Šuplinska paliek viena, problēmas “paslaucīšana zem paklāja” un hokeja biļešu izgāšanās. Nedēļas notikumu apskats 30
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Šuplinska paliek viena
Cik strauji Ilga Šuplinska pirms nepilniem trim gadiem uzplaiksnīja pie Latvijas politiskā debesjuma, tikpat strauji pēdējās dienās viņas zvaigzne norietējusi. Bijusī izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska izstājusies no Jaunās konservatīvās partijas un apņēmusies strādāt Saeimā, taču ietekme ārpusfrakciju deputātiem parasti nav neko liela.
Turklāt ļoti apšaubāms, ka I. Šuplinska varētu pieslieties kādai citai no parlamentā pārstāvētajām partijām: koalīcijā esošās taču savā ziņā līdzdarbojušās viņas gāšanā no ministra krēsla, savukārt opozīcijā ir tikai ZZS, “KPV LV” un “Saskaņa”, kuru rindās I. Šuplinsku grūti iedomāties.
No Latgales nākusī filoloģijas doktore pirms ievēlēšanas Saeimā un iesēšanās ministres krēslā vairāk bija pazīstama kā aizrautīga Latgales kultūrvēstures un latgaliešu valodas popularizētāja. Tāpēc tika dzirdētas bažas, ka I. Šuplinskas lielākā uzmanība ministrijā tikšot veltīta latgaliešu valodai.
Taču vismaz publiski par tādām ministres aktivitātēm netika dzirdēts. Iespējams, darba lauks ministrijā bija tik plašs, ka vienīgais veids, kā I. Šuplinska varēja atgādināt par mazajām valodām, bija klātesošos vai attālināti klātesošos sveicināt ne tikai latviski, bet arī latgaliski un lībiski.
Vislielākā I. Šuplinskas uzmanība tika veltīta augstākās izglītības jomai: viņai nācās ciest sakāvi, kad centās pierādīt, ka Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks ievēlēts it kā nelikumīgi, taču apjomīgie Augstskolu likuma grozījumi, kam jāievieš pārmaiņas to pārvaldībā, gandrīz ir pieņemti un diez vai ministres nomaiņa to vairs apturēs.
Kaut augstskolu lobijs politiskajās aprindās aizvien ir spēcīgs un I. Šuplinska nav pirmā ministre, kas tieši pret augstskolām aplauzusi nagus.
Iespējams, I. Šuplinskas darbošanās vēriens parādīja ministrijas vājo kapacitāti, jo likumprojekti, kas no ministrijas tika nesti uz Saeimu, daudziem lika raukt uzacis: tie bieži vien nebija juridiski korekti sagatavoti. Vēl viena kļūda varētu būt bijusi ierēdņu rokādes: liekot Valsts izglītības satura centra vadītājam Guntaram Catlakam doties strādāt uz ministriju, šis profesionālis nozarei tika zaudēts, jo vēlāk G. Catlaks devās strādāt ārpus Latvijas. Taču nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara, un slinkošanu I. Šuplinskai nu gan nevar pārmest.
Viena no lietām, ko pārmet I. Šuplinskai, ir neprasme veidot dialogu ar sadarbības partneriem: augstskolām, pedagogu arodbiedrību, iespējams, arī ar citiem politiķiem.
Neziņa. “Zālamana lēmums” vai problēmas “paslaucīšana zem paklāja”?
Bieži lietotais izteiciens “Zālamana lēmums” frazeoloģijā tiek skaidrots kā asprātīgs, negaidīts risinājums un gudra izeja no nepatikšanām. Leģenda vēsta, ka senās Jūdejas valdnieks Zālamans esot atradis diezgan negaidītu veidu, kā izšķirt divu sieviešu strīdu par to, kura no viņām ir likumīgā māte kādam zīdainim.
