Prieks: Kols parāda krieviem pareizo virzienu. Neskaidrība: kurš būvēs termināli? Aizdomas: vai Helmaņa atriebība? Nedēļas apskats 21
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Uz tālēm ar Tāli
Pagājušajā nedēļā Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) tika pie jauna rektora – Tāļa Juhnas, kas līdz tam ilggadējā rektora Leonīda Ribicka komandā gadiem bija zinātņu prorektors. No vienas puses, amats sanāk gluži kā mantots: tā esot RTU tradīcija, ka aizejošo rektoru nomaina zinātņu prorektors – arī L. Ribickis pirms stāšanās rektora amatā bija prorektors. Šo tradīciju nav spējušas lauzt arī nozīmīgās izmaiņas Augstskolu likumā, kas būtiski mainīja rektoru atlases kārtību, piešķirot tajā lielu lomu jaunizveidotajai RTU padomei, kurā strādā arī sabiedrības pārstāvji.
Kaut piesaistītā personāla atlases firma aicināja konkursā uz RTU rektora amatu pieteikties 59 cilvēkus, bet pieteicās seši, rektora vēlēšanās viss galu galā notika tieši tāpat, kā būtu noticis bez visas šīs ambrāžas ar padomes un personāla firmas iesaisti. Vai zemē nomests laiks un nauda? Varbūt. Tomēr jācer, ka garais priekšvēlēšanu process lika gan topošajam rektoram, gan citiem daudz domāt par RTU nākotni un rast kādas jaunas idejas universitātes tālākajai izaugsmei.
Tas, ka T. Juhnu ievēlēja ar lielu balsu pārsvaru pār otru pretendentu, liek domāt, ka lielākā daļa RTU strādājošo un studējošo ir vai nu apmierināti ar līdzšinējās vadības darbu, vai arī piesargājās pie šprices laist otru kandidātu, kas pārstāv sociālās zinātnes, kamēr T. Juhna ir inženierzinātņu doktors.
Noskaņa vēlēšanās bija gluži kā karaļa bērēs: ar lielu cieņu pret aizejošo L. Ribicki un tikpat lielu sajūsmu par viņa mantinieku.
No otras puses, strādāt tāpat kā priekšteči T. Juhna nevarēs: gan aizvien pieaugošās konkurences augstākajā izglītībā un zinātnē dēļ, gan jau pieminēto Augstskolu likuma grozījumu dēļ. Tie ir samazinājuši rektora varu: augstskolas stratēģiskā virzība nu lielā mērā ir atkarīga no padomes, rektors pilda tās uzdevumus. Taču tas liek cerēt, ka RTU attīstība būs dinamiskāka nekā līdz šim: padome ir noteikusi nākamajam rektoram konkrētus uzdevumus, piemēram, panākt RTU pakāpšanos starptautiskajos augstskolu reitingos. Lai uzdevums tiktu izpildīts, padomei vajadzēs bakstīt un balstīt jauno rektoru, lai tiešām ved RTU uz gaišo tāli.
Aizdomas. Vai Helmaņa atriebība?
Pagājušonedēļ apmēram 200 cilvēku pulcējās pie Ogres vēstures un mākslas muzeja, lai paustu atbalstu tā darbiniekiem konfliktā ar pilsētas mēru Egilu Helmani (Nacionālā apvienība). Kopš Ogres mēra tā arī nerealizētās idejas par sankcijām pakļautā Krievijas miljonāra Pjotra Avena porcelāna kolekcijas izstādi – tai bija jānotiek februārī, bet tā tika atcelta sabiedrības spiediena dēļ, un muzejs tad arī izplatīja atklāto vēstuli – situācija Ogrē nokaitējusies gandrīz līdz baltkvēlei.
