Ministrs uz pannas, Krievijas spiediens nostrādā. LA nedēļas apskats 0
Cilvēks. Ministrs uz pannas
Lai gan “Latvenergo” padomes nomaiņa tieši pirms Jāņiem bija drosmīgs, pat avantūrisks politisks solis, tomēr šķiet, ka tā politiskās un sabiedrisko attiecību sekas visai labi pārdomātas nav bijušas. Rezultātā pēcsvētku nedēļā bija diezgan uzjautrinoši vērot ekonomikas ministra Ralfa Nemiro lēkāšanu un locīšanos uz negaidīti uzkarsušās politiskās pannas.
Un pannu karsēja visi – gan koalīcijas kolēģi, gan opozīcijas pārstāvji, gan Ārvalstu investoru padome, gan arī Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūts, gan vēl daudzi citi. Ministram laikam lielas kurpes, ja pamanījies vienlaikus uzkāpt uz kājas tik daudziem. Tikai drūpošā “KPV LV” frakcija Saeimā ir mēģinājusi atbalstīt savu ministru.
Izvairoties no politiskajām “mēslu bumbām”, R. Nemiro pagājušajā nedēļā spēja publiku iepriecināt ar vairākām sabiedrisko attiecību “pērlēm”. Pirmkārt, ar apgalvojumu, ka pret atlaistās “Latvenergo” padomes locekļiem nekādu pretenziju neesot un tie varot piedalīties jaunās padomes atlases konkursā.
Šķiet, pašam bija aizmirsies, ka uzņēmuma padomes atlaišanu bija pamatojis ar to, ka atsevišķi padomes locekļi “nestrādā aktīvi un produktīvi”.
Tāpat tikai smaidu varēja raisīt apgalvojums, ka jaunieceltajā “Latvenergo” padomē ministram neesot “savējo”.
Laikam jau R. Nemiro bijušais priekšnieks un kolēģis advokātu birojā “Rebenoks un Vilders” Pāvels Rebenoks un paša ministra biroja vadītāja Inese Kublicka viņam dažu dienu laikā kļuvuši par svešiem cilvēkiem.
Pilnīgi negaidīti sprunguli spieķos ministram iemeta arī jaunizceptais “Latvenergo” padomes priekšsēdētājs P. Rebenoks, publicējot savā “Facebook” kontā fotogrāfijas par saviesīgo atpūtu uz jahtas kopā ar R. Nemiro. Abi bijušie juristi, šķiet, pagaidām nav sapratuši atšķirību starp privātpersonu un publisku personu uzvedību. Atbrīvoties no iespaida, ka valstiski svarīgi jautājumi izlemti uz jahtas, būs grūti, gandrīz neiespējami.
Sašutums. Pakļaušanās Krievijas spiedienam
Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) dalībvalstu vairākums nobalsojis par Krievijas balsstiesību atjaunošanu. Protestējot pret to, septiņu valstu delegācijas, ieskaitot Latvijas parlamentāriešus, simboliski pametušas EPPA sēdi. Savukārt no Krievijas puses jau sekojuši komentāri, ka šis solis apliecinot – pasaule sākusi pieņemt, ka Krima tagad ir Krievijas sastāvdaļa.
Nav nemaz tik viegli orientēties dažādu starptautisko organizāciju vidē, jo to nosaukumi nereti ir ļoti līdzīgi. Piemēram, Eiropas Padome nav tas pats, kas Eiropadome (Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāju sanāksme) vai ES Padome (ES dalībvalstu ministru sanāksme). Salīdzinoši divu pēdējo institūciju lēmumi ir daudz nozīmīgāki, jo nosaka visu Eiropas Savienības politiku.
Eiropas Padome nav ES institūcija, tā ir starptautiska organizācija, kuras darbības mērķis ir nodrošināt cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma ievērošanu un aizsardzību.
EP lēmumiem ir rekomendējošs raksturs, tomēr tās uzraudzībā darbojas tādi institūti kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa un cilvēktiesību komisārs (agrāk šajā amatā bija Nils Muižnieks). Krievijas ietekme uz šo organizāciju ierasti bijusi diezgan liela, ko nosaka arī tas, ka tā ir viena no lielākajām šīs organizācijas “sponsorēm”.
