Jūrmalas tērps raisa izbrīnu. “Azartspēlēm Par!”. Nedēļas notikumu apskats 14
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Juta, kad aiziet
Valstij piederošo akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži” Roberts Strīpnieks vadīja divdesmit divus gadus. Tik ilgi, pārdzīvojot nez cik valdības, prezidentus un premjerus, līdzīgā amatā nav noturējies neviens.
Kas bija izšķirošais, pieņemot lēmumu par aiziešanu? Vai padomes maiņa, kas liecina, ka laiks, kad uzņēmums bija neatkarīgs no partijām, beidzies un arī tā valde tiks nomainīta? Vai zaļās politikas kurss, kas saimnieciskos mežus spiež ievērojami sarauties? Visticamāk, abi šie iemesli. Turklāt – pašam jau piecdesmit.
Ja gribas uzsākt ko jaunu, šis ir pēdējais brīdis. Tagad darbu Strīpnieks turpinās lauksaimniecībā – par kooperatīva “Latraps” valdes priekšsēdētāju.
Roberts Strīpnieks bija tas, kurš veidoja uzņēmuma arhitektūru un arī komandu, izvēloties pašus spēcīgākos speciālistus. Nojaukt gadu desmitos veidoto un optimizēt, kā pie mums saka, kolektīvu, viņš noteikti nevēlējās.
To, ka situācija ir tāda, kurai pretoties nav vērts, uzņēmuma vadītājs, visticamāk, sajuta jau agrāk, jo savu viedokli vairs nekur un ne par ko neizteica. It īpaši, kopš meža politiku ietekmē Nacionālā apvienība.
Tas vairs nebija kā deviņdesmitajos, kad “Latvijas valsts meži” vēl nebija nodibināti un tieši viņš deva padomu Ministru prezidentam valsts mežu privatizāciju neuzsākt.
Ko mēs esam no tā ieguvuši? Dividendes, kas dažus gadus maksātas pat lielākas nekā uzņēmuma peļņa, apturot ieguldījumus meža infrastruktūrā. Eiropā labākās koku stādaudzētavas, uz kurām pēc pieredzes brauc pat skandināvi. Un spēcīgu meža zinātni.
Ko varēja darīt citādi? Varbūt vajadzēja izveidot savu komandu no cilvēkiem, kuri stāda un kopj mežu. Lai tiem būtu stabila darba vieta un neveidotos apmācītu cilvēku straume, kas plūst uz ziemeļvalstīm.
Tomēr meža platības neapstādītas nav palikušas. Bet tiem kokrūpniekiem, kuri nesamaksāja par baļķiem, bankrotēja un atgriezās tirgū ar citu nosaukumu, tomēr nācās saprast, ka tā tas cauri neies. Ja gribi turpināt darbu, tad parāds jāsamaksā.
Aizdomas. “Azartspēlēm Par!”
Apaudzis ar pamatīgu politisku aizdomu kārtu – tā varētu teikt par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Artūra Toma Pleša lēmumu apturēt noteikumus “Par azartspēļu organizēšanu Ķekavas novadā”, kas faktiski paredzēja azartspēļu aizliegšanu visā pašvaldības teritorijā. Juridiskais skaidrojums – neesot ievērots samērīguma princips.
“Likums nepiešķir pašvaldībai tiesības noteikt absolūtu azartspēļu organizēšanas aizliegumu visā tās teritorijā,” teikts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) paziņojumā. Tāpat ministrs uzskata, ka Ķekavas novada dome nav pietiekami “izvērtējusi esošo situāciju” un “nav pēc būtības pamatojusi ierobežojumus”.
Tomēr Pleša aktivitātes tiek saistītas ne vien ar rūpēm par likuma burta un gara ievērošanu, bet arī ar viņa partijas “Latvijas attīstībai” īpašajām rūpēm par azartspēļu biznesa attīstību. Partijas līderi gan vienmēr dievojušies, ka viņiem tādu interešu nemaz nav, un apstrīdējuši runas par īpašajām attiecībām ar atsevišķiem azartspēļu biznesmeņiem.