Muzeja darbinieki ir sašutuši par viņu profesionalitātes apšaubīšanu, iejaukšanos muzeja darbībā. Mērs uzskata, ka muzeja direktore Evija Smiltniece ir pieļāvusi neatbilstības muzeja darba plāna projektā, kas neesot laikus precizētas; ka Ogres novadam pēc administratīvi teritoriālās reformas muzeju jomā ir nepieciešama reorganizācija. Šī nepieciešamība tiek pamatota ar to, ka Ogres novadā ir 16 pagasti un četras pilsētas, un esot jāpanāk, lai muzeju darbs būtu koordinēts un tie būtu akreditēti. Ogres vēstures un mākslas muzejs ir akreditēts, tomēr tagad skaidrs, ka tam vēl priekšā smags finanšu un funkciju audits. Kā preses konferencē atzina E. Helmanis, muzeja direktorei alga jau ir paaugstināta, bet darbiniekiem “atbilstošs atalgojums” tiks noteikts tikai pēc reorganizācijas.
Pēdējā laikā izteiktā aktivitāte tieši muzeju jautājumā, arī Helmaņa nonākšana Ogres novada kultūras komisijas priekšsēdētāja amatā rosinājusi aizdomas, ka mērs šādi atriebjas muzejam nenotikušās izstādes dēļ. Preses konferencē E. Helmanis teica, ka lēmums par muzeju reorganizāciju pieņemts jau pagājušā gada 22. decembrī. Tajā pašā laikā nelāgā situācija ap Ogres muzeju rosina uzdot jautājumus gan par pašvaldību muzeju un vietējās varas attiecībām – kaut vai muzeju izstāžu plānu veidošanā, vai tiešām dibinātājs un naudas devējs vienmēr “pasūta mūziku”?
Kur ir robeža, līdz kurai muzejs drīkst nodarboties vienīgi ar “tiešajām funkcijām” – novadpētniecību, ko Ogres novada pašvaldības vadība uzsver kā tā galveno uzdevumu, lieki netērējot resursus tēmām, kas iziet ārpus, piemēram, izcilās tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres vai arī fotogrāfa Arņa Balčus izstādei, gan par mēra izpratni par muzeja misiju un savu pilnvaru robežām. Kā tad ar izslavēto muzeju autonomiju?
Muzeju padome piektdien nolēma izstrādāt priekšlikumus grozījumiem Muzeju likumā, kas stiprinātu muzeju autonomiju to pamatdarbības – pētniecības, krājuma veidošanas un komunikācijas ar sabiedrību – jautājumos. It kā Zālamana lēmums, tomēr likuma pieņemšana Saeimā prasīs daudz laika.
Prieks. Krievijas delegācijai norāda pareizo virzienu
Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja Riharda Kola (Nacionālā apvienība) runa Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Parlamentārās asamblejas ziemas sesijā, kurā viņš skarbi izsakās gan par klātesošo Krievijas delegāciju, gan par organizatoriem, kas pieļāvuši agresorvalsts pārstāvju līdzdalību šajā pasākumā, izpelnījusies plašu ievērību un nonākusi arī daudzu pasaules mediju ziņās.
Lai piedalītos pasākumā, uz Austrijas galvaspilsētu Vīni bija devušies Krievijas politiķi, kas ar saviem lēmumiem un izteikumiem atbalstījuši gan karu, gan okupēto Ukrainas teritoriju pievienošanu Krievijai un ir iekļauti Eiropas Savienības sankciju sarakstos. Cita starpā, delegācijas vadītājs Pjotrs Tolstojs iepriekš paziņojis, ka arī Baltijas valstis un Somija būtu jāpievieno Krievijai, lai varētu atjaunot to bijušās impērijas robežās. Komentējot, kādā veidā tam jānotiek, Tolstojs sacīja: “Paši atrāpos.”
EDSO ir ļoti savdabīgs formāts – lai gan nosaukumā ir vārds “Eiropa”, patiesībā tas ir diezgan izplūdis veidojums, kurā ietilpst 57 dalībvalstis “no Vankūveras līdz Vladivostokai”, kā tas uzsvērts organizācijas interneta lapā. Vēsturiski Krievijai tajā ir bijusi diezgan liela ietekme, ko tā bieži centusies izmantot arī kā politisku instrumentu savās interesēs.