Tieši tas tiek minēts kā viens no motīviem šīs nedēļas lēmumam, tāpat paralēli tam arī vairāku rietumvalstu mēģinājumi nogludināt attiecības ar Maskavu. Vēl jāpiebilst, ka EPPA, kurā darbojas dalībvalstu parlamentārieši, nav galvenā EP struktūrvienība, tā ir Ministru komiteja, no kuras gan Krievija netika izslēgta arī pēc Krimas aneksijas un agresijas Donbasā.
Protams, ka Krievijas balsstiesību atjaunošana EPPA ir vērtējama kā pakļaušanās spiedienam un ļoti nepatīkams signāls, pat neskatoties uz to, ka ES sankciju politika paliek nemainīga. Tomēr iezīmējas valstis, kas, iespējams, to vēlas pārskatīt. Un te interesanti, ka pret Krieviju iebilst tās valstis, kas uz savas ādas izbaudījušas, ko nozīmē Krievijas iejaukšanās to iekšējās lietās. Bet tas tikai nozīmē, ka Ukrainai, Baltijas valstīm, Polijai būs jākļūst skaļākām un aktīvākām, lai nepieļautu kursa maiņu.
Kauns. Atdodiet Rīgai puķu podus!
“Savu podu nedzird!”, “Šeit bija pods”, “Manu brāli aizveda nakts melnumā” – šādus jaunus akcentus rīdzinieku ironiskajā vērtējumā aizvadītajā nedēļā ieguva Rīgas “puķu podu sāga”. Pašvaldības uzņēmums SIA “Rīgas meži” nakts melnumā, neraugoties uz iedzīvotāju protestiem, no Krišjāņa Barona ielas Rīgā aizveda teju simts iekaltēto skujeņu podu (skaisti iecerētajā projektā ziedu kompozīciju mainīšana podos bija iecerēta trīs reizes gadā, un kopumā to uzturēšanai bijuši nepieciešami ap 48 000 eiro, kas netika piešķirti…).
Tūlīt pēc tam Rīgas domes Mājokļu un vides departaments paziņoja, ka ar iedzīvotājiem un komerctelpu nomniekiem varētu slēgt individuālas vienošanās par šo podu apsaimniekošanu. Dome uzsver, ka podi esot pašvaldības īpašums un bez līguma tie nevarot atrasties uz ielas. “Noslēdzot vienošanos, puķu podi tiks nogādāti atpakaļ,” sacījusi departamenta direktora vietniece Kristīne Ermansone.
Rīgas dome, pirmkārt, aizmirsusi, ka pilsētas budžetu veido tās iedzīvotāju un uzņēmumu maksātie nodokļi, otrkārt, ka viena no tās funkcijām ir arī pilsētas infrastruktūras uzturēšana.
Ja turpināsies šāda prakse, tad drīzumā pilsēta varētu uzticēt savu iedzīvotāju atbildībā arī citu problēmu risināšanu, piemēram, bedru aizbēršanu ielu pagalmos, jaunu koku stādīšanu, tiltu remontu…
Aizdomas. Lemberga shēmas sastāvdaļa?
Smagos noziegumos apsūdzētā Aivara Lemberga galvenais aizstāvības stratēģis advokāts Raimonds Krastiņš veselības stāvokļa dēļ ir pametis savu aizstāvamo. Vai Krastiņa veselības stāvoklis patiešām ir tik smags, ka viņš vairs fiziski nespēj turpināt piedalīties tiesas sēdēs, to zina tikai viņš pats, viņa dakteri un droši vien arī Lembergs. Kā lai viņam notic, redzot divdomīgo situāciju pēdējā tiesas sēdē, kad Krastiņš tiesai paziņoja, ka nespēšot turpināt aizstāvības runu, jo esot piesmakusi balss, bet pēc tam smēķētavā jautri čaloja ar saviem kolēģiem!
Tiesa pēdējās sēdēs vērsa uzmanību, ka process tiek vilcināts aizstāvības garo runu dēļ, tajās arvien vairāk pazūd fakti un nav saistības ar konkrēto lietu. Lembergs ir rūdīts un labi to saprot, tāpēc Krastiņa noiešana no trases varētu būt pēdējais salmiņš, kā novilcināt lietu.
