Gruzd aizdomas, ka Pēterbaznīcu varētu nodot daļējā vāciešu valdījumā. Magonis uz brīvām kājām. Nedēļas notikumu apskats 12
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Universālā menedžere
“Vērot Evu darbībā ir patiesa bauda. Augsti profesionālie standarti, izcils sniegums, neatkarīgi no tā, kam ķeras klāt. Sagaidām ar aplausiem!” tā pērn martā rakstīja kāda mārketinga speciāliste feisbukā, piesakot Evu Juhņeviču kā komunikācijai veltītas konferences runātāju.
E. Juhņēviča, kura ieguvusi maģistra grādu kultūras menedžmenta specialitātē un pagājšnedēļ tika pie jaunā Vakcinācijas projekta biroja vadītājas amata, līdz šim daudziem darbiem ķērusies klāt. Pēdējais darbs – Rīgas Tūrisma attīstības biroja (RTAB) valdes locekle.
Nav brīnums, ka viņa izvēlējās startēt uz jaunu darbu, jo Rīgas dome ziņojusi, ka taisās RTAB likvidēt. Apmēram pusgadu (2019. g. jūlijs – 2020. g. februāris) E. Juhņēviča bija Naura Puntuļa vadītās Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre.
Pirms tam darbojusies sabiedrisko attiecību un reklāmas uzņēmumos “DDB Porter Novelli”, “Nords Event Communications”, “McCann Rīga”, kā arī vadījusi Jūrmalas pilsētas domes Mārketinga nodaļu (2014.–2016. g.).
Bet vairāk pamanīta kā XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku izpilddirektore (2017. g. janvāris – 2018. g. novembris).
Veselības ministrija atgādina, ka “viņas vadībā pirmo reizi izstrādāta un īstenota svētku dalībnieku digitāla reģistrācijas un procesu vadības sistēma, kas ļāva samazināt birokrātiskā aparāta izmantošanu datu apstrādei un nodrošināja iespēju efektīvi nodot informāciju katram dalībniekam”.
Veselības ministrs Pavļuts mudinājis uz Juhņēvičas pieredzi dziesmu svētku organizēšanā neskatīties tikai no kultūras prizmas, jo “šādu svētku rīkošana ietver gan loģistikas, gan medicīnas aprūpes un citu jautājumu koordinēšanu”.
E. Juhņēvičas vārds medijos locīts arī pirms diviem gadiem, kad Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) par Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētāju apstiprināja “Olainfarm” darbinieku Eināru Gielu, bet par LTV valdes locekli digitālās attīstības un satura jautājumos – E. Juhņēviču.
Vairāki politiķi un žurnālisti pauda uzskatu, ka izraudzītie neatbilst konkursa nosacījumiem un prasībām. Drīz paši Giels un Juhņēviča no amatiem atteicās.
Citstarp medijos izskanēja un sabiedrībā ar sašutumu tika uztverts toreizējās NEPLP priekšsēdētājas Daces Ķezberes atbilde uz jautājumu, kādēļ par valdes priekšsēdētāju ticis izraudzīts Giels, nevis Juhņēviča, proti, ka “Juhņēviča būtu spēcīga LTV vadītāja, taču par viņu NEPLP nebalsoja, jo viņa ir sieviete, kurai būtu pakļauti divi vīrieši”…
Prieks. Džonam Tallijam piešķirti “latvieša gēni”
Saeima ceturtdien Latvijas pilsonībā uzņēma ASV pilsoni, SIA “Mikrotīkls” līdzīpašnieku un valdes priekšsēdētāju Džonu Martinu Talliju.
“Tas ir liels gods, esmu aizkustināts,” pieņemdams “Latvijas Avīzes” apsveikumu, viņš atsaucās. “Šeit ir un būs manas mājas.”
Nav pamata neticēt, jo viņš izveidojis un vada Latvijas telekomunikāciju iekārtu un aprīkojuma ražošanas līderi, dzīvo kopā ar septiņpadsmitgadīgo dēlu, kurš mācās Rīgas Starptautiskajā skolā, bet pats galvenais – “Mikrotīkls” atbalsta jaunāko ārstēšanas metožu ieviešanu Latvijā, lai palīdzētu ar vēzi slimajiem bērniem.
Viņš pats nevēlas, lai avīzē rakstītu par viņu.
“Ja vēlaties par bērnu ārstēšanas programmu no vēža, par gēnu sekvencēšanu un par bioinformātiku, esmu gatavs stāstīt, bet ne par sevi un biznesu,” viņš nosaka arī šoreiz.
Pateicoties tieši viņam un “Mikrotīklam”, Latvijā attīstījusies ne tikai bērnu personalizētā medicīna vēža ārstēšanā, bet arī gēnu pētniecība un lielo datu apmaiņa starp pētniekiem. Viņš Latviju virza uz to, lai pasaulē “mēs būtu pirmie, kur katram ar vēzi saslimušajam bērnam ir pieejama genoma diagnostika”.
Tallijs kopā ar savu biznesa partneri Arni Riekstiņu vairākus gadus pēc kārtas ieņem pirmo vietu Latvijā visvairāk pelnošo cilvēku sarakstā – gadā nopelnot vairākus miljonus eiro, bet liela daļa peļņas tiek ziedota bērnu ārstēšanai no vēža – pēdējos gados kopumā ir ziedojis vismaz piecus miljonus eiro.
Par ieguldījumu mecenātismā un nopelniem Latvijas labā Tallijam 2017. gadā ir piešķirts Atzinības krusts.
Šaubas. Magonis uz brīvām kājām
Bijušais “Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis kādu laiku var gulēt mierīgi – viņam nebūs jādodas uz cietumu, lai izciestu prokuratūras prasīto četru gadu cietumsodu un paliktu bez mantas, kuras konfiskāciju pieprasīja apsūdzības uzturētājs.
