Nedēļas notikumu atskats: izmaiņas mediju saturā, kašķis “Laimā”, “Rail Baltica” loģistikas centrs 0
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Nacionāli konservatīvais advokāts
Advokāts Egons Rusanovs uzņēmies lietu, aizstāvot cietušo jaunieti Vladu, kuram 20. maijā Rīgā uzbruka pret Ukrainu naidīgi noskaņots vīrietis. Advokāts neskopojas ar skarbiem vārdiem attiecībā uz policijas un prokuratūras darbu. Par šo lietu raksta sociālos tīklos, blogā, runā ar medijiem. Tāpat viņš principiāli un skarbi pauž savu viedokli par Krievijas karu Ukrainā.
E. Rusanovs ir pazīstams advokāts, bet ne no tiem, kurš par visām varītēm raujas pie naudīgām lietām. Tiesas zālēs viņš redzams arī strādājot pie tādām lietām, kuras sabiedrību neinteresē. Sevi uzskata par klasisku tiesu advokātu, patīk sarežģītas lietas, analītika. Skrupulozs un precīzs izteikumos, kā saka, maisā viņu neiebāzīs. Strādājis pie likumdošanas. Publikāciju un vairāku grāmatu autors.
Advokāts kopš 1991. gada, kad pametis studijas Vācijā, jo pēc augusta puča sapratis, ka grib dzīvot un strādāt Latvijā. Kā pats stāsta, advokāta karjeru sācis koka būdā Maskavas ielā un bijis laimīgs, kad kāds iegriezies uz juridisku konsultāciju par dažiem Repšes rubļiem. Tagad savs birojs Rīgas centrā.
Padomju pēdējos gados paspējis pastrādāt prokuratūrā. 1989. gadā gatavojis prokuroru atbalsta vēstuli Rakstnieku savienības kongresam, kas sacēla traci kompartijas cekā. Kā visi Latvijai lojālie ļaudis, gājis cauri auseklīšu nēsāšanas un Tautas frontes atbalsta laikam.
Mamma Otrajā pasaules karā izcietusi Kurzemes cietokšņa šausmas, viens vectēvs bijis aizsargu pūtēju orķestra vadītājs, jaunībā dienējis cariskās Krievijas flotē, otrs vectēvs – advokāts.
Rusanovs savus uzskatus definē par nacionālkonservatīviem ar poļu asiņu spīta piedevu. Nekad neesot bijis rusofobs.
Advokātam ir solīds tēls. “Spilgti atceros, kad 1993. gadā viens cilvēks man teica: “Kas tu esi par advokātu nošļurkušās biksēs?! Tev vajag labu uzvalku, kādu gredzenu pirkstā.” Kopš tā laika nevaru tiesā ierasties kā viens otrs – džinsos, bez kaklasaites un krosenēs, mantija pa virsu un it kā viss kārtībā. Tad vēl ieklausījos citā cilvēkā, kurš teica, ka advokātam jābūt tādā fiziskā kondīcijā kā profesionālam sportistam. Nu jau gadu desmitus katru rītu vingroju,” saka E. Rusanovs.
Šaubas. Būs jādalās ar saturu
Saeima nobalsojusi par likumu, kas atļauj bez maksas nodot komercmedijiem sabiedrisko mediju veidoto saturu. Lielākajai daļai iedzīvotāju šis jaunums droši vien neko īpaši nenozīmē – kāda starpība, kur skatīties interesējošos Latvijas Televīzijas vai Latvijas Radio raidījumus.
Spaidot televizora pulti, liela daļa jau tāpat bieži pat nepamana, kuru kanālu skatās. Tomēr Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP), mediju eksperti un, protams, paši sabiedrisko mediju pārstāvji pauž satraukumu, ka tam būs negatīvas sekas.
Kā jau pašlaik daudzi lēmumi, arī šis pamatots ar karu Ukrainā. Regulējums ietverts Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā, un šādu kārtību nav paredzēts atstāt uz mūžīgiem laikiem, bet pagaidām tikai līdz 2023. gada 30. jūnijam.
