Cik dārga bija dāvana Makroniem? Urbanovičs nesavaldās. Nedēļas notikumu apskats 7
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. “Taurenis” Žīgurs
Danai Reizniecei-Ozolai vajagot “uzsviest drosmei”. Tā pirms pieciem gadiem atpūtas kompleksā “Taureņi” bēdīgi slavenajam uzņēmējam Mārim Martinsonam sacīja esošais enerģētikas uzņēmuma “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs.
Ko Žīgurs ar to domājis? KNAB veiktās izmeklēšanas laikā pierādījumi tam nav gūti, bet viena no iespējām varētu būt iespējama kukuļdošana tā brīža ekonomikas ministrei par labvēlīgu balsojumu tobrīd gaidāmajā “Latvenergo” valdes konkursā.
Martinsons tajā vēlējies tikt vaļā no tā brīža valdes locekļa Arņa Kurga, kurš atbildējis par iepirkumiem.
Kriminālprocesu KNAB par “Taureņu” pirtīs veiktajām sarunām, kurās piedalījies arī bijušais “Latvenergo” valdes loceklis Māris Kuņickis, sāka vien 2018. gada beigās, bet noslēdza pirms pusgada pierādījumu trūkuma dēļ.
Interesanti, ka izmeklēšanas gaitā vienīgais no trim liecību neatteicās sniegt tieši Žīgurs, kurš LTV raidījumam “De facto” pirms nedēļas skaidroja, ka ar “uzsviest drosmei” domājis “ieraut mazu mēriņu”, taču viņu pārsteigusi Martinsona atbilde, kurā viņš būtībā norādījis, ka par katru sev vēlamu valdes locekli Reizniecei-Ozolai samaksās 50 (droši vien 50 000).
Šobrīd Žīgurs līdz 30. oktobrim devies ikgadējā atvaļinājumā, lai nodrošinātu “Latvenergo” padomes sāktās pārbaudes neitralitāti. Padome vētīs, vai uzņēmumam pēdējos gados bijusi labvēlīga attieksme pret ar Martinsonu saistītajiem uzņēmumiem un personām.
Kas ir Āris Žīgurs? Pirmo reizi kādā no valsts lielākajiem uzņēmumiem sācis strādāt 1996. gadā, kad tieši “Latvenergo” sāka strādāt par Termofikācijas pārvaldes komercdirektoru.
Tajā pašā gadā viņu ievēlēja par “Rīgas siltuma” prezidentu, kur viņš nostrādāja 14 gadus. 2010. gadā viņu ievēlēja par “Latvenergo” valdes priekšsēdētāju pēc tam, kad amatu korupcijas skandāla dēļ zaudēja “Latvenergo” prezidents Kārlis Miķelsons.
“Latvenergo” vadītāja iecelšanas konkursu tolaik vadīja šā brīža VARAM ministrs Juris Pūce, kurš tolaik Arta Kampara vadītajā Ekonomikas ministrijā bija valsts sekretārs.
Šaubas. Slikti labais vai labi sliktais priekšlikums
Piektdienas rīts žurnālistu aprindās pienāca satraukuma pilns: sociālajos tīklos nopublicēts tieslietu ministra Jāņa Bordāna priekšlikums par izmaiņām Latvijas Uzņēmumu reģistra likumā.
Tajā ministrs iesaka turpmāk atļaut patstāvīgu pieeju ierobežotas informācijas dokumentiem tiem žurnālistiem, kas saņēmuši Latvijā akreditētas augstskolas studiju programmas komunikācijas zinātnē direktora atzinumu par to, ka žurnālists pēdējos trīs gadus darbojies pētnieciskajā žurnālistikā atbilstoši labas pētnieciskās žurnālistikas praksei.
Radās jautājumi: kāpēc ministrs šādi grib šķirot žurnālistus un ko noziegušies attiecīgo studiju programmu direktori, ka viņiem tagad būs jāvērtē žurnālistu darbs.
Taču, kā uzskata Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Arta Ģiga, šis J. Bordāna priekšlikums patiesībā esot labāk nekā nekas.
