Labais puika, pozitīvs tēls, tracis “Marsā” un 600 “nesvarīgās” balsis. Nedēļas notikumu apskats 7
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Labais puika, pozitīvs tēls
Apvienība “Attīstībai/Par” (“AP”) par nākamo Rīgas mēru publiski sāka runāt jau pagājušā gada novembrī, kad Rīgas domes atlaišana un ārkārtas vēlēšanas vēl bija tikai teorētiska iespēja. Tiesa, ja kāds to vispār varēja rosināt, tad tas bija šā politiskā spēka pārstāvis – vides un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce.
Tobrīd kā reālākais “Attīstībai/Par” kandidāts Rīgas domes priekšsēdētaja amatam tika minēts Daniels Pavļuts, kurš vēlāk tomēr no iespējas atteicās, bet priekšplānā izvirzījās cits censonis – Saeimas deputāts Mārtiņš Staķis.
Kā vēlēšanu naktī vienā no intervijām atklāja pazīstamais “Attīstībai/Par” “lietu kārtotājs” Edgars Jaunups – Staķis uz šo soli neesot bijis skubināms, pats rāvies un bijis pat gatavs būt otrais vai trešais numurs sarakstā, ja partija izvēlētos citu.
“Kas tas tāds?” – tolaik daudzi, iespējams, nodomāja, izdzirdot Staķa uzvārdu.
Tas gan politikā nebija svešs, bet vairāk saistījās ar viņa mātes – Zaļo un zemnieku savienības biedres, bijušās labklājības ministres Dagnijas Staķes – darbību. Savukārt Mārtiņu Staķi varbūt kāds atcerējās kā LTV raidījuma “Saknes debesīs” īslaicīgu vadītāju, kāds varbūt kaut ko bija dzirdējis par viņa “kafijas biznesu”, bet lielākoties vēlētājiem viņš bija “balta lapa”.
Politikā dažreiz tas pat ir izdevīgi, jo šādu lapu var sakrāsot, kā vien vēlas.
Tā arī Staķis pirmajās reklāmās (tās “AP” sāka demonstrēt ļoti laikus, apsteidzot citus konkurentos) tika stādīts priekšā kā talantīgs uzņēmējs, godīgs nodokļu maksātājs, zemessargs, korists, bet sevišķi tika izcelts viņa jaukais raksturs – “gaišs cilvēks”, “cilvēks, kuram sirds pukst pareizajā vietā”.
Saldi, taču acīmredzot iedarbīgi, ja jau pusgada laikā Staķis ieguva tik daudz atbalstītāju, ka kļuvis par visvairāk “plusoto” starp visiem deputātu kandidātiem nupat aizvadītajās Rīgas domes vēlēšanās (24 661 pluss), un reālāko nākamo Rīgas mēru.
Pašlaik tiešām grūti saskatīt, kas Staķim varētu patraucēt, taču lielākie izaicinājumi noteikti gaidāmi pēc nokļūšanas amatā. Pērn decembrī, pavēstot, ka uz Rīgas domi tomēr neplāno kandidēt, jau pieminētais Daniels Pavļuts intervijā Latvijas Radio tēlaini piebilda, ka “Rīgas kase ir tukša”.
Aizdomas. Tracis bijušajā velotrekā
Ar jaunu sparu aizvadītajā nedēļā atsākās Rīgas iedzīvotāju protesti pret liepu zāģēšanu Brīvības gatvē 207, agrākās sporta biedrības “Marss” velotreka teritorijā, kur Valsts drošības dienests (VDD) iecerējis uzbūvēt sev jaunu ēku.
Tūlīt nākamajā darbadienā pēc Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām teritorijā ieradās strādnieki, lai sāktu koku zāģēšanu, kas daudziem radījis aizdomas, ka šie notikumi ir saskaņoti.
Tas ir – kāds speciāli licis pagaidīt, lai notikušais neietekmētu vēlēšanu iznākumu par labu vai par sliktu kādam politiskajam spēkam.
Protestējot pret sākto koku zāģēšanu, vairāki desmiti protestētāju tīšām kavēja satiksmi. Tomēr zāģēšanu tas neaizkavēja.
Mēģinot mazināt iedzīvotāju satraukumu, “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) mierina, ka vismaz 25 koki palikšot. VNĪ skaidro, ka protestēt pret būvniecību tagad esot jau stipri par vēlu. Šī zeme vienmēr bijusi paredzēta sabiedrisko iestāžu būvniecībai.
2017. gadā sākta VDD ēkas projektēšana. Šā gada aprīlī Saeimas Nacionālās drošības komisija izdevusi atzinumu par VDD ēkas būvniecību, saskaņojot projekta īstenošanu. 2019. gada 20. augustā Rīgas pašvaldības Apstādījumu saglabāšanas komisija bija devusi atļauju 34 koku nozāģēšanai.
Kurš devis rīkojumu nozāģēt kokus tieši konkrētajā dienā, to teritorijas īpašnieks – VNĪ – neatklāj.
Ņemot vērā projekta specifisko statusu un valsts drošības intereses, informācija par darbu veicējiem, kā arī plašāka informācija par projektu neesot izpaužama.
Izgāšanās. Seši simti “nesvarīgu” balsu
“Katra balss ir svarīga,” tā pirms visām vēlēšanām nemitīgi atkārto amatpersonas, eksperti un soctīklu aktīvisti, aicinot vēlētājus nekādā gadījumā nepalikt mājās, jo tieši pie vēlēšanu urnām izšķiras viņu nākotne. Daži komentāros ir vēl skarbāki un ne vien kaunina pasīvākos pilsoņus, kas nav aizgājuši, bet pat iesaka noteikt kādu sodu par nepiedalīšanos vēlēšanās, kā tas ir paredzēts dažās citās valstīs.
