Pavļuts dubultspriedzē. Kurš vilks slēpjas ūdeļādā? Nedēļas notikumu apskats 19
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Pavļuts dubultspriedzē
Veselības ministram Danielam Pavļutam (“Attīstībai/Par”) aizvadītajā nedēļā bija jāpiedzīvo dubultspriedze – Zaļo un zemnieku savienības Saeimas deputātu demisijas pieprasījums un jaunas ēras sākums ģimenes dzīvē, jo viņš kļuva par dvīņu tēti, kuram tagad ir lielu rūpju nasta.
Pirms Pavļuts pats nebija paziņojis par šo priecīgo notikumu savā dzīvē, tenkotāji sociālajos tīklos apspriedās, vai tikai ministram nav kovids, ka valdības sēdēs nepiedalās klātienē.
Lai novērstu aplamās runas par sevi, viņš savā “Twitter” kontā paziņoja, ka tuvākajās dienās izmantošot tēviem pienākošos paternitātes atvaļinājumu, vienlaikus sekojot būtisko jautājumu virzībai darbā un pieslēdzoties, kad situācija to prasa. Pavļuts uzskata, ka viņam ir lieliska komanda, kas spēšot tikt galā ar darbiem.
Nevienam ministram nav patīkami, kad tiek vētīta viņa darbība parlamentā ar mērķi tikt no viņa vaļā. Taču, lai nu kuram, bet Pavļutam par pašapziņas trūkumu nav jāsūrojas. Pagājušās nedēļas Saeimas plenārsēdē faktiski bija lielākā publiskā viņa darba iztirzāšana.
Kaut gan daļa deputātu iebilda, ka tam vajadzētu notikt Pavļuta tiešā klātbūtnē, tomēr vairākums panāca, ka nav ko gaidīt līdz nākamajai plenārsēdei.
Vakcinācijas procesa kritizēšana taču ir bagātīgs pienesums opozīcijas politiķu politiskajam kapitālam, tāpēc nav ko kavēties. Piemēram, deputāte Regīna Ločmele (“Saskaņa”) pat esot vērsusies ģenerālprokuratūrā ar lūgumu izvērtēt, vai, vakcinējot pret Covid-19 nepilngadīgus bērnus ar neatļautu vakcīnu, nav pārkāpti Latvijas likumi.
Savukārt pie frakcijām nepiederošais deputāts Māris Mičerevskis atzina, ka, lai arī viņš savulaik cerēja, ka Pavļuts būs labāks ministrs par savu partijas biedreni Ilzi Viņķeli, tomēr deputāts secināja, ka rezultāti Covid-19 pandēmijas ierobežošanā nav sasniegti.
Klūdas ir, tomēr deputātu vairākums – 50 – nolēma atstāt ministru amatā, par atbrīvošanu balsoja 34 deputāti.
Darījums. Nevis žogu, bet lielāku izmitināšanas centru?
Pagājšnedēļ Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena Eiropas Parlamenta deputātiem sniedza gadskārtējo ziņojumu par stāvokli ES. Konkrētas valstis tika piesauktas tikai divos gadījumos: kā pozitīvie piemēri Zaļā kursa īstenošanā un kā hibrīdkara upuri.
Latvijas vārds izskanēja tikai vienreiz. Runājot par migrāciju, uzmanību Leiena vērsa nevis uz Vidusjūras valstīm, bet mūsu reģionu: “Sauksim lietas īstajos vārdos: šis ir hibrīduzbrukums ar mērķi destabilizēt Eiropu. Un ātrā Eiropas reakcija to apliecina. Esiet droši, ka mēs turpināsim atbalstīt Lietuvu, Latviju un Poliju.”
Ātrā reakcija gan ir tikai migrantu plūsmas pārformulēšana par hibrīdkaru, pāris “Frontex” robežsargu un apmācības. Jo pašas robežas nostiprināšanu EK nav gatava finansēt. ES iekšlietu komisāre Ilva Johansone vizītes laikā Lietuvā vēstīja, ka ES piešķirtie fondi nevar tikt izmantoti nožogojuma celtniecībai.
