Bijušais Viļānu mērs Juris Tučs: no sociālisma produkta līdz valsts patriotam 0
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Juris Tučs Viļānu pilsētas mērs bijis 15 gadus. Padomju gados Latvijas karogu skapī neslēpis un jaunos laikos urrāpatriotu pirmajās rindās neskrējis. Kā pats smejas, sociālisma auglis, kurš brieduma gados sapratis savas valsts vērtību un lepojas ar Latviju.
Juris Tučs, kurš nu jau 12 gadus ir pensionārs, neuzskata sevi par lielu gudrinieku, neesot bijis un nav nekāds vietējais boss un fīrētājs savam labumam. Skaļiem vārdiem nemētājies un mediju starmešos īpaši negozējies. “Esmu bijis un palieku apritē,” viņš saka man sarunā.
Aprite sākusies Latvijai zīmīgā – 1949. gadā. Toreiz 25. martā izsūtīts 80 gadus vecais vectēvs un 60 gadus vecā vecmāte ar diviem viņu bērniem (kopa bijuši deviņi bērni), bet 8. oktobrī latviešu leģionāra ģimenē piedzimis Juris.
Leģionāra dēls
Vectēvs Krievijas ziemeļos nosalis, bet viņa māja no Viļāniem netālās Meža Mičulīšu sādžas aizvesta uz Dravniekiem, kur ierīkota skola. Juris audzis piecu bērnu ģimenē Meža Mičulīšos, bet skolā pirmās klases gājis Dravniekos – vectēva mājās.
Tēvs bērniem par savām leģionāra gaitām daudz nestāstījis, un Juris arī neprasījis, ko tagad nožēlojot. Zinot vien, ka leģionā tēvs paņemts no Rīgas, kur Ulmaņa laikā strādājis desu fabrikā. Padomju gados strādājis vienkāršus darbus kolhozā. Atmodas gados vēl paspējis mastā uzvilkt Latvijas karogu, par ko vietējie krievi taisījuši traci. Pieredzējis arī neatkarīgas Latvijas atjaunošanu, bet bijis slims un drīz miris ar lielu nožēlu, ka nevarot pieredzēt, kā nu brīvā Latvijā ieriktēsies dzīve.
Neatkarība kā pārsteigums
“Tēvs brīvai Latvijai bija iekšēji gatavs, bet man tas bija – godīgi saku – pārsteigums. Biju sociālisma produkts. Atceros, barikāžu dienās staigāju pa Vecrīgu un vēroju cilvēkus, īpaši cienījamos gados, un uzdevu sev jautājumus: no kurienes viņi visi radušies ar tik spēcīgu ideju par neatkarīgu Latviju? Tas man bija tāds lūzuma punkts. Padomju jaunībā nodarbojos ar sportu – biju sporta meistarkandidāts šosejas riteņbraukšanā, izstudēju un strādāju par fizkultūras skolotāju. Tiešām ticēju skaistai dzīvei ar partiju priekšgalā. Bet tad nāca stagnācijas gadi, tad perestroika, atmoda, un es sapratu, ka biju maldījies,” atklāts ir J. Tučs.
Viņš atceras, kā reiz pārbijies par savu tēvu. Kādā vēl īsti stagnātiskā padomju gada 9. maija svētkos, kas Viļānos vienmēr tikuši svinēti ar plašu vērienu, pēkšņi viņš redz, ka tēvs braši iet pa ielu svinētāju virzienā ar medaļām noklātu žaketi. “Izrādās, tēvs bija dzēris kopā ar kādu savu draugu, bijušo padomju karavīru, kurš nolūzis. Tad tēvs paņēmis viņa žaketi un gribējis piebiedroties svinētājiem.
“Vai tad es arī nevaru pasvinēt?” viņš man teica. Karojis ta’ bija, medaļas nedabūjis, bet pasvinēt gribējies… Aizdzinu mājās,” atceras dēls.
1991. gadā jau leģionāri svinējuši. Bijusi pilna skolas zāle, arī Jura tēvs, bet pats Juris kā zemessargs stāvējis ar karogu. Turpmāk, kad J. Tučs jau bijis pilsētas mērs, kultūras namā 16. martā ik gadu pulcējušies leģionāri, bet 9. maijā – tirdzniecības centrā – padomju pusē karojušie. Pilsētas mērs gājis gan pie vieniem, gan otriem. Pie vieniem kopā dziedājis “Zilo lakatiņu”, pie otriem – “Katjušu”.
