“Progresīvo” izgāšanās, Latvija pērk HIMARS, budžets top uz novecojušiem datiem. Nedēļas notikumu apskats 63
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Muižnieka “sveiciens” Latvijai
Kopš “Amnesty International” (“AI”) labprātīgi uzņēmās Krievijas “noderīgo idiotu” lomu un sāka izteikt absurdus pārmetumus Ukrainai, kritizējot tās militārās metodes cīņā pret okupantiem, šīs organizācijas reputācija ir noslīdējusi zemāk par zemu. Arī vairāki pazīstami aktīvisti paziņojuši, ka pārtrauc darbību tajā, taču ne Nils Muižnieks, kurš organizācijā ir reģionālā biroja direktors.
Tieši viņš 13. oktobrī izziņoja “AI” sagatavoto atskaiti, kurā Latvijai izteiktas dažādas apsūdzības par tās dienestu rīcību 2020. gada vasarā, kad mums – tāpat kā tolaik Polijai un Lietuvai – nācās atsist Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko organizēto hibrīduzbrukumu.
Tas, kā zināms, izpaudās, ievedot no Tuvajiem Austrumiem migrantu pūļus, piesolot vieglu nokļūšanu Eiropā un sūtot tos uz robežu, lai tur izraisītu haosu un nekārtības. Lukašenko “specoperācija” tomēr neizdevās, jo šie migranti Eiropas Savienības teritorijā netika ielaisti, lai gan baltkrievu propagandas mediji tolaik centās to visu attēlot kā milzīgu necilvēcību.
Netrūka pat tādu murgu, ka mežos pie Polijas robežas esot pilns ar masu kapiem, kuros guļot noslepkavotie migranti, un viņu ķermeņus plosot vilki. Ik pa laikam šajos sižetos pazibēja arī paši migranti, sliktā angļu valodā stāstot, cik slikti pret viņiem izturējušies poļi vai baltieši.
Tieši to pašu metodi, sacerot savu ziņojumu, izvēlējusies arī “Amnesty International”, kuras pārmetumi Latvijai balstīti uz nelegālo robežpārkāpēju – kāda Hasana, Zeki, Adila un citu – intervijām. Daudzas Latvijas amatpersonas jau paudušas kritiku gan par pašu “AI” ziņojumu, gan par Nila Muižnieka aktivitātēm.
Kā viņam tviterī atbildējis Saeimas deputāts Ainars Latkovskis (viņš bija tas, kurš 2004. gadā nomainīja Muižnieku integrācijas ministra amatā): “Diezgan pretīgi un nožēlojami. Vēl pretīgāku to padara tas, ar kādu neviltotu lepnumu Tu to paziņo un izplati.” Skarbs ir arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs: “Jau kādu laiku “Amnesty International” ir zaudējusi jebkādu uzticamību, un šis ziņojums vēl vairāk pierāda savulaik cienītās cilvēktiesību organizācijas pilnīgu degradāciju. Latvija šīs viltus apsūdzības noraida.”
Interesanti, ka tieši Latvijas Ārlietu ministrija savulaik ieguldīja ne mazums pūļu, lai palīdzētu Muižniekam nokļūt Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra amatā (2012–2018). Tomēr ASV dzimušais latviešu izcelsmes politologs kārtējo reizi pierādījis, ka karjeras dēļ ir gatavs uz visu. Ja savulaik viņam nebija problēmu iestāties Aināra Šlesera vadītajā partijā, lai tikai varētu kļūt par ministru, tad tagad par līdzdalību nepamatotā Latvijas nomelnošanā jau vairs nav ko brīnīties.
Pārsteigums. Pēc vēlēšanām pārdomā
Muļļāja, muļļāja un tomēr neizmuļļāja, tā varētu raksturot procesu, kas pēdējā pusgadā notika Saeimā, mēģinot grozīt Izglītības likumu, lai skolēni, kuri skolā ir vardarbīgi, tiktu uz laiku izslēgti no skolas.
Neraugoties uz bērnu tiesību aizstāvju iebildumiem, ka šāda izslēgšana tikai vairos antisociālo uzvedību, turklāt radīs robus zināšanās, likumprojekts lēni, bet pamazām virzījās uz priekšu. Pagājušajā nedēļā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija to izskatīja jau pirms pēdējā lasījuma, taču situācija pēkšņi bija mainījusies: nu ne tikai tiesībsargs, bet arī liela daļa deputātu bija gatavi atteikties no vardarbīgo skolēnu izslēgšanas. Jezga jau dažas dienas iepriekš bija izcēlusies arī plašākā sabiedrībā: pret šādu risinājumu vardarbības mazināšanai skolās iebilda Valsts prezidents, atklātu vēstuli pret to parakstīja arī daudzas nevalstiskās organizācijas.
