Gandrīz vai karš ar Dāniju. Bildināšanas eksperts. Vai Latvijai tiešām viņu vajag? “LA” nedēļas apskats 4
Cilvēks. Parāds nav brālis, Rebenoks – ir
Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Ērika Eglīša atstādināšana izgaismojusi stīvēšanos ap “Latvenergo” padomi. Pērn vasarā ministrs Ralfs Nemiro iecēla savu padomnieku Pāvelu Rebenoku pagaidu padomē. Tagad atkal – konkursa pēdējā kārtā iekļuva arī Rebenoks. Atlika tikai iecelt, ja ne Eglīša iebildumi.
Pēc tam, kad Nemiro bija ticis vaļā no Eglīša, premjers Krišjānis Kariņš otrdien paziņoja, ka Rebenoks nestrādās valsts energokompānijas padomē, un Rebenoks bija spiests atsaukt savu kandidatūru.
“Šis konkurss kļuva politizēts. Pārējie “Latvenergo” padomes locekļu konkursā uzvarējušie kandidāti ir saistīti ar politisko spēku “Jaunā Vienotība” un OIK sistēmas ieviesējiem. Skaidrs, ka šie cilvēki nevarēja pieļaut, ka “Latvenergo” padomē tiks apstiprināts profesionāls cilvēks, tāpēc arī tika sākta manis nomelnošanas kampaņa,” “LA” apgalvo Rebenoks.
Par nomelnošanu viņš uzskata pielaides valsts noslēpumam apšaubīšanu. “Nav neviena drošības iestāžu atzinuma. Kad biju pagaidu padomes priekšsēdētājs, es šo procedūru jau izgāju,” viņš argumentē.
Kāpēc viņš uzskata, ka ir gana profesionāls, lai gan ar enerģētiku viņam nav bijis sakara? Latvijas Jūras akadēmijā ieguvis inženiera kuģu vadītāja kvalifikāciju, Latvijas Universitātē – maģistra grādu tiesību zinātnēs. Vada zvērinātu advokātu biroju “Rebenoks&Vilders”, ir Rīgas brīvostas valdes loceklis, bijis premjera Repšes un finanšu ministra Valda Dombrovska padomnieks.
“Biju pieteicies publiskā konkursā, kurā vienam no valdes locekļiem tiek prasītas juridiskās zināšanas. Tās man ir. Esmu izgājis piecas konkursa kārtas. Apšaubot godīga un atklāta konkursa rezultātus, Krišjānis Kariņš ir uzspļāvis 79 kandidātiem, kuri pieteikušies konkursā. Iestājos par tiesiskumu un to varu pierādīt katrā savas dzīves epizodē,” tā Rebenoks.
Varētu šķist, ka Rebenoks izsities pats, ja ne sabiedrībai neredzamā daļa, kuras ietekmi grūti izmērīt.
Pirmkārt, Rebenoks advokātu birojā bija darba devējs Ralfam Nemiro, kurš tagad cenšas atdarīt ar to pašu. Otrkārt, tas, kā viņš, kaut uz brīdi, nonāca AS “Olainfarm” padomes priekšsēdētāja amatā – ne jau kā akcionārs, bet pateicoties sava tuva drauga Ingus Balandina (viņiem ir kopīga veterinārā klīnika) draudzībai ar Irinu Maliginu. Treškārt, kaut arī advokāts būtu jānošķir no viņa aizstāvamajiem, tomēr acīmredzama ir saikne ar “Grindex” īpašnieku Kirovu Lipmanu.
Prieks. Bildināšanas eksperts
Ar ļoti neparastu Valentīna dienas priekšlikumu aizvadītajā nedēļā klajā nāca Rihards Rasnacis, Romas Katoļu baznīcas Siguldas draudzes prāvests. Viņš sagatavojis 30 gredzenus un aicina Latvijas vīriešus bildināt savas draudzenes.
