Degvielas cenu triki, policijas iebrukums bankā, jaunā valdība ir sagaidīta – nedēļas notikumu apskats 33
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Savas veiksmes upuris
Ar vienlaicīgu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmumu par bankas darbības pārtraukšanu un policijas iebrukumu bankā, izmeklējot apsūdzības par naudas atmazgāšanu lielos apjomos, gals pienāca vecākajai Latvijas privātbankai, 1993. gadā dibinātajai “Baltic International Bank” (“BIB”).
Neskatoties uz nelielo klientu skaitu, aiz šīs bankas izkārtnes vienmēr stāvējis viens no veiksmīgākajiem Latvijas baņķieriem – bijušais “Sovetskaja Molodjož” žurnālists un Latvijas PSR komjaunatnes centrālkomitejas instruktors Valērijs Belokoņs. Gandrīz 20 no 30 sava mūža gadiem “BIB” bija pazīstama tikai ar sasniegumiem – pirmā “MasterCard” un “American Express” maksājumu karšu piedāvātāja Latvijā, viena no pirmajām, kas iekļāvās starptautiskajā maksājumu sistēmā “Europay International” utt. Tas viss ļāva bankai labi pelnīt un saņemt balvas kā labākajai privātbankai bijušās PSRS teritorijā, bet Valērijam Belokoņam švītīgi ģērbties, gozēties žurnālu slejās, pirkt britu futbola klubus un būt Latvijā kultūras un mākslas mecenātam, ieguldīt ievērojamus līdzekļus Vecrīgas un Rīgas vēsturiskā centra atjaunošanā.
Taču V. Belokoņa karjeras galu un “BIB” sabrukumu noteica divi graujoši triecieni, no kuriem bija grūti izvairīties, jo tie saistīti ar viņa paša panākumiem. Pirmais no tiem – viņa vadītās bankas sekmes Kirgizstānā, kur viņam izdevās satuvināties ar kādreizējā šīs valsts prezidenta Kurmanbeka Bakijeva ģimeni. Belokoņa izveidotā “Manas bank” kļuva par pirmo banku Kirgizstānā ar Eiropas kapitālu un, pateicoties draudzībai ar prezidenta ģimeni, tā varēja strauji attīstīties. Taču 2010. gadā valstī notika revolūcija, un prezidents tika gāzts.
Jaunās varas dusmas vērsās pret veco eliti un tostarp arī elitei tuvo “Manas bank” un Belokoņu. Banka tika rekvizēta. Belokoņs neveiksmīgi tiesājās, citstarp tiesai konstatējot, ka caur šajā nabadzīgajā valstī strādājošo banku nepilnu divarpus gadu laikā izplūduši 5,2 miljardi ASV dolāru, ko neesot iespējams izskaidrot ar “parastu banku darbības praksi”. Pēc šī trieciena, kas iedragāja Belokoņa finanšu impēriju, sākās lejupslīde un galīgi “BIB” un Belokoņu piebeidza Latvijas finanšu sistēmas “kapitālais remonts” un tā ieviestās prasības zināt savus klientus un informēt par to aizdomīgajām darbībām finanšu noziegumu apkarotājus. FKTK lēmums pagājušajā nedēļā izbeidza bankas lēno agoniju.
Pārsteigums. Degvielas cenu svētku triki
Ceturtdiena, 15. decembris, autobraucējiem bija gandrīz kā pāragri atnācis Ziemassvētku vakars, kad visi priecīgi izsaiņo saņemtās dāvanas – vispirms “Circle K” un uzreiz pēc tam vairāki citi degvielas mazumtirgotāji paziņoja par apmēram 15–20 centu atlaidēm degvielai visās uzpildes stacijās noteiktu laika periodu dienas vidū.
