Pamestais “Lielais Kristaps”. Staķa laikā pārtrauc senu tradīciju. Atkāpjas “LVM” padome, glābjot savu reputāciju. Nedēļas apskats 7
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Pamestais “Lielais Kristaps”
Nedēļa iezīmējās ar aktīvi paustiem atšķirīgiem viedokļiem par jaunās aktrises Marijas Luīzes Melķes lēmumu “Lielā Kristapa” ceremonijā demonstratīvi atteikties no Nacionālās kino balvas kā Labākajai aktrisei galvenajā lomā, līdz valstī tiks pieņemts Dzīvesbiedru likums.
Aktrises runa tika pavadīta ar aplausiem un stāvovācijām, tomēr uzskati par šo notikumu, kas tāds ir pirmais šīs balvas vēsturē, vēlāk polarizējās no atbalstošiem, to saucot par vēsturisku, īpaši lielas drosmes izpausmi un spēcīgu signālu, līdz oponējošiem, uzskatot, ka atteikties no balvas bijis necienīgi, vispirms – pret mākslu. Balva aktrisei bija piešķirta par tēlojumu Matīsa Kažas filmā “Neona pavasaris” (viņa ir arī tās scenārija līdzautore).
“Tas, ko es (filmā) centos darīt, saistās ne tik daudz ar augstu aktiermeistarību, es vienkārši centos izrādīt cieņu tai cilvēka dzīves pieredzei, ko attēloju,” Marija Luīze Meļķe teica ceremonijā, piebilstot, ka atstāj savu balvu, lai tā tiktu nodota kultūras ministram Naurim Puntulim. Aktrises “Lielais Kristaps” pašlaik glabājoties Latvijas Kinematogrāfistu savienībā (naudas balva netika piešķirta).
Marijai Luīzei Meļķei, kuru līdz šim vairāk pazina kā dzejnieci (viņa arī studē glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā un iepriekš ir absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolu multimediju dizaina specializācijā), ir visas tiesības rīkoties atbilstoši savai pārliecībai. Protams, var vaicāt, vai šis lēmums tiešām ir prasījis tik daudz drosmes, kā tiek pausts. Citi vaicā, “Lielā Kristapa” balvas pasniegšana bija īstā reize un vieta, kur to darīt. Tomēr var atgādināt, ka, piemēram, Holivudas aktieris Marlons Brando 1973. gadā atteicās no “Oskara” par filmu “Krusttēvs” Amerikas indiāņu smagās situācijas dēļ, savā vietā uz skatuvi viedokli paust sūtot apaču cilts tiesību aizstāvi.
Patiešām skumji un, iespējams, arī bailes viesoši ir tas, ka šis izgājiens patiesi interesē diezgan nelielu sabiedrības daļu, bet daudzi uzreiz metās gānīties soctīklos. Laikam jau ir taisnība Andai Buševicai, kura feisbukā raksta: “Tas viss nav par meiteni. Tas ir par sabiedrību, kura drīz nosmaks savos aizspriedumos un naidā.”
Pārsteigums. Atkāpjas, glābjot savu reputāciju
Pagājušajā nedēļā pilnā sastāvā atkāpās “Latvijas valsts mežu” padome, sekojot padomes locekļa Kaspara Ozoliņa piemēram, kurš atkāpās no amata nedaudz vairāk kā pirms divām nedēļām.
K. Ozoliņš ir vienīgais, kas publiski izteicies par šīs atkāpšanās iemesliem. “Uzskatu, ka mana kā neatkarīga padomes locekļa pienākumu veikšana uzņēmumā “Latvijas valsts meži” turpmāk nav iespējama. Patstāvīgi dažādu apšaubāmas biznesa vides pārstāvju, politisko organizāciju, kā arī nepamatoti respektētu pseidoekspertu centieni dažādā un bieži prettiesiskā veidā diskreditēt gan uzņēmuma, gan tajā strādājošo darbinieku (tai skaitā padomes locekļu un manu) reputāciju man nav pieņemami. Tāpat man nav pieņemama jebkāda veida spiediena izdarīšana uz padomes locekļiem par veidu, kādā būtu izlemjami tiesību aktos noteiktie tikai un vienīgi padomes kompetencē esoši lēmumi,” viņš raksta savā kontā sociālajā tīklā “Linkedin”.
