Latvijas upes ne tikai lepojas ar savām zivīm, bet ir arī dzimtas turpinājuma vieta daudzām Baltijas jūrā mītošām zivīm 13
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ne jau velti mēdz teikt, ka visas upes (Latvijā ir 23 upes, kuru garums ir lielāks par simts kilometriem, šo upju baseinu teritorija ir no 679 kvadrātkilometriem līdz 87 900 kvadrātkilometriem) plūst uz jūru.
Daudzas savā ceļā šķērso ezerus, un arī to skaits Latvijā ir gana iespaidīgs (20 Latvijas lielāko ezeru kopējā platība ir gandrīz 500 kvadrātkilometru).
Mūsu ūdeņi mūs baro, veldzē, piedāvā dažādas atpūtas un sporta aktivitāšu rīkošanas iespējas, priecē mūsu sirdis un dvēseles, tiem ir arī ļoti svarīga loma valsts tautsaimniecībā, nodrošinot makšķerēšanas un zvejošanas iespējas.
Bet upes ne tikai lepojas ar savām zivīm, bet ir arī dzimtas turpinājuma vieta daudzām Baltijas jūrā mītošām zivīm, kuras tur nārsto, un to mazuļi pēc tam atgriežas atpakaļ jūrā, lai tad, kad pienāks viņu nārstošanas laiks, atkal šeit atgrieztos.
Kā nozīmīgākās no tām var minēt lašus (šie brašuļi var veikt 3000 kilometru garu ceļu uz nārsta vietām, diennakts laikā pieveicot simts kilometru), taimiņi, nēģi, vimbas.
Valsts un arī mazās spēkstacijas, kuras sabūvētas uz upēm, liedz zivīm nokļūt uz savām nārsta vietām, bet, lai neradītu kaitējumu Latvijas tautsaimniecības nozarei – zivsaimniecībai, zivīm, līdz ar to arī zivkopjiem –, talkā nāk cilvēki.
Zivju resursu pavairošana
Šogad kā katru gadu Latvijas ūdeņos tiek ielaisti zivju mazuļi resursu papildināšanai. Zivju ielaišana turpināsies visu vasaru un beigsies oktobrī.
Zivju audzēšanu un ielaišanu upēs un ezeros realizē Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR zivju audzētavas (valsts zivju audzētavas) un privātās zivju audzētavas.
Pirmie dabā nonāk lašu un taimiņu smolti (zivju attīstības stadija, kurā zivis pāriet no saldūdens dzīves posma uz jūras dzīves posmu), vēlāk no audzētavām uz dabiskiem ūdeņiem ceļos nēģu kāpuri, līdaku, zandartu, vimbu u. c. zivju mazuļi.
Zivju resursu papildināšana ūdeņos ir veicama tikai tādos gadījumos, ja pirms tam ir veikts zinātniskais novērtējums un ir dots zinātniskā institūta BIOR slēdziens par to, ka zivju resursus nepieciešams papildināt.
Institūta pētnieki katru gadu veic zivju monitoringu upēs un ezeros un, balstoties uz ilggadējiem pētījumiem un resursu stāvokļa izmaiņām, sniedz rekomendācijas zivju pavairošanai.
Šobrīd zivju resursus pavairo saskaņā ar Zivju resursu mākslīgās atražošanas plānu 2021.–2024. gadam, kurš balstīts uz institūta BIOR izstrādātajām rekomendācijām.
Pirmos divus plānā iezīmētos virzienus – ceļotājzivju resursu atražošanu Gaujas un Ventas baseinu publiskajās ūdenstilpēs un zivju resursu atražošanu HES kaskādes radīto zaudējumu kompensācijai Daugavā – realizē institūts BIOR.
Zivis tiek audzētas apstākļos, kas ir maksimāli pietuvināti dabiskajiem apstākļiem, līdz ar to zivis pēc izlaišanas dabā, veiksmīgi iedzīvojas, izaug un vēlāk var tikt izmantotas kā resurss nozvejās un makšķernieku lomos.
Nozveju un makšķernieku lomu dati liecina, ka audzētavu izcelsmes laši un taimiņi atgriežas uz nārstu Daugavā, Gaujā un Ventā un tiek izmantoti.
Zandartu resursu papildināšana pēdējos 30 gados ir bijusi ļoti veiksmīga – zandarti ir iedzīvojušies daudzos ezeros un ir izveidojuši pašatražojošas populācijas.
Protams, nevar aizmirst nēģus, kas ir aizsargājamā un vienlaikus arī saimnieciski izmantojama suga. Latvijā ir ilggadēja pieredze nēģu atražošanā un arī pēdējo gadu pētījumi pierāda nēģu atražošanas efektivitāti.
Zivju resursu atražošanu publiski pieejamās ūdenstilpēs īsteno arī pašvaldības kā ūdeņu apsaimniekotāji, kas zivju mazuļus iegādājas privātajās zivju audzētavās.
Zivis var iegādāties ar Zivju fonda finansējumu. Projektos vispieprasītākās sugas ir zandarts un līdaka.
Ir ļoti svarīgi apzināties, ka katrā ezerā un upē situācija ir atšķirīga, nevar salīdzināt savā starpā dažādus ezerus un dažādas upes. Viens ezers vairāk piemērots zandartiem, cits – līdakām, vēl cits ir izteikts karpveidīgo zivju ezers.
Ne vienmēr ielaižot ezerā vai ūdenskrātuvē jebkuru zivju sugu, mēs varam sasniegt cerēto efektu. Pirms zivju ielaišanas jāizvērtē, vai tiešām konkrēta ūdenstilpe ir piemērota konkrētas zivju sugas ielaišanai, un to dara institūts BIOR.
