Viena aktiera tiesvedība, Vilšanās taromātos un Kino atdzīvināšana. Nedēļas notikumu apskats 8
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Viena aktiera tiesvedība
No Dailes teātra atlaistā aktiera Kaspara Zāles uzvara tiesā gadu ilgušajā lietā pret Dailes teātri ir pirmais precedents Latvijas teātra vēsturē, kad aktieris atgriezies darbā valsts repertuāra teātrī ar tiesas lēmumu. Aktiera advokāti ar zināmu patosu tiesas lēmumu jau nodēvējuši par mazā cilvēka uzvaru pār sistēmu.
Pretēji iepriekšējam – Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas – lēmumam, kas pilnībā noraidīja Zāles prasību pret Dailes teātri, 28. janvārī Rīgas apgabaltiesa ir apmierinājusi aktiera prasību par atjaunošanu darbā un piespriedusi piedzīt no teātra 16 178 eiro – par šādu lēmumu pavēstīja advokāts Kalvis Krūmiņš.
Zāle nu atgriezies darbā Dailes teātrī un saņēmis darba algas samaksu par laiku, kamēr noritēja tiesvedība. Patiesi, Kaspara Zāles foto un aktiera radošā biogrāfija atkal ir atrodami Dailes teātra štata mākslinieku galerijā. Tikmēr pats aktieris ar sociālo tīklu palīdzību publiski paudis atzinību saviem tiesiskajiem aizstāvjiem.
Atgādinājumam – pirms diviem gadiem Dailes teātra jaunā vadība uzteica darbu vairākiem aktieriem – Kasparam Zālem, Sarmītei Rubulei, Mārtiņam Počam, Aijai Dzērvei un Ivaram Auziņam, bet tikai Zāle vienīgais turpināja cīņu par savām tiesībām.
Saprotams, ikvienam radošu profesiju kolektīva vadītājam ir savs redzējums par cilvēkiem, ar kuriem sastrādāties, un šeit no subjektīvas pieejas neizvairīties, taču šajā procesā neaizsargātākajai pusei tomēr nevajadzētu palikt bez balsstiesībām. Šoreiz tās sadzirdētas, tikai šī mācība notikusi par teātra jeb nodokļu maksātāju līdzekļiem.
Nav gan skaidrs, vai aktiera atgriešanās teātrī nebūs tikai formāla, jo Zālem šobrīd nav piešķirta neviena loma kādā no izrādēm.
“Dailes teātrim pret Kasparu Zāli notiek vairākas tiesvedības par darba līguma normu pārkāpumiem, kas nav apvienotas vienā lietā. Šis spriedums ir tikai vienā no lietām. Ņemot vērā, ka pirmajā instancē tiesas spriedums bija teātrim labvēlīgs, un analizējot otrās instances spriedumu, Dailes teātris, protams, iesniegs kasācijas sūdzību,” “Latvijas Avīzei” teica Dailes teātra pārstāve Agnese Vārpiņa.
Šaubas. Ar baiļu iedzīšanu vien nepietiek
Aizvadītajā nedēļā mūsu valstī tika sasniegts augstākais inficēšanās līmenis ar SARS-CoV-2 kopš pandēmijas sākuma. Slimību profilakses un kontroles centrs katru dienu ziņo, ka pacientu skaits slimnīcās arvien palielinās, nu jau tas pārsniedz 900 sasirgušos un aug arī mirušo skaits.
Redzot šos skaitļus, kuri maz tiek skaidroti, rodas jautājums: vai tas gadījumā netiek darīts mērķtiecīgi, lai radītu baiļu sajūtu? Sak, jo sliktāk izskatīsies, jo cilvēki būs piesardzīgāki, varbūt arī vakcinācijas rādītāji uzlabosies. Tomēr rodas arī cits jautājums: vai labāk tomēr nebūtu sniegt vispusīgi objektīvu informāciju, lai varētu saprast, kas īsti notiek.
