Tauta slīkst parādos. Vai tu saņēmi īsziņu no VID? “LA” nedēļas apskats 0
Cilvēks. Lielais apvienotājs
Ar šādu apzīmējumu Latvijas vēsturē varētu ieiet vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (“Attīstībai/Par”), ja vien viņam izdosies novest līdz galam iesākto novadu reformu. Jāatzīst, tas spurts, kādu viņš uzņēmis, nav bijis pa spēkam nevienam no viņa priekšgājējiem.
Dažu mēnešu laikā paspējis piedāvāt jaunu 35 novadu karti ar puslīdz ciešamu, kaut apstrīdamu pamatojumu. Nepilnos trīs mēnešos 30 tikšanās reizēs ticies ar 947 pašvaldību deputātiem (63% no kopskaita). Pagājušonedēļ Apē sācis otru tikšanās riņķi – ar iedzīvotājiem. Bet pavisam tādas plānotas ap 60. Nenoliedzami, notiek vērienīgākā sabiedriskā apspriešana Latvijas politiskajā vēsturē.
Kaut gan ekonomisko un demogrāfisko argumentu pārsvars ir Pūces pusē, maz ticams, ka viņam izdosies pārliecināt lielāko daļu domju deputātu un pašvaldības darbinieku, un pat iedzīvotāju. Deputātus tāpēc, ka viņi zaudēs līdzšinējo ietekmi un tās neredzamās savstarpējās sadarbības un atkarības saiknes, kas desmit gados izveidojušās pašreizējo novadu robežās.
Turklāt ZZS pārvaldītās pašvaldības ir pret – tāpēc ka Saeimā opozīcijā. Pašvaldības darbinieki nebūs reformas piekritēji tāpēc, ka viņiem vai nu uzteiks darbu, vai nāksies braukt daudz tālāk. Savukārt iedzīvotājiem, kuru labā šī reforma tiek veikta, paliks nesaprasta sakarību ķēde starp maksātajiem nodokļiem un to nesamērīgi lielo izlietojumu viņu apkalpošanā. Jo līdz šim taču bija labi. Priekšnieki tuvāk un pazīstami. Nezināmais baida.
Bet Apē ministrs Pūce tabulā norādīja uz 2030. gadu, kad iedzīvotāju skaits projektējamajā Smiltenes novadā saruks vēl par 22% un kad pat tie pakalpojumi, kas pašvaldībām šobrīd ir pa spēkam, vairs nebūs iespējami.
To pašu droši vien turpmāk rādīs arī daudzos citos novados. Politiķis, kurš domā par valsti pēc desmit gadiem, diez vai tiks novērtēts nākamajās Saeimas vēlēšanās, kad vēl svaigas būs reģionālā grieziena rētas. Lai kāda izdosies vai neizdosies šī reforma – Juris Pūce tai ir pieķēries.
Pārsteigums. Tauta slīkst parādos
Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) atkal rībina trauksmes bungas un brīdinoši krata pirkstu par to, ka pieaug iedzīvotāju parādi, galvenokārt – nebanku aizdevēju izsniegtie ātrie un patēriņa kredīti. Tie izsnieguši 630 miljonus eiro kredītos, tas ir pieaugums par 7,29% attiecībā pret 2017. gadu. Lai glābtu nāciju, PTAC metusies mācīt, kā “redzēt cauri parādam” jeb neņemt kredītus, kad vien iespējams neņemt.
Kopumā jau ir labi, ka kāds kaut ko māca un skaidro, jo aktīvākā kredītu ņēmēju grupa vecumā no 25 līdz 36 gadiem ir paaudze, kas vairs nesaprot, ka “parāds nav brālis”. Tomēr šķiet, ka šī kampaņa savu mērķi nesasniegs un mums atkal pie deguna kratīs pirkstu. Kāpēc? Tāpēc, ka ne jau patērētāju neinformētība ir galvenais faktors kredītu pieaugumā.