Vēlāk (31. augustā) ES Tieslietu un iekšlietu ministru padomē sprieda par nelegālās imigrācijas apturēšanu un pieļāva ES finansējuma piešķiršanu fiziskas barjeras izbūvei gar Baltkrievijas robežu, bet skaidra lēmuma nav.
Pagaidām EK būtu gatava finansēt patvēruma meklētāju izmitināšanas centra “Mucenieki” kapacitātes palielināšanu, būvējot moduļu ēkas, vēstījusi iekšlietu ministre Marija Golubeva. Pati pieeja – dot vairāk vietas nelegālajiem migrantiem ES teritorijā, nevis nepieļaut viņu ieplūšanu – ir jau sevi diskreditējusi.
Un ko dos ietilpīgāks izmitināšanas centrs, ja no tā āri aizbēg – kopš augusta sākuma to patvaļīgi esot atstājuši 85 patvēruma meklētāji, no kuriem 45 vēlāk aizturēti Lietuvā un Polijā un nogādāti atpakaļ. Gribot negribot EK būs jāfinansē nepārvarams žogs – vismaz ap Muceniekiem.
Lietuva gar robežu ar Baltkrieviju grib uzbūvēt četrus metrus augstu stiepļu žogu ar dzeloņdrātīm 508 km garumā, savukārt Polija plāno divarpus metru augstu žogu 130 km garumā (trešdaļā no robežas). Latvijā no 172,9 km garas robežas ar Baltkrieviju žogs nepieciešams 134 km garumā.
Šaubas. Kurš vilks slēpjas ūdeļādā?
Pagājušajā trešdienā biedrība “Dzīvnieku brīvība” pie Saeimas ēkas sāka akciju, kuras ietvaros kustības atbalstītāji apņēmušies, viens otru nomainot ik pa 12 stundām, kopumā mēnesi pavadīt sprostā.
Šīs performances mērķis ir panākt kažokzvēru audzēšanas aizliegumu Latvijā. Iepriekšējais biedrības mēģinājums panākt šādu aizliegumu 2015. gadā cieta sakāvi.
Šajā reizē “Dzīvnieku biedrība” līdz akcijas sākumam strādājusi cītīgāk un dzirdīgas deputātu ausis atradusi teju visās Saeimas frakcijās. Līdz ar to Saeima pagājušajā nedēļā nodevusi izskatīšanai komisijās grozījumus “Dzīvnieku aizsardzības likumā”, kas, saskaņā ar ieceri, paredzētu no 2026. gada Latvijā aizliegt kažokzvēru audzēšanu, ja dzīvnieku turēšanas galvenais nolūks ir kažokādu ieguve.
Pēc “Dzīvnieku brīvības” un atsevišķu deputātu domām, Latvijā ir pienācis laiks atteikties no dzīvnieku audzēšanas un nogalināšanas kažokādu dēļ, kas, kā teikts likumprojekta anotācijā, ir “neētisks, cietsirdīgs un izzūdošs uzņēmējdarbības veids, kam mūsdienās vairs nav attaisnojuma”.
Par to Saeimā iesniegta arī petīcija ar 40 000 parakstiem. Organizācija ir pārliecināta, ka kažokzvēru audzēšana turklāt arī piesārņo vidi un nedod pienesumu tautsaimniecībai.
Citās domās ir par nozari atbildīgā Zemkopības ministrija, kas uzstāj, ka kažokzvēru audzēšana sniedz gan miljonu eiro pienesumu budžetam nodokļu veidā, gan arī ir Latvijā tradicionāla, turklāt eksportspējīga nozare, kurai tagad, pēc Dānijas ūdeļaudzētāju “kovidkraha”, ir iespēja pelnīt vēl vairāk.
