Pūce slīcina līdaku? Rēderisma izaicinājums. “LA” nedēļas apskats 1
Cilvēks. Pūce slīcina līdaku?
Piektdien notika tas, ko daudzi gaidīja jau sen, vērojot izšķērdīgo un korupcijas skandāliem bagāto saimniekošanas stilu Latvijas galvaspilsētā Rīgā. Pēdējā laikā to pavadīja arī izteikti ciniskā domes priekšsēdētāja Nila Ušakova reakcija uz pārmetumiem, kas visu pamatoja kā “nacionālistu” vēlmi izrēķināties ar viņu, “tāpēc ka krievs”. Nu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (“Attīstībai/Par”) sagatavojis un izdevis rīkojumu par Ušakova atstādināšanu no amata.
Tas noteikti vairo Pūces kā darītāja tēlu, kas viņam ļoti nepieciešams, lai īstenotu savu lielo mērķi – pašvaldību reformu, kurai jau tagad veidojas ievērojama opozīcija. Politiski Pūce un viņa partija ir ieguvēji, jo var sevi pretstatīt, piemēram, Nacionālajai apvienībai, kuras politiķi gan daudz runāja par Ušakova pārkāpumiem, taču partiju pārstāvošais iepriekšējais VARAM ministrs Kaspars Gerhards tikai pēc īpaša uzaicinājuma sāka kustēties šajā virzienā.
Vienlaikus var piekrist arī NA un citu skeptiķu iebildumiem, ka Ušakova atstādināšana ir tikai simboliska formalitāte, jo vara Rīgas domē nemainās, tātad, visticamāk, kurss paliks līdzšinējais. Būtiskāks būtu lēmums atlaist visu domi un rīkot ārkārtas vēlēšanas, kam Pūce neredz pamata.
No sabiedrisko attiecību viedokļa piektdienas lēmums ir spilgts un skaļš, tomēr no praktiskā viedokļa tas neko īpaši nemaina.
Nils Ušakovs jau paziņojis, ka kandidēs uz Eiropas Parlamentu un pēdējos mēnešos veicis visus priekšdarbus varas maiņai. No šī viedokļa rīkojums par Rīgas mēra atstādināšanu pielīdzināms Krilova fabulai, kurā līdakai tika piespriests “bargs sods” – noslīcināt to upē. Protams, lai izskatītos ticamāk, līdakai pirms aizpeldēšanas Briseles dziļajos ūdeņos nāksies vēl nedaudz paspirināties un pašļakstīties, ko arī tuvākajā laikā varēsim vērot.
Pārsteigums. Rēderisma izaicinājums
Nedēļas laikā, kopš šajā pašā rubrikā rakstījām par jauno Latvijas Televīzijas valdes locekļu izvēli un sašutuma vētru, kas pamazām sāka celties no dažādām pusēm, notikumi ir attīstījušies tik strauji, ka tēlaini to varētu nodēvēt arī par vētras pārvēršanos orkānā. Visticamāk, ka orkāns nenorims pats no sevis un ka neizbēgami tas prasīs kādu upuri.
Kā darbojošās personas uz skatuves šajā publiskajā procesā nedēļas laikā ir nākuši klāt daudzi – partiju pārstāvji, Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) biedri, LTV pašreizējais valdes loceklis Ivars Priede un citi televīzijas darbinieki.
Tomēr visspilgtākais uznāciens bija LTV žurnālistam un raidījuma “Viens pret vienu” vadītājam Gundaram Rēderam, otrdienas vakarā tiešraidē raidījuma beigās nākot klajā ar savu personīgo kritisko viedokli par konkursā izvēlēto LTV valdes priekšsēdētāju Eināru Gielu un aicinot NEPLP pārskatīt konkursa rezultātus.
Apzināti vai neapzināti, bet pieredzējušajam žurnālistam izdevās mest tik spēcīgu izaicinājumu E. Gielam un NEPLP, ka tas varētu ieiet vēsturē ar apzīmējumu “rēderisms”.
