Cilvēks, kurš neizjūt bailes. Arktikas un stāvu klinšu izaicinājumi viņam ir gandrīz nieks 10
38 gadus vecais amerikāņu alpīnists Alekss Honolds reiz pārsteidza pasauli, bez aprīkojuma uzkāpjot 600 metrus augstā, stāvā klintī. Dokumentālā filma “Free Solo” (“Brīvais kāpiens”), kas vēsta par šo veikumu un gatavošanos tam, 2019. gadā saņēma “Oskara” balvu, savukārt pērn viņš metis sev jaunu izaicinājumu – uzkāpt vairāk nekā 1200 metru augstā klintī Arktikā.
Pagājušajā vasarā Alekss Honolds īstenoja savu mūža sapni un devās uz Grenlandi, kur viņam kopā ar komandu bija jāšķērso milzīgs ledājs un jāsavāc vērtīgi zinātniskie dati no šīs attālās pasaules malas.
Zinātniece Heidija Sevestra, kas arī piedalījās ekspedīcijā, nosauca šo vietu par “vienu no bīstamākajām uz Zemes”. Viņa arī piebilda, ka pētniekiem ir ļoti nepieciešami jaunākie zinātniskie šā reģiona dati, tāpēc informācija, kura iegūta par fjordiem un ledājiem, ir ļoti vērtīga, par vēsta kanāls “National Geographic”.
Ceļā uz ledāja augšteci komandai bija jāpārvar 450 metrus augsta “Ingmikortilaq” klints siena, kurā neviens līdz šim nebija kāpis. Par šo ekspedīciju stāstīs jaunais raidījums “Arktikas izaicinājums ar Aleksu Honoldu”.
Pasniedzēju bērns
Honolds piedzima 1985. gada 17. augustā, Kalifornijā, koledžas profesores Dierdres Volovnikas un angļu valodas pasniedzēja Čārlza Honolda ģimenē. Viņa māte ir poļu, bet tēvs – vācu izcelsmes amerikānis.
12 gadu vecumā Alekss sāka apmeklēt sporta zāli, kur trenējās klinšu kāpšanā. Viņš stundām ilgi varēja būt uz alpīnisma sienas un nekāpt lejā. Austiņās viņam skanēja smagā metāla grupas “Megadeath” mūzikas ieraksti.
Šā sporta veida nosaukums ir boulderings, un pusaudžu gados Alekss piedalījās daudzās nacionāla līmeņa sacensībās. Kad viņam bija 18 gadu, jaunais atlēts tika uzņemts Amerikas Savienoto Valstu (ASV) jauniešu izlasē. Jāatzīmē, ka visi viņa panākumi tolaik bija kāpšanā sienās – viņš diezgan reti trenējās kāpt īstās klintīs.
Vērtējot savas prasmes tajā vecumā, Alekss atceras, ka viņš “nebija slikts kalnā kāpējs, taču nebija izcils”. Viņš arī piebilst, ka citi pusaudži, kas piedalījās sacensībās, bija daudz stiprāki un daudziem bija dabas dots talants.
To gan, pēc Aleksa domām, nevarēja teikt par viņu pašu. Proti, viņam vienmēr ir paticis kāpt sienās, viņš ļoti daudz laika veltīja treniņiem, dabiski, ka ar laiku viņam tas sāka padoties daudz labāk. Bet tas nebija viegli, jo viņš nebija apveltīts ar šīm spējām jau no paša sākuma.
Pusaudža gados vecāki deva Aleksam un viņa māsai daudz brīvības, taču vienā jautājumā abi pasniedzēji nebija pielūdzami. Proti, atvasēm obligāti vajadzēja iegūt augstāko izglītību. Alekss savu augstskolas pieteikumu nosūtīja pēdējā vakarā pirms termiņa beigām un tika uzņemts Kalifornijas universitātē, kur uzsāka inženierzinātņu studijas.
Alekss nedzīvoja kopmītnēs kā citi studenti un viņam arī nebija īpaši daudz saskarsmes ar citiem. Kad viņš mācījās pirmajā kursā, Aleksa vecāki izšķīrās. Alekss to smagi pārdzīvoja, tāpēc nereti izlaida lekcijas un tā vietā devās kāpt “Indian Rock” klintī. Drīz pēc tam, kad viens pēc otra nomira viņa tēvs un vectēvs no mātes puses, Alekss studijas pameta pavisam.
