Pacienti kā ķīlnieki, inflācijai desmitgades rekords un neziņa, kurš aizstās Maizīti. Nedēļas notikumu apskats 13
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Pietrūcis “stingrās rokas”
No šodienas Latvijas valsts un pašvaldību iestādēs nevar strādāt darbinieki bez Covid-19 sertifikāta, un šie noteikumi īpaši smagi skar daudz skolas un slimnīcas. Arī Daugavpils reģionālās slimnīcas vadītājs Grigorijs Semjonovs aizvadītajā ceturtdienā uzrakstīja pirmos rīkojumus par to kolēģu atbrīvošanu no amata, kuri atsakās potēties pret kovidu. Tas bijis izmisuma solis, jo valdes priekšsēdētājs esot izsmēlis visas citas iespējas, lai mudinātu mediķus un darbiniekus vakcinēties.
“Biedēšana un piespiešana jāizmanto tad, kad vairs nav citu variantu. No vienas puses, tā bija mana kļūda, ka es visu šo laiku vēlējos, lai kolēģi paši nonāk līdz atziņai, ka viņu vienīgā izvēle cīņā ar pandēmiju ir vakcinēties. Plaši stāstīju par nepieciešamību potēties, tika rādīts video, kur to skaidroja pieredzējuši ārsti.
Kolēģi piedalījās semināros un paši taču ik dienu redz, kas notiek kovida nodaļās. Bet principā pats galvenais ir tas, ka visu šo laiku biju devis viņiem cerību, ka mēs, lūk, kopā parūpēsimies par epidemioloģiski drošu vidi, ka bez vakcinācijas neiztiksim, pretējā gadījumā izdegsim, nepavilksim,” stāsta Semjonovs.
Viņš ir jaunākais reģionālo slimnīcu vadītājs un tagad uzskata, ka tieši šī naivā cerība, ka kolēģi paši sapratīs, ka līdz 15. novembrim ir jāsapotējas, jo bez vakcinācijas nebūs iespējams turpināt darbu, ir viņa vēl nepietiekamās pieredzes vadošā amatā dēļ.
Semjonovs slimnīcas vidi iepazinis, jau studējot ekonomiku Latvijas Universitātē, jo strādājis par krāvēju, vēlāk, kad ieguvis augstskolas diplomu, bijis kasieris, tā pamazām kāpis pa karjeras kāpnēm, līdz kļuvis par galveno ekonomistu un vēlāk – reģionālās slimnīcas valdes locekli. Semjonovs tagad redzot, ka viņam atšķirībā no pieredzējušajiem slimnīcu vadītājiem pietrūcis “stingrās rokas”. “Demokrātiska pieeja ir labs rīks ierastā režīmā, bet, kad valstī ir ieviesta ārkārtēja situācija un kad cilvēki paši nespēj pieņemt lēmumus, jānāk autoritāriem lēmumiem,” viņš atzīst.
Rīkojumi par atbrīvošanu no amata esot devuši rezultātu, jo strauji sarūk nevakcinēto kolēģu skaits. Darbinieki potējušies gan nedēļas nogalē, gan arī plāno to darīt šodien, jo uz pirmo injekciju pieteikušies 89 no viņiem.
“Beidzot viņi sāk saprast, ka jābūt solidāriem ar pārējo sabiedrību, ka mēs nedrīkstam aizvērt nodaļas stacionārā un nesniegt akūto palīdzību. Tiesa, ir daļa darbinieku, kuri vakcinējas tikai tādēļ, lai nepazaudētu darbu,” saka Semjonovs.
Mācība. Pacienti kā ķīlnieki
No 14. novembra Nacionālais veselības dienests (NVD) ir pārtraucis līgumu ar četrām ģimenes ārstu praksēm – divām Rīgā, vienu Kuldīgā un Balvos, jo dakteres nevēloties potēties pret kovidu. Rīgas ģimenes ārstēm, visticamāk, ātri atradīsies aizstājēji, jo tie jaunie ģimenes ārsti, kuri gaida rindā uz savu prakses vietu, vislabprātāk vēlas strādāt tieši Rīgā. Reģionos ir sarežģītāk.