Šoreiz pirmā reakcija bija līdzīga – visticamāk, ministrs steidzot izpildīt politisko pasūtījumu. Soctīklos nekavējoties parādījās dzēlīgi joki, ka apvienības “Attīstībai/Par” nosaukums drīzāk esot “Azartspēlēm Par!”.
Turklāt šie notikumi saviļņojuši arī attiecības koalīcijā, jo tajos aktīvi iesaistījusies arī Jaunā konservatīvā partija, kas šo jautājumu vienmēr izmantojusi sava politiskā tēla veidošanā.
Jaunie konservatīvie cīņu pret azartspēlēm bieži pasniedz kā vienu no savām ideoloģiskajām vērtībām, ar to ikreiz pretstatot sevi “liberālajai” “AP”. Tomēr mulsinošākais tajā visā, ka pie varas Ķekavas novadā pašlaik ir nevis JKP, bet “Latvijas attīstībai”. Te gan jāprecizē, ka vēlēšanās Ķekavas novadā “Latvijas attīstībai” startēja kopā ar partiju “Izaugsme”, kuras biedrs ir arī pašreizējais domes priekšsēdētājs Juris Žilko.
Tomēr vismaz līdz šim starp abām partijām, kas kopā kandidēja arī 13. Saeimas vēlēšanās, nekādu domstarpību nebija, tieši pretēji – tās ir apņēmības pilnas turpināt sadarbību. Tikmēr Žilko ir paziņojis, ka nepiekāpsies VARAM un gatavojas vērsties Satversmes tiesā.
Neziņa. Skolēna nauda – pašvaldībā
Nākamajā gadā izglītības sistēma atkal neizbēgs no lielām pārmaiņām, strīdiem, diskusijām, varbūt pat pedagogu streikiem. Tas kļuva skaidrs pēc pagājušās nedēļas valdības sēdes, kurā konceptuāli atbalstīts Izglītības un zinātnes ministrijas informatīvais ziņojums par pedagogu darba samaksas finansēšanas modeli.
Tika piedāvāti trīs varianti tā pilnveidei. Atbalstīts tika tas, kas prasa vismazāko finanšu ieguldījumu: vien nepilnus 12,4 miljonus eiro. Salīdzinājumam: pārējie divi būtu prasījuši papildus teju 26 vai 17,5 miljonus eiro.
Valdības sēdē gan ne reizi netika minēts, ka šis modelis, kura nosaukums ir “Skolēns pašvaldībā”, izvēlēts relatīvā lētuma dēļ. Izcēla citas priekšrocības: pašvaldībām nu būs brīvākas rokas pašām lemt, cik lielas vai mazas klases un skolas tām uzturēt. Nauda, ko valsts atvēl skolotāju algām, joprojām būs atkarīga no skolēnu skaita.
Taču pēdējos gados nauda sekoja katram skolēnam uz skolu, kurā viņš mācās, bet tagad tā nonāks pašvaldības makā, kas tālāk pati domās, kā finansējumu sadalīt starp skolām. Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece uzskata, ka tas rosinās pašvaldības uzņemties lielāku atbildību par izglītības nozari: pašvaldības slēgšot vai reformēšot skolas ar zemu izglītības kvalitāti, tādējādi kārtojot skolu tīklu.
Skan labi, taču vēl pirms gadiem desmit nauda, kas sekoja skolēnam, jau nonāca pašvaldībā. Lielā daļā gadījumu vietvaras nevis kārtoja skolu tīklu, bet dotēja mazās skolas, izmantojot naudu, ko tām ienesa lielās skolas. A. Muižniece uzskata, ka uz šī grābekļa valdība vairs nekāpjot, jo notikusi pašvaldību reforma: lielie novadi būšot atbildīgāki.
