Dārgā koncertflīģeļa sāga. Slīpēts koka dārgakmens. Kāpēc Mamikins zaudēja darbu? Nedēļas notikumu apskats 24
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Mākoņi virs Reira galvas
Jebkura finanšu ministra dzīvē brīdis, kad uz Saeimu tiek aiznests nakamā gada valsts budžeta projekts, ir svinīgs un patīkams.
Tas liecina, ka sekmīgi ir paveikts gada lielākais darbs – apmēram deviņus mēnešus ilgais valsts budžeta sagatavošanas process, aizvadītas bezgalīgās diskusijas ar citām ministrijām, kaujas ar lobijiem un interešu grupām un strīdi ar ekspertiem – īsi sakot, kā akmens no pleciem novēlies.
Pagājušajā nedēļā šajā īsajā slavas saulītes mirklī, fotografējoties ar jauno oša koka portfeli, atkal pagozējās Jānis Reirs. Tomēr draudīgi mākoņi jau parādījušies pie apvāršņa, un nākamajā gadā tie var pārvērsties arī lietusgāzēs.
Tumšākais un draudīgākais no šiem mākoņiem ir Eiropas Komisijas prasība, sākot ar 2023. gadu, pakāpeniski atgriezties pie Eiropas Savienības fiskālo noteikumu ievērošanas.
Budžeta deficīts jau tagad pamatīgi pārsniedz pieļaujamo, priekšā ir jauns un neprognozējams Covid-19 vilnis ar grūti prognozējamām sekām valsts finansēm, bet valsts parādu pārāk palielināt nevar. Otrs mākonis saistīts ar dīkstāvēm. Pirms kāda laika Reirs bija izteicies, ka dīkstāves pabalstu vairs nebūs, šoziem visiem būs jāstrādā.
Taču šobrīd, pēc valdības lēmumiem par ārkārtas stāvokli Covid-19 ierobežošanā, izskatās, ka pilnībā izvairīties no dīkstāvēm vismaz atsevišķās nozarēs nebūs iespējams.
Visbeidzot trešais mākonis ir vairāki neatrisināti konflikti nodokļu sistēmā un ar tiem saistītie solījumi. Tādēļ drīz finanšu ministram būs visur jāstaigā ar lietussargu…
Pārsteigums. Budžets – slīpēts koka dārgakmens?
Nekas neliecināja, ka finanšu ministrs Jānis Reirs, uz Saeimu jau sesto reizi nesot nākamā gada budžeta projektu, to ievietos nevis Roberta Zīles vecajā ādas portfelī, bet jaunmodīgā neparastas formas, krāsas un materiāla kastē (augšējā attēlā, J. Reiram rokās).
Pirmais portfeļa nesējs Zīle sakās iedvesmojies no Lorda Gladstona čemodāna, kurā britu budžets izturējis 150 gadus. Zīles portfelis nokalpoja 23 gadus. Kāpēc to vajadzēja mainīt?
“Kad, gatavojoties budžeta iesniegšanas procedūrai Saeimā, ministra birojā konstatējām, ka vecajam portfelim sabojājies rāvējslēdzējs un viens slēdzis, radās doma, ka varētu izgatavot jaunu portfeli. Ministrs ierosināja, ka viņš uzdāvinās Finanšu ministrijai jaunu portfeli,” “Latvijas Avīzei” atklāj Mudrīte Grundule, ministra padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos.
Uz portfeļa plāksnes iegravēto Reiņa Kaudzītes teicienu “Esi apdomīgs nelaimē, vēl apdomīgāks laimē” budžeta apspriešanā Saeimā 2013. gadā atgādināja toreizējais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, norādot, “ja no vēstures nemācās, tai ir tendence atkārtoties”.
Portfeļa autors ir tēlnieks Ivars Drulle, kurš strādā vizuālās mākslas jomā, veidojot darbus no nelielu figūriņu grupām līdz milzīgām instalācijām. Viņš ir arī Rīgas domnieks, ievēlēts no “Par/Progresīvie”, frakcijas priekšsēdētāja vietnieks.
“Iepazinos ar dažādiem portfeļu variantiem, kādos budžetus nes citās valstīs, – lielākoties no ādas,” “Latvijas Avīzei” stāsta tēlnieks.