“Ņem gredzenu un bildini! Nevar ilgstoši draudzēties bez atbildības uzņemšanās. Ir jāiet stabilas ģimenes virzienā. Un saderināšanās ir solis uz laulību,” skaidro prāvests. Viņa mērķis neesot moralizēt, bet pagrūst uz pirmo soli tos, “kuru mīlestība ir uzplaukusi, bet trūkst pavisam maz, lai spertu nākamo soli attiecībās”.
Prāvests saderināšanās gredzenus piedāvā bez maksas. “Nav obligāti jābūt katolim vai kristietim, nav jābūt siguldietim. Nav jāapsola laulāties mūsu baznīcā vai Siguldas dzimtsarakstu nodaļā.”
Viņa tālrunis šajās dienās ir “karsts”. “Es redzu, ka tas ir bijis vajadzīgs,” piebilst prāvests. Gredzeniem uz Siguldu brauc pakaļ no Rēzeknes, Gulbenes, Dobeles, Jelgavas, Liepājas un citām vietām. Vīrieši, kuri saņēmušies bildināt draudzenes, ir ļoti dažādi – kādam ir 60 gadi, ir trīsdesmitgadnieki, ir arī studenti. “Lielākā daļa nav saistīti ar baznīcu, viņiem ir sakrājušies daudzi jautājumi, tā ir mana iespēja uz tiem atbildēt,” piebilst prāvests.
Izrādās, daudzus vīriešus no bildināšanas attur grūtības gredzena izvēlē, tāpēc prāvests sniedz padomus, kā to labāk izdarīt. “Jautāju – zeltītu vai sudraba, kādas rotaslietas nēsā, kāds apģērbs – vairāk sportisks vai ar mežģīnēm, kāds gredzena izmērs. Ja nezina, un parasti tā ir, palīdzu to noskaidrot.
Bieži vien meitenes pašas nemaz nezina gredzena izmēru,” piebilst prāvests. Viņš cer, ka ar šo akciju būs pamudinājis arī uz diskusiju sabiedrībā par laulības nepieciešamību. “Stipra ģimene ir ieguvums Latvijai,” uzsver prāvests R. Rasnacis.
Pārsteigums. Gandrīz vai karš ar Dāniju
Latvijas pilsones Kristīnes Misānes lieta ieguvusi plašu publicitāti, tāpēc tai ar lielu sparu pieslēgušies politiķi. Līdz šim tas bija saprāta robežās – tika izmantoti starptautiskie kanāli, sazinoties ar dažādām Dānijas vai Dienvidāfrikas amatpersonām, mēģinot panākt, ka Misāne netiek izdota tiesāšanai Dienvidāfrikā, bet varētu atgriezties Latvijā. Tas nedeva rezultātu, tāpēc, tuvojoties Dānijas tiesas lēmumam, daži Latvijas politiķi nosprieduši, ka nu ir īstais brīdis “spiest uz emocijām”.
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks (“Attīstībai/Par”) piesolījis Dānijai “attiecību pasliktināšanos”, bet viņa partijas biedrs, deputāts Mārtiņš Bondars gājis vēl tālāk, aicinot izraidīt Dānijas vēstnieku Latvijā Flemmingu Stenderu. Vēstnieka izraidīšana faktiski ir solis uz diplomātisko attiecību pārtraukšanu.
Skaidrs, ka lieta, kas plaši atspoguļota medijos, ir laba iespēja politiķiem atsvaidzināt savu tēlu, tomēr diez vai tas ir īstais veids, kā risināt šādas problēmas. Tāpat kā citās demokrātiskās valstīs, arī Dānijā tiesu vara ir neatkarīga, un nebūtu pareizi pieprasīt, lai tās lēmumi tiktu ietekmēti ar politiska spiediena palīdzību. Jo īpaši tāpēc, ka Latvijas Ģenerālprokuratūra pati iepriekš nav izmantojusi tiesiskus argumentus, lai palīdzētu Misānei.
Arī politiski draudēt Dānijai ir diezgan dīvaini, atceroties, ka tā bija viena no pirmajām valstīm, kas 1991. gadā atzina Latvijas neatkarību un arī vēlāk sniegusi mums atbalstu. Tas īpaši attiecas uz aizsardzības jomu, jo Latvijas karavīri bieži piedalās starptautiskajās misijās tieši Dānijas kontingenta sastāvā, bet dāņu lidmašīnas patrulējušas Baltijas gaisa telpu.
