Misāne pošas uz mājām, partijām patīk lieli uzpleči.”LA” nedēļas notikumu apskats 0
Cilvēks. Pierādījumu analizētājs
Lai gan sabiedrība gaidīja no Zolitūdes traģēdijas krimināllietas iztiesātājiem tikai vienu – visu uz apsūdzēto sola sēdošo iesēdināšanu cietumā uz ilgiem gadiem –, Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas tiesnesis Erlens Ernstsons aizvadītajā nedēļā nāca klajā ar pirmajā brīdī pārsteidzošu lēmumu.
Proti, tiesnesis paziņoja, ka astoņi apsūdzētie attaisnoti, bet sešu gadu cietumsods jāizcieš un 5,5 miljoni eiro kompensācijas jāmaksā tikai būvinženierim Ivaram Sergetam.
Kā tas tā var būt? Neizpratni par, kā Ernstsons pats to atzina, “pārgalvīgo” un “pārdrošo” lēmumu pauda gan amatpersonas un politiķi, gan sabrukušajā lielveikalā bojāgājušo tuvinieki un cietušie, izsakot pārmetumus gan par tiesnešu nekompetenci, gan Latvijā valdošo tiesisko nihilismu.
Šajā vispārējā sašutumā teju nepamanīti palika tiesas blakuslēmumi, ar kuriem Ernstsons aicināja ierosināt kriminālprocesu gan pret sabrukušā lielveikala metāla konstrukciju ražotāju, gan pret trim lietā iesaistītajiem prokuroriem, kuri, tiesnešuprāt, strādājuši nekvalitatīvi, gan uzraugot pirmstiesas izmeklēšanu, gan uzturot valsts apsūdzību.
Iespējams, pilnajā spriedumā būs apskatīti arī citi jautājumi, kas pirms sešiem gadiem noveda pie lielveikala sabrukšanas un 54 cilvēku bojāejas, piemēram, par nesakārtoto būvniecības sfēru.
Kad Ernstsonu 2015. gadā norīkoja Zolitūdes traģēdijas krimināllietas izskatīšanai, viņam bija tikai mazliet vairāk nekā viena gada tiesneša darba pieredze. Taču sarežģīto lietu, neraugoties uz sabiedrības spiedienu, četru gadu laikā Ernstsons noveda līdz rezultātam.
Biznesa augstskolas “Turība” juristus absolvējušais Ernstsons ir detektīva Šerloka Holmsa radītāja Artura Konana Doila daiļrades cienītājs – “Kad esat izslēguši neiespējamo, pārējais, lai cik dīvains tas šķistu, ir patiesība” – ar šādu atsauci Erlens savulaik iesāka savu pētījumu par eksperta atzinumu kā vienu no pierādījumu veidiem.
Par spīti piketiem tiesas priekšā un politiķu skaļiem paziņojumiem, tiesnesis Ernstsons visus četrus gadus, kamēr ilga Zolitūdes lietas izskatīšana, līdzīgi kā Šerloks Holms demonstrējis stingru mugurkaulu, uzsverot, ka “mūsu galvenais instruments ir pierādījumi” un tie “nenorādīja uz attaisnoto personu noziedzīgu nodarījumu”.
Pārsteigums. Partijām patīk lieli uzpleči
Cilvēki ar platiem uzplečiem un augstām pakāpēm partijām vienmēr ir bijusi iekārota “prece”.
Ceļu uz politiku bieži atraduši armijnieki. Piemēram, Latvijas Nacionālo bruņoto (NBS) spēku bijušais komandieris Dainis Turlais drīz pēc atvaļināšanās pievienojās partijai “Saimnieks”, bet tagad jau viņa “bagāžā” ir raiba politiskā karjera, kuru viņš, visticamāk, cer turpināt Rīgas domē kā “Gods kalpot Rīgai” pārstāvis.