Ir gadījumi, kad zivju ielaišana pati par sevi nevar dot būtisku uzlabojumu, jo trūkst pieejamo dzīvotņu vai arī zivīm nav pieejamas upju augšteces dabisko vai mākslīgo dambju dēļ.
Līdz ar to Zivju fonds finansē vēl vienu atražošanas programmas rīcības virzienu – zivju dabisko dzīvotņu un migrācijas iespēju atjaunošana upēs –, iespēju robežās uzlabojot zivju dabiskās dzīvotnes, atjaunojot nārsta vietas, nojaucot šķēršļus, kas traucē zivju migrācijai, vai izveidojot jaunus migrācijas ceļus publiski pieejamajos ūdeņos, lai nodrošinātu zivju resursu uzturēšanu bioloģiski daudzveidīgā un zivsaimnieciski izmantojamā stāvoklī.
Taču arī šajos gadījumos ir veicama priekšizpēte un pēc upju tīrīšanas vai dzīvotņu atjaunošanas – paveikto darbu ietekme uz zivju resursiem.
Latvijā lieto dažādas metodes dzīvotņu atjaunošanai, tāpēc nepieciešams zinātniskais darbu novērtējums par ietekmi uz zivju resursiem.
Te aug mazuļi
Agrāk Latvijā bija septiņas zivju audzētavas – Tome, Dole, Sērene, Salaca, Kārļi un Brasla, kurās nodarbojās ar zivju mazuļu audzēšanu, pirmās trīs apkalpoja Daugavas baseina upes.
Pirmā tika likvidēta Salacas zivju audzētava sakarā ar to, ka pētījumi pierādīja lielu uz nārstu ejošo zivju daudzumu, un mākslīga zivju laišana upē nebija nepieciešama.
Otra, kuru slēdza, bija Sērene, jo tā pamatā specializējās uz brekšu mazuļu laišanu upē virs un zem Pļaviņu (agrāk Aizkraukles) HES.
Pierādījās, ka upē dabīgā brekšu populācija ir pietiekami labā skaitā un kondīcijā, un mākslīgā pavairošana nav lietderīga.
Lai gan Tomes zivju audzētava pamatā audzē lašu un taimiņu mazuļus, katru gadu kopā ar Doles zivju audzētavu Daugavas lejtecē zem Rīgas spēkstacijas ielaižot upē 700 līdz 850 tūkstošus mazo lasēnu un taimiņu, jāpiemin arī tāds būtisks makšķerniekus interesējošs un priecējošs faktors kā mazo zandartiņu (250 000) laišana virs un zem Ķeguma spēkstacijas.
Tomes zivju audzētava ir celta no 1927. līdz 1929. gadam. Tā ir pirmā zivju audzētava Latvijā, lai gan zivju dīķi šeit bijuši jau daudz senāk. Zivju audzēšanā izmantoja Prūšupītes tīro, avotaino ūdeni un +2 grādu temperatūrā pavairoja lasēnus un foreles.
Audzētavas pirmsākumos šeit strādāja ap trīsdesmit strādnieku. Vienu kilometru garā Prūšupīte iztek no avota mežā un ietek Līčupē, tās nosaukums radies 1915. gadā, kad kara laikā upītes krastos stāvējuši vācu tanki, tajā izveidoti caurteces kanāli, baseini, zivju dīķi.
Apkārtne šeit gleznaina, priežu mežu ieskauta, uz šejieni braucis atpūsties prezidents Kārlis Ulmanis, ticies ar iedzīvotājiem, ziedojis baznīcai, palīdzējis zemniekiem.
Tieši pēc viņa iniciatīvas tad arī sācies darbs pie zivju audzētavas būvniecības. Tomenieši parkā pie tautas nama 1935. gada 15. maijā iestādījuši vadoņa ozolu.
Jau tajos tālajos gados tika pieņemta konvencija starp Latviju un Igauniju par minimālo izmēru noteikšanu lomā paturamajām zivīm, kuru pavisam noteikti var uzskatīt par sākumu makšķerēšanas un zvejniecības noteikumiem.
Līdz 1978. gadam Tome bija vienīgā zivju audzētava, kur lasēnus audzēja tīra avota ūdenī. Ar PSRS Zivsaimniecības ministrijas pavēli 1983. gada 15. jūnijā šī zivju audzētava tika pārdēvēta par eksperimentālo lašu audzētavu “Tome”, tajā laikā tur tika nodarbināti 47 darbinieki.
Palielinoties darbu apjomam, audzētavu paplašināja, Līčupē uzcēla aizdambējumu, izveidoja ezerus un dīķus.
Daugavas HES darbinieki no 1979.–1983. gadam uzcēla jaunus cehus, izbūvēja ūdensvadu četru kilometru garumā, pa kuru sūknēt ūdeni no Daugavas, 1983. gada rudenī pabeidza inkubācijas ceha celtniecību.
Protams, ka mazo lasēnu un taimiņu nogādāšana tuvu Daugavas grīvai ir īpašs gadījums katru gadu visiem pie tā strādājušajiem cilvēkiem.
Lai mazulīši aklimatizētos, tos uz pāris diennaktīm ielaiž speciālos murdos upes dibenā, pēc tam, kā smej zivju audzētavas “Tome” vadītājs Ivars Putviķis, notiek slepenā speciālā operācija, kad murdus pievelk tuvu jūrai un tumsas aizsegā (lai pasargātu no kaiju uzbrukumiem) izlaiž upē, kur straume rāda ceļu uz to nākamajām mājām.
Video:
Vai mākslīga zivju atražošana un pavairošana ūdenstilpēs ir nepieciešama?
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