Daudzi nesās uz uzpildes stacijām, stājoties rindā. “Circle K Latvia” preses relīzē rakstīja, ka īpašā trīs stundu akcija ir “dāvana ikvienam autobraucējam, lai svētku laikā izdotos kaut nedaudz samazināt ikdienas tēriņus”. Vai tiešām šo cenu samazinājumu jāskata kā dāvana vai tomēr 20 centus lētāka degviela īstenībā ir reālā degvielas cena, ņemot vērā šī brīža naftas cenu biržā? Uz to, piemēram, sociālajā medijā tviterī norādīja ekonomists Pēteris Strautiņš, aicinot autobraucējus izbeigt ārprātu, ņemot vērā, ka “akcija” ir atbilstoša degvielas cena biržā notiekošajiem procesiem. Attiecīgi šādai cenai būtu jābūt ikdienišķai, nevis ar pompu izziņotai.
Kad pēdējo reizi naftas cena bija 15. decembra līmenī, un kāda tad bija degvielas cena? Dati rāda, ka pēdējo reizi BRENT naftas cena esošo 81,2 dolāru/barelā līmenī (neskaitot decembra sākumu, kad tā bija noslīdējusi pat zem 80 dolāru līmeņa) bija 26. septembrī, bet vēl pirms tam – 2022. gada janvāra sākumā. Septembrī 95. markas benzīna cena Latvijā bija 1,71 eiro, bet dīzeļdegvielas – 1,76 eiro. Tātad – pat dārgāk nekā tagad. Cita bilde paveras par šī gada janvāri. Tad viens litrs benzīna maksāja 1,47 eiro, bet dīzelis – pat 1,31 eiro, kas ir apmēram tikpat vai pat vēl mazāk, nekā ceturtdien degviela Latvijā maksāja ar visām atlaidēm. Te arī ir atbilde tam, vai tiešām degvielas tirgotāji pagājšceturtdien nodarbojās ar labdarību vai tomēr cena bija tik augsta, ka tā bez problēmām ļāva tirgotājiem samazināt cenu pat par 20 centiem, no tā neciešot zaudējumus.
Bažas. “Atpalikušajā valstī” ne ar vienu nerunāja
Pirms dažām dienām kopuzņēmums AS “RB Rail”, kas ir atbildīgs par Eiropas standarta jeb 1435 mm sliežu platuma dzelzceļa uzbūvēšanu Baltijas valstīs un jauna savienojuma izveidi ar ES valstīm, izplatīja paziņojumu, ka atlaiž projekta ieviešanas procesu koordinējošā uzņēmuma valdes locekli un tehnisko direktoru Marku Filipu el Bezē.
“RB Rail” padomes priekšsēdētājs Roms Šveds notikušo skaidroja kā uzņēmuma un speciālista ar “spēcīgu profesionālo pieredzi” ilgstošu viedokļu atšķirību. Tā rezultējusies, panākot savstarpēju vienošanos par darba attiecību pārtraukšanu. Neraugoties uz to, ka atlaistā el Bezē vadībā pieņemti vairāki nozīmīgi stratēģiski lēmumi, piemēram, konsolidētie materiālu iepirkumi, elektrifikācijas apakšsistēmu stratēģijas izstrāde un ieviešana, kā arī sperti pirmie soļi kontroles vadības un signalizācijas stratēģijas izstrādei.
Atsaucoties uz šo faktu, trauksmi sociālajos tīklos sacēla cita bijusī “RB Rail” amatpersona, tagadējais opozīcijas deputāts Saeimā Kaspars Briškens. Viņa ieskatā esot atlaists kolektīvā cienīts, tehniski kompetentākais un starptautiski pieredzējušākais “Rail Baltica” vadības komandas loceklis. Vienlaikus deputāts jauno satiksmes ministru Vitenbergu aicinājis izvērtēt atbilstību amatam ministrijas deleģētajai “RB Rail” padomes loceklei Ligitai Austrupei, un novērst interešu konfliktus.