“Domāju, ka nevis dzīvnieku āda, bet atjaunojamais resurss – koks – vislabāk raksturo Latviju. Tāpēc izvēlējos osi. Kā tēlnieks domāju telpiski, tāpēc formai piedevu daudzšķautņainu dārgakmeņu slīpējumu motīvu. Tāpēc oša koka faktūru izvēlējos gaišu, lai palīdzētu to “nolasīt”.”
Portfelis ir izveidots no oša masīvkoka, un tas ir drošs, peld arī pa ūdeni. Cik tāds izmaksāja? “Tas ir unikāls mākslas darbs, vienā eksemplārā, un kā tāds tas arī maksā,” atbildēja Drulle. Tā kā tas ir Jāņa Reira personīgais dāvinājums, kam nav tērēti budžeta līdzekļi, cenu viņš nevēlas atklāt, vien piebilst, ka “mākslinieku darbs ir pienācīgi jānovērtē”.
Iepriekšējie budžeta iesniedzēji nav aizmirsti – portfeļa otrā pusē izvietotas plāksnītes ar iepriekšējo gadu finanšu ministru vārdiem. Portfeļa kalpošanas laiks būšot ilgāks par mūsu mūžu.
Šis portfeļa maiņas precedents rada jautājumu: vai turpmāk katrs jaunais finanšu ministrs nesīs savu inovatīvo ilgmūžīgo portfeli?
Šaubas. Mamikina “stratēģiskā komunikācija”
Vasarā darbu nācās pamest Valsts kontroles Komunikācijas daļas vadītājai Līgai Krapānei. Konflikts ar priekšniecību viņai izcēlās pēc tam, kad Krapāne, kas iepriekš bijusi daudzu augstu valsts amatpersonu preses sekretāre, bija parakstījusi publisku vēstuli, aicinot “pārtraukt rīcību, kas vērsta uz sabiedrības sašķelšanos un vispusīgas informācijas nesniegšanu Covid-19 vakcinācijas jautājumos”.
Interneta soctīklos tā pat ieguva apzīmējumu kā “antivakseru vēstule”, turklāt izrādījās, ka daļa no izteiktajiem apgalvojumiem ir maldinoši. Krapāne saņēma divus rājienus. Vēlāk viņa uzrakstīja atlūgumu. Tagad komunikāciju speciāliste ir politiskā aktīviste Šlesera partijā, kas savu politiku lielā mērā būvē uz protestiem pret vakcināciju.
Pēc ārējām pazīmēm līdzīgs stāsts nupat atgadījies citā iestādē – Valsts darba inspekcijā (VDI), kur darbu zaudējis nesen par stratēģiskās komunikācijas vadītāju pieņemts bijušais žurnālists un Eiropas Parlamenta deputāts Andrejs Mamikins.
Par pamatdarbu sūdzību it kā nebija, taču ārpus darba Mamikina vaļasprieks ir bijusi dezinformācijas izplatīšana, ko viņš darījis paša veidotā kanālā interneta vietnē “You Tube”.
Piemēram, viena no intervijām tur bija ar bēdīgi slaveno feldšeri Marinu, kura jau agrāk klāstījusi, ka Covid-19 esot izdomāts, statistika par inficētajiem esot viltota, slimnīcu pārslodze esot mīts un vakcīnas būšot nāvējošas.
Patiesībā jau nekā pārsteidzoša un negaidīta atšķirībā no Krapānes gadījuma te nav. Ja atceras Mamikina iepriekšējās aktivitātes – gan kā žurnālistam, gan politiķim –, tās vienmēr bijušas skandalozas un provokatīvas. Varētu vien rasties jautājums – vai, pieņemot darbiniekus, VDI vērtē arī viņu reputāciju?
Pēc tam kad sižets par Mamikina aktivitātēm tika parādīts LTV ziņu raidījumā “Panorāma”, bijušais politiķis neslēpa prieku, ka viņa aktivitātes ir tik plaši pamanītas.
Tikmēr citā soctīklā – tviterī – labklājības ministrs Gatis Eglītis jau steidza vēstīt, ka Mamikins darbu VDI ir zaudējis, jo viņa aktivitātes “nav savienojamas ar valsts pārvaldes vērtībām un ētikas pamatprincipiem”.