Diemžēl nedz E. Giels, nedz NEPLP nebija gatavi tādam izaicinājumam. It īpaši jau E. Giels, kurš intervijā Latvijas Radio pēc otrdienas raidījuma nespēja demonstrēt nedz labas zināšanas par personāla vadību, nedz žurnālistu ētiku, nedz komunikāciju plašsaziņas telpā.
No E. Giela piņķerēšanās intervijas laikā varēja rasties iespaids, ka viņš par šo “izaicinājumu” varētu atbrīvot G. Rēderu no amata. Tas pielēja eļļu ugunij un lika asi reaģēt gan LŽA, gan LTV darbiniekiem, kuri publiski pauda gatavību aiziet no darba sabiedriskajā medijā, ja tiks atlaists G. Rēders.
Diemžēl arī NEPLP locekļi, atšaudīdamies no politiķu pārmetumiem, nespēja pamanīt baļķi savā acī – amatam nepiemērota LTV valdes vadītāja izvēli konkursā. Te neder argumenti, ka izvēlējāmies labāko no tā, kas bija pieejams.
Tas, ka politiķiem šajā situācijā būtu “jāstāv pie ratiem”, tieši neiejaucoties un neizdarot spiedienu uz NEPLP, ir skaidrs, taču tikpat skaidrs ir tas, ka NEPLP būs jāturpina atbildēt un sarkt par savu lēmumu tik ilgi, kamēr konkursa rezultāti netiks pārskatīti.
Darījums. Māju par skaidru naudu vairs nenopirkt
Pēc ilgiem strīdiņiem aizvadītajā nedēļā Saeima pieņēma likuma “Par nodokļiem un nodevām” grozījumus, kuri no šī gada 1. maija nekustamo īpašumu pircējiem aizliedz maksāt par pirkumiem skaidrā naudā.
Ar šiem likuma grozījumiem valsts mēģinās novērst fiktīvus darījumus, kuros pircējs un pārdevējs līgumā ieraksta mazāku summu, nekā mutiski vienojušies patiesībā, tādējādi mākslīgi samazinot valstij maksāto 2% nodevu.
Finanšu ministrijā sākotnēji sagatavotie un valdības apstiprinātie likuma grozījumi bija krietni stingrāki. Tie paredzēja, pirmkārt, samazināt skaidras naudas maksājumu griestus – 3000 eiro pašlaik noteikto 7200 eiro vietā. Otrkārt, noteikt ierobežojumu 1500 eiro apmērā automašīnu pirkumiem. Valsts ieņēmumu dienests atklājis, ka skaidrā naudā visbiežāk maksā lietoto automašīnu tirdzniecības vietās.
Tādējādi tirgotājiem esot lielas iespējas slēpt peļņu un nemaksāt valstij nodokļus.
Bet šos Finanšu ministrijas plānotos ierobežojumus Saeima noraidīja, piekāpdamās uzņēmēju iebildumiem. Automašīnu lieltirgotāji uzskata, ka šādi ierobežojumi būtiski samazināšot nozares konkurenci. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā spriež, ka, ieviešot šādus ierobežojumus, Latvijas iedzīvotāji kārtos darījumus Igaunijā vai Lietuvā, kur to nav vispār. Latvijas tiesībsargs uzskata, ka šie sākotnēji plānotie skaidras naudas ierobežojumi aizskar personas privāto dzīvi un tiesības tikt neizsekotai.
Mācība. Olainbusa apvērsums
Tautas gudrība saka – kur liela nauda, tur lieli s..di. Pagājušajā nedēļā šo gudrību uz savas ādas sajuta nu jau bijušais “Olainfarm” padomes priekšsēdētājs Pāvels Rebenoks un bijušais padomes loceklis Mārtiņš Krieķis, kuri tika atcelti no saviem amatiem un pret kuriem, iespējams, tiks izvirzītas apsūdzības par pilnvaru pārsniegšanu un citiem pārkāpumiem.
