Laba ārste, bet neuzticama amatpersona? “Progresīvo” kaprīzes Saeimā, kratīšanas Līvānos. Nedēļas notikumu apskats 17
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Laba ārste, bet neuzticama amatpersona?
Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” ilggadējā valdes priekšsēdētāja Anda Nulle aizvadītajā nedēļā zaudēja šīs kapitālsabiedrības valsts daļu turētājas Veselības ministrijas valsts sekretāres Indras Dreikas uzticību un bija spiesta atstāt amatu pirms sava pilnvaru laika beigām.
Dreikas izveidotā komisija četru personu sastāvā valsts amatpersonas Nulles darbībā konstatējusi interešu konfliktu, jo centra vadītāja esot pieņēmusi lēmumus, kuri labvēlīgi ietekmējuši viņas ģimenes ārstes praksi, kas atrodas turpat “Vaivaru” telpās. Četru ierēdņu parakstītajā 15 lappušu garajā dienesta ziņojumā konstatēts, ka, piemēram, 2019. gadā par Eiropas fondu līdzekļiem aprīkots arī Andas Nulles ģimenes ārsta kabinets. Bijušajai “Vaivaru” vadītājai pārmet, ka topošajā ambulatorajā centrā bez konkursa jau iezīmētas 45 kvadrātmetru lielas telpas viņas privātpraksei.
Nulle ir norādījusi, ka Dreikas izveidotās dienesta komisijas konstatētais ir meli un ka tas ir Dreikas izvērsts mobings pret viņu. To, kuram ir taisnība, izvērtēs Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), kuram Veselības ministrija ir nosūtījusi dienesta ziņojumā konstatēto.
Bet tikmēr Nulles aizstāvību plašā mērogā ir izvērsuši ārsti, kā arī viņus pārstāvošās organizācijas. Piemēram, Latvijas Ārstu biedrība nosūtījusi vēstuli valsts augstākajām amatpersonām, paužot protestu un dziļu neizpratni par Dreikas lēmumu.
Taču diezin vai Valsts prezidentam Egilam Levitam un valdības vadītājam Krišjānim Kariņam ir kas iebilstams pret Andu Nulli kā rehabilitācijas ārsti, jo viņas profesionālās spējas ir augstu novērtētas gan Latvijā, gan arī ārpus tās, jo viņa, kā raksta Pēteris Apinis, ieņēmusi nopietnas pozīcijas Eiropas fizikālās un rehabilitācijas speciālistu asociācijā un kongresā.
Nulles vadītajā iestādē ārstējās arī Ukrainas karā smagi cietušie karavīri, par to viņa saņēmusi daudz pateicības vārdu. Nulles profesionālās spējas novērtējuši arī viņas kolēģi, uzticēdami Nullei Latvijas Ārstu rehabilitologu asociācijas prezidentes amatu.
Nullei ir liels atbalstītāju pulks arī sociālajos tīklos. Piemēram, Kristīne Zirne “Facebook” raksta: “Arī es, kā bijusī NRC “Vaivari” valdes biroja vadītāja, nevaru palikt vienaldzīga, redzot tik nejēdzīgus, kļūdainus un neracionālus lēmumus. Ikkatram valsts un privātam uzņēmumam Anda Nulle būtu jāceļ par paraugu izcilam vadības piemēram, nerunājot par ilggadējo pienesumu Latvijas sabiedrībai un viņas kā ārstes profesionālajam sniegumam pacientiem!”
Nulle nolēmusi neapstrīdēt Dreikas lēmumu tiesā, jo valsts kapitāldaļu turētājam ir tiesības pavisam vienkārši tikt vaļā no valdes priekšsēdētāja, kura rīcība neatbilst krietnai un rūpīgai saimniekošanai.
“Es zaudēju [VM valsts sekretāres] uzticību, un uz redzēšanos. Tiesāties par atjaunošanu darbā un censties no kāda piedzīt līdzekļus noteikti neplānoju,” aģentūrai LETA skaidroja Nulle.
Aizdomas. Meklē pierādījumus Līvānos
Izmeklējot iespējamo Eiropas Savienības fondu izkrāpšanu 1,8 miljonu eiro apmērā, veikta kratīšana Līvānu novada domē un domes priekšsēdētāja Andra Vaivoda privātmājā – šāda ziņa pagājušajā nedēļā apceļoja medijus. Un kas vēl interesantāk – šoreiz izmeklēšanu veic Eiropas prokuratūra – iestāde, kas izmeklē pārkāpumus pret ES budžetu un struktūrfondu izmantošanu.
Konkrētā izmeklēšana saistīta ar projektiem par ražošanas infrastruktūras izbūvi Līvānu pilsētā. Konkrēti par Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem Līvānu industriālajā zonā ir tapis uzņēmējdarbībai domāts ražošanas angārs, autostāvvietas, piebraucamais ceļš un gājēju un velosipēdistu celiņš – tieši par līdzekļu izmantojumu šajā projektā notiek izmeklēšana.
