks. Latvijā radīts unikāls robots
Prognozē, ka vēja enerģijas nozares vērtība līdz 2027. gadam sasniegs 144,14 miljardus ASV dolāru, un tā būs viena no ilgtspējīgas un tīras enerģijas virzītājspēkiem. Savukārt globālais vēja turbīnu ekspluatācijas un apkopes tirgus līdz 2029. gadam pieaugs līdz 63,82 miljardiem ASV dolāru.
Savu tirgus nišu globālajā atjaunīgo energoresursu tirgū iekaro Latvijas uzņēmums “Aerones”, kurš izstrādājis un ražo unikālus modulārus robotus, kas piedāvā vēja turbīnu lāpstiņu pilna servisa apkopi un remontu.
Robotizētā sistēma padara vēja turbīnu apkopi piecas reizes ātrāku un efektīvāku, tā būtiski samazinot dīkstāves stundas un peļņas zudumus.
“Vēja parku īpašniekiem lielas raizes sagādā lāpstiņu erozija, kas rodas to saskarsmē ar lietu, vēju un sniegu. Lāpstiņas virsma kļūst neviendabīga, un tas savukārt ievērojami mazina saražotās elektroenerģijas apjomu. Tā kā vēja turbīnas kļūst arvien augstākas, jo 10% pieaugums augstumā palielina enerģijas ģenerēšanas efektivitāti par 20%, cilvēkam vēja ģeneratorus apkalpot kļūst arvien sarežģītāk un bīstamāk. Šobrīd šādus darbus veic industriālie alpīnisti, bet tas ir lēni un neefektīvi – ja lāpstiņas erozija ir stipri ielaista, remontdarbi var prasīt pat vairākas dienas. Veikt apkopi ar robotu ir efektīvāk,” skaidro “Aerones” līdzdibinātājs Jānis Putrāms.
“Aerones” robots dažas apkopes funkcijas spēj paveikt pat 20 reizes ātrāk nekā cilvēks. Roboti spēj arī strādāt vējā, kura ātrums ir līdz 15 m/s, bet cilvēkam pieņemamā vēja ātruma robeža ir 9 m/s. Turklāt nepieciešamības gadījumā atsevišķus darbus robots var veikt arī diennakts tumšajā laikā. Jau šobrīd “Aerones” nodrošina 30 komandas, kas veic tūkstošiem turbīnu apkopi daudzviet pasaulē.
Noslēpums. Vai Meņģelsonei savs ZVA direktors?
Konkursa finālists, kurš, pretendējot uz Zāļu valsts aģentūras (ZVA) direktora amatu, izturēja trīs konkursa kārtas un kuru komisija atzina par labāko, šo krēslu tomēr nedabūs, jo veselības ministre Līga Meņģelsone nolēmusi šo personu amatā neapstiprināt.
Valsts civildienesta likums noteic, ka ministram ir tiesības izvērtēt konkursa komisijas izraudzīto pretendentu iestādes vadītāja amatam un piekrist vai nepiekrist komisijas lēmumam. Meņģelsone acīmredzot ir to izdarījusi un nolēmusi attiecīgo personu nevirzīt apstiprināšanai valdībā.
Ministre “Latvijas Avīzei” neatklāja argumentus, kas likuši viņai tā rīkoties. To gan gribētos zināt kaut vai tādēļ, ka ZVA, kurai ir svarīga nozīme sabiedrības veselības aprūpē, jau divus gadus ir bez vadītāja un šis jau ir otrais konkurss uz pieminēto amatu.
Atšķirībā no pirmā, kurš beidzās bez rezultāta, otrajā konkursā, kurā sacentās pieci kandidāti, tas tomēr bija.
Taču tagad izrādās, ka viss bijis veltīgi – gan konkursa komisijas darbs (komisiju vadīja Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis, tajā bija iekļauta Veselības ministrijas valsts sekretāre Indra Dreika, kā arī Nacionālā veselības dienesta direktors Āris Kasparāns un Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš), gan finālista centība parādīt savas spējas.
ZVA direktora amatam izraudzītais pretendents gan jau bija pamatīgi gatavojies šai misijai, par ko liecina saņemtais nepieciešamais vērtējuma līmenis – trešās kārtas laikā tika izvērtēta pretendenta vadības kompetence: stratēģiskais redzējums, spēja pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, komandas vadīšana, darbinieku motivēšana un attīstīšana, pārmaiņu vadīšana.
Viena no politiskajās aizkulisēs figurējošām versijām, kāpēc Meņģelsone tā rīkojusies, – ministre vēlas nomainīt ministrijas valsts sekretāru, pašreizējo valsts sekretāri aizrotējot uz ZVA vadītāja vietu.
Ja tā ir taisnība, tad nav saprotams, kāpēc vajadzēja rīkot šo konkursu un muļķot gan komisiju, gan arī konkursa dalībniekus.
