5
Sieva: “Dmitrijam nebija jārok!”
Dokumentiem netic bojāgājušā sieva Olga. Pirmkārt, S. Zagarskiham bijušas piecas dienas laika, lai sakārtotu dokumentus, otrkārt, viņa netic, ka vīrs 3. aprīlī parakstījies par darba drošību objektā, kur bija paredzēta rakšana.
“18. aprīlī, Lieldienās, Lielajā Piektdienā, man bija jāatlido no komandējuma, un Dmitrijs bija apsolījis atbraukt pakaļ uz lidostu. Bet 17. aprīlī viņš zvanīja un teica, ka netiekot, jo negaidot parādījies objekts, kurā jābūt, par ko iepriekš nav zinājis. Viņš bija elektromontieris, bet viņu aizsūtīja rakt! Un tagad grib uztaisīt vēl par vainīgo notikušajā un savā nāvē!” sašutusi Olga, kura ļoti mīlējusi savu vīru un joprojām par viņu sēro.
Iespējams, nekādu tiesas darbu nebūtu, ja S. Zagarskihs būtu izrādījis lielāku līdzjūtību un sapratni. “Ne Sergejs, ne viņa tēvs, kurš tolaik vadīja uzņēmumu “SZMA Būve”, kas bija Sergeja firmai “Atrium” mātes firma, man pat nepiezvanīja. Pašai bija jāzvana. Abi taisnojās, ka Lieldienas taču… Nuja, vieniem svētki, man bēres. Paldies, ka Sergeja tēvs apmaksāja vīra bēres, bet domāju, ka ne dēlam, ne tēvam notikušais nav mācība. Man lika parakstīties, ka vīra pēdējo algu dabūšot tad, ja neizvirzīšot nekādas pretenzijas. Neparakstīju. Nolīgu advokāti, kuru pilnvaroju vienoties, tad neizvirzīšu pretenzijas. Nepiekrita. Es neko neprasu sev, es prasu bez tēva palikušam bērnam,” man stāsta Olga. Viņa prasa, lai viņas un Dmitrija dēlam, kuram tagad ir 14 gadi, katru mēnesi līdz pilngadībai Dmitrija darba devēji maksātu kompensāciju minimālās mēnešalgas apmērā.
Bet vispirms Olgai vajadzējis trīs gadus cīnīties, lai Valsts policija vispār virzītu krimināllietu uz tiesu – palīdzējušas tikai nemitīgas sūdzības prokuratūrā.
Olga ar Dmitriju bijuši ļoti laimīgi, turklāt vīrs bijis ļoti sportisks un trenēts – kopā ar dēlu gājis uz cīņas sporta treniņiem, agrāk ar panākumiem piedalījies pauerliftinga sacensībās. Tiesa, bijis neliela auguma – 170 centimetri, kas varbūt arī nospēlēja savu lomu traģēdijā.
Par rakšanu atbild darbu organizētājs
Sergejs Zagarskihs ir jauns, pieklājīgs vīrietis un garās sarunās ar mani neielaižas. Nolīdzis pieredzējušu advokātu Aivaru Purmali, kurš norāda, ka apsūdzība balstās uz to, ka nav ievērotas darba drošības prasības, ka S. Zagarskiham kā atbildīgajam par drošību būtu bijis jābūt klāt rakšanas darbiem. Savukārt aizstāvība balstās uz to, ka S. Zagarskihs ievērojis un izpildījis visas prasības, ko tolaik noteikuši Ministru kabineta noteikumi, arī projekts šādiem rakšanas darbiem neesot bijis vajadzīgs. Mājas īpašnieks pat esot zvanījis uz Garkalnes pašvaldības būvvaldi, kur kāds darbinieks, kura vārds nav zināms, arī atbildējis: projekts neesot vajadzīgs, rociet droši.
Tagad uz tiesu izsauktais Garkalnes novada būvvaldes vadītājs Jānis Dambis gan nezināja pateikt: vajadzēja vai nevajadzēja projektu.
Bet kā tad bija tad un kā ir tagad? Kā zināms, pēc Zolitūdes traģēdijas 2013. gada 21. novembrī, kad sabruka lielveikals “Maxima”, daudzi noteikumi būvniecībā kļuvuši stingrāki. Taču, kā man paskaidroja Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktores vietnieks Andris Lazarevs, ne aprakstītā notikuma laikā, ne tagad šāda veida darbiem, kad pie mājas privātā zemē jānomaina ūdensvads, nemainot tā atrašanās vietu, pašvaldības būvvaldei projekts nav jāiesniedz. Atbildību par darbiem uzņemas darbu organizētājs: vai nu pats īpašnieks, vai viņa līgtie cilvēki vai uzņēmums.
Tomēr tas, ka nav nepieciešams projekts, nenozīmē, ka nav jāievēro darba drošības noteikumi, – tie tāpat jāievēro atbilstoši likumiem, un par to atbild darbu organizētājs.
No tā var secināt, ka Langstiņu krimināllietas iznākums atkarīgs no tā, ko tiesnese Ilona Ozoliņa-Kļaviņa atzīs par darba organizētāju: uzņēmuma vadītāju vai pašu bojāgājušo, kurš ticis norīkots par galveno objektā.