Tā kā nekādu citu pierādījumu nav bijis, ķēniņš esot piedāvājis bērnu ar zobenu sadalīt divās daļās, un šajā brīdī īstā māte bijusi gatava uz visu, lai tikai tas nenotiktu, kas ļāvis Zālamanam izdarīt pareizos secinājumus un spriest taisnu tiesu.
Bet vai Saeimas aizvadītās nedēļas negaidītais lēmums nepievienot Varakļānus ne Rēzeknes novadam (kā to aktīvi centās panākt no Latgales ievēlētie deputāti, bet pret ko iebilda Satversmes tiesa), ne Madonas novadam (kā to iepriekš bija paredzējusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un vēlējās liela daļa vietējo iedzīvotāju), bet atstāt kā patstāvīgu novadu arī uzskatāms par Zālamana cienīgu lēmumu?
Drīzāk jau varētu teikt, ka tā ir problēmas “paslaucīšana zem paklāja”, lai ātrumā nedaudz atvēsinātu uzkarsēto gaisotni un neieslīgtu konstitucionālajā krīzē, kā to bija nodēvējis Valsts prezidents Egils Levits un vēl citi politiķi un eksperti.
Jāpiebilst, ka tāds atsevišķs Varakļānu novads līdz šim tā īsti nemaz nav ticis apspriests un neviens arī to neprasīja (atšķirībā no dažām citām pašvaldībām, kas ilgstoši cīnījās par savu patstāvību, tomēr to nepanāca), runa bija tikai par izvēli starp Madonas un Rēzeknes novadu jeb Vidzemi un Latgali, kad diskusija aizgāja vairāk kultūrvēsturiskā skatījumā.
Pašlaik Varakļāni, kur domes vēlēšanas plānotas 11. septembrī, kļūst par Latvijas vismazāko novadu ar knapi trīs tūkstošiem iedzīvotāju. Salīdzinājumam – nākamais mazākais pēc reformas ir Valkas novads ar 7,6 tūkstošiem iedzīvotāju, bet iepretī lielākie – Ogres novads ar 57,6 tūkstošiem, Valmieras novads ar 51 tūkstoti un Tukuma novads ar 44,7 tūkstošiem iedzīvotāju.
Lieki teikt, ka Varakļānu novads tā pašreizējā veidolā nu nekādi neatbilst reformas kritērijiem un arī no politiķu teiktā aplinkus izriet, ka tas jau tikai tāds pagaidu risinājums. Bet kāds tad būs īstais? Par to domāšot un lemšot kaut kad vēlāk.
Vilšanās. Nošāva greizi
Pasaules hokeja čempionāta rīkotāju un Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) izraudzītā biļešu tirgošanas politika izrādījās pagalam greiza un cilvēku pirktspējai neatbilstoša. Izņemot vienu spēli, pārējos mačos skatītāju tikpat kā nebija.
Līdzjutējus tribīnēs sāka laist aizvadītajā otrdienā, bet, ieraugot neadekvātās biļešu cenas, jau tad bija skaidrs, ka nekāda ažiotāža neradīsies. Uz grupu turnīra pēdējās dienas spēlēm biļetes maksāja 110 eiro, ceturtdaļfināliem – 165, pusfināliem – 220, bronzas spēli – 280, bet finālu – 340 eiro.
Tikai vienā mačā (Latvija – Vācija) varēja just hokeja gaisotni, jo uz to tika pārdotas 934 biļetes (ienākumi 102 704 eiro), otra apmeklētākā bijusi Kanādas un Krievijas Olimpiskās komitejas komandas ceturtdaļfināla cīņa, uz kuru it kā pārdotas 77 biļetes.
Sestdien uz Kanādas un ASV pusfinālu pārdeva 11 biļetes, uz Somijas un Vācijas spēli vēl mazāk. IIHF, saprotot, ka pamatīgi kļūdījušies, oficiālajos čempionāta dokumentos (spēļu protokolos un statistikā) skatītāju skaitu izslēgšanas spēlēs neatspoguļo, tam speciāli domātās ailītes atstājot tukšas. Visticamāk, tāpēc, ka negrib izskatīties smieklīgi.