Tāpēc Krievijas delegācijas līdzdalība EDSO Parlamentārās asamblejas sēdē, lai arī skandaloza, nav tik pārsteidzoša. Pret to iepriekš bija iebildušas 20 valstis, tomēr lēmums palika rīkotājvalsts Austrijas ziņā, kas neliedza krievu politiķiem vīzas. Dažas delegācijas, piemēram, Ukraina un Lietuva, jau iepriekš bija paziņojušas, ka šī iemesla dēļ boikotēs šo pasākumu, savukārt EDSO Parlamentārās asamblejas prezidente Margareta Cederfelta no Zviedrijas sacījusi: “Protams, ir grūti te sēdēt ar Krievijas parlamentāriešiem, kuri akli atbalstījuši Kremļa karu, taču ir svarīgi, lai Krievijas deputāti sadzird mūsu vēstījumu.”
Tieši R. Kola runa, kuru viņš teica angļu valodā, bet nobeidza ar Krievijas delegācijai veltīto slaveno saukli “Krievu karakuģi, ej nah…”, atspoguļoja daudzu citu pasākuma dalībnieku un tā vērotāju noskaņojumu, vienlaikus mazinot iespēju Krievijas diplomātiem un propagandai šo notikumu pasniegt kā pazīmi, ka pasaule pamazām sāk pierast un samierināties ar tās noziedzīgajām darbībām.
Neskaidrība. Šie termināli nebūvēs. Vai būvēs citi?
Valdība noraidījusi uzņēmuma “Skulte LNG terminal” un aiz tā stāvošā noslēpumainā stratēģiskā investora piedāvājumu par Skultes sašķidrinātās dabasgāzes termināļa būvi. Kā to vērtēt? Pagaidām nekā, jo vērtējums atkarīgs no atbildēm uz vairākiem jautājumiem, un plašākai sabiedrībai neviena no šīm atbildēm nav zināma. Cerams, ka tās ir zināmas vismaz valdībai.
Jāatceras, ka likumu, kas nosaka, ka 2024. gada beigās Latvijā jābūt uzbūvētam sašķidrinātās dabasgāzes terminālim, pagaidām neviens nav atcēlis. Vēl vairāk – Ministru prezidents Krišjānis Kariņš pagājušajā nedēļā īpaši uzsvēra, ka valdība vismaz šobrīd nav atteikusies no pozīcijas, ka Latvijai drošības apsvērumu dēļ būtu vajadzīgs savs sašķidrinātās dabasgāzes terminālis.
Vienlaikus nav zināms arī nekāds cits variants, kā šo termināli uzbūvēt. Lai gan izskanējis, ka valsts to varētu darīt pati, valsts iepirkumu smagnējās procedūras un plašās iespējas tos apstrīdēt tiesās liek skeptiski vērtēt ideju, ka valsts vai tās nozīmētie termināļa attīstītāji no valstij piederošo uzņēmumu vidus varētu paspēt iekļauties likuma noteiktajā termiņā. Cits privātais attīstītājs saistībā ar Skultes termināli arī nav parādījies. Tādēļ, domājams, valdība plāno mainīt likumā noteiktos termināļa būves termiņus un, iespējams, vēlreiz izvērtēt iespējamās termināļa būves vietas.
Plašāk skatoties, atbilde uz to, vai Latvijai nepieciešams šāds terminālis, atkarīga no valsts enerģētiskās stratēģijas tuvākajās desmitgadēs jeb, precīzāk sakot, šīs stratēģijas sadaļas, kas noteiktu, kā tiks kompensēts elektroenerģijas trūkums brīžos, kad nepūtīs vējš un nespīdēs saule.
Jo, spriežot pēc izziņotajiem projektiem, Latvija cieši apņēmusies attīstīt vēja un arī saules enerģētiku. Vai tiek domāts, ka pietiks ar Klaipēdā iepirkto sašķidrināto gāzi? Varbūt ceram uz kara beigām un ekonomisko sakaru atjaunošanos ar Krieviju? Varbūt būvēs atomelektrostaciju? Atbilžu uz šiem jautājumiem sabiedrībai nav, radies iespaids, ka pagaidām to nav arī valsts elitei. Tādēļ ļoti iespējams, ka valdība lēmusi “ņemt pauzi”, izvērtēt, kā Eiropā un Baltijā notiks gatavošanās 2023./2024. gada apkures sezonai, un tad lemt par turpmāko attīstību.
Sagatavojuši: Ilze Kuzmina, Anita Bormane, Olafs Zvejnieks, Māris Antonevičs
