Cilvēks nav retorte, bet visēdājs. Ko zinātnieks saka par skābuma nevēlamo ietekmi 1
Cilvēki bieži un, šķiet, gluži labprāt krīt dažādās galējībās, piemēram, pievēršoties dažādām diētām vai dzīvesveidam, kas paredz atteikšanos no noteiktiem produktiem, piemēram, gaļas. Viens no pēdējo gadu modes kliedzieniem ir diēta, kuras pamatā ir teorija par skābuma un sārma līdzsvaru organisma. Zinātnieks Dmitrijs Babarikins aicina nevulgarizēt pētnieku atklājumus un iesaka ielāgot dažas vērtīgas atziņas.
Kas īsti ir pH?
Skaitlis, kas raksturo ūdeņraža jonu koncentrāciju šķīdumā. Augstāks pH liecina par sārmainu, zemāks – par skābāku vidi, 7 – neitrāls.
Sārmains pret skābu
Aizraušanās ar skābuma un sārmainības mērīšanu sākās jau pirms vairākiem gadiem – ar kosmētiku, atgādina profesors Dmitrijs Babarikins. “Ādas pH līmenis, krēmi un šampūni tādam vai citādam ādas tipam… Savukārt sārmainības un skābuma temats uztura kontekstā parādījās samērā nesen – ar dažādiem īpašiem produktiem, tabletēm, dzērieniem.” Sārmainās jeb pH diētas idejas piekritēji uzskata, ka noteikti produkti un to kombinācijas veicina organisma vides skābumu (un tas nav vēlams), bet citi – sārmainību, kas ir optimāla vide, lai organisms sekmīgāk atjaunotos un cilvēks labi justos. Piemēram, gaļu uzskata par produktu, kas, ēdot par daudz, pārveido iekšējo vidi, padarot to skābu.
“Lielākoties jāēd augļi un saknes,” Dmitrijs Babarikins šiem principiem daļēji piekrīt. “Kad vēl skraidījām pliki vai dzīvojām kokos, uzturu pamatā veidoja tas, ko noplūca, izraka no zemes, savāca mežā. Gaļa bija retums – svētku ēdiens, tāpat dažādi cukuri – mūsu tāltālie senči kaut ko saldu pagaršoja varbūt pāris reižu dzīvē.”
Zaudējam minerālvielas
Teorija par skābuma nevēlamo ietekmi nav gluži nepamatota, uzskata zinātnieks. “Ir kāds ļoti populārs gāzēts dzēriens, kas satur daudz fosforskābes. Tā nav anekdote, ir izmēģināts – ja šajā limonādē iemet izrautu zobu, pēc mēneša no tā nekas vairs nav palicis pāri. Minerālvielas šādā vidē pilnīgi izšķīst.” Šo principu var attiecināt uz organismu kopumā. Protams, process nav ne tik uzskatāms, ne straujš, tomēr “mēs zaudējam minerālvielas, ja esam skābi no iekšpuses”.
Šķiet, pierunāt cilvēkus uzturā lietot vairāk augļu un dārzeņu nebūtu sevišķi grūti, taču arī šajā ziņā sabiedrībai labpatīk galējības. “Katru gadu universitātē pirmajā semestrī lūdzu pacelt roku tiem studentiem, kuri neēd gaļu. Tādu ir aptuveni ceturtā daļa auditorijas. Jaunieši uzskata, ka veģetārisms ir veselīgs dzīvesveids, nemaz nerunājot par veģetārisma ētiskajiem aspektiem. Tad man jāsaka: meitenes, bet jums taču būs jālaiž pasaulē bērni, kur jūsu organisms ņems dzelzi un pārējās nepieciešamās uzturvielas? Par to nedomā. No viena grāvja otrā! Cilvēkam jāēd viss – tā esam uzbūvēti, ka esam visēdāji. Gaļa ir nepieciešama, tas ir portatīvs ēdiens – pietiek ar nelielu daudzumu, lai iegūtu samērā daudz enerģijas un uzturvielu. Turklāt augi nevar nodrošināt visu, kā to spēj pilns produktu spektrs, kurā ietilpst piena produkti un gaļa.”
Krāna ūdens – labs un vērtīgs
Vēl viena galējība vai, iespējams, drīzāk modes tendence – runas par dzīvo un mirušo ūdeni. “Pašlaik tirgo dažādus agregātus, ar ko ūdeni jonizācijas procesā padarīt sārmaināku. Patiesībā princips ir ļoti vienkāršs, pat primitīvs, bet cilvēkiem ļoti patīk ar to nodarboties, viņiem šķiet, ka tādā veidā var ļoti daudz izdarīt veselības labā. Tomēr ir atšķirība, vai dzer ūdeni, kam elektrolīzes dēļ ir mainīts pH, vai arī ūdens ir sārmains, jo tajā ir dažādi minerālsāļi. Vērtīgāks ir otrais.” Ar apbrīnojamu centību daudzi filtrē krāna ūdeni. “Jo ūdens tīrāks, jo esam priecīgāki. Pēc tam ejam uz aptieku un pērkam uztura bagātinātājus, kas satur dažādus mikroelementus un makroelementus, lai savu organismu nodrošinātu ar to, ko no ūdens ar tādām pūlēm atdalījām.” Secinājums – jādzer krāna ūdens. Latvijā tas ir diezgan tīrs. “Tiesa, ir reģioni, kur krāna ūdens ir pārāk ciets, piemēram, Lielupes baseinā. Ja šādu ūdeni vāra, tējkanna samērā drīz aizkaļķojas. Ir konstatēta sakarība starp cieta ūdens dzeršanu ikdienā un nierakmeņu veidošanos. No otras puses, kalcijs un magnijs ūdeni padara sārmaināku,” skaidro profesors.
Eksperiments ar testa strēmeli
Ūdens nozīme tomēr nav noliedzama – ar to iespējams ļoti labi noregulēt organisma vidi. Katrs mājās var veikt eksperimentu – iegādāties aptiekā testa srēmeles jeb stripus, ar ko mēra urīna skābumu, un izmērīt sava urīna pH no rīta un vakarā, un tad nedaudz mainīt diētu: dienā izdzert pudeli sārmaina minerālūdens, piemēram, Boržomi vai Amrita, un pēc tam mērījumos būs redzamas radikālas pārmaiņas, skābums būs mazinājies. “Tomēr arī šajā ziņā aicinu visu nevienkāršot – cilvēks jau nav ķīmijas retorte, bet gan kompleksa pašregulējoša sistēma. Ja uzturs ir daudzveidīgs, maz ticams, ka organismā veidosies kādu uzturvielu deficīts vai kā cita būs pārāk daudz. Ja iekšējā vide ir nedaudz par skābu, jāēd vairāk augļu un dārzeņu, jādzer vairāk ūdens, lai organisms uzņemtu vairāk minerālvielu!”
36,6 °C konsultants DMITRIJS BABARIKINS, Inovatīvo biomedicīnas tehnoloģiju institūta vadītājs, LU asociētais profesors