Abi atceltie tagad raud krokodila asaras par to, ka viņu atcelšana un uzņēmuma valdes maiņa novedīšot pie uzņēmuma izsaimniekošanas, un draud ar tiesiskajām sekām Uzņēmumu reģistram, kas reģistrēja, tātad atzina par likumīgiem, pirmdien autobusā notikušās akcionāru sapulces lēmumus par uzņēmumu padomes maiņu. Tomēr, ja abiem bijušajiem vadītājiem būtu konkrētas ziņas par jaunās vadības ļaunajiem plāniem, tad šīs ziņas jau būtu publiskotas.
Tā nav noticis – tātad tās ir tukšas spekulācijas.
Pagaidām redzams tikai tas, ka jaunā vadība cenšas atjaunot uzņēmuma akciju tirdzniecību biržā, kas tika pārtraukta lielā mērā tieši abu atcelto darbošanās dēļ.
Ja turpmākā tiesāšanās par un ap uzņēmumu nenovedīs pie pirmdien pieņemto lēmumu maiņas vai atcelšanas, “Olainfarm” jaunās varas pārstāvjiem vajadzētu autobusu, kurā notika akcionāru sapulce, “Olainbusu”, likt uz postamenta kā pieminekli. Pirmkārt, kā liecību par Latvijas vēsturē visefektīvāk izmantoto platību – nieka pārdesmit kvadrātmetros tika paveikta varas maiņa vienā no lielākajiem Latvijas uzņēmumiem. Telpu izmantošanas efektivitātes ziņā sacensties ar “Olainbusu” varētu tikai kuģis “Saratova”, uz kura 1919. gadā pēc Baltijas landesvēra karavīru paveiktā puča divarpus mēnešus darbojās Kārļa Ulmaņa valdība. Otrkārt, tāpēc, ka pēc ekonomisko seku nozīmes Latvijā šo busiņu turpmāk varēs salīdzināt ar dzelzceļa vagonu Kompjēņā, Francijā, kur tika parakstīti Pirmā pasaules kara beigu pamiera dokumenti, bet Otrajā pasaules karā – Francijas kapitulācijas akts.
Noslēpums. Aktīvie Krievijas specdienesti
Latvijas Valsts drošības dienests (VDD, agrāk zināms ar nosaukumu Drošības policija) publicējis savu pārskatu par darbu aizvadītajā gadā. Tas ieturēts iestādei raksturīgajā stilā – vairāk runāts par tendencēm, mazāk par konkrētiem gadījumiem.
Tā, piemēram, VDD norāda, ka pret Latviju aktīvi turpinājuši strādāt visi Krievijas specdienesti: Federālais drošības dienests (FSB), kas, neskatoties uz pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienesta mandātu, veic izlūkošanas darbības pret bijušajām Padomju Savienības valstīm; Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenā pārvalde (plašāk zināma ar akronīmu GRU) un Ārējās izlūkošanas dienests (SVR). Turklāt: “Līdzīgi kā iepriekšējos gados, arī pērn izlūkaktivitāšu vēriena ziņā pret Latviju redzamākais Krievijas specdienests bija FSB.”
Ko un kā katrs no tiem tieši darījis, no pārskata daudz uzzināt nevar. Tiesa, viens interesants piemērs tomēr tiek dots: “… varēja fiksēt gadījumus, kad Krievijas Federācijas FSB Robežsardzes dienesta vai Iekšlietu ministrijas Galvenās migrācijas jautājumu pārvaldes piesegā tika izzināts Latvijas valstspiederīgo viedoklis par valsts dalību starptautiskajās organizācijās, attieksme pret NATO un ES, Krieviju un dažādiem aktuāliem notikumiem pasaulē un Latvijā.”
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Olafs Zvejnieks, Sanita Upleja, Zigfrīds Dzedulis
