“Latvijas gāze” melo? Jezga ap “šķībo” dziedāšanu, valsts uzņēmumi investēs vējā. Nedēļas notikumu apskats 35
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Mierinātāja
Ekonomikas ministre Ilze Indriksone, kura šajā amatā vēl nav sabijusi pat trīs mēnešus, droši vien bija ļoti nervoza. Un turpmāk būs tikai nervozāka. Jo, tuvojoties rudenim un ziemai, arvien vairāk un skaidrāk nāksies atbildēt sabiedrībai, opozīcijas politiķiem un arī partneriem valdībā uz jautājumu, kurš īpaši skaļi izskanēja pagājšnedēļ, proti, vai Latvijā pietiks dabasgāzes visai gaidāmajai apkures sezonai.
I. Indriksones amats neļauj tā izvairīties no žurnālistu jautājumiem, kā to dara “Latvijas gāzes” vadītājs Aigars Kalvītis, bet ministres komunikācija neradīja pārliecību, ka viss rit gludi un mūs gaida “silta jauka istabiņa”.
Pēc tam kad uzņēmums “Latvijas gāze” bija izplatījis paziņojumu, ka nespēs nodrošināt pietiekamas gāzes rezerves, ekonomikas ministre Indriksone apgalvoja, ka Inčukalna krātuvē gāzes ir vairāk nekā pietiekami. Bet uz žurnālistu jautājumu, vai valdība var būt droša, ka tās rezervētā gāze jau iepriekš nav pārdota tālāk, ministre citstarp teica: “Jautājiet viņiem, kam tad pieder tā gāze.”
Pāris dienu vēlāk, 12. augustā, ministrei pašai bija iespēja uzdot šo jautājumu “Latvijas gāzes” valdes priekšsēdētājam Aigaram Kalvītim.
Pēc abu tikšanās Indriksone atkal mierināja, ka viss esot kārtībā, un “Latvijas gāzes” paziņojums esot juridiskas dabas pārpratums.
“Nē – tur ir tādas juridiskas nianses ar terminiem un ar uzskaites veidu – kā kura gāze tiek kam uzskaitīta vai pieskaitīta, bet tādas tehniskas lietas es jums droši vien šodien neskaidrošu,” žurnālistiem teica ministre, piebilstot ka “mēs vienojāmies par kopīga plāna sagatavošanu mājsaimniecību apgādei ar gāzi – lai tā būtu droša un iespējama visas apkures sezonas laikā”.
Bet, ja reiz gāzes ir pietiekami, kādēļ šāds īpašs plāns nepieciešams? Vai “Latvijas gāze” ministrijai apstiprinājusi, ka tai tomēr ir pietiekamas rezerves? Uz šiem un citiem žurnālistu jautājumiem ministre neatbildēja, bet piecēlās un pameta preses konferenci.
Taču turpmāk tāpat tie nepazudīs no ministres darbakārtības.
Neziņa. Zaudē cīņu par Bulduru bibliotēku
Jūrmalas domes Kultūras komiteja 11. augustā atbalstīja pārmaiņas Jūrmalas bibliotēku infrastruktūrā – tas paredz Bulduru bibliotēkas pārcelšanu uz renovētām Jūrmalas teātra telpām Bulduros bibliotēkas punkta veidā un Centrālās bibliotēkas telpām, kā arī Asaru bibliotēkas likvidēšanu, no kopumā sešām līdzšinējām Jūrmalas bibliotēkām saglabājot tikai četras un bibliotēkas punktu.
Ar šādu Jūrmalas domes lēmumu vainagojies pēdējā mēneša konflikts starp Bulduru bibliotēkas aizstāvjiem – lasītājiem un bibliotekāriem – un Jūrmalas pašvaldību. Vasaras vidū pašvaldība negaidot paziņoja, ka bibliotēku ēkas esot novecojušas un tām nepieciešams kapitālais remonts, arī apkures sadārdzinājums liekot atteikties no Bulduru bibliotēkas ēkas izmantošanas bibliotēkas vajadzībām.
Tā vietā tiekot domāts par bibliotēku punktu Jūrmalas teātrī, bibliobusu, un galu galā – pārcelšanās uz Jūrmalas centrālo bibliotēku esot progresīva, jo lasītāji turpmāk varēšot uzturēties jaunās, gaišās, siltās telpās.
