Futbolists lobēs uzņēmējus. Pusmiegā pieņemtais budžets. Ko vēl nezina valsts sekretārs? Nedēļas apskats 9
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Lobēs uzņēmēju intereses
Par Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektoru kļuvis Kaspars Gorkšs, iepeldot daudz dziļākos un sporta pasaules cilvēkam neierastos ūdeņos. Taču var teikt, ka amatu izcīnījis sportiskā cīņā, uzvarot atlasē, kurai pieteicies 51 kandidāts.
Gorkšs ir viens no tikai dažiem Latvijas futbolistiem un pagaidām pēdējais, kas spēlējis pasaules spēcīgākajā čempionātā, proti, Anglijas premjerlīgā. Bijis Latvijas futbola izlases kapteinis, karjeru beidzis 2017. gadā un jau nepilnu pusgadu vēlāk iesēdies Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidenta krēslā. Tajā gan noturējies vien pusotru gadu, pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem biedri balsojumā izteica neuzticību Gorkšam, kurš vēlējies ieviest pārmaiņas, bet, kā runā futbola cilvēki, vājā vieta bijusi spēja iziet uz kompromisiem.
Šī pieredze noteikti deva daudz vērtīgu atziņu. Gorkšs ātri atrada jaunu izaicinājumu un kļuva par Latvijas Komandu sporta spēļu asociācijas izpilddirektoru. Uz futbola sabiedrību arīdzan nav apvainojies un iesaistījies Jūrmalas kājbumbas attīstībā.
Paralēli visām aktivitātēm atsāka studijas Latvijas Universitātē, ko pameta 2000. gadu sākumā futbola dēļ, un absolvēja Juridisko fakultāti. Jau līdz tam bija ieguvis pieredzi biznesā publiskās ēdināšanas sektorā.
Kasparu Gorkšu par savu draugu kādā intervijā nosaucis partijas “Latvijas attīstībai” viens no līderiem Edgars Jaunups. Šāda mēroga draugs noteikti nenāk par sliktu, lai atrastu savu vietu dzīvē, taču ir viena nianse – sportisti politikā var iekļūt, pateicoties uzvārdam (saraksts būtu garš – Anete Jēkabsone-Žogota, Viktors Ščerbatihs, Mihails Zemļinskis, Ivans Klementjevs u. c.), bet tādā organizācijā kā LDDK sporta karjeras laikā gūtie panākumi nedod nekādas priekšrocības. Gorkšs, noprotams, bijis uzrunāts, lai iesaistītos politikā, taču nav izmantojis iespēju.
Kaspars Gorkšs pa spalvai nekad nav glaudījis. Piemēram, reiz izplatīja atklātu vēstuli pret komandas biedru Latvijas izlasē Artjomu Rudņevu, kurš bija noniecinājis latviešu valodu.
Šaubas. Kāds būs pusmiegā pieņemtais budžets
Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns pēc šī gada valsts budžeta pieņemšanas līdz ar rīta gaiļiem uzsvēra, ka esot uzstādīts jauns budžeta izskatīšanas ilguma rekords – 23 stundas un 56 minūtes.
Taču pirms četriem gadiem līdzīgā situācijā Smiltēns tviterī paudis pavisam ko citu: “Kas par murgu, kas šobrīd notiek Saeimā? Nakts budžeti agrāk grāva Saeimas reputāciju, tādēļ bija panākta “džentlmeņu vienošanās”, ka turpmāk naktī nestrādās! Pirmkārt – lai deputāti būtu adekvāti lēmumu pieņemšanā! Otrkārt – cienot sabiedrību un žurnālistus, kas seko sēdei!” Kur pazuda “džentlmeņu vienošanās”, un kāpēc valstij svarīgāko likumu nevarēja pieņemt divās dienās ar skaidru galvu?
