Elita Patmalniece atver personālizstādi “Pietuvoties” 1
Modes dizainere Elita Patmalniece savās radošajās izpausmēs ir patiesi grandioza. Tomēr acis Elitai reizēm ir skumjas, jo talants un zināšanas uzliek lielu atbildības nastu.
Ar Latgali asinīs
Savā virzībā uz daiļās mākslas pusi Elita “vaino” vecākus. Gan tēvs prata novērtēt skaisto, gan māte bija izcila šuvēja. Kad Elita Rīgā pabeidza tehnikumu, viņa sāka strādāt par modelētāju slavenajās “Rīgas modēs” – tas bija labi nostādīts ražošanas komplekss, un cilvēki naktīs stāvēja rindā, lai tiktu pie jauna tērpa.
Kad “Rīgas modes” likvidēja, Elita lietderīgi izmantoja pauzi un iestājās Mākslas akadēmijas Modes dizaina nodaļā. Bakalaura darbā viņa veidoja tērpu kolekciju “Kopā ar Pikaso”. Mākslas maģistra grādu viņa ieguva par darbu “Modes un mākslas mijiedarbība 20. gadsimtā”. Joprojām savā daiļradē Elita mīl interpretēt 20. gadsimta modernismu, izmantot īpaši nemierīgus, spilgtu un kontrastainu krāsu salikumus. Studiju laikā viņa pabija gan par stilisti žurnālā “Klubs”, gan stila lapu veidotāju žurnālos “Pastaiga”, “Santa” un laikrakstā “Diena”. Veiksmīgi piedalījās arī savulaik daudzsološajās Nepieradinātās modes asamblejās.
Stilistiski revolucionārajām idejām, kuras tiek krāšņi realizētas materiālā, ir sava “slepenā” dzimtas sakne. Elitas vecāki nākuši no Latgales, tur viņa bērnībā pavadīja brīvlaikus.
“Atklātība, sirsnība un vienkāršība ir mana būtība,” stāsta māksliniece. “Esmu saimnieciska un viesmīlīga. Kad nāk svētki, gribas parosīties pie plīts un sacept gardumus. Svētki – tas ir prieks un košums, un man gribas dziedāt kopā ar draugiem. No Māras zemes man nāk līdzi arī dziļa dievticība, kas labi sadzīvo ar manu temperamentu un maziņu spītību. Mākslas akadēmijā mācīja, ka ar melno krāsu nedrīkstot gleznot… Kāpēc ne! No melnā rodas gaisma, no melnās aizsaules krāsainajā šaisaulē atnāk dvēsele, un melnajā tā atkal aiziet. Melno krāsu savos darbos kombinēju ar dzīvespriecīgiem krāsu toņiem… Tā ir suģestējoša mistērija, kā tie uzmirdz melnajā ietvarā…”
Savu jubileju gaidot, Elita izveidoja grāmatu “Prieks”, kurā katram alfabēta burtam bija atbilstošs gleznojums. Reiz arī viņa pati bija “Dzīvā grāmata” pasākuma laikā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Staigājošās gleznas
“Filozofi bieži diskutē par jautājumu, kas un kā veido laikmetu stilu? Domāju, visjutīgāk laikmeta jaunās vēsmas uztver tieši mode,” ir pārliecināta dizainere. “Mode top ātri, tā ir jutīga, uz improvizāciju tendēta. Šodien arvien vairāk modē ienāk jauno tehnoloģiju iespējas. Es varu uzgleznot darbu un tūlīt to pārvērst audumā un kleitā. Glezna ir statistiska, tā stāv pie sienas. Gleznojums uz tērpa dzīvo pavisam savu dzīvi. Sieviete kustas, un glezna ik brīdi maina savu izteiksmi, tā atdzīvojas. Cilvēks kā mākslas darbs, kad drēbes saplūst ar personību un kopā dzied savu meldiņu, – tāds varētu būt nākotnes apģērbs.”
Elitas kolekcija izstādei mākslas galerijā “Putti” sastāvēja no 20 tērpiem, kuru dekorus veidoja zīmējumi un gleznojumi. “Vispirms izvēlējos motīvus un tos datorā sakārtoju. Tad izdrukāju audumu, no kura šuvu kleitas. Vēlos, lai tērpi būtu koši, lai tie runātu… Bieži tā ir skaista sieviete ar skumjām un vaicājošām acīm. Acu simbolu gleznoju arī uz plaukstas. Tā esot sena aizsargzīme… Dažiem liekas, ka visu redzošā acs ir kas briesmīgs. No tās nav ko baidīties. Tas ir tik skaisti, ka ir kāda augstāka saprāta forma, kas par pasauli piedomā un pie kuras var vērsties skumjos brīžos. Vajag dzīvot godīgi, nedarīt otram to, kas pašam nepatīk, un tad no visu redzošās acs nav jābaidās,” tāda ir Elitas filozofija
Gada izskaņā viņa ir sarūpējusi personālizstādi “Pietuvoties”
, kas tiks atvērta 5. decembrī “Vīna studijas” telpās Tērbatas ielā.
Vērtējums. Enerģijas, emociju un krāsu sintēze
Žurnāliste un mākslas kritiķe Una Meistere: “Elita ir enerģijas, emociju un krāsu sintēze. Viņas audekls ir viss un jebkas. Jebkura telpa, kurā ienāk Elita, acumirklī kļūst par viņas telpu. Arī Elita pati ir audekls. Pulsējošs, dzirksteļojošs, reflektējošs, ievelkošs un aizraujošs. Viņas izstādes ir monoizrāde un performance vienlaikus. Vārds “izstāde” Elitai ir par šauru, jo to, ko viņa dara, nevar ierāmēt un ieslodzīt konkrētos žanros. Pat ja tam formāli ir tērpa vai gleznas veidols. Elita ir sajūtu komēta. Viņa ir viena tāda.”