Finanšu nozares asociācijas veidotais Kreditēšanas indekss privātpersonām skaidri liecina, ka pērn un, jādomā, arī šogad būtiski augusi iedzīvotāju spēja un vēlme aizņemties. Galvenie iemesli zināmi – algu pieaugums, vidējo ienākumu pieaugums apmēram par 80 eiro mēnesī pagājušajā gadā, bezdarba samazināšanās par 1,2% un lielāka pārliecība par nākotni.
Savukārt banku vēlme pieprasījumu pēc kredītiem apmierināt aug būtiski, apmēram divas reizes, lēnāk. Iemesli – augsts ēnu ekonomikas līmenis (lasi – aplokšņu algas) un daudzu aizņemties gribētāju sliktā kredītvēsture. Nebanku kreditētāji aizpilda plaisu starp pieprasījumu un piedāvājumu.
Informatīvā kampaņa nespēs atrisināt iedzīvotāju ienākumu līmeņa problēmu, kuras risināšanā Latvija atpaliek gan no Igaunijas, gan Lietuvas. Tātad – nespēs samazināt vajadzību pēc aizņemšanās. Tāpat tā nespēs likvidēt aplokšņu algas un dzēst sliktās kredītvēstures. Ja fundamentālie faktori nemainās – arī rezultāti nemainīsies.
Prieks. Vai jūs jau saņēmāt īsziņu no VID?
Vakar 72 cilvēkiem bija prieks vai gandrīz prieks, 53 cilvēkiem bija liels prieks un vienam cilvēkam īpaši liels prieks – svētdien tika paziņoti čeku loterijas laimīgie uzvarētāji. Vakar viens čeku loterijas dalībnieks laimēja 10 000 eiro, trīs – 5000 eiro, 50 – 100 eiro.
72 cilvēki ieguva balvas, ko sarūpējuši Valsts ieņēmumu dienesta (VID) padziļinātās sadarbības programmas dalībnieki, piemēram, koferi rozā krāsā, dāvanu karti solāriju salonā, rokas ventilatoru, planšetdatoru, redzes pārbaudes iespēju, antistresa pildspalvu, rokas pulksteni, tenisa bumbu ar gumijas trosi…
Čeku loterijas uzvarētājus jau iepriekš automātiski izvēlējās dators un TV ieraksta laikā parādīja visu laimestu ieguvēju tālruņu numuru daļu. Pavisam čeku loterijā tika iesniegti 1,73 miljoni čeku, kvīšu un biļešu, kas tirdzniecības vietās izsniegti jūlijā. Bet ko darīt ar tiem čekiem, kuri nav laimējuši? Vai tos var mest laukā? Sociālo tīklu lietotāji iesaka nelaimējušos čekus joprojām dedzināt, jo citādi jau to laimīti diemžēl nepierunāšot.
Nākamā izloze būs 8. septembrī. Čeku loterijas laimestus ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliek, informē VID.
Noslēpums. Kāpēc Parādniekam rūp SIF
Izskatās, ka valdības vadītājs Krišjānis Kariņš nespēj savaldīt savu enerģisko padomnieku demogrāfijas jautājumos Imantu Parādnieku, kurš raujas uz Sabiedrības integrācijas fondu (SIF).
Neoficiāli zināms, ka Nacionālās apvienības pārstāvis pats Kariņam pieteicies, ka labprāt strādātu SIF padomē kā Ministru prezidenta pārstāvis. Pēc izmaiņām likumā SIF padome ir kļuvusi ievērojami mazāka, tajā ir seši politiķi – tieslietu, labklājības, kultūras, izglītības un vides aizsardzības ministri, premjera pārstāvis un pagaidām pieci nevalstisko organizāciju pārstāvji.
Par Ministru prezidenta pārstāvi SIF padomē bijis plānots virzīt premjera ārštata padomnieku sabiedrības integrācijas jautājumos Hosamu Abu Meri, taču viņš nevarot šos pienākumus apvienot. Tāpēc virzīts tiek Parādnieks. Patlaban SIF padome palikusi arī bez priekšsēdētāja. Tāpēc citi SIF padomes locekļi, NVO pārstāvji sākuši uztraukties, ka Parādnieks pretendē uz padomes vadītāja vietu.
