Levits zem kritikas lavīnas, sāk būvēt “Rail Baltica” un Vanaga neļaus atslābt. Nedēļas notikumu apskats 0
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Vanaga neļaus atslābt
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga, kas vēl šopavasar atkārtoti, turklāt vienbalsīgi ievēlēta amatā, savulaik bija Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) parlamentārā sekretāre.
I. Vanaga tolaik bija ievēlēta Saeimā no Zatlera Reformu partijas un pārstāvēja ministriju laikā, kad ministrs bija kolorītais Roberts Ķīlis, kurš nesa vēl košākus reformu karogus nekā tagadējā izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, kuras demisiju šonedēļ pieprasījusi LIZDA.
Viens no demisijas prasības iemesliem: reformas, ko IZM īsteno, neraugoties uz Covid-19 sērgu un to, ka sistēma nav pietiekami sagatavota pārmaiņām.
I. Vanaga teic: kaut ar Ķīli arī gājis visādi, viņa esot pagodināta, ka bijusi iespēja strādāt kopā ar šo ministru.
“Šuplinskas kundze tagad cenšas viņu kopēt, taču daudz kas atšķiras, piemēram, emocionālā inteliģence un komunikācija Ķīlim bija cita. Viņš ieklausījās arī pretējos viedokļos,” saka I. Vanaga.
Jā, vēl viens no LIZDA pārmetumiem esošajai ministrei ir neprasme veidot dialogu. Taču vēl novembra sākumā LIZDA pati neielaida ministri nozares vadošo izglītības organizāciju sēdē.
Neielaida virtuāli, kā jau tas šobrīd iespējams, nevis fiziski, jo sēde notika attālināti. Sēdē LIZDA gribējusi saprast, ko citas organizācijas domā par IZM darbu, bet ministres klātbūtnē atklāta saruna neizdotos.
“Es nevaru teikt, ka justos ļoti patīkami, ka mums ir tādas attiecības ar nozares ministri,” gan saka I. Vanaga.
Zināmā mērā šādas attiecības izveidojušās arī I. Vanagas acīguma dēļ: katra neizdarība ir pamanīta un novērtēta. Var nojaust, ka arī demisijas pieprasījums, kas diez vai liks I. Šuplinskai pamest amatu, attiecības neuzlabos.
LIZDA ar I. Vanagu priekšgalā arī turpmāk neļaus ministrei atslābt. Protams, šāds spiediens uz atbildīgo ministriju var patikt vismaz daļai skolotāju, kuri maksā biedra naudu arodbiedrībai.
Taču I. Vanagai izglītības sistēmas sakārtošana ir svarīga arī kā mammai: kad uzņēmās LIZDA vadību, viņa vēl bija divu puiku māmiņa, nu ģimenei pievienojusies arī meitiņa.
Visi bērni jau “bauda” jauno izglītības saturu: dēli iet 1. un 4. klasē, bet meita bērnudārzā.
Izgāšanās. Viņi jau neko, bet tā sistēma…
Ziņas par algas pieaugumu ministriem, deputātiem un citām valsts amatpersonām pēc definīcijas nevar būt pozitīvas. Tās vienmēr izsauks lielāku vai mazāku neapmierinātību un kurnēšanu, ka “tie tur” jau domā tikai par savu kabatu, nevis tautu.
Te nu ir divi varianti – vai nu aukstasinīgi iet uz priekšu ar domu, ka sabiedrība to “sagremos” un drīz aizmirsīs, vai arī jau laikus piebremzēt un algu pieaugumu “iesaldēt”. Sliktākais ir, ja politiķi paši nav izdomājuši, kā rīkoties, un sāk raustīties šurpu turpu.
Šogad pirmais zem kritikas lavīnas nokļuva Valsts prezidents Egils Levits.
Prezidenta kanceleja bija nobažījusies, ka valsts galva paliks viens no retajiem, kam alga nākamgad nepieaugs, jo uz viņu neattiecas vienotā atalgojuma sistēmas noteikumi. (Saskaņā ar to amatpersonu atalgojums katru gadu tiek pārskatīts, ņemot vērā vidējās darba samaksas pieaugumu valstī un inflācijas rādītājus.)
Ar kancelejas pūliņiem tika panākts, ka prezidenta algu paredzēts palielināt, un nākamgad būtu 6260 eiro mēnesī! Uzvara! Drīzāk gan Pirra uzvara, jo, saprotot, ka Levita tēlam nodarīts kaitējums, kas nav samērojams ar dažu simtu eiro ieguvumu, ātri tika rakstīta nākamā vēstule, ka algas pieaugums tomēr nebūšot vajadzīgs, “ņemot vērā pašreizējo situāciju, ko negatīvi ietekmējusi Covid-19 vīrusinfekcijas izplatība”.
Taču te loģiski radies nākamais jautājums – vai līdzīgi no sava algas pielikuma nebūtu jāatsakās arī premjeram un ministriem. Kāpēc prezidentam jācieš vienam? Aizvadītajā nedēļā komunikācija par šo jautājumu bija nožēlojama.
Saeimas deputāti stāstīja, ka tas esot jāizlemj pašiem ministriem un tad parlamentā jāiesniedz šāds lūgums. Savukārt valdības locekļi atkratījās, ka tas esot Saeimas ziņā.