Daļa deputātu un arī pa kādam klātesošam ministram ik pa laikam iesnaudās. Bet, piemēram, opozīcijas deputāts Juris Jakovins paziņoja, ka viņš, kaut negulējis, joprojām ir mundrs. Esot sevi uztrenējis kopš jaunības, kad pa nakti braucis tirgot tulpītes uz Ļeņingradu – pa dienu tās pārdevis, bet pa nakti braucis atpakaļ uz mājām. “Divas “sutkas” tā, ka “spičkas” jāliek iekšā acīs, bet rūdījumu tas iedeva,” deputāts stāstīja TV3 ziņās. Arī Ministru prezidents Krišjānis Kariņš uzskata, ka viena negulēta nakts, kuras laikā deputāti triecientempā centās izskatīt vairāk nekā 200 priekšlikumu, neesot nekas īpašs, jo viņš, būdams Eiropas Parlamenta deputāts, spējis strādāt pat četras diennaktis.
Bet cik kvalitatīvs var būt šāds naktsdarbs? Zinātniskie pētījumi liecina, ka miega trūkums var negatīvi ietekmēt spriedumus un spēju novērtēt savas kognitīvās spējas. Tur atrodams arī secinājums, ka nomodā 24 stundas ir līdzvērtīgas 0,1 procentam alkohola, ka miega izlaišana būtībā ir līdzvērtīga alkohola reibumam. Ja nav pietiekami daudz miega, cilvēks slikti koncentrējas, viņam samazinās spējas pieņemt lēmumus, viņš ir daudz vieglāk aizkaitināms, traucēta ir reakcija un palielināta sāpju izjūta.
Pētījumā, kas publicēts žurnālā “Journal of Neuroscience”, atklāts, ka pat viena negulēta nakts var atstāt ietekmi uz smadzeņu veselību. Pētnieku komanda no dažādiem zinātniskajiem institūtiem Vācijā, Šveicē un Dānijā atklājuši, ka miega izlaišana naktī rada būtiskas izmaiņas smadzeņu struktūrā.
Bažas. “Es atsakos”
Kaut mums netrūkst mākslas un dokumentālu filmu par vēsturi, ir vairāki žurnāli un daudz rakstu medijos, akadēmiskās vēstures izpēte Latvijā jau gadu gadiem nīkuļo bada maizē, daudzās tematiskās jomās reāli nonākusi uz iznīcības sliekšņa, un tā ir ilūzija, ka Latvijas politiķi nodrošina valsts finansējumu, lai vēsturnieki strādātu, pētot Latvijas pagātni, – tāds bija skarbais vēstījums, ar kuru pagājušajā nedēļā nāca klajā vēsturniece Ineta Lipša, atsakoties no nominācijas “Gada vēsturnieks 2022”.
“Es nevēlos izlikties, ka Latvijas valstī ar vēstures zinātni viss ir kārtībā,” tā Lipša. Būdama vēsturniece ar žurnālistes pagātni, Lipša ne reizi vien ielauzusies tādās sfērās, kuras pirms viņas lāgā neviens nebija skāris – bohēmas, seksuālo minoritāšu, seksualitātes un ar to saistīto morāles uzskatu, sieviešu līdztiesības vēsturē. Un tagad vēl protests, kurš par vēsturi, kaut uz brīdi, licis ierunāties pat tādām aprindām un medijiem, kuri agrāk par tematiem no sērijas “rakāšanās pagātnē” augstprātīgi šķobījās.
Paziņojums bija spontāns, taču brīža izvēlē nevainojams. Tieši 8. martā, kad Saeimā skatīja 2023. gada budžetu, un nedēļu pēc tam, kad sociālos tīklus noviļņoja aktrises Marijas Luīzes Meļķes līdzīgs solis, atsakoties no “Lielā Kristapa” par labāko aktrises sniegumu, kamēr netiks pieņemts Kopdzīves likums. Uz šā fona Lipšas akcija izskatījās jēgpilnāk, jo ar vēsturnieku turēšanu pie maizes un ūdens gadu desmitiem ilgi kaut kā jau bijām samierinājušies, kā teju “normālu” parādību. Tajā skaitā to bija pieņēmuši arī paši vēsturnieki, kuri cenšas izgrozīties, kā nu katrs māk, meklējot iespējas dažādos projektos un fondos. Ne katrs, arī labs vēsturnieks, to var un māk, un tā nav normāla prakse, ja gribam, lai kāds pēta visus Latvijas vēstures posmus no senvēstures līdz 20. gadsimta beigām.