Proti, jau divus gadus žurnālisti vairs nevar tikt klāt tādiem reģistra datiem, kas satur informāciju par uzņēmumu bijušajiem īpašniekiem, dibinātājiem utt. Iesniegtais priekšlikums, ja Saeima to atbalstīs, ļaus šos datus redzēt vismaz augstskolu pārstāvju akreditētiem žurnālistiem.
Augstskolas uz sabiedriskiem pamatiem (lasi – bez samaksas) esot gatavas veidot komisijas un šādu izvērtējumu sniegt.
Tomēr politiķu attieksme pret žurnālistiem ir pārdomu vērta. Zinot, ka izskanējusi vēlme arī ierobežot piekļuvi senākām valsts amatpersonu deklarācijām, redzams, ka žurnālistu iespējas strādāt pie nopietniem pētījumiem aizvien samazinās.
Turklāt saskatāma arī skaldi un valdi politika: visiem aizliedzam, bet pēc tam dažiem tomēr atļaujam.
Prieks. Makroniem līdzi aizripo “Ērenpreiss”
Francijas prezidents Emanuels Makrons un viņa kundze Brižita, pagājušajā nedēļā viesodamies Latvijā, tika pie oriģinālas un jēgpilnas dāvanas – diviem vēsturiskā Latvijas zīmola “Ērenpreiss” velosipēdiem.
Prezidenta kanceleja dāvanas izvēli pamato ar to, ka tas ir vietējais zīmols ar stāstu, kurš ietiecas Latvijas pirmās brīvvalsts laikā.
Turklāt šāda dāvana ir arī simboliski saistīta ar Eiropas Zaļā kursa vēstījumu un atbilst Makrona politiskajai nostājai virzībā uz zaļākas vides radīšanu.
Zīmolu “Ērenpreiss” 2005. gadā atjaunoja veiksmīgā ulmaņlaiku rūpnieka Gustava Ērenpreisa brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss. Septiņus gadus nodarbojies ar veco velosipēdu restaurāciju, 2012. gadā viņš uzsāk arī “Ērenpreisa” divriteņu ražošanu.
Jauno “Ērenpreisa” modeļu dizains top Latvijā, kur tie tiek arī komplektēti, bet velosipēdu detaļas īpaši uzņēmuma vajadzībām tiek izgatavotas pie atzītiem pasaules ražotājiem.
Ir zināms, ka Valsts prezidenta kanceleja “Ērenpreisa” velosipēdus dāvināšanai iegādājusies par to standartcenu, kāda norādīta arī uzņēmuma mājas lapā. Līdz ar to var izrēķināt, ka dāvanas kopējās izmaksas bijušas 1645 eiro.
Turpmāk Emanuels Makrons varēs doties dabai draudzīgā izbraucienā ar pilsētas divriteni “Gustav Blue”, bet Brižita Makrona – ar eleganto sieviešu modeli “Paula Ivory”.
Katrs no tiem standarta komplektācijā izmaksājis 790 eiro, bet Makrona kundzes velosipēds par papildmaksu 65 eiro aprīkots arī ar pītu groziņu.
Kopā ar divriteņiem Makronu pāris saņēmis arī vēstījumu par pašu “Ērenpreisa” ražotni un tās vēsturisko mantojumu.
Izgāšanās. Aizmirsa, ka neatrodas “Rīdzenē”
Kad pirms dažiem gadiem presē noplūda KNAB noklausīto “Rīdzenes” sarunu ierakstu atšifrējumi, daudzi bija nepatīkami pārsteigti, un ne tikai par to, kādā veidā tiek kārtoti politiskie un biznesa darījumi, bet arī par sarunas stilu – viņi taču pat trīs teikumus bez krievu valodas lamuvārdiem nespēj pateikt.
Tolaik īpaši neveiklā situācijā nokļuva viens no “Rīdzenes” sarunu “varoņiem” – “Saskaņas” līderis Jānis Urbanovičs, kurš bija rupji apsaukājis Saeimas kolēģi Aiju Barču (ZZS).
