Plūdi, interneta avārija, Krievijas vēstniecības saņemtā sūtījuma ekspertīze. Nedēļas notikumu apskats 3
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Slimnīcas cerība – Višņakovs
“Samilzusī krīze prasa izlēmīgus un straujus lēmumus un risinājumus. Pirmā informācija un pirmās sarunas, kas notikušas šodien, liek domāt, ka ledus ir sakustējies,” tā uzskata Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) padomes pārstāvis Valts Ābols.
Viņš netieši uzsit uz pleca 9. janvārī padomes ieceltajam slimnīcas valdes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājam Aleksejam Višņakovam, kurš jau pirmajā dienā savā amatā sāka nolīdzināt domstarpības starp Latvijas Onkoloģijas centra Onkoķirurģijas klīnikas ķirurgiem un slimnīcas administrāciju. Višņakovs esot izraudzīts tāpēc, lai ne tikai nodrošinātu pilnvērtīgu valdes darbību, bet arī stiprinātu komunikāciju.
“Aleksejs Višņakovs ir gan pieredzējis, gan ļoti ieredzēts darba kolēģis. Un tas liek domāt un paļauties, ka viņa pieredze arī līdzšinējās krīzēs, piemēram, Covid-19, ir bijusi ļoti nozīmīga. Viņš ir Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītājs, kurš ikdienā rīkojas izlēmīgi un pieņem atbildīgus lēmumus,” tā padomes izvēli pamatoja Ābols.
Višņakovs jau pirmajā dienā ticies ar galveno nemieru cēlāju Onkoķirurģijas klīnikas vadītāju Armandu Sīviņu un pēc tam paziņoja, ka viņiem neesot nekādu fundamentālu domstarpību. Vienojušies par turpmākajiem soļiem, kas tikšot īstenoti pa posmiem un atbilstoši veselības ministres uzdevumiem. Pats svarīgākais esot tas, ka ārsti turpināšot strādāt un nekādu pārtraukumu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā nebūšot.
Višņakovs savu kolēģu vidū ir pazīstams kā ļoti strādīgs un godprātīgs ārsts, kurš ilgu laiku vadīja pacientu uzņemšanas klīniku, kurā ik dienu nokļūst vairāk nekā 200 pacientu. Viņš ir ķirurgs un neatliekamās medicīnas ārsts, kurš nenodarbojas tikai ar administrēšanu, bet, lai nezaudētu savu kvalifikāciju, strādā par ārstu ne tikai universitātes slimnīcā, bet arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Ļoti smagos gadījumos viņš dodas izsaukumos pie pacientiem.
Arī Rīgas pilī Višņakova veikums ir novērtēts – viņš ir Atzinības krusta komandieris. Vairāki daktera kolēģi viņu raksturoja kā ļoti tiešu savos izteikumos, stingru un nereti pat skarbu, bet taisnīgu, kurš spējīgs tikt galā ar kritiskām situācijām. To viņš apliecinājis Covid-19 laikā, būdams gan klīnikas vadītājs, gan slimnīcas valdes pārstāvis, veiksmīgi organizējot milzīgo pacientu plūsmu izvietošanu slimnīcas nodaļās un ārstēšanu.
Daži klīniku vadītāji neslēpa, ka viņš varētu nākt iepriekšējā slimnīcas valdes priekšsēdētāja Imanta Paeglīša vietā, taču Višņakovs konkursam nav pieteicies. Ja pretendentu vidū neatradīsies neviena šim svarīgajam amatam piemērota persona, nav izslēgts, ka kolēģu cienītais Višņakovs varētu uzņemties lielākās valsts slimnīcas vadību.
Pārsteigums. Muļķis pie kloķiem
Pagājušajā nedēļā Latviju sasniedza vairāku sliktu ziņu vilnis, kas, iespējams, daudziem palika pat nepamanīts. Runa ir par avāriju Latvijas Valsts radio un televīzijas centrā (LVRTC), kas 9. janvāra pēcpusdienā uz nepilnu stundu pārtrauca interneta sakarus valstī, nebija pieejami dažādu valsts iestāžu elektroniskie pakalpojumi, daudzviet nebija pieejami arī mobilie sakari un pat radiopārraides.