Mācība. Vēstule pret patvaļu
Valsts kancelejas direktors kopā ar vēl vienpadsmit ministriju valsts sekretāriem vēstulē Valsts prezidentam Egilam Levitam un valdības vadītājam Krišjānim Kariņam rosina steidzami radīt tiesību aktu, lai novērstu iespējas politiski izrēķināties ar valsts sekretāru. Tā tapusi pēc konflikta starp ekonomikas ministru Ralfu Nemiro (“KPV LV”) un ministrijas valsts sekretāru Ēriku Eglīti, kuru ministrs atstādināja no amata.
Vēstulē norādīts, ka tās parakstītājiem ir radušās šaubas par attiecīgā ministra objektivitāti un profesionalitāti, izrēķinoties ar sev nevēlamu padoto. Lai nu ko, bet Nemiro šāda vēstule neaizkustina, un viņš ir nolēmis aizrotēt “nepaklausīgo” Eglīti uz Centrālo statistikas pārvaldi. Tas, vai šis viņa nodoms īstenosies, būs atkarīgs no valdības lēmuma. Ja Ministru kabinets nepretosies, Nemiro tā nebūs bijusi nekāda mācība un viņš varēs celties vēl augstākam lidojumam.
Nekur gan nav teikts, ka ierēdni drīkst aizrotēt tādēļ, ka viņš nespēj izturēt ministra politisko spiedienu. To dara, lai nodrošinātu labu pārvaldību, it sevišķi civildienesta uzdevumu efektīvu izpildi un sabiedrības uzticību civildienestam. Nevarētu teikt, ka šī ir pirmā reize, kad politiķiem rodas domstarpības ar ierēdņiem, bet tik asa un vienota reakcija no ierēdniecības puses ir kas jauns.
Neskaidrība. Latvijai tiešām viņu vajag?
Latvijā dzimušo nacionālboļševiku Benesu Aijo, kuru dedzīgo runu un komunistiskās pārliecības dēļ Austrumukrainas promaskavisko separātistu rindās dēvē par “Melno Ļeņinu”, ne Krievijā, ne arī Latvijā neuzskata par īpaši ietekmīgu personību, toties spilgtu un savdabīgu gan. Pēdējos gadus viņš pavadījis “Luhanskas tautas republikā” (LTR), kur it kā piedalījies arī karadarbībā pret Ukrainas spēkiem.
Taču gluži negaidīti Krievijas medijus aplidoja ziņa, ka 11. februārī “LTR kaujinieks Aijo Beness” aizturēts Krievijas Arhangeļskas apgabala Jarenskas ciematā, kur dažas dienas iepriekš ieradies, lai atbalstītu vides aktīvistus, kas protestē pret atkritumu poligona izveidi Šijesas ciemā. Šijesā paredzēts apglabāt Maskavas atkritumus, un Krievijas vara uz protesta akcijām šajā sakarā raugās bez sajūsmas.
Tā tik vēl trūka, lai tur sāktu ālēties neprognozējamais “Melnais Ļeņins”! Formālais aizturēšanas iemesls bija fakts, ka pēc Latvijas lūguma šī persona iekļauta Interpola meklējamo sarakstos. Tomēr 13. februārī Aijo jau atkal bija brīvībā un devās taisnā ceļā uz Maskavu, lai lūgtu politisko patvērumu.
Iesniegums jau esot gatavs. Latvija gan saposusies pieprasīt Krievijai Aijo izdošanu, jo šeit viņu par dažādiem pārkāpumiem gaida tiesa, taču grūti iedomāties, ka šī prasība tiktu uzklausīta. Un vai Latvijai viņš tiešām vajadzīgs?
Sagatavojuši: Ivars Bušmanis, Gundega Skagale, Viesturs Sprūde, Māris Antonevičs, Māra Libeka