Diemžēl Rīgas domes vēlēšanu organizatori ir parūpējušies, lai stāsti par katras balss nozīmību vairs nešķistu ticami.
Vairāk nekā 600 pilsoņu izvēle joprojām nav zināma, jo tā atrodas aploksnēs, kuras kādi izklaidīgi vēlēšanu komisijas locekļi aizmirsuši apzīmogot, tāpēc pēc likuma tās nav derīgas. Un nu izrādās, ka neko jau īpaši tās 600 balsis neizšķirot – teorētiski varbūt vienu mandātu varētu iegūt “Jaunā Vienotība” un zaudēt “Saskaņa”, bet tas esot ļoti mazticami, skaidro Centrālā vēlēšanu komisija.
Tāpēc arī vienkāršākais variants būtu visu atstāt, kā ir, noslēpt tās nelaimīgās aploksnes kaut kur dziļi skapī un aizmirst.
Tikmēr Rīgas vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Jura Kokina izteikumi liecina, ka viņš par šo situāciju nekādu vainu neizjūt, jo tam esot attaisnojums – darba spriedze Covid-19 pandēmijas apstākļos. Komisijai jāizdara vēl “100 citas lietas”, bet pats Kokins nevarot būt klāt visos 156 iecirkņos pie “katras aplokšņu izdalīšanas”.
Iespējams, ka te tiešām vajadzīgas kādas izmaiņas, jo laiks iet uz priekšu, viss kļūst modernāks un ērtāks, bet mums joprojām ar roku jāzīmogo simtiem tūkstošu aplokšņu, lai nodotās balsis būtu derīga. Tas gan nenozīmē, ka no atbildīgajām amatpersonām nebūtu jāprasa atbildība, jo pieļautā paviršība nav nieks, tā grauj uzticību demokrātijai un Satversmei.
Jau vēlēšanu naktī atskanēja jautājums – vai tiešām Rīgas vēlēšanu galvenais organizētājs pēc visa tā paliks amatā?
Vai viņam nebūtu uzreiz jāiesniedz atlūgums? Šaubas par bijušā Kristīgo demokrātu savienības priekšsēdētāja, vēlākā Šlesera partijas biedra Jura Kokina piemērotību amatam izteiktas jau agrāk.
Piemēram, atklātībā nākot faktam, ka viņš “par konsultācijām” no pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” trīs gados saņēmis 75 000 eiro – līdzīgā veidā, veidojot Rīgas domes struktūrās nesaprotamus un dažreiz pat fiktīvus amatus, “Saskaņa” iepriekš mēdza atalgot sev un pietuvinātas uzticamas personas.
Taču Kokins neuzskata, ka viņa reputācija būtu iedragāta – ne toreiz, ne tagad. Atliek gaidīt, kad tiks apstiprināta jaunā Rīgas vēlēšanu komisija.
Bažas. Viltīgā kaimiņvalstu saslimstības statistika
Daudzi gaidīja, ka pēc aizvadītās piektdienas valdības sēdes pazudīs “Baltijas burbulis”, kam nedēļas sākumā sabiedrību sāka gatavot valdības vadītājs Krišjānis Kariņš, tomēr tā nenotika.
Atcerēsimies, ka kopš maija Latvija, Lietuva un Igaunija atcēla Covid-19 saslimstības dēļ ieviestos ierobežojumus personu pārrobežu ceļošanai starp Baltijas valstīm, tādējādi izveidojot tā dēvēto “Baltijas burbuli”. Diemžēl saslimstība abās kaimiņvalstīs aug daudz straujāk nekā pie mums.
Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģiskās izlūkošanas komanda publiskojusi, ka aizvadītajā piektdienā gan Lietuvā, gan Igaunijā saslimstība jau sasniegusi vairāk nekā 16 gadījumus uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju.
Tātad it kā būtu iekļaujama to valstu sarakstā, no kurām ieceļojot Latvijā jāievēro 14 dienu pašizolācija. Taču abas valstis uz nedēļu vēl izspruka no “dzeltenā saraksta”.
Jo Latvijas atbildīgās institūcijas un politiķi atrada tādus datus, lai situācija izskatītos labāka. Proti, Latvijas Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) aprēķins, ik nedēļu atjaunojot pašizolācijai pakļauto valstu sarakstu, ir balstīts uz Eiropas SPKC ziņoto gadījumu skaitu un modelētu 2020. gada populāciju (iedzīvotāju kopējo skaitu).
Bet Eiropas SPKC izmantojot “Eurostat 2019” valstu populācijas datus, tāpēc aprēķini par vidējo rādītāju varot atšķirties. Veselības ministre Ilze Viņķele arī piebilda, ka Lietuvas un Igaunijas institūciju piektdien sniegtie dati esot par kādu dienu jaunāki par Eiropas SPKC izmantotajiem.
Latvija cer, ka kaimiņvalstīs situācija stabilizēsies, un šonedēļ turpinās bažīgi lūkoties uz Lietuvas un Igaunijas statistiku. SPKC Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs valdības sēdē teica, ka “mazās valstīs ar nelielu iedzīvotāju skaitu katrs uzliesmojums var sabojāt statistiku, bet vienlaikus arī reāli neatspoguļot īsto situāciju”, tāpēc Eiropas Komisijā tiekot nemitīgi runāts par iespējamu papildu rādītāju iekļaušanu. “Bet redzēsim, kas būs tālāk,” piebilda epidemiologs.
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Zigfrīds Dzedulis, Māra Libeka