SIF padomes vadītājs algu nesaņem, bet šī persona ir atbildīga un liek savu parakstu uz SIF naudas piešķīrumiem nevalstisko organizāciju un mediju projektiem. Sabiedrības integrācijas fonda budžets ir aptuveni desmit miljoni eiro. Kur ir runa par naudu, tur netrūkst kaislību par un ap personām, kuras tai stāv vistuvāk.
Parādnieka pašreizējais amats – premjerministra padomnieks demogrāfijas jautājumos – tika radīts pēc viņa neveiksmīgā starta Saeimas vēlēšanās. Bet Parādnieks jau nav no tiem, kurš formāli spēj atrasties amatā – viņam vajag darba lauku, kur izpausties, un SIF, kas ilgus gadus nav piedzīvojis svaigas vēsmas, viņaprāt, ir īstā vieta. “Man ir skaidrs redzējums, kā SIF būtu jādarbojas jaunā veidolā,” publiski paziņojis potenciālais padomes vadītājs. Nav skaidrs, kā šis redzējums varēs izpausties, ņemot vērā viņa amatus un politiskās intereses.
Premjerministram virzot savu pārstāvi, varbūt labāk paraudzīties, piemēram, Valsts kancelejas virzienā. Tās vadītājs Jānis Citskovskis ir paziņojis par valsts pārvaldes reformu plānu – virzību uz “nulles birokrātiju”. Kas gan var būt labāks, ja SIF padomes priekšgalā nostātos persona, kura palīdzētu atbrīvot SIF no smagās birokrātijas nastas, ko tā uzkrāvusi gan NVO, gan medijiem.
Kauns. Šķiež naudu izrādīšanai
Finanšu ministrijas pakļautības iestāde “Valsts nekustamie īpašumi” (“VNĪ”) ķērusies pie Ministru kabineta ēkas fasādes uzspodrināšanas un, kā vēstījis “VNĪ” Nekustamā īpašuma attīstības pārvaldes direktors Jānis Ivanovskis-Pigits, fasādes tīrīšanai un “nelielajiem remontdarbiem” tērēs 600 000 eiro.
Kad valsts nespēj atrast naudu, ar ko nākamgad kompensēt, piemēram, “Latvijas Pastam” preses piegādes sadārdzināšanos iedzīvotājiem, kad pēc finansējuma brēc daudzas kultūras iestādes (žurnāliste Ilze Pētersone “Mājas Viesī” rakstā “Muzeji brēc pēc remonta un mazākas birokrātijas” tikko vēstīja, ka Raiņa muzeja “Jasmuiža” jumta remontam nauda nav atradusies gandrīz četrus gadus, atjaunošana nepieciešama A. Upīša memoriālmājai Skrīveros, bēdīgā stāvoklī ir arī citi memoriālie muzeji Rīgā), tad, protams, ir īstais brīdis par vairāk nekā pusmiljonu uzpucēt Ministru kabineta fasādi.
Ministru kabineta ēkas fasādi, protams, var piepucēt, lai ministriem un ierēdņiem rītos patīkamāka ienākšana un labāka oma atbildīgā valsts darbā. Bet ar vienu noteikumu – ja vien pietiktu naudas citām neatliekamām vajadzībām.
Tāpat Rīgā gadiem ilgi stāv nolaisti un pamesti vairāki valstij piederoši nami, kuru apķēpātās fasādes, kā redzams, “Valsts nekustamie īpašumi” pat negrasās uzpucēt, kur nu vēl remontēt. Piemēram, klasicisma stila nams Kronvalda bulvārī 6. Kaut arī atrodas Rīgas kultūrvēsturiskajā centrā un ir UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, ar “VNĪ” “gādību” tas ir pārvērties par graustu.
Sagatavojuši: Olafs Zvejnieks, Gundega Skagale, Ivars Bušmanis, Zigfrīds Dzedulis, Māra Libeka
