Cilvēks var būt vientuļa sala. Zane Balčus vērtē Ginta Zilbaloža debiju pilnmetrāžas animācijā “Projām” 1
Ginta Zilbaloža pirmā pilnmetrāžas animācijas filma “Projām” šovasar izskanēja starptautiskā kino profesionāļu un mediju lokā, saņemot balvu prestižajā Anesī Starptautiskajā animācijas filmu festivālā, vienā no konkursa skatēm “Contrechamp”, kurai atlasītas filmas, kas iezīmē jaunas tendences šī brīža animācijas kino.
Un filmas Latvijas pirmizrāde tikko kā aizvadīta arī Latvijā – Rīgas Starptautiskā filmu festivāla atklāšanā, bet jau novembrī filma nonāks repertuārā šeit, kā arī turpinās intensīvu festivālu apriti ārvalstīs.
Zilbaloža vārds Latvijas animācijas aprindās parādījās pirms vairākiem gadiem, kad iznāca viņa pirmās īsmetrāžas animācijas filmas, iegūstot novērtējumu un jauna autora rokraksta pieteikumu. Īpaši otrā filma “Prioritātes” (2014) piedalījusies ļoti daudzos festivālos un saņēmusi apbalvojumus.
Viens no izceltiem aspektiem filmas “Projām” kontekstā ir veids, kā šī pilnmetrāžas filma tapusi – ka tā ir viena cilvēka darbs vairāku gadu garumā, un Gints Zilbalodis šajā filmā izpilda visas profesijas: režisors, scenārists, mākslinieks, komponists utt. Īsmetrāžas filmā to ir vieglāk izpildīt, bet
pilnmetrāžas darbs prasa lielāku pacietību, disciplīnu, pašorganizēšanos, arī savas varēšanas apzināšanos dažādās jomās,
darbojoties vienatnē pie tik apjomīga projekta.
“Projām” veidota kā četru segmentu kopums, katras tematiku iezīmējot ar savu nosaukumu un vadot cauri filmas kopējai dramaturģijai, kurā gan katra segmenta ietvaros ir noslēgts vēstījums, gan arī tie darbojas kā vienots stāsts.
Filmas pirmā daļa “Oāze” iznākusi arī jau kā atsevišķa filma 2017. gadā, bet tagad ir pilnmetrāžas filmas pirmā daļa. Analogi ar filmas autoru – Zilbalodi – kā filmas vienīgo veidotāju, arī filmas stāsts ir par vienu varoni – jaunu puisi, kurš nonācis pamestā vientuļā salā, kurā līdztekus dzīvniekiem un putniem vienīgās dzīvās būtnes ir liela auguma tumšas būtnes – gari –, kuras brīvi var mainīt savu izskatu.
Šīs mistiskās būtnes ir reizē tēli un reizē varoņa baiļu projekcija. Vai tās ir īstas, vai tomēr saskatām puiša baiļu materializāciju? Vai varbūt visa filma ir tikai viņa sapnis, kurā izsapņoti piedzīvojumi uz salas?
Filmas sākumā puisis ar piesprādzētu izpletni ieķēries nokaltuša koka zaros uz klaja un neauglīga dabas fona un pamodies ierauga tuvojošos melno briesmoni. Briesmonis nāk arvien tuvāk un aprij viņu, un caur šo melnā tēla iekšienes tuneli nonākam oāzē, kurā ir gan daba, gan krāsas, gan arī dzīvības pazīmes, kā arī motocikls un mugursoma ar dažām nepieciešamām lietām, to skaitā salas karte.
Karte un motocikls ir tie priekšmeti, ar kuru palīdzību turpinās puiša ceļojums, lai sasniegtu salas tālāko pusi, kurā šķiet, ka ir glābiņš – neliela apmetne un kuģi, līdz ar to iespējamais apsolījums tikt no šīs vietas projām.
Filmas gaitā puisis nonāk dažādās vidēs un pārvar šķēršļus, lai tiktu tālāk uz iecerēto vietu salā.
Katra no šīm vidēm piedāvā saistošus vizuālus elementus – dziļu ieleju ar nedrošu koka tiltu, kura balsti iestiepjas dūmakainā aizā, vai brīnišķīgi zilu un maģisku ezeru, pa kura virsmu iespējams pārvietoties pat ar motociklu.
Melnā tēla tuvošanās ļauj radīt spriedzes elementus, kas īpaši izteiksmīgi radīti epizodē pie koka tilta – kad puisim ne tikai jāpaspēj uzvelt uz tilta akmens, lai tas sabruktu, pirms melnais tēls tiek tam pāri, bet paralēli puiša līdzbiedram, mazam, dzeltenam putniņam, gatavojas uzbrukt lapsa. Un puisim tādā dramatiskā mirklī jāspēj izvēlēties –
atbrīvoties no sava nevēlamā sekotāja vai arī glābt vienīgo draugu.
Šajā fantāzijas pasaulē, kurā nav dialogu, tikai dabas skaņas un mūzika, ar ceļa filmai raksturīgu struktūru tiekam izvesti cauri salas videi un salīdzinoši rimtai notikumu virknei, kurā ir zināma paredzamība un kuru kopumā caurstrāvo meditatīvs miers.
Pieņemot šos apsvērumus un robustumu tēlu atveidojumā, iespējams ļauties Zilbaloža radītajai vizuālajai pasaulei un tēlu vērtību sistēmai. Tehniski veidojot filmas tēlus 3D vidē un pielietojot datorgrafikas iespējas, kas ļauj šādu apjomīgu darbu paveikt vienam cilvēkam tomēr pārskatāmā laika nogrieznī (filma tapusi aptuveni trīsarpus gadus), arī veidojies šis pamatā viena varoņa vēstījums ar nedaudziem citiem tēliem.
Tēlu un vides vizuālais risinājums saskan ar tehniskajām iespējām un turpina jau iepriekšējo Zilbaloža filmu stilistiku un tematiku. Tā var šķist vairāk vai mazāk saistoša, bet tai tomēr piemīt viengabalainība. Lai arī filmu un citu audiovizuālo darbu skatīšanās uz mazā ekrāna kļūst arvien populārāka un ne visas filmas vienādi ietekmē uztveramā attēla izmērs, tomēr ir darbi, kuriem mazais ekrāns nodara pāri.
Un “Projām” ir tāda filma, kurai ir vajadzīgs lielais ekrāns, lai varētu izbaudīt attēla nianses un ļauties filmas noskaņai.
Filma novērtēta arī nacionālā kino kontekstā – tā ir nominēta trijās kategorijās Nacionālajā filmu festivālā kā labākā animācijas filma (līdzās Rozes Stiebras “Saule brauca debesīs” un Edmunda Jansona “Jēkabs, Mimi un runājošie suņi”), labākais režisors un animācijas mākslinieks. Novembrī būs zināms gan profesionāļu vērtējums, gan arī pirmās plašākās vietējo skatītāju atsauksmes.
