Latviešu leģionārs, Varas vakuums Satversmes tiesā, Briedis sagrauj reputāciju. Nedēļas notikumu apskats 0
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Latviešu leģionārs
Jēkabpils novada zemnieks Gundars Kalve pagājušajā nedēļā kļuva par pirmo zināmo Latvijas pilsoni, kas nolēmis brīvprātīgi palīdzēt ukraiņiem karā pret Krieviju. Turklāt savu lēmumu viņš pieņēma vēl pirms Saeima pagājušajā pirmdienā, četras dienas pēc kara sākuma, pieņēma grozījumus Nacionālās drošības likumā, ļaujot Latvijas pilsoņiem brīvprātīgi uzsākt dienestu Ukrainas armijas sastāvā. Grozījumi stājās spēkā otrdien. Neoficiāla informācija liecina, ka uz Ukrainu saviem spēkiem devušies vēl citi brīvprātīgie.
Gundara Kalves vārds Latvijā kļuva plaši zināms pēc tam, kad Krustpils parkā naktī uz 2021. gada 24. februāri no postamenta tika novākts padomju okupācijas laikus simbolizējošais lielgabals, ar kura aizvākšanu Jēkabpils dome ilgus gadus nebija spējusi tikt galā legālā ceļā. Dažus mēnešus vēlāk zemnieks pats pieteicās policijā, pastāstot, ka bezsaimnieka padomju simbols nogremdēts Daugavā.
Austrumzemgales prokuratūra Aizkrauklē pēc tam rosināja pret viņu kriminālprocesu, apsūdzot koku bojāšanā, ko G. Kalve arī atzīst, kā arī “kapu apgānīšanā”, kas jau ir absurda apsūdzība, jo apgalvojumam, ka zem lielgabala postamenta kāds apbedīts, nav pierādījumu un šai vietai nav apbedījuma statusa. Cik zināms, apskrāpēto koku lietā Jēkabpils novada dome ir noslēgusi izlīgumu, kaut formāli prokuratūra joprojām uztur apsūdzību kā par kapu apgānīšanu, tā koku bojāšanu.
Iepriekš Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis parakstījis dekrētu, kas no 1. marta nosaka bezvīzu režīmu ārzemniekiem, kuri vēlas iestāties internacionālajā Ukrainas aizsardzības leģionā. Tomēr Ukrainā jau pirms tam darbojās Gruzīnu Nacionālais leģions – paramilitārā brīvprātīgo vienība, kas karoja ukraiņu pusē arī 2014. gada Donbasa karā. Kā noskaidrojis “Latvijas Avīzes” reportieris Ukrainā Atis Klimovičs, G. Kalve ir uzņemts Gruzīnu leģionā.
Neziņa. Varas vakuums Satversmes tiesā
Patlaban Satversmes tiesā (ST) ir iestājies tāds kā varas vakuums un nav skaidrs, kad tas tiks aizpildīts. Kopš Sanita Osipova ir atstājusi ST priekšsēdētājas krēslu, divos mēģinājumos nav izdevies ievēlēt viņas pēcteci, tāpēc 10. martā ir gaidāms trešais vēlēšanu raunds.
Lai ievēlētu tiesas priekšsēdētāju, kandidātam ir nepieciešams absolūts balsu vairākums, proti, vismaz piecas balsis no septiņām, bet balsojumos pietiekamu atbalstu nesaņēma ne Gunārs Kusiņš, ne Jānis Neimanis, ne arī Daiga Rezevska.
Pirmajā balsošanas reizē, kad par šo amatu sacentās Kusiņš un Rezevska, sēdes laikā divas reizes tika anulēts balsojums, jo tiesnese Rezevska, dzīvojot Amerikā un strādājot attālināti, tehnisku iemeslu dēļ nevarēja nobalsot, bet trešajā balsojumā abi kandidāti ieguva vienādu balsu skaitu. Nākamajā mēģinājumā, kas notika 3. martā, par tiesas priekšsēdētāja amata kandidātiem tika izvirzīts Neimanis un Rezevska un atkal tas pats – abiem vienāds balsu skaits. Nav gan saprotams, kā Rezevska no Amerikas vadītu Latvijas konstitucionālo tiesu.
Patlaban ir izsludināts nedēļu ilgs pārtraukums, lai, iespējams, panāktu vienošanos par īsto kandidātu. Kāpēc gan ne par bijušo Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dekāni Anitu Rodiņu vai arī bijušo ST priekšsēdētāju Aldi Laviņu, kurš arī drīkst pretendēt uz šo amatu, ja vien kāds viņu izvirza? Bet, ja tas neizdosies, tad viss riņķa dancis būs jāsāk no jauna.
Līdzīga situācija bija arī 2014. gadā, kad par priekšsēdētāja amatu sacentās Gunārs Kusiņš un Aldis Laviņš, tomēr pēc vairākām kārtām Laviņam izdevās gūt uzvaru. Daudz vienkāršāka situācija bija tad, kad uz tiesas priekšsēdētāja krēslu pretendēja Ineta Ziemele, jo viņai nebija konkurentu. Kad viņa šo amatu atstāja, jo kļuva par Eiropas Savienības tiesas tiesnesi, Ziemeles vietniece Sanita Osipova arī bez spraigas cīņas – vienbalsīgi – nokļuva tiesas vadībā.
Šaubas. Cik daudz Latvijā Putina atbalstītāju?