Pirmā sliktā ziņa bija tā, ka avārijas iemesls esot bijusi “cilvēciska kļūda”. Taču ar to vēl nebija gana – gluži kā reklāmās “pērc vienu, otru dabū par brīvu” – mūs tūlīt pēc avārijas aplaimoja ar atklāsmēm, ka “vienam datu pievadam saskaroties ar tehnisku ķibeli, nav notikusi pārslēgšanās uz otro, kas attiecīgi ļautu turpināt nodrošināt pakalpojumus”, proti, šajā kritiski svarīgajā infrastruktūras objektā nestrādā arī avārijas gadījumiem paredzētā drošības sistēma. Un visbeidzot esam noskaidrojuši arī to, ka šādas avārijas gadījumā arī mobilie sakari daudzos gadījumos nebūs glābēji, jo arī mobilo sakaru uzņēmumi, kā izrādās, ir kritiski atkarīgi no LVRTC infrastruktūras. Tiek gan pieminēti dažādi šo uzņēmumu “pakalpojumu nepārtrauktības plāni”, bet, kad tiem jādarbojas, tad čiks vien iznāk.
Atziņa, ka sakari un elektroniskie pakalpojumi valstī atkarīgi no “cilvēciskām kļūdām”, ir diezgan uztraucoša. Ja avārijas iemesls būtu tehnoloģisks, to vēl varētu norakstīt uz nepietiekamu iestādes budžetu, kas nav ļāvis savlaicīgi nomainīt iekārtas, kuru kalpošanas laiks tuvojas beigām, – varētu vēlreiz nopūsties, ka Latvija nav tik bagāta valsts. Ja avārijas iemesls būtu hakeru uzbrukums, tad varētu sevi mierināt ar to, ka tiem jau kādreiz izdodas uzlauzt pat ļoti aizsargātas militārās datubāzes ārvalstīs. Taču LVRTC izplatītajā paziņojumā pēc notikušā tika norādīts, ka traucējumi radušies kāda piegādātāja vainas dēļ, kas sakaru tornī tobrīd veicis infrastruktūras paplašināšanas darbus, neoficiāli pieminot, ka līdzīgu incidentu kādā citā iestādē izraisījis neveikli zemē nomests skrūvgriezis. Citiem vārdiem sakot – pie vadības kloķiem nokļuvis muļķis, kas pats nav zinājis, ko dara, tādēļ visi palikuši bez sakariem. Katrā ziņā vienīgais, ko LVRTC plāno darīt, lai novērstu šādus gadījumus nākotnē, ir veikt instruktāžu. Cerams, ka tajā ieklausīsies, bet ja nu ne?
Bažas. Par plūdiem atceramies, kad tie sākušies
Aizvadītajā nedēļā dažu dienu laikā par teju deviņiem metriem pacēlās Daugavas ūdens līmenis, applūdinot ielas un dzīvojamos namus Jēkabpilī un novada pagastos lejpus pilsētas.
Meteorologi prognozē, ka strauji mainīgo laika apstākļu dēļ plūdu apdraudējums varot saglabāties līdz pat pavasarim. Vai plūdu cēlonis ir tikai nevaldāmais dabas spēks, kura dēļ aizvadītās dienas un naktis Jēkabpils apkārtnes iedzīvotājiem bija jāpavada satraukumā, par to hidrotehnikas lietpratēji nav pilnīgi pārliecināti.
Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Vides un būvzinātņu fakultātes lektors, hidrotehnikas inženieris Einārs Pundurs pieļauj, ka plūdi Jēkabpils pusē varētu būt saistīti ar Pļaviņu spēkstacijas darbību. Pēc viņa teiktā, uzņēmumam “Latvenergo” plūdu laiks esot pat ļoti izdevīgs, jo tad var saražot daudz elektrības. Kamēr upē ledus vēl ir plāns un nav sablīvējies, tikmēr ūdenskrātuvē parasti tiek uzturēts augsts līmenis. Bet, tiklīdz ledus sablīvējas, laikus būtu jāatver spēkstacijas slūžas, lai sablīvējums ieplūstu ūdenskrātuvē, kur tas, lēnām kūstot, nevienu neapdraudētu. Diemžēl enerģētiķi par šo apdraudējumu nedomājot. Viņiem rūp, lai krātuvē būtu pietiekami augsts ūdens līmenis un lai hidroturbīnas grieztos ar pilnu jaudu. Kad ledus sablīvējies, kā tas pašlaik ir Daugavā pie Jēkabpils, tad atvērt slūžas, lai pazeminātu līmeni ūdenskrātuvē, jau ir par vēlu. Einārs Pundurs atceras, ka jau 90. gados piedzīvoto plūdu laikā tika atzīts, ka Jēkabpils dambji pilnīgi nepasargā pilsētu un tās iedzīvotājus – tie ir tikai pagaidu aizsargs pret plūdiem. Bet, tā kā turpmākos gadus tik lielu plūdu nebija, par apdraudējumu aizmirsa un neko nedarīja, lai tas tiktu pilnīgi novērsts. Viņaprāt, lielākā nelaime ir tā, ka par aizsardzību pret plūdiem atceramies tikai tad, kad plūdi jau ir sākušies.