Komisijas sēdē pat deputāte Evija Papule, kas bija iesniegusi “izslēgšanas” likumprojektu Saeimā, vairs to sevišķi neaizstāvēja, sēdē neizteicās arī skolotāju arodbiedrības pārstāvji, kas iepriekš dzina projektu uz priekšu.
Līdz ar to komisija nolēma, ka vardarbīgos skolēnus vismaz pagaidām no stundām neizslēgs. Taču plānots ar likuma spēku uzdot Izglītības un zinātnes ministrijai tuvākajos mēnešos izstrādāt divus informatīvos ziņojumus: vienu par emocionālās un fiziskās vardarbības izskaušanu izglītības iestādēs, otru par iekļaujošās izglītības attīstību.
Patiesībā ar to arī vajadzēja sākt: apzināt, cik liela problēma skolās ir vardarbība, un diskutēt par iespējamiem risinājumiem, saprast, kas skolām un ģimenēm vajadzīgs, lai bērni neaugtu vardarbīgi, un censties sagādāt nepieciešamo, apzināties, ka iekļaujošā izglītība ir tiešām dārga. Tikmēr vardarbīgo bērnu izolēšana mājās būtu tikai problēmas paslaucīšana zem paklāja.
Interesants gan ir jautājums, kāpēc tik strauji mainījies komisijas viedoklis. Vai tiešām vēlēšanu gaidās deputāti bija gatavi pieņemt populistisku, taču bīstamu lēmumu? Un pēc vēlēšanām pēkšņi galva apskaidrojās? Viens no deputātiem, kas līdz ar Papuli bija iesniedzis izslēgšanas likumprojektu, bija Armands Krauze (ZZS), kurš tagad savukārt aicināja no likumprojekta izņemt normu par izslēgšanu.
Izgāšanās. Nevietā un nelaikā
Neplānotu palīdzības roku saviem ideoloģiskajiem oponentiem – konservatīvajām labējā spārna partijām – pasniegusi izteikti kreisi noskaņotās “Progresīvo” partijas Saeimas deputāte Jana Simanovska, kas ikdienā ir arī Vidzemes Augstskolas lektore, ķīmiķe un vides speciāliste. Viņas izteikumi raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”, kas bija veltīts bērnu un pusaudžu dzimumidentitātei un dzimumu maiņas problēmai, iesita pēdējo naglu četru partiju koalīcijas zārkā.
“Progresīvo” partijas iesaistīšana vadošās koalīcijas veidošanā jau no paša sākuma šķita diezgan šaubīga. Tā tas bija tāpēc, ka diviem koalīcijas partneriem – Nacionālajai apvienībai (NA) un “Apvienotajam sarakstam” (“AS”) šāda iesaistīšana būtu klaji neizdevīga. Šobrīd abu minēto partiju koalīcijai ir 28 deputātu vietas Saeimā pret 26 “Jaunās Vienotības” (“JV”) vietām un ir reālas izredzes šo nelielo pārsvaru pārvērst arī ministru skaita pārsvarā, lielākā varā pār dažādām Saeimas komisijām un citās priekšrocībās, kas noteiktu, ka koalīcijas it kā vadošajam spēkam “JV” būtu nemitīgi jāatskatās uz NA un “AS” viedokli.
Situāciju saprata arī “JV” un neatlaidīgi centās atrast veidu, kā panākt “Progresīvo” iesaisti, jo viņi spēku samēru koalīcijā radikāli mainītu par labu “Jaunās Vienotības” un “Progresīvo” (“P”) aliansei – “JV”/”P” apvienībai būtu 36 vietas pret 28 NA/”AS” vietām Saeimā. Tādēļ “JV” uzsvēra, ka nepārvaramu ideoloģisku atšķirību starp partijām neesot, kamēr NA un “AS” uz tām visu laiku norādīja.
Šajā neskaidrajā un nestabilajā situācijā J. Simanovskas vārdi “Vēlamies piedāvāt dzimuma maiņas regulējumu, kas ļautu vieglāk mainīt dzimumu, balstoties uz psihiatra atzinumu. Tas svarīgi īpaši pusaudžiem un bērniem, jo viņi nevar mainīt dzimumu bioloģiski, bet jau šobrīd ir vajadzība saukties citādāk” abu konservatīvo partiju koalīcijai bija zelta vērtē. Lieki teikt, ka bērnu dzimuma maiņas jautājumi ir sprādzienbīstami gan pasaulē, gan Eiropā.