Par Meļķes uzstāšanos sociālo tīklu publikā vēl bija viedokļu dažādība, bet atbalsts Lipšai izskatās vienbalsīgs. Turklāt ne tikai no vēsturnieku puses. Vai tam būs sekas? Acīmredzot ne šajā budžeta gadā. Tikmēr nozare turpina atgādināt “Potjomkina sādžu”, kur priekšplānā ir glancēti vēstures žurnāli, kamēr pamati, kam vajadzētu balstīties akadēmiskajos pētījumos, kaut ārēji uzfrišināti, tomēr trupes saēsti.
Izgāšanās. Ko vēl nezina valsts sekretārs?
Par gada pirmo mēnešu lielāko pārsteigumu lādīti pārliecinoši kļuvusi Aizsardzības ministrija ar grandiozo pārtikas iepirkuma skandālu. Ar to, cik pamatots un likumīgs ir bruņoto spēku pārtikas iepirkuma konkursa rezultāts, lai tiek skaidrībā šī iepirkuma pārbaudītāji. Varētu tikai atzīmēt, ka sabiedrība gaida atbildi uz jautājumu, kā armijas pārtikas piegāžu apjoms, kas iepriekšējos gados bijis par 8,5 miljoniem eiro gadā, tātad veidotu apmēram 42,5 miljonus eiro nākamajos piecos gados, jaunā iepirkuma versijā pēkšņi piecu gadu periodā pieaudzis līdz 220 miljoniem eiro.
Taisnība, parastajām pārtikas piegādēm klāt nācis energoresursu un degvielas cenu pieaugums, pārtikas krājumu veidošanas un uzglabāšanas izmaksas, kā arī elektroniskās iepirkumu platformas veidošana, tomēr ar to nepietiek, lai izskaidrotu gandrīz 180 miljonu eiro starpību izmaksās.
Uzmanības vērta būtu arī Aizsardzības ministrijas augstāko amatpersonu reakcija uz šo traci. Kā pagājušajā nedēļā Saeimas Pieprasījumu komisiju informēja aizsardzības ministre Ināra Mūrniece, plānotā pārtikas iepirkuma līguma summa nemaz neatbilst Nacionālo bruņoto spēku budžeta iespējām. “Ir jāpasaka pavisam skaidri: šādas naudas, par kādu veikts iepirkums, nav aizsardzības resora budžetā. Tas ir viens no kliedzošākajiem pārkāpumiem, kas tika konstatēts šajā pārbaudē,” teica ministre.
Savukārt AM valsts sekretārs Jānis Garisons, kura pilnvaru laikā pārtikas iepirkuma konkurss noticis, apgalvo, ka par iepirkuma lielo summu uzzinājis tikai no preses. Interesanti, vai viņš pats saprot, ka šāda atzīšanās ir gandrīz tikpat slikta kā tāda, kurā viņš atzītos, ka būtu zinājis par nelikumībām un neko nebūtu darījis to novēršanai.
AM nolikums vēsta: “Ministrijas darbības tiesiskumu nodrošina valsts sekretārs, kurš ir atbildīgs par pārvaldes lēmumu pārbaudes sistēmas izveidošanu un darbību. Valsts sekretāram ir tiesības atcelt ministrijas pārvaldes amatpersonu lēmumus un iekšējos normatīvos aktus.” Ja ministrijas otrajai augstākajai amatpersonai vajadzīga preses palīdzība, lai uzzinātu par iepirkumu summām, kas pārsniedz iestādes finansiālās iespējas, tad kāda gan jēga no šāda valsts sekretāra?
Aizsardzības ministrija arī lieliski nodemonstrējusi birokrātisku pieeju problēmas risināšanā. Atbildot uz traci ap pārtikas iepirkumu, paziņots par plāniem veidot jaunu struktūrvienību – AM Iekšējās kontroles biroju.
Sagatavojuši: Ilmārs Stūriška, Olafs Zvejnieks, Viesturs Sprūde, Māra Libeka