Kas būtu darāms, lai novērstu apdraudējumu iedzīvotājiem? Einārs Pundurs un Mazās hidroenerģētikas asociācijas vadītājs Jānis Irbe domā, ka viens atrisinājums varētu būt jaunas spēkstacijas būvniecība augšpus Jēkabpils. Tiesa, tai nav jābūt tik lielai kā padomju laikos uzbūvētā Pļaviņu vai Rīgas spēkstacija vai savulaik pie Daugavpils plānotā. Pēc Jāņa Irbes domām, spēkstacija būtu jābūvē kopā ar tiltu pāri Daugavai, kas būtu lētāk un atslogotu gan satiksmi pār Jēkabpilī savulaik uzbūvēto, gan mazinātu plūdu apdraudējumu Jēkabpils, Ogres un citu piekrastes apdzīvoto vietu iedzīvotājiem.
Noslēpums. Ekspertīze veikta, jautājumi paliek
Ekspertīzē noskaidrots, ka aizdomīgajā sūtījumā, ko gada sākumā saņēma Krievijas vēstniecība Latvijā, neesot nekas bīstams, paziņojusi Valsts policija. Kas tad ticis sūtīts un kāds bijis mērķis – tas paliek noslēpums. Tomēr, visticamāk, tas jāskata kopsakarībā ar visām citām aktivitātēm, kas kopš pagājušā gada 24. februāra notikušas ap Krievijas vēstniecību – daudzas protesta akcijas, Ukrainas atbalsta koncerts, ielas pārdēvēšana, milzīgs plakāts ar Putina-zombija seju iepretī vēstniecības logiem. Portālā “manabalss.lv” tiek vākti paraksti par elektrības atslēgšanu vēstniecības ēkai, ņemot vērā, kā Krievija, atriebjoties par zaudējumiem frontē, mēģina nodarīt kaitējumu Ukrainas iedzīvotājiem, atstājot viņus ziemā bez elektrības, siltuma un ūdens. Tāpat izskan aicinājumi vispār pārtraukt diplomātiskās attiecības ar agresorvalsti un izraidīt visus diplomātus. Pērn aprīlī Latvija pieņēma lēmumu pārtraukt Krievijas ģenerālkonsulātu darbību Daugavpilī un Liepājā, pēc tam gan lēmumi šajā ziņā vairs nav bijuši, lai gan iespējas vēl ir. Piemēram, Igaunija nupat paziņojusi, ka līdz 1. februārim Krievijai jāsamazina vēstniecības Tallinā darbinieku skaits līdz astoņiem diplomātiem un 15 administratīvajiem, tehniskajiem un apkalpojošajiem darbiniekiem, turklāt dodot mājienu, ka pati Krievija, ja vēlas, var arī atsaukt savu vēstnieku. Skaidrs, ka, karam ieilgstot, jautājums par to, kādas gan attiecības mēs veidojam un kāpēc te vispār vajadzīga tāda agresīvas un teroristiskas valsts pārstāvniecība, izskanēs vēl biežāk.
Dažādi aizdomīgi sūtījumi vēstniecībām, kas rada lielāku vai mazāku satraukumu, jau ir klasika, un nav tā, ka vienmēr tas ir tikai joks. Piemēram, ap 2001. gadu daudzas ASV vēstniecības visā pasaulē, tajā skaitā Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, saņēma vēstules ar baltu pulveri, kas vēlāk izrādījās Sibīrijas mēris. Savukārt pagājušā gada nogalē Ukrainas vēstniecība Spānijā saņēma t.s. vēstuļbumbu, un sprādzienā tika ievainots viens no darbiniekiem.
Sagatavojuši: Māra Libeka, Māris Antonevičs, Olafs Zvejnieks, Zigfrīds Dzedulis