Tradicionāls klupšanas akmens kažokzvēru audzēšanas biznesā ir labturība, kura gan tiek ievērota, tomēr ne 100% visos gadījumos.
Tagad Zemkopības ministrija iecerējusi kažokzvēru audzētavās nodrošināt diennakts novērošanu, lai varētu skrupulozi uzraudzīt dzīvnieku labturības prasības, taču “Dzīvnieku brīvība” nedomā, ka tas būtu risinājums, jo ūdeļu būri esot pārāk šauri.
Zinot biedrības “Dzīvnieku brīvība” vegānisko uzskatu ievirzi, var prognozēt, ka nākamie darba kārtībā uz līdzīga emociju viļņa varētu nokļūt jautājumi par gaļas lopu un vistu audzēšanu. Vai šāds scenārijs mums derēs?
Neziņa. Spļaus retāk. Cerams, ka precīzāk
Kad pirms jaunā mācību gada sākuma tika paziņots, ka skolēnus un skolu darbiniekus, kam nav tā sauktā sadarbībspējīgā Covid-19 sertifikāta, testēs reizi nedēļā, publiskajā telpā jau izskanēja gana daudz jautājumu.
Patiesi, ja negatīvs Covid-19 testa rezultāts parasti ir derīgs vien 48 stundas, kāpēc lai skolā nodota siekalu testa rezultāts būtu uzticams vairāk nekā divreiz ilgāku laiku? Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece jau tad atzina, ka pilnīgas drošības nebūs, taču būšot iespējams monitorēt situāciju.
Diemžēl arī šādai situācijas novērošanai skolu un laboratoriju kapacitāte izrādījusies pārāk maza: testi ne vienmēr tika veikti paredzētajā laikā un ne vienmēr skolas un skolēnu ģimenes laikus sagaidīja testēšanas rezultātus.
Skolu direktori neslēpa, ka “ir lupatās”, nomocījās arī skolotāji un pašvaldību izglītības pārvalžu darbinieki. Šķita, ka skolas no mācību iestādēm pārvērtušās par laboratoriju filiālēm.
Tāpēc zināmā mērā valdības lēmums, par ko esot vienošanās ne tikai starp Izglītības un zinātnes ministriju un Veselības ministriju, bet arī ar epidemiologiem, ir saprotams. Labāk darbiņu paveikt retāk, bet kārtīgi, nekā darīt bieži, lāgā netiekot ar to galā.
Viens no pamatojumiem retākai testēšanai bija arī tas, ka skolās atklāj salīdzinoši maz ar kovidu inficēto. Iepriekšējo divu nedēļu laikā no visiem inficētajiem tikai 13% bijuši skolās.
Taču jaunākos datus par pēdējo nedēļu Slimību profilakses un kontroles dienests apkopos šodien un tad jau redzēs, kāda būs aina. Katrā ziņā jāņem vērā, ka pēdējās nedēļās auga kopējais inficēto skaits, tātad tas pieauga arī skolās.
Kāda ir garantija, ka, veicot testēšanu retāk, to paveiks labāk? Garantijas atkal nav, kaut mainīta testēšanas kārtība: testējamo sarakstus vairs neveidos skolas pašas, bet gan Nacionālais veselības dienests, kurš saņems skolēnu un skolu darbinieku sarakstus no Valsts izglītības informācijas sistēmas, atlasīs no tiem sertificētos un nodos sarakstus laboratorijām.
Tātad, ja vien dienesta kapacitāte veikt šo darbu tiešām ir lielāka nekā skolām, var cerēt, ka laboratorijas vairs nesūdzēsies, ka saņem nepareizus datus. Skolas pamazām pāries uz sūkājamo kociņu izmantošanu siekalu testa nodošanai.
Tas nozīmē, ka skolēniem vairs nebūs jāspļauj stobriņā un pedagogiem nebūs jāpārbauda, vai spļauts gana daudz un precīzi.
Sagatavojuši: Māra Libeka, Ivars Bušmanis, Ilze Kuzmina, Ieva Ēvalde