Nekādu virvju, nekādu baiļu
Slavenā “El Kapitana” klints, kas atrodas Josemītu nacionālajā parkā Kalifornijā, ir viena no augstākajām granīta klintīm ASV. Tās augstums virs jūras līmeņa sasniedz 2 308 metrus. Tā vienmēr ir vilinājusi ekstrēmu piedzīvojumu cienītājus. Arī Honoldu, kurš, šķiet, nebaidās ne no kā, varbūt vienīgi no nāves vai klimata pārmaiņām, kas jaunajam vīrietim var atņemt iemīļoto nodarbošanos – kāpšanu stāvās klintīs bez aprīkojuma.
Alekss neizjūt bailes tā, kā vairums “parastu” cilvēku. Proti, 2016. gadā viņam tika veikta funkcionālā magnētiskā rezonanse. Tā atklāja, ka viņa smadzeņu daļa, kas piedalās atmiņas procesos, lēmumu pieņemšanā un emociju veidošanā, kad Aleksam tika rādīti šausminoši attēli, bija gandrīz neaktīva. Šīs ainas teju jebkuram citam izraisītu spēcīgas sajūtas un paniskas bailes. Tas nozīmē, ka Alekss neizjūt bailes arī dzīvībai bīstamās situācijās.
Tāpēc viņam nevajadzēja nedz virves, nedz atsaites, lai uzkāptu 600 metru stāvajā granīta sienā un nokļūtu “El Kapitanas” virsotnē. Par šo viņa kāpumu izdevums “The New York Times” savulaik rakstīja, ka “tas ir viens no lielākajiem atlētu veikumiem vēsturē”. Lieki piebilst, ka Alekss bija pirmais, kam tas izdevies.
Starp citu, dēla panākumi iedvesmoja arī viņa mammu pievērsties alpīnismam. Tolaik viņai bija 60 gadi. 66 gadu vecumā viņa kļuva par vecāko sievieti, kas uzkāpusi “El Kapitanas” klintī, savukārt pēc četriem gadiem, kad viņai bija 70, viņa laboja savu rekordu. Taču, atšķirībā no Aleksa, viņa, protams, kāpa ar alpīnisma aprīkojumu.
Aleksa gatavošanās un kāpšana “El Kapitanas” klintī iemūžināta dokumentālajā filmā “Free Solo” (“Brīvais kāpiens”), kuru augsti novērtējuši gan kritiķi, gan skatītāji visā pasaulē. Tie, kas filmu līdz šim vēl nav redzējuši, varēs to noskatīties 17. februārī kanālā “National Geographic”.
Filmas režisors Džimijs Čins neslēpj to, ka viņam un citiem filmas veidotājiem nācies saskarties ar ētikas dilemmu. Proti, pastāvēja reāla varbūtība, ka Alekss, kuram, kā iepriekš minēts, kāpienā nebija nekāda nodrošinājuma, nokrīt un iet bojā. Tā kā viņam sekoja kameras, arī nāves brīdis varēja tikt nofilmēts. Dilemma bija tajā, vai viņi pabeigs un laidīs klajā filmu pēc iespējamās alpīnista bojāejas. Par laimi, šie apsvērumi palika tikai teorijas līmenī.
Lai izveidotu šo filmu, bija nepieciešams 15 cilvēku kopdarbs, kā arī, protams, tehniskais nodrošinājums. Proti, divas kameras uz zemes, vēl vairākas nostiprinātas uz klints, helikopters, uz kura borta atradās operators ar 1500 milimetru fotoobjektīvu, lai filmētu kāpienu arī no 900 metru liela augstuma. Un pats galvenais – Džimijs Čins, kurš arī ir profesionāls alpīnists, varēja netraucējot piefiksēt visas Honolda kustības uz klints.
Taču filma ir ne tikai par vēsturisko kāpienu. Tā ir arī iespēja “ielūkoties”, kas notiek šādu pārgalvīgu cilvēku prātos.
Arktikas izaicinājums
Aleksu uztrauc klimata pārmaiņas un globālā sasilšana, tāpēc viņš ne tikai izveidoja “Aleksa Honolda fondu”, kura mērķis ir “saules enerģijas izmantošanas veicināšana taisnīgākai pasaulei”, bet arī kopš 2012. gada trešdaļu no saviem ienākumiem alpīnists ziedo saules paneļu uzstādīšanas projektiem, lai uzlabotu dzīves apstākļus cilvēkiem attālākos reģionos.
Par savu nākamo galamērķi Alekss bija izvēlējies Grenlandi. Tā ir vieta, kuru tiešā veidā skar globālā sasilšana, ledāju kušana un ūdens līmeņa celšanās. Šajā ekspedīcijā viņu pavadīja ne tikai pieredzējušu alpīnistu komanda, bet arī klimata pārmaiņu pētnieki, kuri vāca svarīgus datus par notiekošo.