Kamēr Balvu ģimenes ārstes Modrītes Silaunieces vietā, kuras praksē reģistrējušies 1772 pacienti, tiks atrasts jauns dakteris, tikmēr viņas pacientu ārstēšanu sola uzņemties Līga Kozlovska, kura ir arī Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas prezidente. Viņai jau tagad ir ļoti liela prakse – vairāk nekā divi tūkstoši pacientu, tāpēc Silaunieces praksē pagaidām strādāšot Kozlovskas apmācītā rezidente.
Daudz sarežģītākā situācijā ir Kuldīgas ārstes Zandas Zaueres pacienti, jo viņi ir kļuvuši par tādiem kā ķīlniekiem tādēļ, ka viņu dakterīte atsakās pildīt valstī noteiktās prasības. NVD aicina viņus piereģistrēties pie citiem Kuldīgas ģimenes ārstiem un vērš uzmanību, ka ģimenes ārsts nav tiesīgs atteikt reģistrēt savā praksē iedzīvotājus, kuru deklarētā dzīvesvieta atrodas ārsta pamatdarbības teritorijā, kā arī jau reģistrēto pacientu bērnus, laulāto vai vecākus.
Bet tajā pašā laikā ministrijas sniegtā informācija liecina, ka ģimenes ārsts var atteikties reģistrēt pacientus, ja ārstam jau ir pilna prakse, proti, 800 bērni vai 1800 pieaugušie. Pie Zaueres ir reģistrētas 1803 personas, un citiem Kuldīgas dakteriem pacientu ir tik daudz, ka citus drīkst atraidīt. Tas ir strupceļš, no kura pagaidām nav izejas un kurš liek daudz nopietnāk un straujāk meklēt risinājumus, lai arvien vairāk pacientu Latvijā, īpaši laukos, nepaliktu bez dakteriem, jo jāņem vērā, ka trešdaļa no viņiem ir pensijas vecumā un liela daļa tuvu tam.
Satraukums. Ceļā uz inflācijas virsotni
Nupat inflācija Latvijā sasniegusi desmitgades rekordu. Oktobrī, salīdzinot ar 2020. gada oktobri, vidējais patēriņa cenu līmenis palielinājies par apaļiem 6%, to pagājušajā nedēļā paziņoja Centrālā statistikas pārvalde. Taču tas vēl nav viss.
Pārtikai šobrīd vēl tikai 4,5% cenu pieaugums. Vidēji. Piena pudeles cena veikalā arvien vairāk pārlec vienam eiro, un piens jau ir par 10% dārgāks nekā pirms gada. Bet visstraujāk kāpusi cena ir kartupeļiem (+37,1%), augu eļļai (+26,8%), svaigiem dārzeņiem (+14,8%). Šoruden tas nav tik daudz atkarīgs no ražas, kā no energoresursu cenu pieauguma.
Arī energoresursu cenu pieaugums piena cenu neietekmē uzreiz. Tagad to ietekmē slaukšanas aparāta darbināšana, piena vešana un pārstrāde, bet tā gāze, ko nokurina minerālmēslu gatavošanā, produktu cenā atspoguļosies tikai nākamgad, kad gotiņas saņems jauno lopbarību.
Kaut arī mūsu maciņi inflāciju visātrāk pamana pārtikas veikalos, tomēr pārtika devusi tikai sesto daļu no inflācijas pieauguma. Vislielākie tās veicinātāji ir transporta (+15,6%) un mājokļu uzturēšanas (11,8%) izmaksas. Abas kopā tās dod četrus no sešiem pieauguma procentpunktiem.
Tas, ka lielāko cenu kāpumu izraisīja ar transportu saistītas preces un pakalpojumi, jau labu laiku nolasām no cenu tablo benzīntankos – gada laikā degvielas cenas pieaugušas par trešdaļu (+33,4%, bet dīzeļdegvielai vēl vairāk).