Neskatoties uz šiem mīklainajiem mājieniem bez konkrēta adresāta, gan kokapstrādes nozares vidē, gan valsts pārvaldē nav īpašu šaubu par to, kāpēc notika padomes atkāpšanās. Un, proti, padome pati atkāpās tādēļ, lai nepieļautu savu atlaišanu, kas bija neizbēgama. Briestošās atlaišanas iemesls arī nav nekāds dižais noslēpums – tā ir LVM valdes atlases procedūra un šīs valdes apstiprināšana, par ko Pārresoru koordinācijas centram savu atzinumu iesniegusi auditorkompānija “KPMG Baltics”. Lieki teikt, ka šis atzinums nav LVM padomei glaimojošs.
Divus jaunās valdes locekļus pavada reputācijas ēnas – bijušo būvfirmas “Velve” valdes locekli un “Velves” īpašnieka “MN Holding” finanšu direktoru Tomu Reiziņu un nu jau bijušā LVM padomes locekļa Aivara Tauriņa bijušo padoto “Rīgas mežos” – šā uzņēmuma kādreizējo ražošanas daļas vadītāju Jāni Stankēviču. Pirmais no minētajiem ir saistīts ar vienu no centrālajām būvnieku karteļa darbības personām – vairākos kriminālnoziegumos apsūdzēto Māri Martinsonu. Savukārt par Tauriņa vadītās valdes darbību “Rīgas mežos” policija izmeklē trīs kriminālprocesus, un pastāv aizdomas arī par J. Stankēviča darbībām uzņēmumā.
No teiktā izriet tas, ka LVM padomes maiņai drīz sekos arī valdes maiņa. Apstākļos, kad LVM gatavojas būt par partneri lielākajā ekonomiskajā projektā Latvijas neatkarības vēsturē – 1,4 miljardus eiro vērtajā vēja parku izbūves projektā kopā ar “Latvenergo” –, valdība nevēlas pieļaut ne mazāko šaubu ēnu par kādu no šajā procesā iesaistītajiem.
Noslēpums. Radošai neveiksmei vainīgo nemeklēs
Kad janvārī Jaunais Rīgas teātris (JRT) pieteica simbolisku streiku, jo iekavējusies JRT Lāčplēša ielas ēkas būvniecība, tika solīts, ka teātrī Miera ielā šosezon nenotiks neviena pirmizrāde, izņemot vienu – “Gogolis. Nature morte”, ko iestudē režisors un domātājs Uldis Tīrons. Tomēr nebūs arī šīs izrādes, jo negaidīti, tikai dienu pirms 28. februārī gaidāmās (izpārdotās) pirmizrādes, JRT publicēja paziņojumu par izrādes atcelšanu. “Šoreiz nav sanācis. Radoša neveiksme. Teātrī (tāpat kā dzīvē) tā mēdz reizēm notikt,” pausts JRT oficiālajā skaidrojumā.
Izrāde tika iestudēta pēc Nikolaja Gogoļa stāsta “Veclaiku muižnieki”, un tās lomās spēlētu Latvijā neviennozīmīgi vērtētā JRT aktrise Čulpana Hamatova, izrādē runātu arī latviski, kā arī aktieri Gundars Āboliņš un Kaspars Znotiņš. Izrāde bija iecerēta latviešu, ukraiņu un krievu valodā.
Jautājumu par pēkšņās atcelšanas un “radošās neveiksmes” iemesliem ir daudz. Viens no tiem – vai tā ir režisora neveiksme? Arī iepriekš U. Tīrona JRT iestudētās izrādes (“Mielasts” (2015), “Pēdējā Ļeņina eglīte” (2017), “Apmānītā” (2019), “Klāvas tantes skūpsts” (2021)) kritiķu un skatītāju vērtētas neviennozīmīgi, izpelnoties arī krietnu tiesu kritikas (kas, taisnību sakot, ir normāla parādība mākslā – visiem nevari patikt).
“Atcelt izrādi – ir mūsu mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa lēmums, kam mēs vakarā pēc priekšpēdējā mēģinājuma piekritām (dažs vieglāk, dažs grūtāk),” tā publiski paudis aktieris Gundars Āboliņš. Tikmēr portālam “Delfi” režisors U. Tīrons skaidroja, ka JRT mākslinieciskais vadītājs A. Hermanis esot teicis, ka izrādei “nav atrasta īstā atslēga”. Kā var noprast pēc U. Tīrona paustā – īstā atslēga būtu tā, ar ko slēgt ukrainiskā un krieviskā saskares kontekstus Gogoļa (kuru gan krievi, gan ukraiņi uzskata par savu rakstnieku) daiļradē, ņemot vērā pašreiz notiekošo Krievijas iebrukumu Ukrainā. Kas bija šī nepareizā atslēgta, paliek noslēpums. Skaidrs vien, ka A. Hermanis šādu, nepareizi slēgtu Gogoli, nav vēlējies rādīt publikai.