Arī Latvijā šai idejai nav ne sabiedrības, nedz ārstu atbalsta. Tādēļ Simanovskas izteikumus, no vienas puses, var vērtēt kā godīgu partijas nostājas paušanu, taču, no otras, kā munīcijas pienešanu konservatīvajiem, kas ļauj konkretizēt “ideoloģiskās atšķirības”. Tas vēlreiz atgādina, kāds spēks var būt nevietā un nelaikā izteiktam vārdam.
Darījums. Leģendārie HIMARS būs arī Latvijai
HIMARS – šis burtu salikums jau kļuvis par vienu no zīmoliem Ukrainas veiksmīgajai pretestībai krievu okupantiem. Kara sākumā Krievijas armijas virzības apturēšanā lielu lomu nospēlēja vieglie prettanku ieroči “Javelin” un droni “Bayraktar”, bet pretuzbrukumam jau ir vajadzīgs kas jaudīgāks. ASV uz Ukrainu līdz šim nosūtījušas 16 HIMARS raķešu artilērijas sistēmas, un to veiksmīgais lietojums ir pamatīgi palielinājis interesi par tām arī citās valstīs.
Nupat Latvijas Aizsardzības ministrija paziņojusi, ka līdz 2025. gadam plāno iegādāties sešas HIMARS sistēmas. Tas izmaksāšot, kā sacījis aizsardzības ministrs Artis Pabriks, “desmitiem miljonu eiro”, taču precīzas izmaksas patlaban vēl nevarot pateikt, jo esot jārēķinās ar raķešu veidiem un citām pozīcijām. Jāpiezīmē, ka Lietuva gatavojas parakstīt līgumu par astoņu, bet Igaunija – sešu HIMARS iegādi. Tas nozīmē, ka kopumā Baltijā nākotnē būtu 20 šāda veida ieroči.
HIMARS atšifrējums patiesībā ir pavisam vienkāršs – tie ir pirmie burti no “High Mobility Artillery Rocket System”. Latviskojot tad tas drīzāk būtu “AMRAS” (“Augstas mobilitātes raķešu artilērijas sistēmas”). Sistēma tiek uzstādīta uz kravas automašīnas, un konteinerā ir sešas precīzi vadāmas raķetes, kuru darbības rādiuss ir aptuveni 70 kilometri. Tas nozīmē, ka Krievijas agresijas gadījumā Latvijai ir iespējas, piemēram, uzreiz iznīcināt Ostrovas militāro helikopteru bāzi, kas atrodas vien 35 kilometrus no mūsu robežas.
Bažas. Uz ļodzīgiem pamatiem
Pagājušajā nedēļā valdība nodemonstrēja pirmo skatījumu uz tuvāko triju gadu valsts ekonomikas attīstību, proti, Finanšu ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu par valsts pamatbudžeta un valsts speciālā budžeta bāzi 2023., 2024. un 2025. gadam. Viss jau būtu labi, ja vien daži no budžeta un ekonomikas attīstību raksturojošajiem skaitļiem, tie, kas skar inflāciju, nebūtu novecojuši jau šīs demonstrācijas laikā. Ap to laiku, kad budžetu apstiprinās Saeima, tie būs jau apauguši ar sirmu bārdu.
Konkrēti tā ir arī prognoze, ka vidējais patēriņa cenu pieaugums (inflācija) 2022. gadā būs 16,5%, – tā izteikta šī gada augustā. Tie, kas seko līdzi galvu reibinošajiem inflācijas skaitļiem šogad, zina, ka gada inflācija jeb cenu pieaugums šī gada septembrī pret 2021. gada septembri, sasniedza 22,2%. Un tās vēl nebūt nav inflācijas skrējiena beigas – tās augstākais punkts tiek prognozēts tuvākajos mēnešos, gada inflācijai sasniedzot apmēram 25%.
Vienlaikus 2022. gada vidējā inflācija pagaidām vēl turas valdības prognožu robežās – septembrī tā bija 13,7%. Taču rudens mēneši vidējo inflācijas skaitli var viegli pārstumt pāri valdības nospraustajai līnijai un komercbankas jau šobrīd prognozē, ka vidējā inflācija šogad būs 17–18% robežās. Jautājums ir, cik lielā mērā šī atšķirība ietekmēs budžeta aprēķinus.
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Olafs Zvejnieks, Ilze Kuzmina