Būtiska ir arī ministra piebilde, ka tas noticis “pēc manas iesaistes”.
Izgāšanās. Rīgas pils dārgā koncertflīģeļa sāga
Negribas ticēt, ka Valsts prezidenta kancelejas (VPK) vadītājs Andris Teikmanis ieceri par 184 000 eiro vērta koncertflīģeļa iegādi Rīgas pils Svētku zālei nebija saskaņojis ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, un kaut tas iekļauts 2022. gada budžeta plānā un nosūtīts Finanšu ministrijai jau vasaras sākumā, tomēr nav iedomājuši, ka šo dārgo pirkumu pašreizējā spriedzes situācijā vajadzētu apturēt.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka Rīgas pilī notiekošajam daudzi patlaban seko kā ar lupu, lai katru misēkli, neveiksmi, kas skar Valsts prezidentu, izvilktu ārā publiskai apspriešanai.
Tā arī notika ar ziņu par plāniem pirkt dārgo mūzikas instrumentu. Un pēc sabiedrības asās reakcijas pagājšnedēļ Teikmanis paziņoja medijiem, ka VPK pagaidām atteikšoties no jauna instrumenta iegādes, jo “nolēmusi pārskatīt savas prioritātes un iegādāties koncertflīģeli brīdī, kad droši varēs rīkot koncertus ar plašu apmeklētāju skaitu”.
Brīdī, kad radusies doma par jauno mūzikas instrumentu, Rīgas pilī esot valdījis optimisms, vērojot Covid-19 izplatības rādītājus un vakcinācijas aptveri.
Dzimusi ideja, ka tajā jānotiek ne tikai oficiālām ceremonijām un konferencēm, bet pils durvis jāatver plašākai publikai. Proti, jāturpina 2020. gada jūlijā iesāktā tradīcija, kad uz koncertu “Kopā” tika aicināti mediķi, kuri pašaizliedzīgi strādājuši kovida pandēmijas laikā. Taču Svētku zāles gandrīz simtgadīgais koncertflīģelis vairs nespējot nodrošināt pietiekami augstu skaņas kvalitāti, tāpēc izlemts, ka vajag jaunu.
Bet kur tad baltais koncertflīģelis “Bosendorfer”, kurš pirms dažiem gadiem par 126 000 eiro tika iegādāts toreizējā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa laikā? Teikmanis stāsta, ka tas neesot kustināms, lai neiedragātu instrumenta “veselību”. Turklāt Baltajā zālē nevarot ietilpināt tik lielu ļaužu pulku kā Svētku zālē, kura ir krietni lielāka.
Jāatgādina, ka jau toreiz, spriežot par baltā flīģeļa iegādi, daļa sabiedrības sašuta, ka tā ir pārlieku liela šķiešanās ar nodokļu maksātāju naudu. “Latvijas Avīze” par to rakstīja 2016. gada aprīlī publikācijā “Klavieres – mūzikai vai paliktnis šampanieša glāzei?”.
Toreiz prezidenta kanceleja dārgo pirkumu pamatoja ar to, ka “tā ir reprezentācijas vieta, kur prezidents pieņem ārvalstu vēstniekus un delegācijas, un tai jābūt atbilstoši aprīkotai”.
Tika arī piesaukta Rīgas pils atjaunošanas padome, kas esot lēmusi par flīģeļa iegādi un uzsvērusi, ka “flīģelis šajā telpā ir viens no centrālajiem elementiem, tam jāiederas Baltās zāles interjerā un jānodrošina augstvērtīgs muzikālais skanējums”.
Tomēr žurnālisti arī izvirzīja jautājumu – vai prezidenta rezidencē, kur koncerti un plašāka publika netiek vesta, tas drīzāk nebūs kā dizaina elements, nevis mūzikas radītājs.
Turklāt izrādījās, ka Rīgas lielākajā klasiskās mūzikas koncertzālē – Lielajā ģildē –, kur koncertu klausās visa sabiedrība, valsts nebūt nebija sagādājusi tikpat lielisku instrumentu…
Sagatavojuši Olafs Zvejnieks, Ivars Bušmanis, Māra Libeka, Māris Antonevičs