Sīkāku informāciju Eiropas prokuratūra pagaidām nav sniegusi, to nesniedz arī KNAB un Centrālā finanšu un līgumu aģentūra, proti, iestāde, kas kontrolē ES finanšu izmantojumu Latvijā.
Eiropas prokuratūras prokurors Gatis Doniks medijiem tik vien teicis, ka izmeklētāji Līvānos meklēja pierādījumus.
Tā kā par izmeklēšanu nekāda informācija sniegta netiek, tad atliek tikai zināmo faktu apkopošana. Pirmais fakts – visi apsūdzībā minētie objekti ir uzbūvēti un fiziski eksistē. Otrais fakts – vismaz pagaidām nevienam nav izvirzīta apsūdzība, nav arī piemērots aizdomās turamā statuss.
Trešais fakts – ir zināms, ka Līvānu novada domes priekšsēdētājam domē eksistē asa politiskā opozīcija – uz to kā cēloni notikušajam norādīja pats A. Vaivods, izsakoties, ka “ja demokrātiskā veidā uz pašvaldību vēlēšanām pirms pusotra gada neizdevās mainīt varu, tad tie cilvēki tagad atraduši vietu, kur uzrakstīt sūdzību”, vārdā gan nevienu nesaucot. No teiktā gan neizriet, ka nekādu pārkāpumu minēto objektu būvniecībā nav bijis.
Pati par sevi ES līdzekļu izkrāpšana ne Latvijā, nedz Eiropā nekas ekstraordinārs gan nav. Iepriekšējos divos plānošanas periodos, proti, laikā no 2004. līdz 2013. gadam, Latvijā bija 42 gadījumi, kad notika izmeklēšana saistībā ar aizdomām par ES fondu izkrāpšanas mēģinājumiem. Apmēram pusē šo gadījumu izmeklēšana tika pārtraukta, nekonstatējot noziedzīga darījuma pazīmes, otra puse nonāca līdz kriminālvajāšanas uzsākšanai un tiesām.
Pirmskovida gados valsts policija lepojās ar to, ka katru gadu novērsusi ES fondu neatbilstošu izmantošanu par vairāk nekā desmit miljoniem eiro.
Piemēram, 2015. gadā šādi esot novērsta izkrāpšana par 14 miljoniem eiro, bet 2016. gadā – par 20 miljoniem eiro. Dati par ES fondu plānošanas periodu no 2014. līdz 2020. gadam pagaidām nav publiskoti.
Bažas. Kursa maiņa glābs Ventspils koncertzāli?
Pirms trim gadiem ar krāšņu vērienu atklātā, par 23 miljoniem eiro būvētā Ventspils koncertzāle “Latvija” ar tās unikālajām, 1,6 miljonu eiro vērtajām iebūvētajām ērģelēm un unikālām vertikālajām klavierēm nav attaisnojusi uz to liktās cerības – kļūt par pieprasītu ērģeļmūzikas citadeli un pulcēt augstākās raudzes akadēmiskās mūzikas cienītājus no tuvienes un tālienes.
Izrādās, ventspilnieki nav iecienījuši koncertzāles piedāvāto ekskluzīvo akadēmiskās mūzikas saturu, arī viesi brauc kūtri. Situācijai atrasts vainīgais – koncertzāles mākslinieciskais vadītājs Miks Magone, ar kuru pagājušajā nedēļā koncertzāles saimnieki, SIA “Kurzemes filharmonija”, pārtrauca darba attiecības. Ventspils pašvaldība vairs nevarot atļauties apmaksāt viņa komandas piedāvātos koncertus.
Pašreizējā situācijā jautājumu un šaubu ir vairāk nekā atbilžu. Vispirms atgriežamies pie daudzkārt izskanējušā jautājuma – kāpēc 34 tūkstošu iedzīvotāju pilsētā bija vajadzīga ekskluzīva un dārga kultūras būve, ja netālu esošajā Liepājā tāda jau ir, bet iedzīvotāju intereses ar dažādu žanru koncertiem itin labi apkalpo jau pilsētā esošais teātra nams “Jūras vārti”?
Jāatzīst, ka Ventspils pašvaldības un kultūras dzīves vadītāju pārsteigums par ventspilnieku intereses trūkumu ir vairāk nekā savāds.
Jau apstiprinot akustiskas koncertzāles ideju ar tās iebūvētām ērģelēm centrā bija skaidrs, ka koncertzāle paredzēta īpašai mūzikai un attiecīgi – publikai.