Mājokļa izmaksas palielinājās par 11,8% – sākta apkure, dārgāka elektrība un gāze. Dārgāki arī mājokļa uzturēšanas un remonta pakalpojumi, mājokļa īre, materiāli remontam un pat atkritumu savākšana.
Optimisti var priecāties, ka inflācijas ziņā atpaliekam no Igaunijas (7%) un Lietuvas (8%). Bet pesimisti var secināt, ka augstāka inflācija ir tur, kur straujāka ekonomikas izaugsme un algu kāpums.
Inflācijas pieaugums neizbēgami turpināsies, ko enerģētikas jomā valdība nolēma kompensēt, bet kas, visticamāk, pieaugumu kompensēs tikai daļēji. “Rīgas siltuma” apkures tarifu otrreizējs sadārdzinājums no novembra atstarosies jau nākamajā rekordā. Tomēr inflācijai nākamā gada sākumā nevajadzētu sasniegt divciparu skaitli.
Neziņa. Kurš aizstās Maizīti?
Pieminot aizvadītajā nedēļā 60 gadu vecumā mūžībā negaidīti aizgājušo Jāni Maizīti, šķiet, daudzi vairāk atcerējās, kāds viņš bijis kā ģenerālprokurors (no 2000. līdz 2010. gadam), nevis Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors (no 2013. gada).
Tas arī saprotams, jo ģenerālprokurors bieži uzstājas publiski, un tieši Maizīša laikā bija daudzas skaļas lietas, kuru nosacītos nosaukumus atceras un piemin vēl tagad – “Jūrmalgeita”, “Digitalizācijas lieta”, “Lemberga lieta”…
Maizīša kandidatūras izgāšana Saeimas balsojumā, kad viņš 2010. gadā trešo reizi bija piekritis kandidēt uz ģenerālprokurora amatu, tika saistīta ar oligarhu atriebību, lai gan tolaik balsojumi par amatpersonām notika aizklāti un varēja tikai izteikt minējumus, kuru partiju pārstāvji tam pielikuši roku. Savukārt SAB varētu saukt par visslepenāko iestādi Latvijā, un arī tā vadītājam pienākas būt noslēpumainam, ko Maizītis konsekventi ievērojis.
Likumā teikts, ka SAB “veic izlūkošanas un pretizlūkošanas darbību, iegūst, apkopo, uzkrāj, uzglabā, analizē un izmanto ar valsts drošību, aizsardzību un ekonomisko suverenitāti saistīto informāciju, lai nosargātu valsts konstitucionālo iekārtu, valstisko neatkarību un teritoriālo neaizskaramību pret ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem, kā arī aizsargātu valsts militāro, ekonomisko, zinātnisko un tehnisko potenciālu un valsts noslēpumus”.
Tātad diezgan plašs darbības lauks, kam liela nozīme ir tieši krīzes apstākļos. Skaidrs, ka SAB direktors ir ietekmīgs amats, par kuru varētu notikt arī politiska tirgošanās. Pagaidām iespējamā pēcteča vārdi nav izskanējuši. Piektdien Valsts prezidents Egils Levits žurnālistiem sacīja, ka pretendentu loks esot šaurs, taču daži kandidāti viņam esot padomā. Ļoti iespējams, ka tiks meklēts kāds no drošības dienestu profesionāļu vidus.
Pirms Maizīša SAB vadīja Jānis Kažociņš (amatā no 2003. līdz 2013. gadam), kurš iepriekš bija brigādes ģenerālis britu bruņotajos spēkos, bet Lainis Kamaldiņš (no 1995. līdz 2003. gadam) pirms pienākumu pildīšanas bija politiķis un Saeimas deputāts no “Latvijas ceļa”.
Sagatavojuši: Māra Libeka, Māris Antonevičs, Ivars Bušmanis