Vai tiešām izmērs vairojis atbildību, rādīs laiks.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība jauno modeli neatbalsta, jo tas radot risku, ka daļai pedagogu, neraugoties uz to, ka sistēmā ienāks papildu finansējums, alga būtiski nepalielināsies, varbūt pat saruks. Pedagogu atalgojumu ietekmēs arī iespējamās izmaiņas skolotāja darba slodzes aprēķināšanā, par ko diskutēs nākamgad.
Diez vai gaidāmajā jezgā ap skolu finansēšanu un skolotāju algu aprēķināšanu izdosies atrast atbildi uz jautājumu šajā stāstā: kāpēc sistēmā naudas joprojām trūkst, kaut nākamgad papildfinansējums, kas ieguldīts pedagogu algās pēdējos gados, sasniegs 111 miljonus eiro.
Pārsteigums. Jūrmalas tērps raisa izbrīnu
Pirmoreiz Jūrmalas pilsētas vēsturē tai izveidots un darināts pašai savs goda tērps, ko tā radītāji sakās veidojuši, par pamatu ņemot etnogrāfisko tērpu veidošanas standartu un pētot tautastērpu valkāšanas tradīcijas Jūrmalas un Rīgas apkārtnē.
Kamēr vieni priecājas un novērtē tērpa estētiskās kvalitātes un kvalitatīvo amata meistaru darbu, gandarīti, ka beidzot Jūrmalai būs savs “tautastērps”, ar ko kļūt pamanāmiem, piemēram, Dziesmu svētkos, atsevišķi speciālisti ir neizpratnē, kāpēc, radot tērpu, nav ņemts vērā Jūrmalas pilsētas īpašais, lokālais vēsturiskais mantojums.
“Goda tērpam izvēlētas Jūrmalas ģerboņa un karoga krāsas, to iedvesmojis apkārtnes dabas skaistums, tādēļ jūrmalnieka goda kārtā ietvertas jūras un upes zilās nokrāsas, priežu zaļums, purva dzērveņu sārtums, dzintara un saules mirdzums un pludmales smilšu toņi,” goda tērpa konceptu raksturo tā autore Sarmīte Sedliņa, Jūrmalas Kultūras centra folkloras kopas vadītāja.
“Ir radīts ārkārtīgi skaists tērps, bet tas nav jūrmalnieka tērps, jo tam ar Jūrmalu nav ne vēsturiska, ne etnogrāfiska sakara,” skeptiska par jauno goda tērpa izpildījumu ir Inga Sarma, Jūrmalas pilsētas muzeja speciāliste un vēsturniece.
“Pašreizējais goda tērps liek domāt, ka tā varētu būt ģērbušies cilvēki kaut kur Latvijas laukos 19. gadsimta beigās, bet Jūrmalā tajā laikā tā neģērbās, jo Jūrmala tolaik bija pilsēta, turpat blakus bija Rīga,” “Latvijas Avīzei” norāda vēsturniece.
“Pārsteidz, ka neviens nav atnācis uz Jūrmalas muzeju un papētījis materiālus, piemēram, muzejā veikto pētījumu par šo tēmu. Jūrmalas garam tuvāks būtu 19.–20. gadsimta mijas pilsētnieka apģērbs, jo goda tērpam jābūt tādam, kas uzsver šīs vietas specifiku, bet te – Alsungas zeķes, kurzemnieku lakats…” pauž I. Sarma.
“Mūsdienās visi grib, lai tērps būtu skaists, košs, krāsains un to varētu uzreiz atpazīt un ievērot, “LA” norāda etnogrāfe Aija Jansone, piebilstot: “Protams, katrs var darīt, kā viņš grib, nekas nav aizliegts. Ja tas tiek darīts zinoši, tad labi, bet, ja pa jokam, tad tas arī paliek joks. Šis, protams, ir jaundarinājums, nevis tautastērps, bet arī tā ir liela atbildība. Nāks nākamā paaudze, sitīs pie krūts un teiks, ka tas ir konkrētās vietas tautastērps, bet tas tā nav.”
Sagatavojuši: Anita Jaunbelzere, Māris Antonevičs, Ilze Kuzmina, Aija Kaukule