U. Tīrons portālam “Delfi” vēl uzsvēris: “Nekādā gadījumā negribētu, lai rodas jelkādas politiskas spekulācijas par to, ka izrāde netiks spēlēta, jo tajā ir krievu aktrise.” G. Āboliņš publiski paudis, ka JRT negrasās meklēt vainīgo “ne publiski, ne iekšēji”. Arī viņš atvaira iespējamos pārmetumus Č. Hamatovai, rakstot: “Čulpana Hamatova savu lomu ir sagatavojusi TRIJĀS valodās: latviešu, ukraiņu un krievu. Pārmest viņai nevarēšanu iemācīties tekstu latviski ir mazākais stulbi. Režisors Uldis Tīrons ir veicis lielu kultūrvēsturisko izpēti gan par pašu Nikolaju Gogoli, gan par viņa dzimto pusi Mazkrievijā (Mirgoroda utt.). Iedzīvināt šo informāciju mums neizdevās. Taču tāpēc nevajag padarīt par vainīgu režisoru,” G. Āboliņš rezumē, “mums pietiek spēka atzīt savas kļūdas. Mums ir tiesības uz to.”
Šaubas. Staķa laikā pārtrauc senu tradīciju
Kad 2011. gada janvārī Rīgas domes Portretu galeriju papildināja ar bijušo Rīgas mēru Aivara Aksenoka un Jāņa Birka portretiem, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis teica: “Tas ir veids, kā godināt katra pašvaldības vadītāja ieguldīto darbu Rīgas attīstībā, kas naudas izteiksmē ir nenovērtējama mākslas darbu krātuve.” Pagājušajā nedēļā Rīgas dome nolēma atteikties no vairāk nekā gadsimtu senās tradīcijas un turpmāk vairs nefinansēs Rīgas mēru portretu gleznošanu. Ja kāds mērs vēlēsies mākslinieka radītu portretu, tas būs jāfinansē par saviem līdzekļiem. Rīgas dome apmaksās fotogrāfa darbu un fotogrāfijas izvietošanu Rātsnamā.
Rīgas mēru portretu galerija ir 1901. gadā dibināta tradīcija, kuru 1994. gadā atjaunoja. Galerijā izvietoto portretu autoru vidū ir Janis Rozentāls, Jānis Osis, Indulis Zariņš, Jānis Anmanis, Uldis Zemzars, Miervaldis Polis un citi mākslinieki. Tā atrodas Rīgas domes prezidija zālē un pie tās. A. Aksenoka un J. Birka portreti ir pēdējie, kas izvietoti galerijā. Toreiz domei tie izmaksāja 3000 latus katrs. Tagad viens portrets varētu maksāt līdz 5000 eiro. J. Birka pilnvaras amatā beidzās 2009. gada vasarā. Tad pie varas nāca Nils Ušakovs, kurš galvaspilsētas domi vadīja līdz 2019. gadam, bet viņa portreta galerijā nav. Bijušo mēru iemūžināšanu pašvaldības vēsturē organizē viņa pēctecis amatā, taču pēc N. Ušakova īsu brīdi bija vēl divi mēri – Dainis Turlais un Oļegs Burovs, kurš amatu zaudēja reizē ar domes atlaišanu.
N. Ušakovs kādreiz noteikti izmantošot iespēju izvietot domē arī savu portretu, bet uzticēšot tā gleznošanu māksliniekam, lai tas iekļautos galerijā. Viņš “Latvijas Avīzei” vēl nevarēja pateikt, kad tas notiks. N. Ušakovs to atceras kā tradīciju, kurā politiskai piederībai nebija nozīmes, jo savulaik pats ir stāvējis līdzās A. Aksenokam un J. Birkam viņu portretu atklāšanas svinīgajā pasākumā.
Tagadējais mērs Mārtiņš Staķis amatu pārņēma no pagaidu administrācijas. Viņš “Latvijas Avīzei” teica, ka no priekštečiem interesi par galerijas papildināšanu ir izrādījis tikai O. Burovs. Tad arī dome sākusi šo jautājumu risināt. M. Staķis pēc pilnvaru beigām dotu priekšroku fotogrāfijai, kādu profesionālā studijā, viņaprāt, var uztaisīt vizuāli ļoti skaistu. Dome arī noteica, ka portreta skice būs jāsaskaņo ar domi, lai “mērs nav gluži zirga mugurā un foto iekļaujas kopainā”, piebilda M. Staķis. Viņaprāt, galerijā vienlīdz labi iederas gan gleznas, gan lielformāta kvalitatīvas fotogrāfijas.
Sagatavojuši: Anita Bormane, Ināra Egle, Aija Kaukule, Olafs Zvejnieks