Jūras spēku komandiera vietnieks Jānis Ādamsons savulaik izvēlējās “Latvijas ceļu”, bet tālākās gaitas viņu aizveda līdz “Saskaņai”. NBS komandieri Juri Dalbiņu 1998. gadā pēc līdzdalības 16. marta leģionāru piemiņas pasākumā piespieda atstāt amatu, taču viņu atplestām rokām politikā sagaidīja Tautas partija. Dzirdēts, ka politiskus piedāvājumus saņēmis arī bijušais NBS komandieris ģenerālis Raimonds Graube, tomēr pagaidām tiem nav atsaucies.
No tāda viedokļa Valsts policijas priekšnieka ģenerāļa Inta Ķuža paziņojums par iesaistīšanos politikā pārsteidz vienīgi ar tempu, kādā tas noticis. Vēl pirms nedēļas Ķuzis runāja par policijas lietām, bet nu viņš jau ir viena no “lokomotīvēm” “Jaunās Vienotības” topošajā Rīgas domes vēlēšanu sarakstā. Turklāt atklāj, ka piedāvājumi bijuši arī no citiem politiskajiem spēkiem.
Ķuža bilde uz katra reklāmas staba nebūs jālīmē un TV katru vakaru iepazīšanās stāstiņš desmit reizes arī nebūs jāskandina. Viņu sabiedrība pazīst diezgan labi.
Cita lieta, ka ne viss ir ar pluszīmi, jo par policijas darbu saņemts ne mazums kritikas un arī pašam bijušajam priekšniekam bieži nācies taisnoties.
Sasniegums. Misāne pošas uz mājām
Tie ļaudis, kuri piketēja pie Brīvības pieminekļa, Dānijas vēstniecības Latvijā un citviet pret Kristīnes Misānes vešanu uz Dienvidāfrikas cietumu, var uzgavilēt – viņu tiesās dzimtenē. Pēc vairāk nekā gada, kuru viņa pavadīja Dānijas cietuma kamerā par sava bērna nolaupīšanu no varmācīga bērna tēva, Dānijas ģenerālprokuratūra pēdējā brīdī pirms Misānes konvojēšanas uz Dienvidāfriku tomēr atcēla lēmumu par viņas izdošanu.
Esot jāgaida kādas desmit dienas, kamēr tikšot nokārtoti visi dokumenti, un tad Misāni Latvijas policijas pavadībā nogādāšot Rīgā, kur prokuratūra lems, vai viņai piemērojams apcietinājums un viņa pārvietojama uz Iļģuciema cietumu, vai tiks piespriests kāds mērenāks drošības līdzeklis.
Te, protams, rodas jautājums, vai prokuratūra Eiropas apcietināšanas orderi nevarēja dabūt ātrāk un vai tā vispār būtu rīkojusies, ja nebūtu tik liels sabiedrības spiediens?
Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers uzskata, ka nevarēja, jo Latvijas likumi neļaujot Misānei piemērot tik stingru sodu, kāds nepieciešams šī ordera iegūšanai.
Par laimi, Misāne atcerējās, ka viņa veikusi arī citas pretlikumīgas darbības – izmantojusi svešu kredītkarti un viltojusi pasi, tāpēc maigais, vieglais sods, kas viņai bija paredzēts pēc Latvijas likumiem, pārtapis bargākā sodā. Ja tas tā nebūtu, tad diezin vai šajā situācijā varētu palīdzēt viņas māsas vēršanās pēc palīdzības valsts institūcijās un sabiedrības asā reakcija.
Jau šobrīd tiesībsargājošās iestādes ierosinājušas trīs kriminālprocesus, kas saistīti ar Kristīni Misāni, un drīzumā varētu tikt ierosināts ceturtais. Tāpēc droši nevar apgalvot, ka Misāne Latvijā tiks cauri sveikā.
Vilšanās. Vainīgi visi un neviens
Noslēdzies obligātā iepirkuma komponentes (OIK) parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs. Noslēdzies ar galaziņojumu, kurā secināts, ka politiskā atbildība par neatbilstošu valsts atbalstu enerģētikas nozarē, tostarp ačgārnā OIK ieviešanu, gulstas uz visām amatpersonām, kuras pieļāvušas tās ieviešanu un pastāvēšanu – faktiski amatpersonas slikti veikušas savu darbu.