Prokurors Juris Juriss gan uzskata, ka tiesas sēdes varot turpināties, jo Lembergam esot vēl divi advokāti ar tādu pašu pilnvarojuma apjomu kā Krastiņam. Advokāte Irina Kauke kopā ar Lembergu ir no tiesas procesa pirmsākumiem, un viņai tāpat kā Krastiņam tika izsniegts pastāvīgais orderis tiesā.
Taču nav izslēgts, ka arī Kauke jebkurā brīdī var pamest Lembergu, jo nebūtu pārsteigums, ja, kopš 2010. gada esot kopā ar apsūdzēto, kura apsūdzība apkopota 200 sējumos, vienā mirklī sabruktu arī viņas veselība. Lembergs pieļauj, ka viens no iespējamajiem advokāta Krastiņa radikālā lēmuma iemesliem ir pēdējo nedēļu laikā tiesas zālē notikušais prokuroru un tiesas psiholoģiskais terors. Un ja nu tas skar arī Kauki?
Vilšanās. Bez simtgades iespējas
Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) biedru balsojumā pagājušajā nedēļā tika nolemts, ka 2026. gada ziemas olimpiskās spēles notiks Itālijā, zaudētājos paliekot Zviedrijas kandidatūrai ar ieceri bobsleja un kamaniņu sporta sacensības rīkot Siguldā. Tā vienā balsojumā, kurā Milānas un Kortīnas d’Ampeco kandidatūrai tika par 13 balsīm vairāk, izplēnēja Latvijas sporta vadības un arī daudzu līdzjutēju sapnis par olimpiskajām spēlēm Latvijā.
“Šis bija unikāls piedāvājums, liels izaicinājums,” tā šo iespēju raksturoja Dainis Dukurs, Siguldas kamaniņu trases direktors. Viņa vadītajai nacionālajai sporta bāzei tiktu ievērojams pīrāgs no valdības apsolītajām finanšu garantijām Siguldas kamaniņu trases rekonstrukcijai.
Tagad paliek neziņa, vai valdības solījumi par finansiālu atbalstu paliks spēkā un vai trases plānotā rekonstrukcija neiestrēgs prioritāšu maiņas dēļ.
Lai gan precīzas olimpisko spēļu izmaksas netika publiskotas, summas būtu mērāmas simtos miljonu eiro. Vilšanās ir patiešām daudziem.
Sporta funkcionāriem, kuri būtu apvienojušies darba grupās un komisijās, lai pasmeltos no šī katla. Būvniekiem, jo Siguldas infrastruktūrā tiktu ieguldīts patiešām daudz, ieskaitot olimpiskā ciemata būvniecību. Vilšanās ir visai Siguldai, kur ieplūstu vēl nebijis finansiālais kapitāls un būtiski veicinātu pilsētas ekonomisko izaugsmi.
Dainis Dukurs saka – tā bija simtgades iespēja, kāda Latvijai vairs var nepienākt. Žēl, tomēr pašiem sevi šaustīt nevajag. Mēs šajā Zviedrijas olimpiskajā kandidatūrā bijām tikai sabiedrotie, un Latvijas puse savu darbu izdarīja pēc labākās sirdsapziņas.
Mēs nekādi nevarējām ietekmēt politiskās intrigas Stokholmas pašvaldībā, kura tā arī neparakstīja rīkotājpilsētas līgumu, atstājot to Orei. Šķiet, ka tas bija galvenais zaudējuma iemesls. Zviedrijai tas bija astotais mēģinājums tikt pie olimpisko spēļu rīkošanas un astotā neveiksme. Latvijas Olimpiskā komiteja paziņojusi, ka atkārtota pieteikuma gadījumā uz 2030. gada ziemas olimpiādi ir gatava kopīgu ceļu iet vēlreiz. Ja vien zviedri to gribēs.
Sagatavojuši: Māra Libeka, Olafs Zvejnieks, Māris Siliņš, Gundega Skagale, Māris Antonevičs