Daudzi domā, ka Latviju jau pilnībā pārņēmis omikrons un tieši šī kovida mutācija sākusi pļaut cilvēkus, bet, kā valdības sēdē stāsta epidemiologs Jurijs Perevoščikovs, tā neesot tiesa. Paralēli Covid-19 omikrona mutācijai vēl plaši cirkulējot deltas variants. Puse no tiem, kas nokļūst slimnīcās ar pamatdiagnozi Covid-19, inficējušies nevis ar omikronu, bet daudz bīstamāko deltu.
Savukārt, kā rāda Nacionālajā veselības dienestā iesniegtie slimnīcu dati, slimnīcās pieaug to pacientu skaits, kas tur nokļūst ar citām diagnozēm, un gadās, ka omikrons tiek atklāts tikai stacionārā testējot, tātad nejauši un bez simptomiem.
Pandēmijas laikā vairākas reizes tika ierobežoti plānveida medicīniskie pakalpojumi, un ārsti brīdināja, ka tas radīs nelabvēlīgas sekas vēlāk – tagad mēs tās redzam, jo daudziem cilvēkiem saasinās neārstētas hroniskās slimības. Vienai daļai tādēļ, ka ārsts patiešām nav bijis pieejams, bet citai, kā novērojis infektologs Uga Dumpis, tādēļ, ka cilvēks gadiem nav pat centies apmeklēt savu ģimenes ārstu, lai uztaisītu vismaz asinsanalīzes, un par savām slimībām uzzina tikai tad, kad neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde viņu aizved uz slimnīcu.
Ģimenes ārsts Edgars Tirāns LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” norādīja, ka Covid-19 omikrons un Covid-19 delta esot divas pilnīgi dažādas slimības. Mirstība no omikrona esot tāda pati kā no sezonālās gripas. Būtu lietderīgi, ja, apkopojot Covid-19 saslimstības un mirstības statistiku, parādītos arī informācija par to, vai kāds ir nomiris no omikrona un no kādām kaitēm slimnīcās mirst vakcinētie cilvēki.
Vilšanās. Taromāti darbojas, sistēma vēl ne
Pirmajā iepakojuma depozītsistēmas nedēļā daudzi Latvijas cilvēki, toskait aktīvi šķirotāji, jutās vīlušies – izrādās, pēc 1. februāra un agrāk pirktās dzērienu pudeles taromātos un pieņemšanas punktos nepieņem, tās jānes atpakaļ uz māju vai jāatstāj tirgotāju tālredzīgi uzstādītajos šķirošanas konteineros. To gan vēl nav visur, tāpēc kiosku apkārtnē vai kioskos redzamas daudzas izmētātas tukšās pudeles.
SIA “Depozīta iepakojuma operators” valdes priekšsēdētājs Miks Stūrītis atzīst – ne visi pircēji ir iepazinušies ar jauno kārtību. Ļoti nelielā taromātu slodze aizvadītajā nedēļa esot skaidrojama arī ar to, ka tirgotāji patlaban pārdod agrāk pasūtītos produktu krājumus bez Latvijas depozīta marķējuma.
Viss notiekot, kā gaidīts, teic M. Stūrītis. Pārejai uz depozīta maksu par iepakojumu ir jānotiek pakāpeniski līdz šā gada 31. jūlijam, izglītojošā plašā reklāmas kampaņa sākšoties šā mēneša beigās un pirms dzērienu sezonas sākuma cilvēki būšot daudz zinošāki. “Nedaudz pacietības, viss notiks!” saka uzņēmējs.
Vienlaikus jāizceļ arī “Elvi Latvija” komercdirektores Lailas Vārtukapteines secinājums – vidēji divi centi, kas no katra iepakojuma savākšanas paliek tirgotājam, tā apsaimniekošanas izmaksas patlaban nesedz. Par šo naudu ir jānodrošina nepārtraukts elektrības un interneta pieslēgums, telpu un paša taromāta uzkopšana, tīrīšanas līdzekļi, papīra lentes čeku drukai, atalgojums darbiniekam, kas pudeles pārliks īstajos maisos vai iešķiros vajadzīgajā kastē, taras uzglabāšana divas nedēļas un visa nepieciešamā aprūpe, lai, pastāvējušas veikala siltumā, pudeles nesāk dvest sava pildījuma smārdu, jo neba nu visi pircēji pirms atdošanas atpakaļ tās apzinīgi izvanno.