Ideju aktīvi virzījis Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš, kurš apelē pie informatīvā kara draudiem: “Norisinoties Krievijas karam Ukrainā, noris arī cīņa par cilvēku prātiem. Mums ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu informatīvu un kvalitatīvu saturu pēc iespējas plašākai auditorijai.”
Tomēr kaut kur fonā ir arī komercmediju intereses, kurām šī ir laba iespēja ar minimālām izmaksām padarīt bagātīgāku savu saturu un, iespējams, palielināt auditoriju. Savukārt SEPLP un sabiedriskie mediji uzskata, ka šāds lēmums viņus ilgtermiņā novājinās.
Jāsaprot, ka runa līdz šim bijusi pārsvarā par krievu valodā radīto saturu, lai aizsniegtu tos, kas līdz šim “pārtika” no Kremļa propagandas – tagad, kad šie kanāli Latvijā vairs oficiāli nav pieejami, viņi, iespējams, meklēs sev citus informācijas avotus. Tādā ziņā šis piedāvājums, protams, ir kaut kas konkrētāks par miglainām iecerēm veidot atsevišķu krievu valodā raidošu sabiedriskās televīzijas kanālu, tomēr jāšaubās, ka arī tas mainīs prokrieviski noskaņotās auditorijas pārliecību.
Darījums. Septiņi miljoni termināļa projektam
Pagājušajā nedēļā uzsākta būvprojekta izstrāde “Rail Baltica” Salaspils intermodālajam kravu terminālim, kas aizņems 172 ha lielu platību, robežosies ar “Rail Baltica” pamatlīniju aptuveni 7 km garumā, kā arī saslēgsies ar esošo 1520 mm platuma dzelzceļa tīklu un valsts nozīmes autoceļiem.
Intermodālā loģistikas centra teritorijā būšot nodrošināta kravu pieņemšana, nosūtīšana un to apstrāde, kā arī iespēja attīstīt savas ražotnes un noliktavas uzņēmējiem. Jaunbūvi ekspluatācijā plānots nodot 2027. gadā. Projektam jābūt gatavam 2024. gadā, un tikai tā izstrādāšana vien izmaksāšot nepilnus septiņus miljonus eiro.
Cik izmaksās šāda milzu loģistikas centra būvniecība, ņemot vērā augošās būvniecības izmaksas, šobrīd neviens nemaz nav gatavs prognozēt. Taču, piemēram, satiksmes ministrs Tālis Linkaits šī līguma parakstīšanu nodēvējis par vēsturisku brīdi, jo līdztekus jau notiekošajiem pasažieru dzelzceļa infrastruktūras izbūves darbiem sākta arī kravu plūsmas infrastruktūras izveide, kas ļaušot pilnvērtīgi iedarbināt “Rail Baltica” dzelzceļu.
“Jaunā trase nav tikai starptautiskie un vietējie pasažieru pārvadājumi, tā ir iecerēta arī kā nozīmīgs kravu transportēšanas koridors un pašreizējā ģeopolitiskā situācija skaidri parāda, cik nozīmīga ir šāda transporta koridora veidošana,” uzskata satiksmes ministrs.
Kam un kādas kravas pa šo jauno un dārgo infrastruktūru vedīsim, kā to spēsim uzturēt? Šādu un tamlīdzīgu skeptisku jautājumu šobrīd ir daudz tieši vietējā tranzīta uzņēmēju vidū, par ko “Latvijas Avīzes” slejās esam arī rakstījuši. Taču par projekta ieviešanu atbildīgās amatpersonas ir pārliecinātas – reģionā pieprasījums pēc šādiem centriem esot acīmredzams.