“Mums pilsētā puse ir krievvalodīgie, bet sadzīviski vienmēr labi esam sadzīvojuši. Arī man bija doma abas puses pie viena galda nosēdināt, bet viens leģionārs teica: “Labāk nevajag. Skaidrā jau nekas, bet, kad iedzersim, sakausimies.” Tagad pilsētā nenotiek ne viens, ne otrs pasākums, jo, cik zinu, nav vairs palicis neviena, kas karojis Otrajā pasaules karā,” saka J. Tučs.
Tirgus vīrs
“Deviņdesmito gadu sākums nebija viegls laiks. Trūka naudas un trūka mantas. Arī skolā dzīvojām trūcīgi, sporta stundām trūka bumbu un inventāra. Izdomāju, ka stadionā varētu uztaisīt tirgu. Varas cilvēki piekrita, tikai pateica, lai viņus nejaucot iekšā,” atceras J. Tučs.
Tā 1993. gada 1. maijā notika pirmais Viļānu tirgus. Tas bija izreklamēts televīzijā, avīzēs, un cilvēki sabrauca. Visā tajā satraukumā Juris bija aizmirsis noteikt tirgotājiem samaksu. Kad atcerējies, tad iedevis divām meitenēm baltas aploksnes, lai izdala tirgotājiem.
Atpakaļ atnākušas 80 aploksnes ar kādiem 8000 Repšes rubļiem. Tad nolēmis, ka tirgus varētu būt katra mēneša otrajā svētdienā.
“Sāku pats tirgu avīzēs reklamēt, arī “Lauku Avīzē”, citos medijos, rakstīju par cenām, piedāvājumu, ziemā tirgus notika sporta zālē, bija pilna. Pavasarī nolēmu, ka jāpaplašinās par lauksaimniecības tirgu. Sāka braukt ar smagajām automašīnām, traktoriem, stadionu gandrīz apgāza, tāpēc nolēmu, ka jāpaliek pie mājražotājiem un amatniekiem. Tirgus notiek joprojām – bez liekas reklāmas un pat par spīti kovidam un citiem jauno laiku izaicinājumiem,” priecīgs J. Tučs.
Dzīve labāka, pilsēta skaistāka
1994. gadā startējis pašvaldību vēlēšanās, kļuva par pilsētas mēru. “Infrastruktūra bija katastrofālā stāvoklī. Apkure ar mazutu un dīzeļdegvielu, kas bija jānomaina ar šķeldu. Bet naudas nav. Ņēmām dārgus kredītus bankā, lai sakārtotu siltumapgādi un citas lietas. Daudz izdarījām ar algotiem pagaidu sabiedriskiem darbiem.
Tad likās, ka ir šausmas, bet, ja paskatās šīs dienas acīm: ceļi un trotuāri bija bedraini, daudz kas nesmuks, bet skolas un bērnudārzi strādāja, neviens badā nemira, un pamazām dzīve kļuva arvien labāka un pilsēta – skaistāka,” stāsta un rāda J. Tučs, kad kopā braucam viņa pavecā volvo pa Viļāniem. Nu pēc novadu reformas Viļānu pilsēta iekļāvusies Rēzeknes novadā.
J. Tučs norāda, ka maksimāli centies viļāniešos audzināt patriotismu. Jā, iedzīvotāju skaits pilsētā un apkārtējos laukos sarūk, bet palikuši tie, kas varējuši un spējuši kļūt par saimniekiem un uzņēmējiem.
Zeme ir apstrādāta. Daudzi atgriežas – ar zināšanām, kapitālu, idejām, strādā pie datoriem, un turpmāk būšot arvien labāk. Citādi, bet labāk. Nav vairs tik daudz cilvēku vajadzīgs kā kolhozu laikos, lai apkoptu zemi.
Vairākus postā novedusi dzeršana, kas traucē gribai, bet tas ir bijis visos laikos. J. Tučs atceras, ka savulaik, čīkstēdams par grūto dzīvi, pie viņa kā pilsētas mēra atnācis kāds jauns vīrietis. Juris paskatījies: ko, rokas, kājas vietā, darbu nevari atrast? Pēc dažiem gadiem šīs vīrietis kļuva par augstas klases celtniecības iekšdarbu veicēju, pie kura cilvēki stāv rindā, un arī pats J. Tučs bijis spiests gaidīt, lai vannasistabai remontu pasūtītu…
Šogad janvārī pēc J. Tuča idejas Viļānos atklāta Barikāžu piemiņas zīme. Ar slīpumiņu kā televīzijas ēkai Zaķusalā Rīgā, kuru sargājuši arī viļānieši ar Juri viņu vidū.