Sazinoties ar uzticamas informācijas avotiem “Rail Baltica” projekta vadības tuvumā, “Latvijas Avīze” noskaidroja, ka Marks Filips el Bezē neapšaubāmi bijis augstas raudzes dzelzceļa inženieris, taču viņa iepriekšējā praktiskā pieredze iegūta darbā ārpus ES teritorijas. Cik esot zināms, daudzus gadus viņš strādājis tagad plaši pasaulē dažādos aspektos izskanējušajā Katarā. “Rail Baltica” ieviešanas vadībā el Bezē nokļuvis atklātā konkursā apmēram pirms diviem gadiem. Tehniski varbūt arī spīdošās tehniskās zināšanas aizēnojusi tieši ES dzelzceļa tradīciju, kas vērsta uz visu iesaistīto pušu sadarbību, absolūta ignorēšana – francūzis nevienā neesot ieklausījies, jo visu zinājis tikai viņš vienīgais. Līdz ar to esot bijis grūti šeit strādāt viņam pašam un arī citiem, jo el Bezē sevi uzskatījis par vairākas pakāpes augstāku – aizvadīto divu gadu laikā šeit uz vietas ne ar vienu institūciju, speciālistu vai amatpersonu šajā “atpalikušajā valstī” vispār neesot runājis.
Vai tagad būs labāk? Reālie projektētāji un būvētāji uz to ļoti cer. Tomēr projekta vadības iekšējās nesaskaņas un intrigas nepalīdz, jo tagad esot jau pilnīgi skaidrs – ES turpmākā prioritāte satiksmes jomā būšot palīdzība karā sagrautā Ukrainas dzelzceļa atjaunošanai.
Darījums. Atbilstoši Latvijas politiskajām tradīcijām
“Labs nāk ar gaidīšanu” – diez vai šo teicienu kāds attiecinās arī uz jauno valdību, kuras tapšana prasījusi divarpus mēnešu – kopš Saeimas vēlēšanām 1. oktobrī līdz koalīcijas līguma parakstīšanai un parlamenta balsojumam 14. decembrī. Koalīcijas partneri paši sev bija nolēmuši sarežģīt dzīvi, vispirms ilgstoši diskustējot par jautājumiem, kurus varētu atrisināt diezgan ātri, pēc tam izdomājot ieviest jaunus amatus un steigā mēģinot izdzīt cauri parlamentārajām procedūrām atbilstošus likuma grozījumus.
Kā tagad izrādās, ideja par ministra biedriem bijusi tikai teorētiska, jo pagaidām neviens tāds jaunajā Krišjāņa Kariņa Ministru kabinetā nav parādījies. Bet, iespējams, tas arī ir apzināts solis, lai neizsauktu uz sevi lieku uguni. Kā zināms, ministru biedriem atsevišķs Saeimas balsojums nebūs vajadzīgs, tāpēc tālāk jau tā būs tāda koalīcijas iekšējā darīšana. Tomēr arī partiju sarunās un mediju intervijās tik daudz uzsvērtā valdības deklarācija nekādas ovācijas nav izpelnījusies. Iespējams, vislabāk šo noskaņu raksturo Valsts prezidenta Egila Levita atziņa, ka deklarācija “nekādā ziņā nav uzskatāma par ambiciozu, tomēr atsevišķās jomās ir saskatāms zināms izrāviena potenciāls”.
Kopumā valdība atbilst Latvijas politiskajām tradīcijām – tajā ir gan ilgdzīvotāji (kā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un bijušais premjers, tagad iekšlietu ministrs Māris Kučinskis), gan “universālie kareivji”, kuriem nesagādā problēmas pārlekt no vienas jomas uz citu (bijusī veselības, bet tagad izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša, bijušais ekonomikas, tagad satiksmes ministrs Jānis Vitenbergs), gan debitanti (labklājības ministre Evika Siliņa, zemkopības ministrs Didzis Šmits). Un, protams – “viesspēlētāji” jeb partiju žargonā – “profesionāļi”, kas nav piedalījušies vēlēšanās vai iepriekš izrādījuši vēlmi ieņemt politiskus amatus, bet pēkšņi to dara. Šo lomu šoreiz spēlē līdzšinējā Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore, bet tagad veselības ministre Līga Meņģelsone.
Pirmais darbs jaunajai valdībai jau zināms – nākamā gada budžets, kura pieņemšana kārtējo reizi pēcvēlēšanu gaisotnē iekavējusies, liekot pat uzdot jautājumu, vai tiešām tas ir labi, ka vēlēšanas notiek oktobrī, kā to paredzējuši Satversmes tēvi.
Sagatavojuši: Olafs Zvejnieks, Māris Antonevičs, Ilmārs Randers, Raivis Šveicars