Turklāt Latvijā un Igaunijā pagaidām tādu nemaz nav, tuvākie esot Lietuvā, tomēr tie esot tik mazi, ka pilnā garumā nevarot pieņemt pat vienu vilciena sastāvu, tādēļ lietuviešu centru kapacitāte jau tagad esot beigusies. Salaspils centrs būšot trīsreiz lielāks, tas varēšot apstrādāt vairākus vilciena sastāvus vienlaikus. Vedīs konteinerus, militārās kravas, automašīnu puspiekabes utt.
Aktuāli būšot gan ziemeļu – dienvidu, gan austrumu – rietumu virzieni. Jāņem vērā, ka pēc kara Ukrainas atjaunošanai no Eiropas plūdīs kravas, kas mērāmas tonnu miljardos, un ar tagadējām jaudām tikai Polijā vai Lietuvā šos apjomus apgūt nebūs iespējams. Vai būs nauda grandiozā loģistikas centra būvniecībai? Kuluāru sarunās amatpersonas atzīst – Briselē visi “atslēgas” cilvēki sakot, ka “Rail Baltica” šajā ģeopolitiskajā situācijā ir supersvarīgs un prioritārs projekts, tomēr nekādu garantiju līdz galam nav.
Izgāšanās. “Laima” (ne)šķeļ sabiedrību
“Nevēlamies šķelt sabiedrību, vairot nacionālismu, tādēļ komunicējam dažādos veidos, tajā skaitā svešvalodās,” tā saldumu ražotāja “Laima” anonīmais sociālo tīklu pārvaldītājs atbildēja Silvijai, kura tviterī pauda sašutumu, ka viņas dēls skolēns, būdams konditorejas fanāts, neesot dabūjis kāroto darbu vasaras brīvdienās Šokolādes muzejā, jo neprotot krievu valodu. Kad Silvijas sašutumam bija pievienojušies daudzi soctīklu lietotāji, “Laima” sāka taisnoties, ka esot daudz tūristu, ar kuriem jārunā krievu valodā.
Paziņojumā, kuru pauž “Orkla Latvija” (jāatgādina, ka lielākais mūsu valsts saldumu ražotājs, kādreizējais Latvijas nacionālais lepnums “Laima” pieder Norvēģijas uzņēmumam “Orkla”), joprojām anonīmais personāžs sāka spēlēt uz cilvēku emocionālajām stīgām, piesaucot ukraiņus – pēdējās divās nedēļās no vairāk nekā simts uzņemtajiem viesiem puse esot bijuši ukraiņi.
Ja runājam par valodām, kas nav ukraiņu dzimtā, tad redzam un dzirdam, ka pēc Krievijas barbariskā iebrukuma šajā valstī viņi arvien vairāk izvairās komunicēt sava naidnieka valodā. Vai “Orkla Latvija” pārstāvji to nav pamanījuši?
Un diemžēl šis stāsts atkal ir kārtējais apliecinājums tam, kā uzņēmums Latvijā diskriminē mūsu valsts iedzīvotājus darba tirgū – tiek aizbaidīti jaunieši, kuri nespēj sazināties krievu valodā. Vai šī uzņēmuma vadība un īpašnieki joprojām nav aptvēruši, ka Latvija ir nacionāla Eiropas valsts ar vienu valsts valodu?
Labklājības ministrs Gatis Eglītis tviterī 15. jūnijā raksta: “Esmu lūdzis Valsts darba inspekciju uzsākt pārbaudi par šo gadījumu un izvērtēt “Laimas” šādas rīcības pamatotību. Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda, un vecā prakse “bez krievu valodas neiztikt” beidzot ir jāizskauž, it īpaši, kur tas ierobežo darba iespējas jauniešiem.”
Vai tas atturēs “Orklu” un citus Latvijas uzņēmumus no gadiem ilgās prakses prasīt darbiniekiem krievu valodas zināšanas arī tur, kur tās objektīvi nav nepieciešamas?
Sagatavojuši: Artis Drēziņš, Māris Antonevičs, Māra Libeka, Ilmārs Randers