Pēc tam Urbanovičs daudzkārt atvainojās, televīzijā stāstīja, ka piedošanu lūdzis arī Aglonā, apmeklējot Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus.
“Tas man nāks līdzi visu mūžu. Daudzi aizmirsīs, es ne. Tā man ir briesmīga mācība,” apgalvoja “Saskaņas” politiķis. Acīmredzot grēku nožēla nav bijusi patiesa un nav nākusi no sirds, jo nu Urbanovičs atkal nokļuvis tādā pašā situācijā.
“Vaņa, tu neatbalsti Vilku, jo viņš “Liepājas metalurgu” iznīcināja. Un citiem latgaliešiem pasaki, ka vajag viņu vajag gāzt na**j,” šādi Urbanovičs izrunājies ne jau kaut kur viesnīcas numuriņā, bet Saeimas komisijā, kad tika apspriesta bijušā finanšu ministra Andra Vilka kandidatūra Latvijas Bankas padomei.
Urbanovičs gan bijis pārliecināts, ka teikto dzird tikai viņa sarunbiedrs, taču izrādījies, ka mikrofons palicis ieslēgts.
Un atkal jau “Saskaņas” līderis gatavs sev kaisīt pelnus uz galvas: “Esmu vainīgs. Nesavaldījos un lietoju rupjības.” Un arī Vilku aizsūtīt uz sarunā minēto vietu neizdevās, jo Saeima viņu apstiprināja amatā.
Pārsteigums. Saule putekļu mākonī
Astoņdesmitajos gados Brocēnu ielas bija pelēkbaltas. Cementa rūpnīcas dēļ. Tad putekļu koncentrācija bija 150 μg/m3 (mikrogrami kubikmetrā gaisa).
Kad iestājāmies Eiropas Savienībā, vides prasības jau bija 50 μg/m3, pirms desmit gadiem – jau 30 μg/m3. Pašlaik neredzamās cietās putekļu daļiņas PM10 no “Schwenk Latvija” rūpnīcas skursteņa pēc atkritumu dedzināšanas iziet 5–10 μg/m3, kaut gan normatīvi pieļauj 20 μg/m3.
Kāpēc piesaucam šos skaitļus? Rīgā Brīvības ielā un Valdemāra ielā šis putekļu piesārņojums vidēji ir ap 30 μg/m3. Bet 1. oktobrī Brīvības ielā tika novērota koncentrācija 186 µg/m³! Arī citviet Latvijā, tas bija virs normas – Rucavā (84), Liepājā (65), Rēzeknē (48 µg/m³).
Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs novērtēja Latvijas gaisa kvalitātes indeksu kā sliktu un veselību apdraudošu cilvēkiem, kuriem ir elpceļu problēmas.
Todien Latviju no dienvidaustrumiem sasniedza putekļu zona, kas dienas laikā šķērsoja valsts teritoriju, un arī vizuāli debesīs bija novērojama it kā plāna mākoņu sega, radot dūmakainu skatu uz sauli, ko apjūsmoja daudzi fotogrāfi.
Iemesls bija Ukrainas austrumos un Krievijas dienvidu daļā notiekošie ugunsgrēki, kā arī tuksnešainajos reģionos paceltās smilšu un putekļu daļiņas.
Kāda morāle? Varam likt vissmalkākos filtrus rūpnīcu dūmeņu priekšā, bet ar vienu vien ugunsgrēku vai pat smilšu vētru aiz Eirosavienības robežām Zaļais kurss tiek demontēts… Tas gan uz pāris dienām.
Gaisam nav robežu. Ja tepat aiz robežas vai Baltkrievijā vai Ukrainā, vai Krievijā arī rūpnīcu dūmeņi turpinās ražot putekļus, tad tikai “oglekļa nodoklis” uz robežas varētu nosargāt tīru gaisu iekšpus ES robežām.
Sagatavojuši: Raivis Šveicars, Māris Antonevičs, Ivars Bušmanis, Ilze Kuzmina, Ieva Ēvalde