Vidzemes rajona tiesa Limbažos atzinusi, ka prokuratūras celtās apsūdzības kukuļošanā neesot pierādītas, proti, ka Magonis būtu pieņēmis gandrīz pusmiljonu eiro lielo kukuli no Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska, kurš vēlējies ar Magoņa atbalstu pārdot “Latvijas dzelzceļam” četras lokomotīves.
Pirmās instances tiesa Magoni attaisnojusi arī apsūdzības sadaļā par to, ka viņš ticies ar “Krievijas dzelzceļa” prezidentu, lai panāktu, ka Krievijas lokomotīves tiktu remontētas Osinovska uzņēmumā Daugavpilī.
Nekā tamlīdzīga – vienkārši privātpersona Magonis saņēmis komisijas naudu no Igaunijas uzņēmēja, jo, izmantojot savus personiskos kontaktus, esot palīdzējis savam čomam Osinovskim atjaunot attiecības ar “Krievijas dzelzceļa” priekšnieku.
Vai tiesa prokurores Evitas Masules aprakstu par to, kā abi “biznesa partneri” tiekas Magoņa dzīvesvietā Drabešu pagastā un vienojas par sākotnējā kukuļa summas samazinājumu, ir aprakusi kā nederīgu? Vai arī tas, kas sekoja pēc tam, proti, Magoņa aizturēšana ar gandrīz pusmiljona lielu naudas summu automašīnā “Audi8” uz šosejas Ainažu apkaimē, ir izmests kā nederīgs pierādījums?
Pagājušā gada septembrī publikācijā laikrakstā “Diena” “Magoņa lietas materiāli demonstrē Juraša metodes” Lato Lapsa rakstīja, ka atklājoties aizvien jauni fakti par to, kas juristu aprindās gadiem ilgi esot dēvēts par “Juraša metodēm”, – paviršību, nolaidību un nevērību pret “formālām” likuma prasībām KNAB darbā.
Tas varot novest pie tā, ka par nelikumīgi iegūtu un līdz ar to nederīgu var tikt atzīts vienīgais sarunu ieraksts, kura saturu apsūdzība traktē kā apliecinājumu.
Tagad attaisnojošais spriedums liek domāt, ka šī prognoze varētu būt piepildījusies. Arī Magoņa advokāte jau iepriekš norādījusi gan uz apsūdzības slikto kvalitāti, gan uz pierādījumu trūkumu, tāpēc šāds tiesas spriedums esot likumsakarīgs.
Bet prokuratūra gatavojas pārsūdzēt spriedumu Vidzemes apgabaltiesā.
Neskaidrība. Pēterbaznīca saimnieka meklējumos
Saeimā, Rīgas domē un pat Valsts prezidenta pilī pēkšņi visi norūpējušies par Rīgas Sv. Pētera baznīcu – kam šai pagaidām Rīgas domes apsaimniekotajai, bet juridiski, izrādās, “bezsaimnieka mantai” būs piederēt.
Neoficiāli izskan minējumi, ka te darīšana ar jaunās Rīgas domes deputātu aktivitātēm, taču, no otras puses, sen bija laiks, jo likumprojekts “Rīgas Svētā Pētera baznīcas likums”, kur īpašniekam vajadzēja būt skaidri ierakstītam, guļ Saeimas plauktos vēl kopš 2006. gada.
Pagājušajā nedēļā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, kaut ne pirmo reizi, tomēr no tā nopūta putekļus. Sākotnējā likuma versija paredzēja 13. gadsimta valsts nozīmes arhitektūras pieminekli atdot Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai (LELB).
Tagad izrādās, ka īpašniekos varētu būt arī valsts, Rīgas pašvaldība vai nosacīti vēsturiskais mantinieks Vācu Sv. Pētera draudze, kam līdz šim nav bijis pat juridiskas personas statusa.
Valsts prezidents Egils Levits caur saviem ļaudīm ieteicis veidot atsevišķu nodibinājumu no visiem šiem spēlētājiem.
Māc šaubas, ka tāds priekšlikums gūs atzinību. Tostarp eksperti ceļ trauksmi, ka Sv. Pētera baznīca nemaz neesot tik labā stāvoklī, kā šķiet, – torņa lifts nestrādā, padomju laikā veidotās torņa dzelzs konstrukcijas rūsē, jumts tek, fasādē plaisas, logi jāmaina, bet par komunikācijām un ugunsdrošību labāk nerunāt.
Delikātumu un papildu kaislības stāstam piešķir apstāklis, ka artavu Rīgas Vācu draudzes bijušā dievnama atjaunošanai būtu gatava sniegt Vācijas valsts, kuras parlamenta deputāti jau novēlējuši 5,2 miljonus eiro Vāgnera nama atjaunošanai Rīgā.
Gruzd aizdomas, ka palīdzības sniegšanu vācbaltu kultūras mantojuma saglabāšanas vārdā varētu saistīt, piemēram, ar baznīcas atdošanu vismaz daļējā Vācu Sv. Pētera draudzes valdījumā.
Te jāatceras, ka vācbaltieši no dievnama faktiski jau atteicās 1939. gadā, aizbraucot no Latvijas uz senču dzimteni. Jebkurā gadījumā atdošana LELB neatrisinās Sv. Pētera baznīcas renovēšanas problēmu.
Raugi, LELB pārvaldē jau atrodas Rīgas Doms, kura stāvoklis ir vēl trakāks nekā minētajam dievnamam. Lai kam arī baznīcu piespriestu, skaidrs, ka bez valsts finansējuma neiztiks.
Sagatavojuši: Ivars Bušmanis, Māra Libeka, Viesturs Sprūde