Tātad saprotams, kāpēc tirgotāji nesteidzās savlaicīgi pasūtīt etiķetes ar Latvijas depozīta zīmi – pelnīt ar šo pakalpojumu nevar. Savukārt atkritumu apsaimniekošanas operatori bažījas, ka iedzīvotājiem izveidosies nelāgs paradums nest uz depozīta punktu vai taromātu visu dzērienu iepakojumu, nevis šķirot to savā dzīvesvietā.
“Rimi” veikalu tīklā šonedēļ esot pieņemtas pirmās iepakojuma vienības, teic “Rimi Latvija” sabiedrisko attiecību vadītājs Juris Šleiers. Patlaban veikalu tīkls ar Latvijas depozīta zīmi pārdodot vien piecus “Cēsu alus” produktus. “Lidl” veikalos šādu produktu nav, taromāti tomēr ir ieslēgti. Veikalu tīkls “Maxima” ziņo, ka piedāvās “vienu no plašākajiem depozītu punktu pārklājumiem ar 136 taromātiem un kioskiem”. “Piedāvās”, nevis “piedāvā no 1. februāra”, kad depozīta sistēmai bija jāsāk darboties.
Darījums. Seši miljoni kino atdzīvināšanai
Valdība lēmusi par sešu miljonu eiro piešķiršanu jaunu Latvijas filmu un seriālu uzņemšanai. Ievērojami lielākā finansējuma daļa – 5,1 miljons eiro – ir Eiropas fonda “React-EU” līdzekļi, pārējais – 900 tūkstoši eiro – ir piešķīrums no valsts budžeta. Paredzams, ka par šo naudu būs iespējams uzņemt 6–8 jaunas Latvijas pilnmetrāžas filmas un seriālus.
Piešķirtais finansējums būs būtisks atbalsts pandēmijā panīkušajai Latvijas kino nozarei, kas pēc Latvijas simtgades bagātīgās kino programmas pacēluma piedzīvoja kritumu, paudusi Nacionālā kino centra (NKC) direktore Dita Rietuma.
Atceramies, cik auglīgu efektu radīja simtgades filmu uzņemšanai piešķirtie 7,5 miljoni eiro. Par šo naudu tika uzņemti kopumā 16 kino darbi – spēlfilmas, dokumentālās filmas un pilnmetrāžas animācijas filmas. Ieguva arī kino industrija – kino ļaudis un vietējās filmu studijas uztrenēja profesionālos muskuļus, jo, nav noslēpums, tukšā vietā nekas nerodas – lai taptu labs kino, vajadzīgi pieredzējuši profesionāļi.
Jaunas vietējās filmas gaida arī Latvijas kino skatītājs. Nav tiesa, ka vēlamies redzēt tikai Holivudas grāvējus, tieši pretēji – NKC dati liecina, ka 2021. gadā procentuāli izmērāmā skatītāju interese par Latvijas filmām nav būtiski mazinājusies, to tirgus daļa joprojām pārsniedz 15%. Diemžēl pandēmijā teju uz pusi (44%) mazinājies kopējais kino apmeklējums, attiecīgi – palielinājušies zaudējumi.
Saprotams, nu kino producentiem, scenāristiem un režisoriem krietni jāsasparojas, jo, kā norādījusi NKC direktore Dita Rietuma, konkursam ir specifisks finansējums un prasības striktas. Jācer, ka gaidāmo filmu kvalitāte necietīs konkursa termiņu dēļ, jo jaunos seriālus un filmas jāpabeidz ārkārtīgi īsā laikā – līdz 2023. gada beigām. Iespējams, šī būs iespēja celt laukā gatavās, bet kādā atvilktnē noglabātās idejas.
Sagatavojuši: Aija Kaukule, Māra Libeka, Uldis Graudiņš