Idejai nepiekrīt Bulduru bibliotēkas aizstāvji – lasītāji, bibliotekāri. 11. augustā pie Jūrmalas domes piketā pulcējās aptuveni 50 cilvēku, protestējot pret Bulduru bibliotēkas pārcelšanu un “diskriminējošo attieksmi pret kultūru un bibliotēkām Jūrmalā”, kā to formulē rakstniece un jūrmalniece Jana Veinberga.
Piketētāji tomēr nepanāca vēlamo, un lēmums par bibliotēku likvidēšanu un pārcelšanu brīvdienu ieskaņā tika pieņemts.
Šobrīd paliek ne tikai neziņa, kas notiks ar Bulduru bibliotēkas krājumu un darbiniekiem, bet arī ar 1974. gadā īpaši Bulduru bibliotēkai celto ēku divos stāvos Edinburgas prospektā 89. Pašlaik Jūrmalas dome nekādus skaidrojumus nesniedz.
Neskaidrība. Vai “Latvijas gāze” melo?
Pagājušajā nedēļā publiskajā telpā virmoja radikāli pretēji publiski izteikumi par gāzes pietiekamību, radot neizpratni par to, kurš nesaka patiesību – AS “Latvijas gāze” (“LG”) vai ekonomikas ministre Ilze Indriksone. “LG” apgalvoja, ka tā nespēs pildīt normatīvajos aktos paredzētās līgumsaistības, nodrošinot dabasgāzi saistītajiem lietotājiem, jo kompānijai piederošās dabasgāzes apjoms, kas atrodas Inčukalna pazemes krātuvē, ir vien 0,75 teravatstundas (TWh), bet ministre teica, ka “LG” rezervētais apjoms ir 1,15 TWh gāzes, kas ir vienāds ar mājsaimniecību patēriņu pagājušajā sezonā.
Skaidrību ieviest steidzās vienotais dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas sistēmas operators AS “Conexus Baltic Grid”, pilnībā apstiprinot ministres teikto, tādējādi mēģinot kliedēt iedzīvotāju bažas. Tātad it kā nav pamata satraukumam, ka mēs uz gāzes plīts nevarēsim pagatavot ierasto maltīti.
Tomēr neizpratni raisa tas, ka publiskais tirgotājs “Latvijas gāze”, iepējams, melo sabiedrībai. Kāpēc “LG” izvēlas šādu komunikācijas stratēģiju, zinot, ka saskaņā ar Enerģētikas likumu situācijā, kad esošais publiskais tirgotājs nepilda likumā noteikto uzdevumu, tad publiskā tirgotāja funkcijas pārņem un pilda AS “Latvenergo”?
Iespējams, tādējādi uzņēmums cenšas jau savlaicīgi izvairīties no gaidāmajiem zaudējumiem, lēš enerģētikas eksperti.
Tā kā “LG” akcionāru vidū ir Krievijas uzņēmumi, kā arī uzņēmumam ir noslēgts piegādes līgums ar “Gazprom”, ir jārēķinās, ka tas tuvāko mēnešu laikā var saskarties ar tiesiskiem un, sekojoši, arī ekonomiskiem satricinājumiem. Tāpēc, visticamāk, pārskatāmā laika periodā Latvijā būs gaidāma publiskā tirgotāja maiņa, kas būs ne tikai likumsakarīgs, bet arī saimnieciski pamatots lēmums.
Darījums. Valsts uzņēmumi investēs vējā
Viens miljards eiro – tik lielas solās būt investīcijas vienā no lielākajiem enerģētikas projektiem Latvijas vēsturē – valstij piederošu vēja parku būvniecībā. Lai to realizētu, uz vienu roku metušies “Latvenergo” un “Latvijas valsts meži”, dibinot pavisam jaunu uzņēmumu “Latvijas vēja parki”, kam nākamo piecu gadu laikā dažādās vietās Latvijā jāizbūvē 800 MW jaudīgas vēja turbīnas, kuras gadā varēs saražot ap 30% no pērn Latvijā saražotās elektroenerģijas.
Var diskutēt par to, vai valstij piederošiem uzņēmumiem vajadzēja iesaistīties nodarbē, uz kuru jau gadiem nesekmīgi cierē privātais bizness, taču šī brīža notikumi to spieda un lēmums ir ne vien viens no nozīmīgākajiem enerģētikā kopš neatkarības atgūšanas, bet arī viens no pareizākajiem, kas ļaus ievērojami samazināt elektrības cenu, īpaši brīžos, kad vēja būs daudz.