Kā jau bija gaidīts, ziņojumā secināts, ka OIK nav bijusi pretlikumīga. Slikti kontrolēta gan.
Deviņus mēnešus ilgušajā izmeklēšanā būtībā atklāts tas, par ko mediji ziņoja jau sen, turklāt nav arī izpildīts viens no mērķiem, jo joprojām nav pilnībā skaidrs, cik tad liels kaitējums valstij ir nodarīts.
Komisijas vadītāja Ieva Krapāne gan sacīja, ka galaziņojumā esošā informācija būtu pamats vairāku krimināllietu sākšanai, tāpēc komisija dokumentus nosūtīs atbildīgajām institūcijām. Interesanti tikai, kāds varētu būt izmeklēšanas rezultāts, ņemot vērā, ka ziņojumā ir tādas esošās un bijušās amatpersonas kā Andris Šķēle, Kaspars Gerhards, Krišjānis Kariņš un citas, kopumā 20 amatpersonas.
Sagaidāms, ka būs nevis krimināllietas, bet vienkārši kontroles mehānisma sakārtošana, kas ir būtiski, jo skaidrs, ka atbalsts zaļās enerģijas ražotājiem jāturpina. Zināms, ka kontroli uzticēs Būvniecības valsts kontroles birojam. Arī Ekonomikas ministrija to saprot, OIK nevis atceļot, bet to no 2021. gada pārnesot no rēķiniem uz valsts budžetu.
Noslēpums. Zvēru protests
Ššš! – iešņācās karaliskā kobra tropu mājā, rrr! – ierēcās zvēru karalis lauva krātiņā, mek-mek! – laidarā nopūtās jaunais tētis, savvaļas lamu dzimtas pārstāvis vikuņa, vaīī! – novaidējās behemots ūdenstilpnē, aūūū! – žēli iegaudojās šakāļi sprostā, un pūkainā, spalvainā, akotainā, sarainā, zvīņainā, biezādainā Rīgas zooparka saime kļuva nemierīga, kolīdz dabūja zināt, ka pilsētas domes izpilddirektors Juris Radzevičs uzteicis darbu zoodārza valdes locekļiem Andrim Morozovam un Ingmāram Līdakam. Kāpēc izsvieda no amata Morozovu, saprotams – piederīgs saskaņiešu blēžu ģintij un no tiem jātiek vaļā.
Bet kāpēc no pienākuma atbrīvoja visu zvēru un bērnu labāko draugu tēvoci Ingmāru, kura mūža sapnis bijis vadīt zvērudārzu un kurš tā piepildīšanai atstāja politiku?
Četrkājaiņi reti kad izprata divkājaiņus, bet ne jau Līdaku, kurš prata ar viņiem apieties, mācēja zvēru, putnu, rāpuļu valodu un jau agrā pēcpusdienā labi smaržoja pēc maisījuma, kas dzīvnieciņiem par stipru. Zvēri cēlās protestam. Viņa laikā lapsas nenokoda nevienu flamingu! – sasaucās putni. Viņš nevienu dzīvnieku nav kastrējis! – rūca brūnais lācis.
Kā pēdējais uz zvēru mītiņu atrāpojis Sarkanajā grāmatā ierakstītais izzūdošais portulgliemezis sacīja – ak vai, domāju te sagaidīt mierīgas, mākoņu neaptumšotas vecumdienas. Kā invazīvo pasugu ievestie ciemiņi, tā domesticētie dzīvnieki aplaizījās – cik garšīgi pie Līdakas baroja un dzirdīja! Bij pirmklasīgas labturības apstākļi, zem nagotām kājām arvien svaigi pakaiši un tīras smiltiņas. Kam traucēja Līdaka – diez vai atbildīgajam Radzevičam vajadzēja raustīt lauvu aiz ūsām!
Sagatavojuši: Gundega Skagale, Māris Antonevičs, Māra Libeka, Egils Līcītis, Raivis Šveicars