Latvijā nekad nav trūcis Kremļa politikas atbalstītāju, turklāt liela daļa savu nostāju nav slēpusi, pat spraužot pie auto un apģērba dažādus krievu imperiālisma simbolus – karodziņus vai tā sauktās Georga lentītes. Savukārt Krievijas prezidenta vēlēšanās 2018. gadā par Putinu nobalsoja 93,61% Latvijā dzīvojošo Krievijas pilsoņu, kas devās uz iecirkņiem vēstniecībā un konsulātā. Kā savulaik izteicies žurnālists Oļegs Kašins: “Baltijas krievi ir visputiniskākā krievu pasaules daļa, vēl vairāk nekā krievi Krievijā.”
Pašlaik atklāts atbalsts Krievijas agresijai Ukrainā manāms vairāk internetā, ne uz ielām. Tomēr vairāki sociālo tīklu lietotāji norādījuši, ka atsevišķos gadījumos sastapušies ar agresīvu reakciju no daļas Latvijas iedzīvotāju, kas nav apmierināti ar atbalsta paušanu Ukrainai – pamatā tas izpaudies kā mēģinājums noraut Ukrainas karogus vai nicinoši izteikumi. Te gan jāpiebilst, ka Putina atbalstītāji, protams, ir arī latviešu vidū.
Nupat parādījušies pirmie socioloģiskie dati par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret Krievijas iebrukumu Ukrainā. To neatbalsta pārliecinošs vairākums aptaujas dalībnieku, tomēr ir būtiska atšķirība latviešu un krievu valodā runājošo attieksmē. Sabiedriskās domas un tirgus pētījumu uzņēmums “Factum” savā aptaujā uzdevis jautājumu: “Vai jūs atbalstāt vai neatbalstāt Krievijas rīcību saistībā ar pašreizējiem notikumiem Ukrainā?” 76,3% atbildējuši, ka neatbalsta, 8,7% – atbalsta, 15,1% – grūti pateikt. Taču no krieviski runājošajiem aptaujas dalībniekiem 16,9% uzskata, ka Putins rīkojas pareizi, kamēr latviešu vidū tādu ir tikai 2,1%.
Arī Krievijā gan pirms, gan pēc uzbrukuma Ukrainai ir veiktas vairākas socioloģiskās aptaujas. Sabiedriskās domas pētījumu centra VCIOM jaunākajā aptaujā “speciālo militāro operāciju Ukrainā”, kā to sauc Kremlis, atbalstījuši 71% aptaujāto, 21% ir pret, bet 8% nevar atbildēt. Krievijas armijai atbalstu pauž 84% aptaujāto. Var pieļaut, ka VCIOM dati tiek nedaudz piepušķoti, tomēr vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā aptauju Krievijā bija pasūtījusi amerikāņu televīzijas kompānija CNN, kas uzrādīja līdzīgu tendenci.
Politiskie analītiķi atzīst, ka šie dati nav pārsteigums, jo atbalsts Putina impēriskajai politikai Krievijā kopš 2014. gada ir bijis augsts – te savs nopelns ir gan propagandai, gan revanšisma alkām, kas nav zudušas pēc PSRS sabrukuma.
Izgāšanās. Sagrāva reputāciju
Vēl salīdzinoši nesen bokseris Mairis Briedis bija teju nacionālā varoņa statusā un tika dēvēts par mūslaiku Lāčplēsi. Tagad Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris Latvijas sabiedrības acīs savu reputāciju ir nolaidis līdz gruntij. Daudzi viņam nepiedos nespēju publiski un tieši nosodīt Krievijas agresiju un uzsākto karadarbību Ukrainā, jo bokseris cenšas ieturēt savdabīgu neitralitāti.
Kāpēc tieši Briedim tika pievērsta tik liela uzmanība? Pavisam vienkārši – soctīklos tika publicētas bildes ar slaveniem ukraiņu bokseriem Oleksandru Usiku, Vasiliju Lomačenko, brāļiem Kličko, kuri pievienojušies Ukrainas teritoriālās aizsardzības vienībām un pozēja ar ieročiem rokās. Latvijā daudzi gribēja zināt, kā savu kolēģu soli vērtē Briedis. Savās atbildēs viņš teica, ka kategoriski nosoda karu, ir pret cilvēku upuriem, taču nenostājoties neviena pusē. Tā kaut kur pa vidu laipojot, bokseris pamanījās iemest akmeni arī mediju lauciņā, jo tie notiekošo atspoguļojot vien sev izdevīgā gaismā.
Kara laikā maskas krīt, un Briedis nebūt nav vienīgais no sporta sabiedrības, kurš nesaprot vai nevēlas saprast to, kas tieši notiek un kā mainās pasaule. Krievijas hokeja klubos joprojām rubļus pelna daži treneri no Latvijas, kuri gan nav vienīgie, tur palikuši arī čehi, kanādieši un pa kādam zviedram, mājup aizbraucot vien somiem.
Taisnoties nācās arī pēdējās desmitgades labākajam Latvijas hokeja tiesnesim Eduardam Odiņam, kurš vēl ceturtdien tiesāja KHL maču Čeļabinskā. Odiņš uz Krieviju devās kara ceturtajā dienā, bet pēc tam taisnojās – neesot zinājis, ka Krievijas armija Ukrainā veic zvērības. Tādam attaisnojumam grūti noticēt, un rodas jautājums – kā tad var tiesāt hokeja spēli, ja neredz to, kas notiek degungalā?
Sagatavojuši: Viesturs Sprūde, Māra Libeka, Māris Antonevičs, Gints Narogs