Tajā pašā laikā IIHF un Latvijas Hokeja federācijas (LHF) vadība publiski savu kļūdu neatzīst. Aigars Kalvītis un Renē Fāzels kopīgā preses konferencē uzsvēra, ka, rīkojot čempionātu, uz skatītājiem nemaz neesot cerējuši, taču, uzlabojoties epidemioloģiskajai situācijai Eiropā un daļēji arī Latvijā, tāda iespēja radusies. Cenas noteiktas, it kā vadoties no iepriekšējiem pasaules čempionātiem, bet tā bija tīra maldināšana. Latvijas hokeja fani nebija gatavi maksāt tādu naudu, jo īpaši, ja nespēlē mūsējie.
Te gan tiek piesaukts, ka Latvijā vēl ir samērā maz cilvēku, kuri atbilda valdības noteiktajiem nosacījumiem – pabeigts vakcinācijas kurss vai izslimots Covid-19, tomēr ar adekvātām biļešu cenām, piemēram, uz pusfināliem, noteikti atnāktu vairāk par 20 cilvēkiem.
Uz šī fona jāatgādina, ka lielākā daļa no biļešu ienākumiem paliks IIHF rīcībā, lai gan čempionāta organizācijas komiteja no savas puses ieguldīja 70 000 eiro, lai izveidotu tehnoloģisko risinājumu biļešu kontroles sistēmas ieviešanā. Tā teikt, neatgūstamie izdevumi.
Darījums. Igauņu “Lido”
Paziņojums par jauna akcionāra piesaisti Gunāra Ķirsona dibinātajam sabiedriskās ēdināšanas flagmanim “Lido” zinātājiem lielu pārsteigumu neradīja. Jau kādu laiku oficiāli bija zināms, ka uzņēmuma īpašnieks meklē investoru. Pirms gada Ķirsons atklāja, ka līdzšinējais partneris Vladimirs Šestakovs izstājies no šīs partnerības un brauc prom, tāpēc plānots piesaistīt jaunu investoru.
Pērn publiskā telpā parādījās ziņas, ka par tādu varētu kļūt “Latvijas balzama” īpašniece “Amber Beverage Group Holding” jeb Krievijas miljardieris Jurijs Šeflers, ar kuru Ķirsonu vieno senākas darījumu saites (atpūtas kompleksa pārdošana pie Gaiziņa), taču tas nenotika.
Skaidrs, ka Covid-19 pandēmija pamatīgi sita pa ēdināšanas nozari un izņēmums nebija arī “Lido” – katru mēnesi zaudējumi bija apmēram 400 tūkstoši eiro. Zinot, ka “Lido” 2019. gadā strādājis ar 2,5 miljonu eiro zaudējumiem, var tikai aptuveni minēt, cik lieli ir kopīgie zaudējumi.
Pārsteigumu gan radīja tas, ka jaunais investors, Igaunijas izklaides industrijā labi pazīstamais uzņēmējs Ivars Vendelins ticis pie kontrolpaketes jeb 51% kapitāldaļu, jo iepriekš publiski tika vēstīts, ka Ķirsons nekad nevienam nenodos izšķirošo ietekmi uzņēmumā. Vendelins jau agrāk slavēja Ķirsona lolojumu un sola Latvijas vizītkarti – “Lido” vārdu – nest ārpus Latvijas ziemeļu virzienā. Vai un kā šie solījumi pildīsies, laiks rādīs. Tikai jācer, ka uzņēmums netiks pārreģistrēts Igaunijā, kur nodokļu zona ir uzņēmējiem pievilcīgāka.
Sagatavojuši: Ilze Kuzmina, Māris Antonevičs, Sandra Dieziņa, Gints Narogs