Paralēli jaunais uzņēmums varētu arī sākt domāt par investīcijām enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijās, lai mirkļos, kad vējš pūš “pilnās burās”, bet ne visiem enerģija nepieciešama, to varētu uzkrāt un nodot tālāk, kad pēc tās ir pieprasījums. Cerams, jaunā uzņēmuma akcionāri apdomās arī uzņēmuma akciju kotēšanu biržā, lai nebūtu jautājumu par konkurences ierobežojumiem (kuri pamatoti šobrīd ir).
Bet kas rada satraukumu un par ko minētā projekta sakarā vajadzētu domāt īpaši rūpīgi – par infrastruktūras un parku būvniecību. Īpaši – par procesa uzraudzību. Labi zinām, kā valsts iepirkumi tiek sadārdzināti vai kā notiek dažādu vietējo karteļu “spēlītes”. Diemžēl tas uz būvniecības procesu metis tādu ēnu, ka ikviens lielāks projekts jātur zem lielas lupas.
Jezga. Dziesmu svētku godasardzē
Sociālo tīklu lietotāju uzmanības centrā uz brīdi nokļuva gaidāmo šīs vasaras Rīgas svētku viens notikums vai, precīzāk, tā nosaukums – “Šķībie dziesmu svētki”, kas tika pieteikti kā daļa no Rīgas 821. dzimšanas dienas svinībām Vecrīgā 20. augustā.
Šajā dienā “Rīgas drosmes un prieka vasaras” (Rīgas svētku nosaukums) organizētāji izsludināja svētku pikniku Vecrīgā, solot balkonu koncertus, tostus, kā arī minētos “Šķībos dziesmu svētkus”.
Pēdējo iecere bija šāda – gari, baltiem galdautiem klāti galdi, uz skatuves – diriģents, kurš iekļaujoši aicinās dziedāt arī tos, kurus koros “šķībās” dziedāšanas dēļ neuzņem. Ideja varbūt iekļaujoša, taču nosaukumu ar sašutuma pilnu ierakstu vietnē “Twitter” atteicās pieņemt izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece, rakstot: “Rīgas svētkos šogad plānoti Šķībie Dziesmusvētki.
Vai tiešām šādi jāizrīkojas ar būtisku latviešu nacionālās identitātes sastāvdaļu nu 150 gadus vecu tradīciju?
Vai dziesmu svētku tradīcija tagad pārvēršas vien par tukšu skaņu reklāmas laukumos?” Klāt ministre pievienojusi vārda “šķībs” izsmeļošus valodnieciskus skaidrojumus.
Ministres pārmetumi izpelnījās gan piekrišanu, gan kritiku. Vieni šķībuma piesaukšanu dziesmu svētku sakarā uztver kā ņirgāšanos par nacionālu svētumu vai vismaz norāda, ka “šķībs” nekādas pozitīvas asociācijas saistībā ar Dziesmu svētkiem neraisa.
No otras puses, tiek norādīts, ka viņas patoss ir nevietā, atgādinot, ka burtiski Dziesmu svētku gods nav aizskarts – UNESCO mantojumā iekļautie svētki pazīstami ar citu, garāku nosaukumu “Dziesmu un deju svētki”, līdz ar to dažādu dziesmu svētku idejas, lai cik radošas tās būtu, tomēr paliek tautas ziņā.
Uz ministres sašutumu, aizstāvot šķībuma apdraudētos dziesmu svētkus, gan vajadzētu arī raudzīties no vēlēšanu tuvuma aspekta – kādēļ gan ar skaļāku akciju nenostādīt sevi tik pateicīgajā tautas vērtību aizstāvja pozīcijā?
Tikmēr “šķībie dziesmu svētki” Rīgas svētku programmās nu jau pārtapuši par “Drosmīgo dziesmu svētkiem”. Rīgas domē gan norāda, ka lēmums mainīt svētku nosaukumu ticis pieņemts, ieklausoties koru viedoklī, “vēl pirms ministre vērsa uz to uzmanību”.
Sagatavojuši: Raivis Šveicars, Aija Kaukule, Kristīne Stepiņa