Jautājumu vēl vairāk saasinājis Jaunās konservatīvās partijas paziņojums, ka šis jautājums jāizskata koalīcijas padomē un jālemj par algu “iesaldēšanu”, savukārt Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Zakatistovs (“KPV LV”) aizrunājies tiktāl, ka apdraudēta visa vienotā atalgojuma sistēma. Lai kā beigtos šis stāsts, valdošo tēlam tas būs ar mīnusa zīmi.
Pārsteigums. Greiza komunikācija
Vairāki novadi, uzzinot, ka valdība tos, sākot no aizvadītās piektdienas, ir iekļāvusi to 12 pašvaldību skaitā, kurām noteikti īpaši stingri ierobežojumi, bija nepatīkami pārsteigti.
Ja kāda no Krīzes vadības padomes vai Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) atbildīgajām amatpersonām pirms lēmuma pieņemšanas būtu neskatījusies tikai uz “plikajiem” cipariem, bet būtu painteresējusies, kāda ir reālā situācija uz vietas, tad uzzinātu, ka, piemēram, Smiltenes novadā slimības izplatības perēklis skolā ir lokalizēts jau pirms saraksta veidošanas un vairs nav pamata bažām, ka kovids iet plašumā.
Šajā novadā 26. novembrī, rēķinot 14 dienās saslimušo skaitu uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, tas sasniedza vien 116 gadījumus. Lai iekļautu stingro ierobežojumu zonā, šim rādītājam jābūt 50% virs valsts vidējās saslimstības, kas aizvadītajā nedēļā bija 452 gadījumi.
Līdzīgā situācijā nonācis arī Limbažu un Garkalnes novads, kur saslimstības rādītājs nav tik augsts, lai šiem novadiem piemērotu īpašus ierobežojumus.
SPKC sola katru nedēļu pārskatīt stingrās ierobežojumu zonas, bet, ja to darīs, nesazinoties ar vietējo varu, tad arī turpmāk gaidāms ne viens vien nepatīkams pārsteigums.
Visu trīs pašvaldību piemērs rāda, ka informācija par slimības uzliesmojuma perēkļu iznīdēšanu līdz epidemiologiem nokļūst ar nokavēšanos.
Nepatīkami ir arī tas, ka par slimības izplatību pašvaldības iestādēs vietējā vara uzzinot tikai no masu informācijas līdzekļiem, nevis atbildīgajām iestādēm. SPKC uzskata, ka datu aizsardzības regula liedzot sniegt informāciju, kurās pašvaldību iestādēs plosās koronavīruss.
Savukārt vietējā vara ir pārliecināta – ja šo ziņu saņemtu ātrāk no tiešā avota, nevis masu medijiem, tad tiktu gūti lielāki panākumi koronavīrusa noslāpēšanā.
Reizēm gadoties pat tā, ka pašvaldība jau darbojas ar vīrusa perēkli, kad par to parādās SPKC publiskā informācija. Greiza komunikācija traucē operatīvai rīcībai un precīziem aprēķiniem!
Darījums. “Rail Baltica” sāk mainīt ierastos Rīgas vaibstus
Eiropas sliežu platuma projekta “Rail Baltica” ieviesēji oficiāli atklājuši pirmo būvniecības objektu Latvijā – Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas pārbūvi. Solīts, ka tā kļūs mūsdienu prasībām atbilstoša, estētiski pievilcīga, ar ērtu infrastruktūru trīs līmeņos.
Esošos piecus peronus papildinās vēl ar diviem, visus paaugstinās, virs peroniem būs nojumes, uz katru vedīs kāpnes, 12 lifti un 22 eskalatori. Virs peroniem izbūvēs arī jaunas komerctelpas 6000 m2 platībā, kur izvietos arī kases, WC, bagāžas glabātavas u.c.
Tagadējā uzbēruma vietā posmos no autoostas līdz “Stockmann” un no Centrālās stacijas līdz Elizabetes ielai dzelzceļa satiksmei turpmāk izveidos estakādi. Uzbēruma norakšana Rīgai piešķirs jaunus vaibstus, savienojot līdz šim ar dzelzceļa uzbērumu centrā atdalītās pilsētas daļas: Vecrīgu un Latgales priekšpilsētu.
Uzbēruma norakšanas darbi šogad vēl nenotiks. Decembrī celtnieki apņēmušies pārbūvēt pazemes inženiertīklus, pārcelt sliedes un nepieciešamo infrastruktūru uz stacijas ziemeļu pusi, lai netraucētu tagadējo vilcienu kustību.
Vērienīgos būvdarbus par 430 miljoniem eiro veiks pilnsabiedrība “Bererix”, ko veido Beļģijas “Besix” un Latvijas “ReRe Group”. Celtnieki sola, ka būvdarbu laikā Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas apkaimē gājējiem un transportam būs nodrošināta nepārtraukta kustība, viss esot saplānots, lai neapturētu ne pašas stacijas, ne arī blakus esošās autoostas darbību.
Stacijas apkaimē tomēr krustojas ne tikai sabiedriskā, bet arī cita transporta artērijas, tādēļ satiksmes dalībniekiem turpmākos gadus Rīgas centrā jārēķinās ar nopietniem sastrēgumiem. Nākamais “Rail Baltica” būvdarbu objekts būs lidostas “Rīga” rekonstrukcija.
Sagatavojuši: Ilze Kuzmina, Māris Antonevičs, Māra Libeka, Ilmārs Randers
