“Cilvēks kliedz bez skaņas!” Kāpēc smagi slimiem pacientiem Latvijā joprojām ir jācieš ilgas sāpes? 0
Vairākas valstis Eiropā – Šveice, Nīderlande, Beļģija, Luksemburga, Spānija, Portugāle – atļauj eitanāziju. Latvijā pirms nepilniem četriem gadiem Saeima noraidīja pilsoņu iniciatīvu par eitanāziju, un cilvēkiem ar nedziedināmām slimībām un neciešamām sāpēm šādas izvēles iespējas nav. Bet vai viņu pēdējās dienās valsts pietiekami palīdz mazināt sāpes, un vai kompensējamo zāļu saraksts nebūtu jāpārskata?
Vecmammas “mēmā kliegšana”
Maijas (vārds mainīts) vecmāmiņa pārcietusi divus insultus, pēc otrā zaudēja spēju runāt, daļēji zaudēja spēju kustēties un pilnībā zaudēja spēju patstāvīgi ēst. No slimnīcas viņu šādā stāvokli izrakstīja pēc 10 dienām.
Vecmammu iekārtoja kādā ilglaicīgās aprūpes nodaļā, bet tuviniekus šokēja tas, ka, lai gan bija acīmredzamas ciešanas un sajūta, ka cilvēks bez skaņas kliedz no sāpēm, viņai nekādas pretsāpju zāles nepienācās, līdz vecmammas dzīvība izdzisa.
Pret milzīgām vēža sāpēm ģimenes ārste “neko nevar palīdzēt”
Sofijas (vārds mainīts) tēvam 84 gadu vecumā konstatēja aknu vēzi ceturtajā stadijā, viņš vēlējies sava mūža izskaņu pavadīt mājās, taču ar laiku viņu sāka mocīt neciešamās sāpes.
“Viņam nāca virsū ļoti lieli karstumi un tā kā dedzināja no iekšpuses viņu. [..] Un es vismaz reizes trīs zvanīju ģimenes ārstei ar lūgumu, ko var palīdzēt. Viņa laipni atbildēja: “Saprotu, saprotu, bet ziniet, neko nevaru palīdzēt,” stāstīja Sofija.
Tad Sofija piezvanīja savai ģimenes ārstei Rīgā, kura, noklausoties sievietes stāstu, puspajokam, pusnopietni noteikusi: “Vai jūsu dakterei maz ir ārsta diploms izsniegts, jo pie aknu vēža šie slimnieki šādi ar dedzinošu sajūtu izjūt milzīgās sāpes.”
Ārste Rīgā ieteikusi fentanila plāksteri un noteikusi arī vajadzīgā plākstera stiprumu, un vismaz tēva pēdējās dienas bija atvieglotas.
Sapnis sāpju ārstēšanai – speciālistu komanda
Sāpes – tā ir vesela medicīnas joma, sāpes visbiežāk nav tikai fiziskas, bet arī emocionālas un arī psihosociālas. Kā tās ārstēt, to svarīgi saprast gan pacientam, gan ārstam. Un šajā brīdī nereti arī rodas pirmās problēmas.
Algoloģe jeb ārste, kas strādā tieši ar sāpēm, Rīgas Stradiņa universitātes algoloģijas studiju programmas vadītāja Ināra Logina raidījumam atzina, ka “cilvēki ir ar empātiju dažādi, tādi diemžēl ir arī ārsti”, un, ja redz tikai to simptomu, fizisko pusi, un nenovērtē to emocionālo barjeru, ir ļoti grūti cilvēkiem palīdzēt.
“Tāda pareiza sāpju ārstēšanas taktika ir multidisciplināra – gan medikamentozas, gan ne-medikamentozas metodes, un sadarbojoties speciālistiem. Tas ir mūsu mērķis un sapnis, ka mums ir centrs, kur mēs visi darbojamies kopā. Un minimālā grupa ir, kas ārstē hronisku sāpju pacientu, ir algologs, ir fizioterapeits vai rehabilitācijas un fizikālās medicīnas ārsts, psihologs, psihoterapeits,” skaidroja Logina.
Speciālisti runā par kompleksu pieeju arī zāļu ziņā, jo viens ir precīzi medikamenti, un visbiežāk pat ne viens vien, bet otrs – precīzas devas.
Ģimenes ārsti, kuru aprūpē arī visbiežāk atrodas hronisku slimību un sāpju pacienti, par šo visu var samulst. Ģimenes ārsti atzīst, ka izrakstīt var dažādas, arī stiprākas pretsāpju zāles, bet ārstam nav pārliecības, ka pacients ievēros visas norādes.
Ģimenes ārsts Jevgeņijs Bondins stāstīja, ka vienai viņa 82 gadus vecai pacientei jau 10 gadus ir hroniskas sāpes, viņa dzīvo viena, “viņa špricē, mēs jau esam tuvu tam, ka varbūt sākt morfiju, bet es nevaru nokontrolēt viņu”.
Un vēl viena problēma nereti gan no ārstu, gan arī pacientu puses ir opiofobija. Tiklīdz runa par opioīdiem un morfiju, to uztver kā narkotikas. Ārstiem tas nozīmē arī pastiprinātu atskaitīšanos, papildu atbildību, bet pacientiem, tuviniekiem tas saistās ar atkarību.
Vēl Latvija, tāpat kā Ziemeļvalstis, plaši lieto fentanilu, bet gandrīz nemaz oksikodonu. Piemēram, Somijā lieto 2500 devas uz miljons iedzīvotāju, oksikodonu – 1700 devas, bet Latvija – 2200 devas fentanila un sešas devas oksikodona.
Oksikodons ir sintētiskie opioīdi, “pierādīts, ka viņi ir pat efektīgāki par morfiju”, skaidroja Logina.
Bet Latvijā to neizmanto, jo tie nav kompensējamo medikamentu sarakstā. Vairāki speciālisti min, ka to ir vērts revidēt.
Saraksti “nav pārskatīti gadiem. [..] Vajadzētu būt lielākai ekspertu iesaistei un valstij pašai, arī Nacionālajam veselības dienestam (NVD) būtu jāregulē, kurus līdzekļus ielikt”, pārliecināta Ināra Logina.