Ilglaicīgi, kopš 2003. gada, plānojot Ventspils koncertzāli, nebija pazīmju, ka Ventspils, kuras muzikālā vizītkarte bija “Muzikālās bankas” un “Šlāgeraptaujas” fināli, būtu akadēmiskās mūzikas cienītāju saliņa. Jau sākot darbu, M. Magone intervijā “Latvijas Avīzei” neslēpa, ka cerēt piepildīt koncertzāles 600 vietu lielo zāli tikai ar vietējo publiku ir naivi, ja izmērīts, ka Ventspilī ir tikai aptuveni divsimt cilvēku liela maksātspējīga akadēmiskās mūzikas cienītāju publika.
Reizē jāvaicā – kāpēc koncertzālei ar patiesi unikālu akustiku, ērģelēm, stāvklavierēm neizdevās piesaistīt papildu publiku no Kurzemes, Rīgas, Baltijas? Varbūt pie kraha vainīga vienkārši neveiksmīga mārketinga stratēģija? Bet varbūt bija par daudz prasīts no komandas veiksmīgi iekustināt jaunu koncertzāli pandēmijas un pašreizējās inflācijas krīzē? Sabiedriskā “tiesa” sociālajos tīklos nekavējās mest akmeni arī pilsētas kopējā lauciņā – tūristiem Ventspils esot “ārprātā garlaicīga”, “viesmīlības nozare nekāda”, restorānu un kafejnīcu klāsts “nožēlojams” u.tml.
Šobrīd koncertzāles saimnieku paustais liecina, ka zāles glābšanas riņķis varētu būt pašvaldības koncertzāles satura kursa maiņa, dažādojot piedāvātos žanrus, kā to dara citas reģionālās koncertzāles.
Tātad – vairāk izklaides un populārās mūzikas.
Piemēram, jau valsts svētkos koncertzāle “Latvija” aicina uz nacionālpatriotisku un dzīvespriecīgu Operetes teātra koncertprogrammu. Ir gan bažas, ka šāds stabilizācijas plāns var radīt nevajadzīgu koncertvietu konkurenci pilsētā un izrādīties nesaimniecisks, bet ilgtermiņā var nonivelēt koncertzāles sūtību.
Bažas. Bērni, mācieties vēsturi!
Vēl nav sākusi darbu 14. Saeima, bet jau paguvuši izcelties parlamenta jaunpienācēji – partijas “Progresīvie” pārstāvji, kuriem radušies iebildumi pret viņiem paredzētajām vietām Saeimas plenārsēžu zālē. Kā var saprast, iebildumi ir pret “kaimiņiem” – no vienas puses “Progresīvajiem” sēdēs Aināra Šlesera partijas “Latvija pirmajā vietā” deputāti, no otras – Alekseja Rosļikova “Stabilitātei”.
Savukārt pašiem “Progresīvajiem” ļoti būtu gribējies sēdēt blakus “Jaunajai Vienotībai”. Daudziem šīs kaprīzes, kādas iepriekš nevienā Saeimas sasaukumā neviena frakcija publiski nebija izrādījusi, atgādināja bērnudārza vai sākumskolas “kaislības” – kurš ar ko grib vai negrib sēdēt vienā solā.
Tāpēc te varētu izmantot Latvijas tvitera lietotāju vidū ļoti iecienīto uzņēmēja Normunda Berga pamudinājuma frāzi par fizikas mācīšanos, ja ne ar mērķi saistīt to ar savu nākotnes profesiju, tad kaut vai tāpēc, lai izvairītos no muļķīgām ikdienas situācijām. Tikai šoreiz “Progresīvajiem” varētu ieteikt: “Bērni, mācieties vēsturi!”
Mūsdienās apzīmējumus “labējs”, “kreiss”, “centrisks” daudzi lieto, īpaši neaizdomājoties, no kurienes tie radušies. Bet to pirmsākums ir tieši politisko spēku izvietojums parlamenta zālē Francijā 18. gadsimtā. Labajā pusē tolaik sēdēja monarhijas atbalstītāji, dēvēti par fejoniem, bet kreisajā pusē revolucionāri noskaņotie jakobīņi.
Vislielākā grupa bija mērenie centristi, kas dažās situācijās pieslējās te vienai, te otrai pusei, un savas nenoteiktības dēļ šī daļa ieguva apzīmējumu “purvs”. Protams, mūsdienās gan politiskā sistēma, gan partiju spektrs izskatās pavisam citādi, tomēr labēji–kreisā dalījuma tradīcija tiek turpināta.
Lai sadalītu Latvijas partijas stingri pēc ideoloģiskajām atšķirībām, droši vien būtu vajadzīgs kāds politologu konsilijs, kura secinājumu tāpat varētu apstrīdēt, tomēr, ja partija pati uzsver savu kreisumu, kā to dara “Progresīvie”, tad kāpēc gan to sēdināt pie labējiem vai centristiem? Lai vai kā, tas, ka šis jautājums krīzes apstākļos ir kļuvis par jaunās Saeimas pirmo diskusiju objektu, ir diezgan kuriozi.
Sagatavojuši: Māra Libeka, Māris Antonevičs, Olafs Zvejnieks, Aija Kaukule
